«Latviešus tagad atklāju kā brāļus». Saruna ar Latvijā dzīvojošo ukrainieti Oksanu Hončarenko

Pieradums pie kara Ukrainā ir vērojams visā pasaulē, un tas sākās jau pirms mēneša, kas ietekmē arī ziedotāju aktivitāti, secinājusi Latvijā dzīvojošā ukrainiete Oksana Hončarenko, kura aktīvi darbojas, kā brīvprātīgā. Oksanas tēvs, brālis un draugi ir Ukrainas armijā un teritoriālajā aizsardzībā un ikdienā apliecina daudzās vajadzības medicīnas vai militārajā jomā. Ukrainiete norāda, ka ir ļoti pateicīga un pārsteigta par Latvijas sabiedrības lielo atbalstu, bet, karam Ukrainā ieilgstot, aicina arī neaizmirst par joprojām notiekošo.

Saruna ar ukrainieti Oksanu Hončarenko
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Sintija Ambote: Pastāstiet nedaudz par sevi – cik ilgi esat Latvijā, vai atbraucāt līdz ar kara sākumu Ukrainā vai dzīvojāt šeit jau iepriekš?

Oksana Hončarenko: Uz Latviju mēs pārcēlāmies jau pirms diviem gadiem. Mans vīrs strādā IT jomā un viņam šeit bija labs darba piedāvājums tolaik, tā mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Kad sākās karš, mēs bijām šeit Rīgā un man piezvanīja mamma ap septiņiem no rīta. Pēc balss varēja saprast, ka tur ir trauksmaini un viņa raudāja, jo nevarēja sazvanīt manu māsu, kura bija Kijivā, bet mamma bija Žitomiras apgabalā un, ņemot vērā, ka Kijivā jau pirmajās dienās bija trauksme, mēs ļoti satraucāmies, bet beigās sazvanījām māsu un par laimi pēc trīs nedēļām viņa varēja tikt līdz Latvijai pie mums. Es viņu pierunāju, jo nevarēju pieļaut, ka pilnīgi visi mani radi un tuvinieki paliek Ukrainā. Ir skaidrs, ka vīrieši - brālis un tēvi tur palika un arī mammu no turienes nevar dabūt ārā, jo daudzas sievas un mammas paliek, lai kaut kā rūpētos par tiem, kas darbojas kā brīvprātīgie vai armijā.

Sintija Ambote: Jūsu ģimenes vīrieši tad iepriekš nekādi nebija saistīti ar militāro jomu?

Oksana Hončarenko: Vispār nebija un arī kopumā, īpaši jaunajiem ukraiņiem, kam 25 gadi un vairāk, viņi nav bijuši armijā, tagad viņi iziet ātru apmācību poligonos un, protams, tie nav profesionāli militāristi, bet vienlaikus tie arī ir cilvēki, kas nestāvēs malā un aizstāvēs līdz pēdējam. Ukraiņi ātri mācās un savus cilvēkus aizstāv.

Sintija Ambote: Kopš kara Ukrainā sākuma pagājuši jau vairāki mēneši. Jūs visu šo laiku darbojaties kā brīvprātīgā un palīdzat arī koordinēt palīdzību Ukrainai. Pastāstiet par to vairāk.

Oksana Hončarenko: Pirmkārt, es esmu ļoti pateicīga Latvijai. Tagad šī valsts un iedzīvotāji man ir atklājusies pavisam citās krāsās. Tas ir neticami liels skaits cilvēku, kas gatavi ziedot naudu vai mantas un braukt ar mašīnām uz Ukrainu, lai aizgādātu palīdzību. Tas ir vienkārši neticami… tāda palīdzība, sapratne un atbalsts.

Latviešus es tagad atklāju kā brāļus, bet iepriekš divu gadu laikā es šo tautu nekad tā neuzlūkoju, bet šo trīs mēnešu laikā atklājās visa šīs tautas dvēsele.

Tāpēc esmu ļoti pateicīga par Latvijas sabiedrības atbalstu, un tas ir liels, zinot, cik neliela ir šī valsts cilvēku skaita ziņā un cik daudz humanitāras un militāras palīdzības kravu nosūtīts uz Ukrainu. Un laikā, kad sākās karš, no vienas puses es priecājos, ka mana mazā meita ir drošībā Latvijā un nepiedzīvo raķešu uzlidojumus, sirēnas, bumbu patvertnes un citus kara epicentra apstākļus, ko piedzīvo citi ukraiņu bērni. Vienlaikus, protams, nav iespējams mierīgi šeit uzturēties, zinot, ka visa tava ģimene ir tur un visa tava tauta cīnās. Vienaldzība nav iespējama un tad tu kā uzvilkts vienkārši sāc meklēt jebkādas iespējas, kā varētu viņiem palīdzēt no šejienes. Palīdzēt evakuēties vai tieši nodrošināties, lai būtu drošāk, jo pirmajā brīdī nekā nebija. Tagad visiem, kas dienē, ir ķiveres un bruņu vestes, bet sākumā bija haoss. Un pirmajās dienās mēs ar vīru apbraukājām visus veikalus Rīgā, lai savāktu šīs lietas, jo mums tur teritoriālajā aizsardzībā ir tēvi, brāļi un draugi. Mēs ar viņiem bijām nepārtrauktā kontaktā, lai saprastu, kas pietrūkst. Piemēram, man ir draugs, kas piedalījās Hostomeļas aizstāvēšanā un tagad viņš ir Ukrainas austrumos, bet sākumā viņš pats sev nopirka bruņuvesti un ķiveri. Tie vīri, kam bija nauda, paši sevi nodrošināja, taču ir jāsaprot, ka tas ir ļoti dārgi pie mums, jo mūsu cilvēkiem vidējās algas ir salīdzinoši zemas, plus vēl šiem puišiem bija jāizved savas ģimenes no Ukrainas, jānodrošina viņiem kaut kādu naudu izdzīvošanai Polijā vai citur drošībā. Tas viss bija tādā haosā un tā palēnām es arī sāku iesaistīties šajā brīvprātīgajā darbā un bija atgriezeniskā saite, lai arī es neesmu šeit vai tur kādās struktūrās, bet man ir šī tiešā saikne ar cilvēkiem Ukrainā. Pirmais brauciens, kurā es piedalījos, bija uz slimnīcu Žitomirā, kur nogādājām dažas medicīnas iekārtas.

Sintija Ambote: Kas ir tās platformas, ar kurām jūs sadarbojaties un kurās arī citi var iesaistīties ar kādiem ziedojumiem?

Oksana Hončarenko: Es esmu strādājusi ar ziedojumiem, kurus vāc "ziedot.lv", kur atsevišķi vāc atbalstu Ukrainai. Mēs savukārt ar visiem konkrētajiem dokumentiem palīdzam to nogādāt vajadzīgajos galamērķos tur Ukrainā, lai visa palīdzība nonāk pie paredzētā adresāta. Palīdz arī Ukrainas vēstniecība, lai uz robežas tas notiktu ātrāk. Tāpat ļoti palīdz organizācija "Uzņēmēji mieram", ar kuru palīdzību vairākas kravas jau esam veduši. Ir arī daudzi uzņēmēji, kas vienkārši palīdz, kad var. Tieši nupat mums bija pieprasījums no Ukrainas pēc rācijām tieši tām vienībām, kas turēja pozīcijas Luhanskā un zaudēja gan cilvēkus, gan tehniku. Tagad mēs no Šveices gaidām šīs latviešu uzņēmēju saziedotās desmit rācijas un varēsim nogādāt tieši šiem cilvēkiem Ukrainā.

Es neesmu kādā konkrētā organizācijā, bet kā brīvprātīgā sadarbojos tur, kur tas ir nepieciešams. Piemēram, tagad esmu daļa no projekta "M HELP". Tie ir Latvijas IT kompānijas cilvēki, kas līdz šim darbojās medicīnas tehnoloģiju jomā tieši ar mākslīgā intelekta risinājumiem. Un šie cilvēki divos mēnešos izveidojuši šo platformu "M HELP", kurā Ukrainas slimnīcas var reģistrēt savas vajadzības un turpat reģistrējas arī dažādas Eiropas ziedošanas organizācijas, kas savukārt var palīdzēt. Tātad tā ir vieta, kur abas šīs puses var satikties.

Vispār man liekas, ka palīdzības organizēšanā cilvēki kopumā ir ļoti saliedējušies šajā laika un tas ir svarīgi, jo tikai kopā mēs varam to izbeigt.

Sintija Ambote: Kā jūs vērtējat, vai šobrīd šī palīdzība Ukrainas iedzīvotājiem no Latvijas tad ir jau tāda ļoti mērķēta, pateicoties šīm organizācijām un platformām, vai vēl ir kāds haoss šajā jomā?

Oksana Hončarenko: Ukrainai ir nepieciešama liela palīdzība un tas šķiet nu jau arī bezgalīgi nepieciešams, jo, piemēram, arī tās ķiveres un bruņuvestes un citi līdzekļi visu laiku ir jāatjauno. Tas ir nebeidzams process. Tāpat kara apstākļos medikamenti visu laiku ir nepieciešami un nemaz nerunājot vēl par tiem cilvēkiem, kas dzīvo bez gaismas, ūdens un periodiski saņem kādu humāno palīdzību, bet tā ir nepieciešama nepārtraukti šajās vietās. Tāpat viss tas priekšlaicīgu dzemdību vilnis tur, un ir nepieciešams specifisks aprīkojums, lai varētu glābt šos jaundzimušos. Tā kā vajadzību ir ļoti daudz un visdažādākās, bet mēs cenšamies nogādāt tieši līdz konkrētajam palīdzības pieprasītājam, kas paraksta visus dokumentus, kurus mēs atgriežam te fondos. Mēs izvēlējāmies ceļu vest tieši palīdzības saņēmējiem, nevis kopējās noliktavās un centros.

Sintija Ambote: Tātad patlaban ir nepieciešama visa veida palīdzība Ukrainai vai tomēr izceļas kādas grupas, kas akūti parādās šajos palīdzības lūgumos tur?

Oksana Hončarenko: Tas, ko es zinu, ka pietrūkst rācijas, kā arī ļoti vajadzīgas pārnēsājamās telefonu uzlādes baterijas. Šonedēļ bijām Ukrainas vēstniecībā, kur teica, ka pienācis arī pieprasījums pēc kādām garšvielām, proti, ir arī šādi sīkumi, ko lūdz, ja var atsūtīt. Tāpat, protams, visi konservi un ēdiens, kas ilgi glabājas, un ātri pagatavojams ir ļoti nepieciešams. Protams, lielākās problēmas, ieilgstot karam, ir ieroču un degvielas trūkumus. Tāpat medikamenti trūkst, bija arī vēl nesen saaukstēšanās periods, kad mani paziņas no militārās jomas minēja, ka aptiekās trūkst vienkārši deguna pilieni iesnām. Liels pieprasījums ir arī pēc enerģijas batoniņiem vai ātriem kafijas dzērieniem, lai nerimstošos kara apstākļos saglabātu enerģiju. Tas gan nav pārāk veselīgi, bet kaut kā ir tā enerģija jāuztur.

Sintija Ambote:  Kā jūs vērtējat, vai sabiedrības interese palīdzēt un arī vispārējs empātijas līmenis joprojām turas augstā līmenī vai arī ir novērojami kādi riski, ka ieilgstot šim karam šis atbalsts un uzmanība tam vienkārši krītas?

Oksana Hončarenko: Pieradums pie kara Ukrainā ir vērojams visā pasaulē, un tas sākās jau pirms mēneša. Tagad jau ir sācies tāds kā aizmiršanas etaps. Cilvēki ir noguruši, kaut kur ir karš un pastāvīgi ir vajadzīga palīdzība. Turklāt ir sākusies vasara…

Sintija Ambote: Bet jūs jau reāli redzat, ka tas ietekmē atbalsta kvalitāti?

Oksana Hončarenko: Jā, un par to runā gan "ziedot.lv", gan "Uzņēmēji mieram". Ziedojumu aktivitāte ir ļoti kritusies un par to ir nemitīgi jāatgādina, jo visi ir noguruši, un visi ukraiņi to arī saprot, bet vienlaikus mūsu karavīri nevar atļauties nogurt ne mirkli. Piemēram, nupat šonedēļ man instagramā atbildēja meitene, ar kuru iepriekš komunicējām par iespēju vienai militārai vienībai nogādāt dronu, un mēs to tagad dabūjām, bet viņa uzrakstīja, ka visa šī divdesmit cilvēku brigāde ir gājusi bojā un mēs viņiem to dronu vairs nevaram nodot.

Cilvēki turpina mirt karā Ukrainā un joprojām cer arī uz atbalstu no pasaules, viņi cer, ka kādas sankcijas tiešām nostrādās un Putins apstāsies un ka arī militārā palīdzība atnāks,

lai šo neprātu varētu padzīt no Ukrainas. Un šiem cilvēkiem ir jāturas un nevar runāt par jebkādu pagurumu. Es saku, ka mēs visi šobrīd karojam, bet ne katrs var būt karavīrs. Katram ir sava loma šobrīd cīņā par vienu mērķi - par brīvību.

Sintija Ambote: Kādas ir tieši jūsu lielākās cerības šobrīd?

Oksana Hončarenko: Mana vienīgā cerība un ticība ir tajā, ka karš Ukrainā beigsies ar Ukrainas uzvaru, jo mēs neatnācām pie viņiem uz Krieviju. Ukrainas karaspēks aizstāv savu valsti, patiesība ir mūsu pusē un tur, kur ir patiesība, tur arī ir Dievs. Es zinu, ka miljoniem ukraiņu cer un tic, ka karš beigsies un visi varēs atgriezties mājās savā zemē, jo, lai arī kā daudzi iepriekš nav gribējuši padzīvot ārzemēs un Eiropā, bet dzīvot savās mājās, tas ir citādi. Arī es to tagad izjūtu, cik vērtīgi ir dzīvot savā valstī, brīvībā un miera laikā. Es novēlu latviešiem turpināt dzīvi tādā valstī, kur ir miers un nekad dzīvē nepiedzīvot to, kas tagad notiek ar ukraiņiem. Un es ceru šī Krievijas varas gangrēna apstāsies un neturpināsies Eiropā. Tas ir jāaptur, jo katrai nācijai ir tiesības dzīvot tieši tā, kā tā pati to vēlas, nevis, kā to vēlas kādi citi "draugi kaimiņos".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt