Kā ir būt

kā ir būt - #67 skaistums

Kā ir būt

kā ir būt - #69 drošība

kā ir būt - #68 dialogs

«Mana mamma skatās Kremļa propagandu un tai tic.» Kā ir būt krievvalodīgajam Latvijā?

27 gadus vecais Artūrs Grigorjevs uzaudzis krievvalodīgā ģimenē, taču sevi ar krievu kultūru neidentificē. "Vienotību mēs varēsim attīstīt, ja centīsimies meklēt to, kur mēs piekrītam," Pieci.lv podkāstā "Kā ir būt" vērtēja Artūrs, atklājot, ka viņam kopīgais ir jāmeklē arī ar vecākiem, jo viņu viedoklis par notiekošo Ukrainā ir ļoti atšķirīgs. 

Tu esi krievu tautības cilvēks, kā tev šķiet, ir divas Latvijas latviski runājošā un krieviski runājošā? Vai mēs varam tomēr runāt par vienu Latviju, kādas ir tavas sajūtas?

Tas ir atkarīgs no perspektīvas. Protams, katrai tautībai ir sava kultūra. Tas nozīmē, ka pat, ja divas tautības dzīvo vienā valstī, katrai tautībai ir sava tāda kā ehokamera [informatīvā telpa, "burbulis"– red.]. Ar savām tradīcijām, principiem, idejām par to, kas ir atļauts, kas nav.

Vai Latvija ir viena vai sadalīta valsts, ir atkarīgs tikai no tā, vai cilvēki spēj komunicēt. 

To ir tiešām ļoti grūti pateikt, jo tas ir subjektīvs vērtējums. Tajās lielajās ehokamerās ir vēl citas ehokameras. Piemēram, krievu tautības iedzīvotāju vidū ir arī tādi, kas, ja saņemtu varu, varētu nonākt pie valsts, kura ir sadalīta. Šobrīd man liekas, ka pārsvarā ir okej, ka esam kopā. Vismaz politiskajā līmenī, sociālajā līmenī un tā tālāk. Protams, ir konflikti, ir problēmas, bet valsts aparāts strādā, cilvēki dzīvo, mīl, komunicē, līdz ar to es domāju, ka situācija šobrīd ir diezgan laba. 

Vai kopš sācies karš esi piedzīvojis, ka tava uzvārda, tautības dēļ tev uzreiz piedēvē, ka tu atbalsti Krieviju vai kā citādi?

Nē, es nepazīstu nevienu cilvēku, kas izmantotu tautību kā indikatoru, līdz ar to man ir diezgan laba dzīve šobrīd. Vienreiz, jā, bija, bet tas arī notika ļoti gudru un izglītotu cilvēku vidū, un tā grupa, tas cilvēku kopums uzreiz paskaidroja tam cilvēkam, kāpēc tas nav pareizi. Ja ir komunikācija, cilvēku sistēma var regulēt iekšējo kārtību pati, bez kaut kādiem likumiem vai varas. Par tautību ir interesanti tas, ka es esmu krievu tautības cilvēks, Latvijas pilsonis, pasē man nav ierakstīts, bet datu bāzē ir ierakstīts, ka esmu krievs. 

Uzvārds man arī ir krievu, bet man ir ļoti grūti asociēt sevi ar tēzi, ka esmu krievs. 

Esmu dzimis Latvijā, mana vecmamma no vienas puses ir no Latgales, viņas dzimtā valoda ir latgaļu, viņa runāja latviešu un krievu valodā. Otras puses vecmamma ir bijusi poļu tautības un bijusi no Daugavpils. Abi vectēvi droši vien ir krievi, bet kopumā sanāca tā, ka es piedzimu ģimenē, kur dzimtā valoda ir krievu, līdz ar to es it kā esmu krievs, bet Krievijā es nekad neesmu bijis, šobrīd arī negribu. Protams, visi saprot iemeslus, kāpēc. Kaut gan – nē, arī pirms kara es negribēju uz turieni braukt. Piemēram, internetā, kad tu skaties, tas kopējais kultūras līmenis ir diezgan tāds... nevis zems, tas būtu nepareizi teikt – zems, – bet, ja kopēji paskatītos cilvēka profilu, tad cilvēks Krievijā ne visai apzinās savas rīcības un savas domas. Es skatījos video no Krievijas, kā uz ceļiem cilvēki uzvedas, kā veikalos uzvedas, kā viens ar otru runā, un man nekad nebija vēlmes just piederību tai sabiedrībai, kaut gan mana dzimtā valoda ir krievu. Es neko nevaru izdarīt, es neesmu izvēlējies ģimeni, kur piedzimt.`

Esmu dzīvojis visu mūžu Latvijā, mana identitāte ir formējusies Latvijā kopā ar latviešiem un citām tautībām, kā arī internetā.

Mūsu paaudzei bija saikne ar visu pasauli principā, tāpēc mēs atšķiramies no citām paaudzēm, kura tikai redz savu ehokameru un, iespējams, ne līdz galam saprot, ka tavs viedoklis ir tavs viedoklis, un tu esi savas dzīves galvenais aktieris, līdz ar to tavs viedoklis, kādai pasaulei jābūt, ir par visuma centru, jo tu patiešām esi sava visuma centrs. Ir grūti saprast, ka, neskatoties uz to, ka mums ir ļoti līdzīgas bāzes funkcijas, jūtas, kustības un tā tālāk, un mums ir diezgan līdzīga smadzeņu struktūra, vienalga mēs katrs esam unikāls, jo mums ir unikāls ceļš, kas mūs formē. 

Tu stāstīji, ka, no tava skatu punkta raugoties uz Krievijas iedzīvotāju, tev šķiet, ka tie ir cilvēki, kas īsti neapzinās savas sajūtas. Kas tev ir radījis šādu iespaidu? 

Karš, kas šobrīd notiek, noziedzīgs karš pret Ukrainu, ir, manuprāt, padomju mentalitātes agonija – pirms aiziet, viņai ir jāparāda, ka viņa ir īsta un visi ir pretinieki, visi cenšas viņu iznīcināt. Daudzi cilvēki, kas piekopj šo domu, nesaprot, ka nav tā, ka Rietumu pasaule cenšas iznīcināt Krieviju. Vienkārši Krievija nevar izdzīvot mūsdienu pasaulē ar savu varas struktūru un varas formu. Tas ir, protams, tāpēc, ka Padomju Savienība ir bijusi tirāniska sistēma, un brīva domāšana, brīva darbība padomju mentalitātē ir kaut kas dīvains, jo visu tavu mūžu, ja tu esi piedzimis Padomju Savienībā, tavā vietā izvēlējās, kur tu dzīvo, skolu, skolas programmu, protams, likumus, un tu nekādā veidā nevarēji ietekmēt likumdošanas izveides procesu. Principā nebija iespēju, bija opcijas, bet izvēle bija ļoti ierobežota, un cilvēks visu mūžu ir jutis, ka viņš neko nevar izdarīt, viņam nav spēka, nav varas ietekmēt notiekošo. Līdz ar to, piemēram, joprojām Krievijā un Latvijā tā mentalitāte ir, tā mentalitāte nemirst ar valsti, jo valsts mainās, bet cilvēks paliek. Līdz ar to ir tāda cilvēku grupa, kuru es vērtēju kā padomju cilvēkus, nevis krievus, bet padomju cilvēkus, jo Krievijā ir arī labi krievi. Arī šobrīd, kara laikā, tajā pašā "Youtube" ir programmas, kur krievi loģiski, racionāli, ar pierādījumiem stāsta, kas ir pareizi, ko mēs varētu izdarīt, kas būtu godīgi. Tāpat autori, gleznotāji. Krievu kultūra ir ļoti bagāta kultūra, bet krievu kultūru nav kam piekopt, jo Krievija ir pilna ar padomju cilvēkiem, diemžēl. 

Cilvēks, kad viņš jūt, ka viņš nevar neko ietekmēt, viņš arī necenšas ietekmēt. Tie cilvēki neko nedara un vienkārši vēro, kā pasaule mainās. Ja viņi nepiekrīt, viņi to tur sevī. Viņi nesaprot, ka viņi paši var izvēlēties, kas ir pareizi un kas nav pareizi. 

Krievijā cilvēki jūtas bezspēcīgi, līdz ar to vienkārši neko nedara, – vai nu baidās, vai nu domā, ka neko nevarēs izmainīt, jo cilvēki uzvalkos televizorā ir dievi. 

Šeit, Latvijā, tikmēr cilvēki, protams, reaģē arī emocionāli, un asociē krievu tautības pārstāvjus ar Putina atbalstītājiem, izsaka frāzes un replikas par to. Nesen Rīgā notika krievu tautības cilvēku organizēts protests pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kā tev šķiet, kāpēc tas bija svarīgi veikt šādu soli? Ko tas parāda pasaulei un Latvijas sabiedrībai?

Pirmkārt, tā ir informācija, ka ir krievu tautības cilvēki, kas nejūt piederību tam režīmam. Protams, tas ir loģiski, jo kādēļ just piederību, ja tu tam nepiekrīti. Daudzi domā, ka es uztveršu Krieviju kā vislabāko tikai tāpēc, ka esmu krievs. Tādi cilvēki izmanto tautību kā sava pārākuma indikatoru, jo laikam cita nekā nav, vērtību nav, un viņiem ir nepieciešams ar kaut ko lepoties. Tas bija svarīgs žests, jo tas parāda, ka tautība nenosaka tavu piederību režīmam. 

Tu pieminēji arī kultūru. Kā tu saproti jēdzienu "sarunāšanās kultūra" un kāda, tavuprāt, ir kvalitatīva sarunāšanās kultūra?

Pirmkārt, ir nepieciešams mācēt klausīties, jo kāda jēga diskutēt vai runāt, ja tu nedzirdi, ko tev saka. Otrais punkts ir empātija un līdzjūtība. Tas ir princips, kas apraksta nepieciešamās prasmes, lai saprastu otru cilvēku. Kad tu klausies, tu saņem informāciju, bet tad ir nepieciešams, izmantojot empātiju, mēģināt paskatīties uz pasauli no tā cilvēka skatu punkta. Kad to varēsi saprast, tev droši vien būs daudz vieglāk navigēt komunikācijas procesā un parādīt cilvēkam, ka tu viņu saproti. 

Klausīties ir jāmācās, bet dzīvē ir situācijas, kad otra puse nav gatava klausīties. Kā sarunāties, kad neviens otrā pusē negrib klausīties? Vai tas vispār ir iespējams?

Arturs Grigorjevs

Protams, ja cilvēks dzīvo sava ego ehokamerā, tad jebkāds atšķirīgs viedoklis tiek uztverts agresīvi, tiek atmests. Principā ir tas pats, – tu klausies, ko cilvēks saka, ko cilvēks cenšas tev nodot kā pieredzi, nevis kā viedokli. Tie paši krievi, kas ir diemžēl padomju mentalitātes upuri, viņi to nedara, jo ir ļauni, tā ir vienkārši viņu mentālā modeļa projekcija. Vajag saprast, kāpēc tas cilvēks nedzird, tieši emociju un pieredzes līmenī. Cilvēkam ir emocijas, piemēram, naids, un tām emocijām ir iemesls, bet, ja cilvēks nav izglītots, ja cilvēks neapzinās savas emocijas, viņam nav pietiekoši precīza mentālā modeļa, lai viņš varētu ar savu prātu ko mainīt. 

Vai mēs Latvijā mākam sarunāties? 

Es negribētu dalīt cilvēkus pēc tautības, jo teicu, ka tas nav loģiski, bet, atgriežoties pie kultūras, nosauksim tās par krievu un latviešu ciltīm. Latviešu vidū man, piemēram, ir bieži patīkamāk būt nekā krievu vidū, jo tas komunikācijas stils krieviem tomēr ir mazliet agresīvāks. Krieviem ir tā, ka viņi visu laiku aizsargājas. Labi, nevis krieviem, bet daļai no Latvijas krievu tautības iedzīvotājiem. Es nevaru runāt par visiem. Latviešu vidū ir tāda brīvāka atmosfēra, bet, godīgi sakot, kad ir tusiņi, tie ir gandrīz identiski. Izņemot to, ka krievu tusiņos tuvāk beigām kāds kaujas, tā ir vienīgā atšķirība, kaut gan es uz tādiem tusiņiem sen neesmu bijis. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu kompāniju pašam, to arī daudzi nesaprot. 

Kādas ir tavas domas par to, kas notiek sociālajos medijos tieši attiecībā uz sabiedrības vienošanu un šķelšanu? 

Man liekas, ir viens negatīvs aspekts, ka sociālajos medijos ir sajūta, ka mēs komunicējam ar plašu reprezentatīvo populāciju, ka mēs runājam ar visiem, bet īstenībā sociālajos medijos arī ir ehokameras. Piemēram, tie, kas ir par Krieviju, un tie, kas ir par Ukrainu. Un tās ehokameras īstenībā diezgan reti komunicē viena ar otru, tikai tad, kad ierauga drauga ierakstu un sāk komentēt. Tas sadala sabiedrību, jo, kad tu atrodies vienā no šīm ehokamerām, tu pārsvarā nomelno tos, kas atrodas otrā ehokamerā. Tas, kas notiek, ir tavs naids, kas aug, un viss. Nevarētu teikt, ka tas ir dzīvotspējīgs modelis. 

Ko tu dari lietas labā, kas ir tas, ko tu centies darīt, lai tuvinātu mieram? 

Esmu šobrīd ne tikai korporācijas "Fraternitas Arctica" biedrs, bet esmu visu studentu korporāciju jumta organizācijas "Prezidiju konvents" sekretārs. Mēs pieņēmām lēmumu ziedot diezgan lielu summu, mēs neesam bagāta organizācija, līdz ar to nauda nav liela, bet mums tā ir diezgan liela nauda. Tas ir no oficiālās darbības. 

Mana galvenā problēma un galvassāpes ir par šo runāt ar vecākiem, jo viņi pēdējos 20 gadus skatījās tikai krievu propagandu. 

Tu saki, ka tavi uzskati atšķiras no tavu vecāku uzskatiem. Kā ir veidojusies šī atšķirība?

Es teiktu internets, protams, angļu valoda arī. 

Vai ir kādreiz bijis tiešs konflikts attiecībā uz situāciju Ukrainā. Vai kādreiz tā saruna ir novedusi līdz konfliktam? 

Protams, visu laiku. Es vēl kādus piecus gadus atpakaļ teicu saviem vecākiem, ka laiks ir mainījies, bet tas režīms [Krievijā] joprojām darbojas, izmantojot 20. gadsimta principus, vardarbību, pilnu kontroli, informācijas kontroli, un es teicu, ka tas nav iespējams, nav iespējams attīstīties tādā sistēmā. Par to pašu internetu. Kāpēc internets ir ļoti svarīgs instruments, kas ir formējis mūsu paaudzi, jo internets parādīja mums daudzveidību.

Mana mamma skatās propagandu un tic visam, ko tur stāsta.

Propagandas ideja nav dot cilvēkam taisnību, bet pastiprināt viņa cilts modeli – savējie un svešinieki. Visu laiku teikt: skaties, visas tavas problēmas ir tādēļ, ka tavs kaimiņš nēsā sarkanu kreklu. Kad tev to visu laiku atkārto un izmanto diezgan loģiskus vārdus, kaut kādus pierādījumus rāda, no kuriem tikai puse ir taisnība, cilvēks tam tic. Un cilvēkam dod modeli attaisnot savu uzvedību, piemēram, naidu pret kādu citu. Cilvēks domā, ka tur ir nacisti, narkomāni, Ukrainas valdībā narkomāni, un cilvēks tam tic. Ko es varu pateikt? Cilvēks tic, ka Ukrainā ir fašisms, nacisms vai vēl kaut kas. Ar mammu runājām, un es viņai pajautāju: "Tu tiešām domā, ka tur ir nacisti?" Man kaut kā nesaiet kopā, jo tur valdībā ir daudzi ebreji, krievi un tā tālāk. Viņa saka – jā, bet viņa nevar atbildēt, kāpēc, jo viņai ir emocionālais stāvoklis, tā pieredze par to, ko viņa uzskata par pareizu. Nevis mīlestība pret Krieviju, bet uzskats par to, ka Krievija ir morālo principu centrs un sirds pasaulē, un pārējie ir ļauni un grib iznīcināt svēto Krieviju. 

Kas ir tie labas sarunāšanās principi, ko tu izmanto, sarunājoties par šo tēmu, ar savu ģimeni? 

Joprojām mēs neesam izveidojuši kopīgu viedokli par to, kas ir pareizi. Interesanti ir tas, ka tu sāc ar šādiem cilvēkiem komunicēt, sāc stāstīt faktus, perspektīvas, un tas cilvēks, ja ir gatavs klausīties kaut mazliet, paņems tavu domu un kaut kādā veidā ieliks savā modelī un mainīs savu modeli. Kad mēs runājam viens ar otru, mēs mainām viens otru, veidojam viens otra identitāti.

Ar manu mammu ir interesanti tas, ka es, runājot ar viņu un kaut ko stāstot, diskutējot, es visu laiku redzu, ka viņai ir kognitīvā disonanse. Viņa saprot, ka es stāstu patiesību, bet viņa nevar to pieņemt,

un viņa atbild, ka viss ir sarežģīti, mēs nevaram visu zināt, ir grūti ko pateikt. Viņa visu laiku cenšas atrast attaisnojumu tam, kāpēc viņas viedoklis ir pareizs, kāpēc viņas emocionālā piederība Krievijas naratīvam ir pārāka par Ukrainas naratīvu. Ko es varu izdarīt? Es vienkārši pārstāju iesaistīties mammas emocionālajā spēlē, jo sapratu, ka viņa negrib diskutēt kā diskusijā, viņa negrib, lai mēs viens otru saprastu un atrastu, kur mēs piekrītam viens otram. Viņa vienkārši emocionāli reaģē uz visu, ko es saku, un es arī. Darbs ar terapeitu palīdzēja, tagad es vairāk ar jokiem un jocīgā stilā ar viņu runāju. 

Vai šajās sarunās ar savu mammu tu esi kaut kā pamainījis viņas viedokli? 

Protams. Tā disonanse visu laiku ir redzama, bet viedoklis visu laiku mainās. Ja sākumā bija "Ukrainā ir nacisti, vajag atbrīvot Ukrainu", tad bija "es esmu pret karu, bet mēs nezinām, kas ir vainīgs, kas tur patiešām notiek", tad tā pamazām viņas viedoklis mainās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt