Mazas Ukrainas pilsētas mērs intervijā Latvijas Radio: Jūsu valstij ir ļoti liela sirds

Ņižina, kas atrodas Černihivas apgabala centrā, pēc būtības ir Jelgavas izmēra pilsēta. Tās mērs sarunā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" atzina: "Mums nav paveicies, jo tieši mūsu apgabals robežojas gan ar Baltkrieviju, gan Krieviju." Sarunā viņš arī slavēja Latvijas sniegto palīdzību un uzsvēra mūsu valsts centienus "kurināt" diplomātisko atbalstu Eiropā.

Ņižinas pilsētas mēra Oleksandra Kodolas intervija Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs"
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Černihivas apgabalā, divreiz mazākā teritorijā par Latviju, dzīvo arī divreiz mazāk iedzīvotāju – faktiski tāds pats blīvums. Un ir arī saistība ar Latviju – tieši šo apgabalu Latvija izraudzījusi kā savu mērķi palīdzībai.

Situācija frontē Čerņihivas apgabalā 2022. gada martā. Ukrainas kontrolētā teritorija – dzeltenā krāsā, zaļā – Krievijas ieņemtā.

Sarunas laikā izrādījās, ka agrāk Kodola bijis Černihivas apgabala galvas vietnieks, un jau tad aktīvi sadarbojušies ar Latvijas vēstniecību. Tad viņš ievēlēts Ukrainas parlamentā un tur vadīja Ukrainas–Latvijas starpparlamentu sadarbības grupu.

Tālis Eipurs: Skatoties Ukrainas kartē, kur un kad līdz šim ritējusi karadarbība, redzam arī, ka Ņižinas pilsēta atrodas no Kijivas uz Krievijas pusi, pa ceļam uz Černihivu. Un kartē redzams, ka vienubrīd krievu karaspēks bija ļoti tuvu Ņižinai, bet tā arī to neieņēma. Kā jūs šobrīd raksturotu – kurš kara dēļ bija pats grūtākais laiks un cik ilgs tas bija, un kad un kas tad notika?

Oleksandrs Kodola: Pilna apmēra karš pie mums sākās 24. februārī, pulksten 4.20 no rīta notika pirmais raķešu trieciens mūsu lidlaukam. Tieši Ņižinā atrodas valstī lielākais ārkārtas situāciju dienesta lidlauks. Tātad glābējiem un ugunsdzēsējiem, kuri strādā visā Ukrainā, un palīdzēja arī citām valstīm. Helikopteri, lidmašīnas – tas viss bāzējas pie mums Ņižinā. Triecienā cieta komandvadības punkts un diemžēl gāja bojā pieci glābēji. 

Nākamajā dienā, 25. februārī, netālu no pilsētas jau stāvēja Krievijas karavīri un mēģināja ieiet pilsētā. Un tikai pateicoties tiem karavīriem, kuri tobrīd bija mūsu pilsētā, brīvprātīgajiem un iedzīvotājiem, mēs stājāmies pretī, bija kauja, un neielaidām pilsētā. Karadarbība ap mūsu pilsētu ilga līdz pat 1. aprīlim. Bija artilērijas triecieni pa pilsētu – dažādas sistēmas – "Grad", "Uragan", "Smerč", aviouzlidojumi…

Karadarbība ilga vairāk nekā mēnesi, bet neviena Krievijas okupanta kāja uz Ņižinas zemes nespēra nevienu soli.

Tad sanāk, ka baisākais periods beidzās, kad viņi dažās dienās vienkārši pameta visu reģionu…

Jā, apmēram 1. aprīlī karadarbība pie mums beidzās. Divas, trīs dienas, viņi atkāpās pēdējos marta datumos. Bet arī tad viņi veica daudz triecienu, acīmredzot aiz lielām dusmām. Izpostīja daudz infrastruktūras objektu, un diemžēl bija arī upuri. Pats galvenais ir tieši cilvēku dzīvības. 

Pēc tam mūsu pilsētu, paldies Dievam, beidza apšaudīt, bet citur Černihivas apgabalā raķetes trāpīja dažādiem objektiem Bet ne vairs pie mums. Bet gaisa trauksmes sirēnas tāpat skan gandrīz katru dienu. Vakar bija kādas trīs, bija arī naktī. Tas nozīmē, ka lokatori fiksējuši, ka uz Ņižinas, uz Černihivas apgabala pusi lido vai nu lidmašīna, vai nu ienaidnieka raķete. Ielās atskan sirēnas, mums arī telefonos ir tam domātas lietotnes, kas nekavējoties nostrādā. Tad visiem jādodas uz drošām vietām, uz pagrabiem, patvertnēm un tā tālāk.

Kā jūs tā tīri cilvēcīgi raksturotu, kāds noskaņojumus cilvēku vidū valdīja laikā, kad notika apšaudes, kāds tas bija pēc tam un kāds ir tagad?

Pirmajās dienās, protams, bija panika. Daudzi aizbrauca – daļa uz ārzemēm, daļa uz Ukrainas rietumiem. Bija garas rindas benzīntankos, veikalos, pie bankomātiem, aptiekās. Pirmajās dienās un nedēļās valdīja haoss.

Neviens nebija gatavs karam. Karš taču tik reti notiek civilizētās valstīs. Tagad mums tas jāpiedzīvo. 

Bet pēc tam mēs visu darbu sakārtojām. Vietējās varas pamatuzdevums bija ikdienas dzīves nodrošināšana pilsētā, lai veikalos būtu pārtika, lai nebūtu pārtraukumu sakaros, apkurē un gāzes, ūdens un elektroapgādē. Mūsu komunālie dienesti ir kā tāda otrā fronte. Tie ir reāli cilvēki, kuri apšaužu laikā gādāja par pilsētas dzīvotspēju. Īpaši grūts laiks bija, kad vairākas dienas, nedēļu pēc iebrukuma, veikalos nebija pārtikas, jo cilvēki bija sapirkušies visu uz priekšu. Bija jāmeklē fūres, lai no Kijivas pa nedrošiem ceļiem gādātu pārtiku uz lielveikaliem. Bet pakāpeniski mēs pielāgojāmies, un nu jau vairāk nekā pusgadu dzīvojam kara apstākļos. Lido raķetes, skan trauksmes sirēnas. Pats galvenais, ka tagad katrs Ukrainas iedzīvotājs no visas sirds ienīst visu ar Krieviju saistīto. Tas paliks daudzās paaudzēs. Viņi būs vislielākie visu ukraiņu ienaidnieki. Mūsu pilsētā un apgabalā neesmu saticis nevienu, kas varētu pateikt kaut ko labu par krieviem vai Krieviju. Mēs saprotam, ka tas ir ļaunums, ka tā ir teroristiska valsts, pret kuru mums jācīnās kopā ar visu civilizēto pasauli.

Kā šobrīd izskatās pilsētā, kādu ietekmi ir atstājusi karadarbība? Kas ir tas, ko mēs redzētu, ja tagad izietu cauri pilsētai? 

Postījumi ir ievērojami. Bojāta ir infrastruktūra, 25 daudzstāvu nami – piecstāvu, deviņstāvu, vairāk nekā 55 privātmājas. Četras privātmājas iznīcinātas pilnībā, to vietā ir 15–20 metru lielas šāviņu bedres. Bojātas ir arī divas skolas, bērnudārzs, viens sporta objekts, katlu māja. Tās visas ir sekas tā saucamajai krievu pasaulei. Tādu mums atnesa Krievija, valsts – teroriste. Bet galvenais jau ir cilvēku dzīvības. Mums gājuši bojā gan civiliedzīvotāji, gan karavīri, kas aizsargāja pilsētu. Šajā laikā gājuši bojā jau vismaz 45 karavīri no Ņižinas. Daudzas ģimenes zaudējušas tēvu, vīru, dēlu, vienkārši – savus tuvos cilvēkus. Un uz visiem laikiem. Visā valstī, protams, tie skaitļi ir milzīgi. Tūkstošiem cilvēku.

Tūkstošiem ukraiņu, kuri savas dzīvības atdevuši par mūsu valsts neatkarību un brīvību.

Bet, ja aktīvā karadarbība tieši Ņižinas ielās neritēja, tad tomēr jūsu iedzīvotāji dodas karot, visticamāk, arī jūsu pašvaldība karam novirza daļu resursu. Kas ir tas, kas pašvaldības darbā mainījies – kādas tieši pārmaiņas karš ir ienesis jūsu darbā kopš 24. februāra?

Jā, karš sākās jau 2014. gadā, kad Krievija anektēja mūsu Krimas pussalu un okupēja Doneckas un Luhanskas apgabalu teritoriju. Bet tad karš bija nedaudz tālāk, un mēs no tā pirmajām dienām palīdzējām, arī tur karoja mūsu novadnieki no Ņižinas un Černihivas, bet paši mēs to neizjutām tiešā veidā. Šodien Ukrainā visi ir sapratuši, ko nozīmē pilna mēroga karš. Nav neviena apgabala, kur nebūtu kritušas raķetes. Reālas kaujas notikušas jau praktiski pusē Ukrainas teritorijas.

Tāpēc šobrīd katrs ukrainis sapņo un lūdz par mūsu uzvaru, un palīdz kā vien var. 

Pašvaldība no pirmajām dienām strādā ar pārtikas apgādi, transportu, kas bija nepieciešams mūsu karavīru mobilizācijai, maksimāli sadarbojamies ar Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Tam aiziet mūsu vietējais budžets. Aprīkojumam, droniem, termovizoriem, binokļiem, automobiļiem, karavīriem no Ņižinas. Viņi karo gan Donbasā, gan ir uz robežas ar Krieviju un valsts austrumos. Lielu darbu veic arī pašvaldības izveidots brīvprātīgo štābs. Brīvprātīgie palīdz, kā vien var. Turklāt tagad sākas rudens un ziemas periods, karavīriem vajag silto veļu un ziemas apģērbu. Tā kā šobrīd darām ļoti daudz ko tādu, kas agrāk nebija jādara. Mēs darām visu, lai mēs uzvarētu. Katrs savā vietā un savā līmenī. Mēs saprotam, ka katra ieguldījums šodien ir ļoti svarīgs. Mēs ziedojam no savām algām labdarībai, pērkam automašīnas, strādājam ar uzņēmējiem. Visa uzmanība ir uz fronti un uz uzvaru.

Baltijas valstis pasaulē ir pirmajā trijniekā Ukrainai atvēlētās palīdzības ziņā. Proporcionāli, protams. Bet tā, lai Latvijā dažādu pašvaldību iedzīvotāji var iztēloties, cik liela daļa jūsu pašvaldības budžeta tagad aiziet tiešā vai netiešā veidā kara vajadzībām?

Redziet, katrā valstī, protams, ir citādi, bet mums likums saka, ka par bruņotajiem spēkiem gādā valsts. Pašvaldību naudai nebūtu jānonāk pie bruņotajiem spēkiem. Bet mēs saprotam, ka uzvarai vajag ikviena palīdzību, mēs meklējam veidus, kā piesaistīt arī vietējos budžetus, lai palīdzētu mūsu armijai. 

Protams, par normālu dzīvi šodien runas nevar būt, jo pašvaldība nevar simtprocentīgi veikt visas savas funkcijas. Pilsētā ir apturētas visas attīstības programmas – šis gads bija plānots kā parku un skvēru gads. Budžetā jau bija ieplānota liela nauda parku un skvēru rekonstrukcijai. Tas viss ir apturēts. Tagad par to naudu remontējam bumbu patvertnes, daudzdzīvokļu mājas, slimnīcas, skolas, visu vasaru aktīvi gatavojāmies jaunajam mācību gadam. Līdzīgi kā Latvijā, arī mums bumbu patvertnes nebija gatavas, jo agrāk tas vienkārši nebija svarīgi. Šobrīd mēs strādājam, lai tās būtu reāli lietojamas – remontējam, aprīkojam ar ģeneratoriem, ar bākām dzeramajam ūdenim, ar biotualetēm, lai trauksmes vai karadarbības laikā cilvēki zinātu, kurp doties paslēpties un lai viņi būtu drošā vietā. Mūsu prioritāte šobrīd ir drošība. Līdz ar to kā minimums 20 procenti no pilsētas budžeta mums aiziet cilvēku drošībai.

Aizmirstam par parkiem un skvēriem, nav lielu ceļu remontu. 

Vēl tam klāt – nesaukšu konkrētus skaitļus – bet lielas summas atvēlam arī mūsu karavīru atbalstam. Tie ir gan būvmateriāli, aprīkojums frontei – automašīnas, pavasarī un vasarā būvējām arī nocietinājumus, lai tad, ja ienaidnieks izdomā atgriezties, mēs viņu pienācīgi sagaidītu. Līdz ar to pēc būtības varbūt pat pusi budžeta veltām pavisam citām prioritātēm nekā pirms kara – drošībai un mūsu pilsētas aizsardzībai.

Ja runājam par Latviju un tās palīdzību Černihivas apgabalam, jūsu pilsētai. Kāda tā līdz šim ir bijusi?

Es vispirms gribu atgādināt nedaudz vēstures par mūsu attiecībām ar Latviju, jo tāda ir. Es ar Latvijas–Ukrainas attiecībām strādāju jau astoņus gadus. 2014. gadā es biju Černihivas apgabala galvas pirmais vietnieks. Kad kļuvu par parlamenta deputātu, vadīju abu valstu parlamentu sadarbības komisiju. Tajā laikā ļoti labi nostiprinājām attiecības gan kultūrā, gan ekonomiski – gan radot kopuzņēmumus, gan atverot goda konsulātu mūsu apgabalā, citām valstīm pie mums tādu nav. Ļoti daudz paveicām, un jo īpaši – tieši sadarbībā ar Černihivas reģionu. Černihivas pilsētai sadraudzības pilsēta ir Ogre Latvijā, bet Ņižinas pilsētai nesen ir parakstīts sadarbības līgums ar Preiļiem. Es braucu uz Latviju, stāstīju tur par karu, un man ir ļoti siltas atmiņas par uzņemšanu gan Preiļos, gan Rīgā. Tāpēc gribu pateikties visai Latvijas tautai par reālu atbalstu.

Par spīti tam, ka esat maza zeme, jūsu valstij ir ļoti liela sirds. 

Šodien Latvija mums palīdz gan finansiāli, gan diplomātiski. Jūs arī Eiropā kurināt tempu diplomātiskajā atbalstā. Es gribētu, lai šajā ziņā Latvijai līdzinātos arī citas valstis. Tā ir arī humānā palīdzība. Tieši Ņižinā Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas jau martā, kad klājās grūti un bija reāla karadarbība, mums palīdzēja gan Latvijas vēstniecība, gan arī Preiļu pilsēta sūtīja palīdzības kravas – tad tas bija īpaši svarīgi. Protams, jūs arī palīdzat mūsu sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem patverties no kara. Mēs jums esam ļoti pateicīgi, un es gribu, lai Latvijā visi zina, ka mēs to nekad neaizmirsīsim.

Mēs arī Latvijā nekad neaizmirsīsim to, ko ukraiņu tauta šobrīd dara mūsu labā, un tas ir daudzkārt vairāk, nekā mēs dodam jums. Bet, ja runājam par to, – kāda palīdzība šādā laikā jūsu pilsētai ir visvairāk nepieciešama? Mēs daudz esam dzirdējuši, kāda palīdzība vajadzīga militārajām vajadzībām, bet par kādu palīdzību tieši pilsētai šobrīd jūs runājat ar partneriem Latvijā?

Tātad Latvijas valdība piešķīrusi piecus miljonus eiro Černihivas apgabala atjaunošanai. Tas ir ļoti patīkami, ka Latvija ir nolēmusi kļūt par tādu kā kuratoru un palīdzēt tieši manam dzimtajam apgabalam, tai skaitā arī Ņižinai. Šobrīd vissvarīgāk ir atjaunot bojātās telpas, ēkas, dzīvojamās mājas, skolas, bērnudārzus. Šo to esam paveikuši jau saviem spēkiem – izremontējuši jau divas skolas un dārziņu, jo bija jāsāk mācību gads un vasarā tam pielikām visas pūles. Mums ir ļoti vajadzīgs transports. Ir zaudēts daudz transporta, piemēram, ātrās palīdzības mašīnas un cita slimnīcu tehnika, ko pirmajos mēnešos nodevām armijai. Tāpat trūkst pilsētas labiekārtošanas tehnikas, transporta atkritumu izvešanai, jo daļa ir iznīcināta vai atdota armijai. Ja vien kādām Latvijas pilsētām būtu iespēja palīdzēt ar šādu tehniku – protams, derētu arī vairākus gadus lietota, bet mums tā šobrīd ļoti noderētu. Gan slimnīcām, gan pilsētai.

Tas ir ļoti svarīgi, ka to sakāt, jo, cerams, to izdzirdēs ne tikai Preiļos vai valsts kopumā, bet arī citi.

Jā, varbūt kādas citas pilsētas – mēs zinām, ka ir spēcīgas pilsētas – Ogre, Smiltene, Daugavpils. Ja tās spētu palīdzēt, mēs būtu ļoti pateicīgi. Mums pat naudu nevajag, būtu ļoti labi, ja tās būtu šīs pašas konkrētās lietas – automašīnas, komunālā tehnika.

Preiļu iela Ņižinas pārdēvējamo ielu sarakstā.

Jūs Ņižinas pilsētā esat izdarījuši to, ko Latvijā vēl tikai dara – pārdēvējuši lielu skaitu ielu. Kādi bija principi, pēc kuriem jūs izvēlējāties, kuras ielas jāpārdēvē?

Protams, mums tas nav pirmais piegājiens ielu pārdēvēšanā. Pirmais bija starp 2016. un 2019. gadu, kad tika pieņemts likums par dekomunizāciju, un jau tad daudzas ielas pārdēvēja. Arī tagad, kad sākās pilna mēroga karš, mana pozīcija bija principiāla, un mēs tā arī nolēmām, ka Ukrainas pilsētā Ņižinā nevar būt ielas, kas saistītas ar Krieviju, ar kaut kādu tās kultūru, padomju mantojumu. Izveidojām darba grupu ar abu mūsu pilsētas universitāšu zinātniekiem, pasniedzējiem, profesoriem, docentiem, bija arī deputāti, vēsturnieki, kultūras pārvalde, arheologi. Viņi secināja, ka mums 93 ielām ir saikne ar Krieviju, ar krievisko pagātni, piemēram, kādi Krievijas vai krievu kultūras darbinieki un līdzīgi. Tāpēc nolēmām šīs ielas pārdēvēt. Augustā pārdēvējām 54 ielas. Vēlāk pārdēvēsim arī pārējās no šīm 93. Mana iniciatīva bija, ka vairākas ielas jānosauc mūsu ārvalstu sadraudzības pilsētu vārdos. Tāpēc jauno ielu sarakstā ir Preiļu iela. Atbalsts bija vienbalsīgs aiz cieņas un pateicības pret Latvijas tautu un pret pašu Preiļu pilsētu.

Bet mums interesē tas, kā tieši izlēmāt, no kādiem nosaukumiem jāatbrīvojas. Rīgā, piemēram, ir Puškina iela, ir Gogoļa iela. Viņi abi šeit neko nav darījuši. Un, lai arī zinām, ka Gogolis ir bijis saistīts cieši ar Ukrainu, taču pie mums viņi atnākuši caur Krieviju, un šīs ielas Rīgā joprojām ir.

Nu, lūk, mēs no tā esam tikuši vaļā. Mums bija gan Puškina, gan Ļermontova, gan partijas piecdesmitgades un PSRS piecdesmitgades. Protams, ka no tāda mantojuma mēs aktīvi atbrīvojamies. Ar Gogoli gan ir nedaudz citādāk, jo viņš vairāk nekā desmit gadus dzīvoja tieši Ņižinā. Un mums ir 300 gadus veca universitāte, kura nosaukta Nikolaja Gogoļa vārdā, tāpēc te, protams, attieksme ir pielaidīgāka. Lai arī viņu uzskata par krievu rakstnieku, pusi dzīves viņš nodzīvoja Ukrainā. Bet Latvijai gan viņš ir tas pats, kas Puškins, un neko daudz nenozīmē.

Ņižinas pilsētas dome pieņem noteikumu par ielu pārdēvēšanu pilsētā.

Ņižinā, starp citu, pēdējos savas dzīves gadus pavadīja mūsu mākslinieks Jūlijs Feders.

Jā, mēs viņam arī pievēršam uzmanību. Kad atbrauc viesi no Latvijas vai kāds no vēstniecības, mēs ne reizi vien esam braukuši uz viņa kapavietu un esam atklājuši arī piemiņas plāksni pie kādas ēkas par godu viņam.

Mēs vēl ilgi tā varētu sarunāties, un, cerams, kādreiz arī satiksimies, bet ir vēl viena lieta. Es pat netaisos jautāt, vai jūs ticat Ukrainas uzvarai. Tas šodien ir lieks jautājums, bet kā jūs teiktu mūsu klausītājiem – kas ir tas racionālais, loģiskais pamats tam, ka Ukraina uzvarēs?

Visupirms jau – mums nav citas izejas kā tikai uzvara, jo mēs neesam iegājuši svešā teritorijā vai svešās mājās. Mēs aizsargājam savas mājas, savu zemi, valsti un ģimenes. Tāpēc citādi nemaz nevar būt. Tāpēc arī visa Eiropa, ASV un citi apvienojas, lai mums palīdzētu. Jo visi saprot, ka Krievija, Putins – tie ir teroristi. Tā ir teroristu valsts, kura mums visiem jāaptur. Citu variantu kā uzvara mums nemaz nav. Par jebkuru cenu. Un mēs visi tam ticam un tā arī notiks.  

Pilnu "Drošinātāja" epizodi vari klausīties šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti