Brīvības bulvāris

Saruna ar teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri par teātra un politikas stāstiem

Brīvības bulvāris

Teātris un politika, "Spēlmaņu nakts" izvēles. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu

Laikmeta ētiskās prasības. Saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni

«Mani uztrauc, cik nabadzīga ir mūsu valoda. Vārdu pietiek, bet tos neizmantojam.» Saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni

Teoloģes un rakstnieces Ilzes Jansones prātu šobrīd nodarbina gan Latvijas sabiedrības izglītotības jautājums, gan cilvēku nepietiekamās zināšanas reliģiskajos jautājumos, gan latviešu valodas prasmes. "Nez kāpēc mēs apgalvojam nereti, ka angļu valoda ir bagātāka par latviešu. Es tam nekad nepiekritīšu," viņa pauda Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris". 

Ilze Jansone saka, ka viņa ir viena no tām retajām latviešu rakstniecēm, kas godprātīgi cenšas saskatīt Visuma uzbūvi zāles stiebrā. Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu teoloģijā, publicistikā viņa pievēršas gan latviešu jaunākajai literatūrai, gan dažādiem ar teoloģiju saistītiem jautājumiem. Jansones interešu lokā ir gan reliģiozitāte un sabiedrības mijiedarbība, gan literatūra un feminisma teorija.

Gints Grūbe: Kas ir tas, kas nodarbina tavu prātu šobrīd?

Ilze Jansone: Viens jautājums, kas nodarbina manu prātu un kas apvieno visu, ko es daru, tāda lietussarga tēma varētu būt, kas apvieno gan to, kāpēc es rakstu, gan to, kāpēc es nodarbojas ar teoloģiju, gan to, kāpēc es metos nodarboties ar literatūrzinātni, ir pavisam vienkāršs – mani nodarbina jautājums par sabiedrības izglītotību. Man šķiet, ka daudzās jomās mūsu sabiedrība nav izglītota, es par to jau esmu arī rakstījusi. Kaut vai reliģiskajos jautājumos mūsu zināšanas ir nepietiekamas. Un man šķiet, ka manās rokās ir visi ieroči, lai sekmētu, lai mēģinātu sekmēt sabiedrības izglītotību kopumā. Nerunāju par saviem studentiem, studenti parasti ir forši. Un, otrkārt, mani uztrauc, cik nabadzīga ir mūsu valoda. Ja mēs paklausāmies, kā mēs runājam, un palasām arī.

Bet vārdu pietiek; kā teica Uldis Bērziņš savulaik, ka sliktam dejotājam pat bikšu starpa traucē. 

Tieši tā. Vārdu pietiek, bet mēs tos neizmantojam. Nez kāpēc mēs apgalvojam nereti, ka angļu valoda ir bagātāka par latviešu. Es tam nekad nepiekritīšu. Pat ja ir kādi sarežģīti tulkojami jēdzieni vai sarežģīti tulkojami izteicieni vai tamlīdzīgi, tad vaina ir tulkotāja latviešu valodas nezināšanā, nevis latviešu valodā pašā. Un tā ir vēl viena lieta. Man šķiet, ka mēs turpinām noplicināt latviešu valodu, un latviešu valoda ir svarīgākais, kas man ir. Tā ir viena no būtiskākajām lietām vai īpašībām, kas man piemīt un kas ir jāattīsta, strādājot ar valodu ikdienā, mēģinot šīs zināšanas kaut kādā veidā vismaz nodot tālāk un ne jau kā gramatiku, bet valodu kā domāšanas instrumentu. Tāpat arī šī reliģiskā izglītotība, tās ir divas lietas, par kurām tiešām domāju ikdienā, vispārējas lietas. 

Mēdz teikt, ka karš Ukrainā vienoja Eiropas Savienības dalībvalstis dažādos strīdīgos jautājumos. Pieļauju, ka arī cilvēkiem tā bija, piemēram, analizējot vēlēšanu rezultātus, var teikt, ka vēlētājiem bija kopīgas bailes, kas lika mazāk polarizēties. 

Es domāju, ka jebkurš karš, jebkura traģēdija, no vienas puses, vieno sabiedrību, bet tādās ļoti vispārējās lietās. Lielās līnijās mēs esam parādījuši to, ka mēs spējam apvienoties un, piemēram, palīdzēt kara bēgļiem no Ukrainas un palīdzēt arī ukraiņiem, kuri karo. Esam sūtījuši gan palīdzību, gan paši uzņēmuši kara bēgļus. Tā otra puse, kas parādās, ir, piemēram, tā izmisīgā cīņa par latviešu valodu. Es esmu starp latviešu valodas aizstāvjiem, tā teikt, līdz kapa malai, tas tomēr ir mans galvenais darba instruments. Bet, no otras puses, arī tā aizstāvība veidojas vispārīgi. Piemēram, bija šī kampaņa "atkrievisko Latviju". 

Kas, starp citu, atgādināja kaut ko līdzīgu tai tematikai, tai problemātikai, kas bija 80. gadu beigās. Tad šie saukļi "atkrievisko Latviju" bija tie, uz kuriem veidojās daļa no nacionālās atmodas ideoloģijas. 

Es teiktu tā, ka 80. gadu beigās tie bija arī ārkārtīgi vajadzīgi, un vajadzēja ar šiem saukļiem varbūt spiest vairāk. Man gan ir viegli runāt, jo es 80. gadu beigās vēl tikai sāku iet pirmajā klasē. 

Bet šobrīd, pēc 30 gadiem, tas ir kaut kas cits un pavisam savādāk izklausās. 

Cits un savādāk tieši kara kontekstā, jo nereti ir bijis tā, ka cilvēki salecas vai saviebjas, ja ar viņiem runā krieviski, bet tie, kas ar viņiem runā krieviski, ir kara bēgļi no Ukrainas, jo ne visi bēgļi zina angļu valodu. Tad ir absurds, ka mēs izslēdzam krievu valodu kā sarunvalodas iespēju. Es piekrītu, ka ar krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit 30, 40 un 50 gadus, – viņiem ir bijis pietiekami daudz laika iemācīties valsts valodu – un ka ar viņiem nav jārunā krievu valodā. Bet ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit četrus, sešus mēnešus, es neuzskatu, ka es nevarētu runāt vai mēģināt sarunāties krievu valodā. Viņiem ir pilnīgi citas rūpes – viņu tēvi, vīri, brāļi, brālēni ir karā. Šeit ir atbraukuši cilvēki, kuri vēlas patverties no kara, viņiem pabalsts nav mūžīgs, viņiem ir jāsameklē darbs, ir jāmēģina kaut kādā veidā saprast, ko darīt, piemēram, ar bērnu izglītību. Nu pa kuru laiku viņi mācīsies latviešu valodu? 

Nesen savā publikācijā uzdevi jautājumu par to, vai karš, pats nebūdams metafiziska cīņa, tomēr var raisīt metafiziskus jautājumus. Kā tur ir? 

Tādā ziņā karš nevar būt metafizisks. Karam nav nekāda sakara ar metafiziku. Karam ir sakars ar cilvēku darbību, ekonomisku, politisku, vēsturisku pārliecību un tā tālāk. Bet karš var raisīt jautājumus, kaut vai elementāro jautājumu, kas es esmu pasaulē? Kaut vai saprotot, ka ir jānostājas kāda pusē, saprast to, kurā vietā pasaulē tu stāvi, kurā vietā tu stāvi savās pārliecībās, kāda ir tava pārliecība? Piemēram, šādus jautājumus karš noteikti var raisīt. Un ne tikai karā iesaistītājiem. Es nedomāju, ka karā iesaistītajiem ir daudz laika domāt par metafiziku. Daudz laika domāt par metafiziku ir tiem, kas skatās uz karu no malas.

Tu arī rakstīji, ka Dievs neesot konstanta vienība – ja viņš būtu konstants, tad izslēgtu pilnīgumu. Viņš ir nemainīgs un vienlaikus nemitīgi mainīgs, līdz ar to katram laikmetam ir savas ētiskās prasības. Kā tu raksturotu, kas tad ir tās ētiskās prasības šobrīd, šim laikmetam, pieņemot to, ka mēs dažkārt cita laikmeta ētiskās prasības mēģinām attiecināt uz šo laikmetu? 

Universālais. Es varu runāt tikai kristīgajā kontekstā, protams, bet joprojām domāju, ka tā ir universālā...

Bet tādā ikdienas apziņas līmenī? 

Jā, tam vajadzētu strādāt arī ikdienas apziņas līmenī, tas ir – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ļoti vienkārši.

Tā būtu tā universālā prasība, kurai būtu jāattiecas uz visiem, bet tas, protams, nenozīmē mīlēt tādā nozīmē, kā mēs mīlam savus draugus vai savus partnerus, bet mīlēt tādā nozīmē, ka saglabāt atvērtu attieksmi pret tiem, kas domā atšķirīgi no tevis un mēģināt ieklausīties. Kaut vai kristiešiem savā starpā atrast kaut kādu kopīgo punktu, uz kura stāvēt un kurā sarunāties, kaut kādu kopīgo platformu. Neizslēgt kaut kādas grupas, neizslēgt... nezinu, sievietes. Tas ir tādā Latvijas kontekstā. Protams, te atkal parādās jautājums, kas tad ir tas tavs tuvākais un vai mums ir jāmīl arī ienaidnieki? Es domāju, ka tas ir viens no tādiem jautājumiem kara kontekstā, vai mums ir jāmīl savi ienaidnieki? Man nav atbildes. Kāpēc es saku, ka sabiedrība ir polarizēta? Tāpēc, ka mēs neesam atvērti ieklausīties citu viedoklī. Mēs ļoti reti gribam dzirdēt kaut ko, kas atšķiras no mūsējā.

Mēs ļoti reti esam ar mieru mēģināt izprast kaut kādu situāciju, bet, tikai izprotot situāciju, izprotot situācijas saknes, ir iespējams kaut ko mainīt. Es domāju, ka Latvijā tādā ziņā ļoti daudz kas ir nokavēts.

Piemēram, izglītības kontekstā ar to, kāda vēsture tika mācīta krievu skolās un kāda vēsture tika mācīta latviešu skolās, ka tur bija zināmas atšķirības tajā. Es gan neesmu pedagoģijas vēstures pētnieks, vienkārši tā spriedelēju.

Bet, jā, par to ienaidnieku, – es teiktu, ka, ja ir jāmīl ienaidnieks, tas ir sasodīti grūti, un negribas jau piepūlēties. Kāda suņa pēc man klausīties tajā, kas ir sakāms kādam cilvēkam, kas domā radikāli pretēji nekā es? Un vēl jāmēģina viņš izprast? Un vēl jāmēģina izprast viņa kaut kādi rīcības un domāšanas motīvi? Un tad jāmēģina paskatīties uz pasauli ar viņa acīm, lai saprastu, kur viņš stāv, lai saprastu, ka, ja es tiešām uzskatu, ka viņš kļūdās, ka viņam nav taisnība, – tad kā mainīt šo situāciju? Tas ir ļoti grūti, tas prasa ļoti daudz laika. 

Bet, atgriežoties vēl pie tavas tēzes, ka katram laikmetam ir savas ētiskās prasības, jo arī Dievs ir nemitīgi mainīgs, tava tēze ietver arī to, ka mēs cita laikmeta prasības mēģinām reducēt uz šo laikmetu, kaut laikmets sen jau ir mainījies? 

Jā. 

Piemēram? 

Piemēram, mēs mēģinām pārnest tiešā veidā kaut kādas senas, teoloģiskas interpretācijas uz mūsdienu sabiedrību. Piemēram, pats vienkāršākais jautājums – sieviešu ordinācija Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Padomju laikā, starp citu, sievietes varēja kalpot par mācītājām, cik nu tas bija iespējams vispār – kalpot baznīcā. Tad piepeši, uzņemot šo konservatīvisma virzienu, mēs it kā atsakāmies piederēt tai teoloģijai, kura Eiropā, kamēr mēs bijām okupēti, ir gājusi uz priekšu un attīstījusies. Kur ir radušies jauni skaidrojumi dažādām rakstu vietām, mēs spītīgi turamies pie vecajiem skaidrojumiem, spītīgi ievērojam nereti burtisko bībeles interpretāciju un vēsturisko hermeneitiku uzskatām par galveno bubuli, kas tagad izpostīs mūsu kristīgās vērtības. Pats pamats ir, ja es drīkstu pateikt no tāda privāta kristīga viedokļa, liekot lietā arī to, ko esmu apguvusi teoloģijas studijās un turpinu apgūt joprojām, ka

tas veids, kā Dievs uzrunā sabiedrību, tam tieši tāpēc ir jābūt atbilstošam sabiedrībai, lai mūsdienu cilvēks varētu saprast.

Teologu uzdevums ir pārtulkot Dievu tā, lai viņu varētu saprast mūsdienu cilvēks, lai Dievs mūsdienu cilvēkam būtu dzīvs. Ja ne dzīvs, okej, Dievs var būt arī miris, bet tad ir jāmeklē, kur tad viņš ir, kā Nīčes vājprātīgajiem, vai jāapzinās, ka mēs viņu esam nogalinājuši. Bet tas, kas, manuprāt, tiek izdarīts, universalizējot tādas vecas ticības patiesības, kas bija ļoti atbilstīgas, piemēram, 19. gadsimtā vai pat vēl senāk Eiropā, tādā veidā Dievs tiek padarīts par tādu mājas kaķīti, par mājas kāmīti, par kuru patiesību zina tikai tie daži izredzētie cilvēki. Un kā likums tie ir vīrieši. 

Tā tradīcija ir tāda, ka tie ir vīrieši. 

Jā, protams. Jautājums ir, vai tradīcija ir spēcīgāka par dzīvo Dievu. 

Ir feminisma filozofi, kas saka, ka arī jēdziens "sieviete" ir konstruēts jēdziens. Respektīvi, ka arī tas nav dabīgi veidojies jēdziens, bet, ka tas ir radīts. 

Es droši vien varētu piekrist. Katrā sabiedrībā ir savs priekšstats par to, kas tad ir sieviete un kādai viņai jābūt. Mēs nevaram salīdzināt, piemēram, Austrumu un Rietumu sabiedrības un pateikt, ka ir kāda universāla sieviete. Vai paķert vēl klāt to pašu kristīgo tradīciju un skatīties, kādai sievietei ir jābūt tajā. Man šķiet, ka arī feminisma kontekstā mēs nereti esam, runājot par to, kādi tad ir dzimumi un kāds ir kurš dzimums un tamlīdzīgi, aizmirsuši, ka mūs visus vieno tas, ka esam cilvēki, ka, iespējams, tās cilvēcīgās kvalitātes būtu jāskatās neatkarīgi no dzimuma, kas arī ir ļoti grūti. 

Tad kurā brīdī sākās nepieciešamība konstruēt šo dzimumu? Ja mēs pieņemam, ka tas ir konstruēts. 

Es pieļauju, ka tas varētu sākties tajā brīdī, kad ir nepieciešamība konceptualizēt, ir nepieciešamība saprast, kāpēc, piemēram, viens dzimums ir noteicis to, kā dzīvo otrs. Tas nozīmē, ka kaut kas tajās konstrukcijās ir netaisnīgs. Netaisnīgs no tāda cilvēka aspekta – cilvēciskās kvalitātes netiek vērtētas kā līdzvērtīgas. Ja paskatāmies, kad sievietes ieguva balsstiesības un tā tālāk. Tas nozīmē, ka, ja konteksts ir mainījies, arī šis konstrukts ir jākontekstualizē un līdz ar to ir jārada jauns konstrukts, ko tad mēs sapratīsim ar sievieti. Un varbūt, man gribētos ticēt, ka mēs esam sasnieguši jau tādu laikmetu, kad pēc šāda konstrukta, iespējams, nemaz nav nepieciešamības. 

Ja mēs atrodamies šobrīd ceturtajā feminisma vilnī, kas ir tie jautājumi, kas uz mums attiecas un kuri uz mums neattiecas? Latvijas sabiedrība jau ir integrēta kaut kādā kopīgā Eiropas kultūras telpā, kurai ir savas specifiskas iezīmes arī tajā, kā mēs uztveram feminisma idejas. 

Es teiktu tā, ka vēl pirms 10 gadiem mēs vispār bijām otrajā feminisma vilnī, jo mēs pamatā tomēr runājām par sieviešu līdztiesību dažādās ikdienas lietās, par sieviešu līdztiesību darba tirgū. Mēs joprojām par to runājam. Viļņi jau nav statiski tādā ziņā, ka viens beidzas un otrs sākas. Tagad mēs savā ziņā esam trešajā [vilnī], jo redzam, ka ir cilvēki, kas jūtas piederīgi pretējam dzimumam, redzam, kā viņi izskatās, mēs esam sākuši par viņiem publiski runāt. Mums ir redzami arī homoseksuāli cilvēki, mēs par viņiem esam sākuši publiski runāt. Un līdz ar to šis dzimtes jautājums un lielā mērā arī šis dzimtes identitātes jautājumus ir pacēlies. Tā kā no trešā viļņa tā ir tā lieta, ko redzam tīri sabiedriskās diskusijās. Es noteikti nerunāju par akadēmisko pasauli. Ceturtā viļņa kontekstā, man šķiet, ka daļēji mēs par to runājam. Daļēji mēs runājam par to, kā ārsti izturas pret sievietēm. Ja mēs uzskatām, ka ceturtais vilnis ir tā saucamais "me too" vilnis. Bija mēģinājums arī apkopot kaut kādus "me too" stāstus, bet šis mēģinājums man šķiet, ka tieši tāpēc arī tā kā parādījās un pazuda, jo – vai nu nebija īstais laiks, vai šie stāsti neraisīja pietiekami daudz rezonanses vai protestus sabiedrībā, neveidoja diskusiju. Proti, veidoja diskusijas par personālijām, bet ne par pašu konceptu, par pašu "me too" konceptu. Un tas noteikti nav ceturtā feminisma viļņa centrā, ka būtu jārunā par konkrēto personu, jo runāt par konkrēto personu ir dzeltenās preses, nevis feminisma uzdevums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti