Laikmeta krustpunktā

Laiks, kad nav starpkrāsu. Par karu, sabiedrību un grāmatām saruna ar Ēriku Hānbergu

Laikmeta krustpunktā

Putins ir drauds arī savai tautai. Saruna ar Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu

Krievijā atceras tos, kas nosmērējušies ar blakus tautas asinīm. Saruna ar Edvīnu Inkēnu

Krievijā visvairāk atceras ar kaimiņtautu asinīm aptraipītus carus. Saruna ar «labvakarieti» Inkēnu

Krievijā atceras tikai tos carus, kuri ienāk vēsturē ar asiņainām rokām, – tā Krievijas prezidenta Vladimira Putina motīvus uzsākt karu kaimiņvalstī Ukrainā Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" vērtēja bijušais žurnālists un politiķis, viens no leģendārajiem "labvakariešiem" Edvīns Inkēns. 

Atmodas gados Inkēna vārdu zināja visi. 1988. gada laikraksta "Padomju Jaunatne" lasītāju aptaujā viņš tika atzīts par otru populārāko žurnālistu televīzijā. Pirmo vietu ieguva viņa kolēģis Ojārs Rubenis.

Pēdējos 10-20 gadus, kad beidzās regulārie raidījumi televīzijā, viņš bija pievērsies filmu veidošanai, stāstot par latviešiem dažādās pasaules vietās. Pēdējā filma bija par leģendāro latviešu uzņēmēju Jāni Šteinhaueru. Tagad Inkēns strādā pie nākamā projekta.

Latvijas Radio: Ko Edvīns Inkēns dara šodien? 

Edvīns Inkēns: Es esmu pensionārs. Tā rezultātā mans dzīvesveids ir slinks, un man viņš patīk. Radošo darbu, ar ko es vairāk vai mazāk tomēr nodarbojos, es varu darīt lēni. Varbūt arī vārds "pamatīgi" tam tāpat piestāv. 

Vai ir interese par mediju darbu šodien?

Dažkārt man ir skeptiska attieksme. Manuprāt, izglītība nav kļuvusi labāka, līdz ar to jaunie, kas atnāk, ir mazāk sagatavoti, bet varbūt tā ir tāda vecu cilvēku burkšķēšana, to arī nevar izslēgt. 

Ja paskatāmies uz profesionālo sniegumu, manuprāt, ir cilvēki, ko vajadzētu atlaist, bet viņus neatlaiž. Bet atkal – tā vienmēr ir bijis, jo kādam ar kādu vienkārši ir ļoti labas attiecības. Ja skatāmies uz laukumu kopumā, mani priecē, ka ir izaugusi jauna paaudze ar starptautiskiem komentētājiem. Tur bija vienkārši tukšums, tagad tas ir aizpildīts. Prieks ir tas, ka interneta aizpildītāji ir kļuvuši arī kvalitatīvāki, un pamazām atsijājas galīgās sēnalas no kvalitatīvajām.

Par ko, tavuprāt, mediji šobrīd nerunā, bet par ko vajadzētu runāt?

Es nedomāju, ka ir kaut kas, kas apzināti tiek noklusēts. Mums ir brīva prese, un te nu tiešām katrs var izpausties jebkurā informācijas nesējā. Ja ir kaut kas, par ko mēs nerunājam, tad tas ir tas, līdz kam mēs neaizdomājamies. Šis nav tikai mediju jautājums, tas pārsvarā ir sabiedrības jautājums, bet sabiedrībā jānes kādam tā lāpa pa priekšu. Demokrātiskā valstī tiem būtu jābūt politiķiem. Te nu jāsaka, mēs dažkārt savās iekšējās pretrunās nogremdējam arī to, ko vajadzētu. Es minēšu piemēru, ko tagad jau visi zina. Tas ir Skultes gāzes terminālis. Manuprāt, pirms diviem vai trīs gadiem visi par to runāja, un to projektu nogremdēja tāpēc, ka kādam likās, ka kāda no politiskajām partijām ir tuvāk piesaistīta šim projektam un noteikti gūst kādus labumus.

Tur bija stāsts arī par latviešu izcelsmes amerikāņu miljardieri, kurš bija gatavs te visu to darīt.

Jā, varbūt mums varēja nepatikt noteikumi, varbūt varējām mainīt noteikumus, jo tas, kas pašreiz notiek, ir labāk, – tiek atrasts investors. Protams, ka viņam būs noteikumi, lai viņa gāzi ilgtermiņā pērk par noteiktu cenu. Toreiz tā cena, ko piedāvāja, likās augsta, jo tā bija augstāka nekā Krievijas gāzei. Tagad tā ir daudz zemāka, nekā var pasaules tirgū nopirkt. Spēja skatīties uz priekšu, sevišķi risku analīze, klibo. Tam ir pietiekami daudz arī iemeslu. Tā kā es esmu Saeimā nosēdējis trīs termiņus, es toreiz cīnījos un nedacīnījos. Saeimai ir vajadzīgs savs analīzes centrs. Mūsu lēmumu pieņemšanas sistēma ir ārkārtīgi vienkāršota, proti, valdība izstrādā likumprojektu, tas atnāk uz Saeimu, un tad politiski tiek nolemts. Tajā pašā laikā cilvēki nepadomā, ka tā nav valdība, tas nav ministrs, tie ir ierēdņi, kuri ir normāli cilvēki. Viņi, protams, negrib neko sliktu, bet tomēr viņi ir subjektīvi kā jebkurš, – katrs aizstāv savu nozari un tamlīdzīgi. Ja Saeimā būtu savs analīzes centrs, un tie ir vismaz 20 cilvēki, un jābūt labiem profesionāļiem, kas vienkārši izanalizē to, kas ir atnests un atrod vājās vietas, būtu labāk.

Par labu Latvijai es pateikšu, ka mēs galīgi neesam vienīgie, kas nespēj paskatīties dažus gadus uz priekšu. 

Ja būtu raidījums un būtu jāsaka ievadvārdi vai komentārs, kas būtu galvenie punkti, kurus akcentētu par pasaulē notiekošo?

Pirmkārt, es droši vien būtu tur. Savā laikā, kad Krievijas karaspēks iegāja Baku, man tur bija "standaps". Es teicu – šeit no Baku iet divas ielas, viena uz Tbilisi, otra ... neatceros, uz kuru pilsētu es teicu. Un mēs nezinām, no kuras nākamās pilsētas ies iela uz Rīgu. Jo pirms tam bija Tbilisi traģēdija, tad Baku, pēc tam bijām mēs un lietuvieši.

Tas galvenais, kas ir svarīgākais pašreiz Ukrainā, un to cilvēki ir teikuši simtiem reižu, tā ir kā mazliet abstrakcija – ukraiņi karo mūsu vietā, mēs to esam pieņēmuši, bet neietērpjam to tādās taustāmās formās. 

Būtība pavisam vienkārša – ukraiņi samaļ Krievijas armiju. Pat ja ukraiņi zaudēs karu, Krievijas armijai vairs nebūs spēka.

Viņa būs izdvesusies uz gadiem septiņiem, desmit. Mums mierīgais periods ir paredzams ilgs uz priekšu. Un to viņi [ukraiņi] izdara ar savām asinīm. Tas vienmēr ir tā, ka sākumā visi ir līdzjūtīgi un palīdz. Lēnām tas pāriet, jo cilvēki pierod. Arī pie šausmām cilvēki pierod. Tas, kas tiks atklāts tuvākā laikā pie Mariupoles, kur arī jaunie atrastie masu kapi, cilvēkus tas neaizskars tik ļoti kā Buča. Tāpēc, ka tas ir otrais, trešais, ceturtais. Kā izdarīt tā, lai nervi paliek atkailināti un mēs jūtam to vajadzību un līdzjūtību palīdzēt katru dienu, man atbildes nav, bet tas būtu ļoti svarīgi. 

Par Putinu – kādēļ, tavuprāt, viņš šo visu sāka un kāds bija viņa mērķis? 

Šajā gadījumā sāka tāpēc, ka bija mērķis. Es varētu piekrist tiem, kas saka, – viņš apzinās, ka viņa mūžs nav saules mūžs. Viņš sev ir uzstādījis uzdevumu ieiet Krievijas slaveno vadītāju plejādē.

Krievija jeb visi tie cilvēki, ko Krievijā atceras, viņiem taču bijuši n-tie cari. No viņiem visiem, tā saucamajiem varoņiem, atceras tikai dažus – tos, kas nosmērējušies ar blakus tautas asinīm.

Viņš dara tieši to pašu. Ir kaut kādi cari, kas taisīja reformas, – tos neviens neatceras. Viņš grib ieiet Krievijas vēsturē un, lai ieietu Krievijas vēsturē, ir jāiekaro, jāiznīcina, jādegradē tā teritorija, jo Krievija nekad nav uzlabojusi nevienu teritoriju. 

Kāpēc viņam nepietika ar Krimu?

Es domāju, ka "apetīte rodas ēdot". Otrkārt, viņam likās, ka šis būs tikpat viegls vai mazliet sarežģītāks uzdevums, un tad viņš ir Krievijas zemju apvienotājs, jo arī Baltkrievija pašreiz ir vasaļatkarībā no Krievijas. Trīs slāvu valstis. Krima bija vienkārši kumosiņš par mazu. 

Šobrīd daudz tiek analizēts, kādēļ ir šīs Krievijas armijas neveiksmes. Tas, ko vispirms norāda, ka ir milzīgā korupcija, milzīgā izzagšana. Bieži tiek teikts, ka Putinam ne viss ir stāstīts un viņš nav apjautis, kādā stāvoklī patiesībā ir viņa armija, kādā stāvoklī ir militārā tehnika, kā tiek apgādāti karavīri. Putins to visu zināja? 

Es domāju, ka viņš negribēja to zināt. Tā ir tā būtība. Viena maza atkāpe: arī 50 gadus veca, 100 gadus veca tehnika var nogalināt cilvēkus, tā to nāves funkciju izpilda. Tad ir jautājums – labāk vai sliktāk to izpilda. Jo sliktāk [izpilda], jo labāk ukraiņiem. Neviens no mums to nevar zināt, bet es ikdienā sekoju un, salasot pa mazam gabaliņam, rodas sajūta, ka viņš [Putins] sevi aizsargā no informācijas, kas viņam nepatīk. Krievijas ģenerālštābā nesēž ģenerāļi muļķi. Viņi varbūt ir iztapoņas un tā tālāk, bet viņš viņus neklausās. Viņš klausās divus cilvēkus, kas viņus pārstāv, kuri ir tā cenzūra, kuri nepasaka – nē, mums ar 140 000 [karavīriem] nepietiks, it sevišķi, ja uzbrūkam deviņos virzienos. Tagad es nezinu, vai viņam kāds pateica, ka ar pašreizējiem spēkiem nepietiek lielajam uzbrukumam, bet varbūt kādi mazie tīri labi sanāks. Es  domāju, ka viņam ir tāds pašaizsargāšanās instinkts. Visi, zinot šo viņa vājību, rozā brillītes mālē. Stāsta, ka ekonomiskās sankcijas pagaidām nav iedarbojušās. Jā, tās jau arī nebija domātas, lai uzreiz sagrautu Krievijas valsti, tās bija domātas, lai pēc četriem gadiem Krievijas valsts redzami atpaliktu no pārējās pasaules, un tas jau nu notiks šā vai tā. Tā ka es domāju, ka rozā brilles viņš pats uzlika, nevis viņam uzlika. 

Par Krievijas sabiedrību. Vai viss šis notikušais arī krievu atmodu var veicināt? Vai tieši otrāditas viss tieši aizbīdīs jebkādus centienus kādu demokrātijas vēsmu iepūst? 

Tas būs atkarīgs no Kremļa torņiem, un vienalga, kurš no torņiem, militārais vai ekonomiskais bloks uzvarēs cīņā pār Putina prātu, tas neradīs nekādus demokrātiskus uzlabojumus Krievijā, jo ceļš ir sākts iet un pie Putina rakstura tas nozīmē, ka viņš negriezīs atpakaļ. 

Krievijas sabiedrība izrādījās ārkārtīgi uzņēmīga pret patriotismu, jo laikam nekā cita īsti nav, ko piedāvāt. 

Protams, mēs paši to varam pārnest arī uz savu situāciju. Ja mums uzbruktu, mums arī pieaugtu patriotisms. Jau tagad tas ir noticis, kur nu vēl, ja būtu tieši draudi. 

Tu saki, ja viņiem uzbruktu, bet viņiem taču neuzbrūk.

Bet viņi taču ir sev iestāstījuši, ka uzbrūk, ka Donbasam uzbrūk, un tā taču ir mūsu mazā māsiņa. Tas atkal ir tas, ko propaganda ir veikusi, un ko viņi uztver ļoti personīgi. Tajā pašā laikā es ļoti skaidri zinu no piemēriem, ko man stāsta cilvēki, kas ir no Krievijas, par to, ka cilvēki baidās runāt. Viņi vienkārši nerunā. Ja pie mums aptaujās tu redzi cilvēkus, kas negrib atbildēt, sevišķi krievu valodā runājošie, tad tas drīzāk liek domāt, ka viņi atbalsta.

Krievijā ir otrādi, ja cilvēki izvairās no atbildes, visdrīzākais, ka viņi neatbalsta Krievijas invāziju Ukrainā.

Kas to var mainīt? Daudzas krievu nāves? Jā, jo nāves ir liels spēks. Ekonomiskais kolapss? Visdrīzāk nē, jo tas nebūs tik ātrs, labākajā gadījumā uz gada beigām kaut kas parādīsies. Tā ka vienīgi sakāves, vienīgi Ukrainas armija var to izdarīt. 

Vai kaut ko var mainīt krievu inteliģences vai sabiedrībā zināmāko cilvēku stingra nostāja pret karu? Ja dziedātāja Alla Pugačova pateiktu, ka Putinam jāatkāpjas, krieviem jāmostas, vai kaut kas notiktu? 

Nekas nenotiktu, viņu norakstītu tāpat, kā viņi ir norakstījuši visus, kas aizbrauca. [Krievijas aktieris un šovu vadītājs, Pugačovas dzīvesbiedrs Maksims – red.] Galkins pateica, un Galkins tagad droši vien ir melnajā sarakstā. Es domāju, ka Pugačovai ir tas pats, jo neba Galkins tikai tāpat pats no sevis to izdomāja. Viņš pateica to, ko visa tā ģimene domā. 

Es neredzu iespēju, es neredzu tādas autoritātes, tāpēc ka jau kopš 2014. gada tika iznīcinātas šīs autoritātes. Viņām tika aizbāzta mute, viņas tika saliktas cietumos. Uz to es īsti neticu, tāpēc varbūt mums vajadzētu darīt pareizi un tiem cilvēkiem, kas ir izteikuši savu skaidro protestu pret to, ko Krievija pašreiz dara, pret karu, pret okupāciju, dot viņiem vīzas un ne tikai vīzas, bet arī kārtīgus pabalstus. Vācija, manuprāt, šādu lēmumu beidzot ir pieņēmusi, jo Vācija jūtas vainīga, un ne bez iemesla. 

Rīga ir uzņēmusi šobrīd vairākas redakcijas, kurām bija jābēg no Maskavas.

Jā, tas, ka viņi varēja šeit būt un viņiem ir humānās vīzas, tas ir ļoti pareizi, bet viņiem vismaz uz vienu vai diviem gadiem jāiedod cilvēciska dzīve. Es saprotu, ka mūsu cilvēkiem ne visiem ir laba dzīve un ļoti daudziem ir slikta dzīve, viņiem būs sāpīgi. Atgriežamies pie punkta A – bet ukraiņi un šajā gadījumā krievu opozīcija cīnās mūsu vietā vai par labu mums. 

Es gribu dzirdēt tavas pārdomas par Latvijas sabiedrības nostāju un par 9. maiju, kas tuvojas. 

Es pilnīgi droši neesmu no tiem cilvēkiem, kas karo ar pagātnes pieminekļiem. Man pat bija savā laikā doma, ka pie Saeimas vajadzētu atgriezt Aleksandra kolonnu, jo tā vienkārši ir skaista, un tas ir mans vienīgais vadmotīvs. Attiecībā uz pieminekli mana doma bija tāda, ka – kamēr ir paaudze, kura vēl atceras karu vai kuru vecāki ir aizgājuši bojā, nu nevajag aiztikt. Tie ir vēl 10 gadi, un tad viņu varēs nonest. No kara pirmās dienas es domāju, ka tagad viņš jānones. Tāpēc, ka, jā, kaut kādas notas mēs pārkāpsim, bet krievi ir pārkāpuši visu, ko varēja pārkāpt. Neba mums tagad uz viņiem skatīties un tā kā kautrēties, jo šī ir kautrība, tas nav nekas daudz vairāk. Šajā ziņā es esmu radikāls. Protams, to vajadzētu noformēt kā referendumu. Nevajadzētu taisīt referendumu par starptautiskiem dokumentiem, tas nav iespējams, bet neviens netraucē taisīt referendumu, vai sabiedrība grib, lai pieminekli nojauc, vai ne. Tad arī mūsu valdībai būtu smuks vairogs, un varētu teikt, – nu ko var darīt, sabiedrība to grib. Manuprāt, šis vairāk ir noformējuma jautājums, nevis būtības. Es esmu par to, ka viņu tagad nojauc, un šāds mans viedoklis ir tikai nepilnus divus mēnešus. 

Par Latvijas krieviem. Ja raugāmies uz Krievijas prezidenta vēlēšanām, tad procentuāli šeit Rīgā vai Daugavpilī par partiju "Vienotā Krievija" vai Putinu nobalso pat vairāk nekā, piemēram, Pēterburgā vai Maskavā. Par ko tas liecina? 

Tas liecina par viņu dziļu iekšējo traumu, kura nav sadzijusi. Un, kas ir sliktākais, viņa turpinās uz nākošajām paaudzēm. Tas nav tā, ka tikai tiem cilvēkiem, kam pēc padomju laika beigšanās, mūsu atmodas, kuriem, kā viņi uzskata, tika nodarīts pāri. Jā, viņi zaudēja administratīvus amatus, ietekmes, viņi bija spiesti pārvākties uz ekonomiku no politikas. Tas, ka tas turpinās, norāda uz ko daudz sliktāku, ka tā impēriskā ideoloģija un doma par to, ka gan jau mūsējie atnāks, tā turpinās. Mums ar to vienkārši jārēķinās, bet mēs nevaram atņemt pilsonību cilvēkiem, kuriem ir tikai viena pilsonība. Mēs nevaram atņemt pilsonību tikai tāpēc, ka mums nepatīk, ko viņš domā. 

Tāpēc, ka mums nepatīk Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka, piemēram. 

Jā, ļoti labs piemērs, jo viņa visiem nepatīk. Labi, viņa patīk kādam, kas viņu ievēlēja, un tie bija Latvijas pilsoņi. Kopsummā es piekrītu tam, ka ir krievvalodīgā sabiedrība, uz to jāskatās kā uz dažādu un ar katru grupu jāstrādā savādāk. Ir viena grupa, kas ir ar mieru klausīties, ko saka pasaule un ko sakām mēs. 

Tas, ko es izdarītu, un tas būtu pretēji vairākuma viedoklim noteikti, es iedotu diezgan daudz naudas radio šeit krievu pārraidēm un LTV7. Mums tagad ir izdevīga iespēja aizpildīt tomēr tukšumu, lai cilvēkiem ir, ko paskatīties. Un lai tur ir arī domas, kas atšķiras no manām un tavām domām, ne jau kardināli, bet vienalga. Ir svarīgi viņiem stāstīt faktus, ar to jau vien ilgākā laikā pietiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt