Karš un pilsonība
Latvijas Radio: Pagājušogad, kad jūs aizbraucāt uz Krieviju, lai tur atklātu "Artdocfest", jūs aplēja ar sarkano krāsu tāpat kā jūsu draugu, "Novaya Gazeta" redaktoru Dmitriju Muratovu, un festivāls nenotika. Kas vēl ir mainījies jūsu dzīvē kopš šī laika?
Vitālijs Manskis: Ak, nu, klausieties, šī gada laikā ir mainījies pilnīgi viss. Visa pasaule ir mainījusies. Mēs esam nonākuši uz kodolkara robežas, uz pasaules un civilizācijas izzušanas robežas. Es negribu celt paniku, bet tie patiešām ir reāli draudi, no kuriem šķir tikai vēl viens konkrēta cilvēka psihisks uzbrukums.
Pasaule ir tuvu pazušanai, un tad tu sāc pārdomāt visu, ko esi darījis. Visus pūliņus, ko esi ielicis, lai cīnītos par lietām, kas šobrīd vairs nešķiet tik būtiskas.
Vakar izlasīju kāda sev pazīstama cilvēka publikāciju sociālajos tīklos. Viņš ļoti pārdzīvo, pat cieš par to, ka viņam Maskavā tā arī nav izdevies izveidot Tarkovska muzeju. Es viņam rakstu: "Slava, par kādu Tarkovska muzeju tu runā…? Vai tiešām tas šobrīd ir galvenais…" Es turklāt esmu izaudzis ar Tarkovska filmām, es tās dievinu, nekādā gadījumā neapšaubu Tarkovska varenumu un ieguldījumu pasaules kultūrā. Bet saprotiet – liels daudzums jautājumu, kas mums pirms 24. februāra bija principiāli svarīgi, tagad zaudē jebkuru vērtību. Un ar to kaut kā jātiek galā. Pat dzimtas turpināšana kaut kādā ziņā var tikt uztverta ar šaubām. Tā es atbildēšu uz šo jautājumu. Un es negribu nolaist zemāk šīs atbildes latiņu.
Dzimtas turpināšana?
Bērnu dzemdēšana. Kāda jēga šobrīd bērnu dzimšanai, ja civilizācijas likteni izšķir viens maniaks, kurš var nospiest tikai vienu pogu, un visa pasaule aizies pa pieskari!
Es gan ceru, ka ļaunākais nenotiks. Ticu, ka dzimtu vajag turpināt un ka bērniem ir jādzimst. Cilvēkiem ir jāmīl. Cilvēcei ir jāturpina attīstīties. Taču nedomāt par to, cik trausla šobrīd ir pasaule, ir diezgan neiespējami.
Starp citu, ir līdzīgs stāsts par latviešiem, kas padomju laikā bija izsūtīti uz Sibīriju, – viņi izlēma neradīt bērnus, lai režīmam nebūtu vergu. To stāstīja Sandra Kalniete, kura tagad ir Eiroparlamenta deputāte.
Ziniet, šobrīd kopumā Latvijā un arī pasaulē tiek apspriesta tāda bargāka politiskās sistēmas un kādas sabiedrības daļas pozīcija par neiecietību pret jebkuru "krieviskumu". Ka "labo krievu" vispār neesot. Pret to gan es, gan cilvēki, kas ir man apkārt, izturamies samērā kritiski. Taču, zinot Latvijas vēsturi un to, ko latviešiem nācies ciest krievu dēļ, tu saproti, ka šai pozīcijai – gribi vai negribi – ir pamatojums. Cilvēki bija kļuvuši par upuriem impēriskajai mašīnai, kas aprija likteņus, ģimenes, veselas paaudzes. Un noteikti pat ģenētiskā līmenī Latvijā ir radusies atgrūšana, nevēlēšanās, negatavība sniegt atbalstu "labajam krievam".
Patlaban diskutējam par 25 000 Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem, galvenokārt pensionāriem, kuri pieņēma šo pilsonību jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas naudas dēļ, vienkārši, lai saņemtu Krievijas pensijas. Vai atņemt viņiem uzturēšanās atļaujas? Vai tā ir "tikai" pilsonība vai politisks jautājums?
Mana pozīcija ir ļoti stingra. Ja tu esi pieņēmis tās valsts pilsonību, kas ir agresore un noziedzniece, tev no tās ir jāatsakās
un jālūdz kādas citas valsts pilsonība, kas tev tādu dod. Vai, ja tu neatsakies no Krievijas pilsonības, tad brauc dzīvot uz Krieviju! Pat ja tev ir 158 gadi. Piedodiet, bet kara situācijā tas izskatās tieši tā. Es dzīvoju Latvijā jau astoņus gadus, daudz ko jūtu un saprotu. Ja Krievija nebūtu uzsākusi karu, domāju, šāds jautājums nerastos, kur nu vēl lai nonāktu līdz reālām darbībām! Cilvēki dzīvotu, saņemtu pensiju, varbūt atšķirtos kaut kāds komforta līmenis…
Vai drīkst jautāt, kāda jums ir pilsonība un ko ar to grasāties darīt?
Jā, arī man ir Krievijas Federācijas pilsonība. Lai iesniegtu dokumentus un atteiktos no šīs pilsonības, man vajadzēja iegūt kādu citu pilsonību. Kad sākās karš, es to izdarīju. Taču tikmēr Krievija mani izsludināja federālajā meklēšanā. Uzsāka kriminālprocesu, un pēc Krievijas likumdošanas es tagad nevaru iesniegt dokumentus atteikumam no Krievijas pilsonības.
Esmu kļuvis par šīs pilsonības ķīlnieku. Varu no tās atteikties tikai pēc tiesas, kas vai nu mani attaisnos, vai pasludinās spriedumu, kas man būs "jāatsēž".
Bet es zinu, ka es neesmu vienīgais Krievijas pases īpašnieks, pret kuru ir ierosināta krimināllieta un kurš ir izsludināts meklēšanā. Piemēram, viens paziņa, kurš atšķirībā no manis nekad nav dzīvojis Ukrainā, saņēma Ukrainas pasi. Jo Ukraina saprata, cik būtisks ir apstāklis, ka pēc Krievijas likumiem viņš citā ceļā netiks vaļā no Krievijas pilsonības.
Varbūt arī Latvija… Pēc likuma, es varu vērsties pēc Latvijas pilsonības pēc divarpus gadiem.
Festivāls un filmas ar pseidonīmu
"Artdocfest", ko var saukt par jūsu "bērnu", šogad Krievijā vairs neturpināsies.
Precizēšu – "Artdocfest" Krievijā ir slēgts. Tas Krievijā vairs nenotiks. "Artdocfest Riga" – tas ir pavisam jauns festivāls Latvijas jurisdikcijā, kas ir tapis 2020. gadā, pārstāv pasaulē un kinoindustrijā pazīstamo un ietekmīgo "Artdocfest" zīmolu. Tam pievienojam to pilsētu vārdus, kuros notiek "Artdocfest". No "vecā" festivāla uz "Artdocfest Riga" ir pārcelta konkursa programma, ko tagad sauc "Artdocfest Open". "Open" jeb atvērtais formāts ļauj konkursam piesaistīt filmas no visas pasaules. Fokusējamies uz Rietumeiropas un Centrālāzijas problēmām, bet esam atvērti filmām no visurienes, ja tās mentāli sakritīs ar mūsu domām, refleksijām un skatījumu uz pasaules procesiem.
Bet tas nenozīmē, ka mēs pagriežam muguru krievvalodīgajiem skatītājiem. "Artdocfest Riga" direkcija ir saņēmusi mums ļoti svarīgu finansējumu no dažādām Amerikas un Eiropas institūcijām, tādām mediju struktūrām kā "Current Times" un "Deutsche Welle", lai mēs turpinātu vērsties pie krievu skatītājiem. Internetā veidojam Krievijā aizliegto filmu konkursa programmu "Artdocfest Online". Tur ir gan filmas no Ukrainas, gan Krievijas filmas, gan tā dēvēto "ārzemju aģentu" filmas. Šīs filmas Latvijā nerādīsim, bet arī tās atlasa festivāla direkcija. Tagad gatavojam lielu programmu dažādās pasaules valstīs, arī postpadomju telpā, Almatā un Biškekā, Armēnijā, Izraēlā un Melnkalnē.
Pats "Artdocfest Riga" ir ļoti eiropeisks. Šogad no 48 filmām tikai divām autori joprojām dzīvo Krievijā. Vienai – "Manifesto" – autors bija spiests parakstīties ar pseidonīmu, jo atrasties Krievijā un darīt savu vārdu zināmu viņam ir samērā bīstami. Tas ir pazīstams režisors, kurš piedalījies un uzvarējis daudzos festivālos. Otra ir jauna režisora filma; viņš uzņēmis melnbaltu filmu par ļaužu dzīvi pie atkritumu izgāztuves – diezgan inteliģentu cilvēku ikdienu, kuriem apstākļi spiež lietot citu izmestos produktus.
Tas arī viss. Starp citām filmām ir arī filmas par Krieviju, ko veidojuši dažādu valstu autori, ir tādu cilvēku filmas, kuri nesen emigrējuši no Krievijas vai kuri jau samērā ilgi dzīvo citās valstīs. Bet, jā, Krievijā dzīvo tikai divi autori.
Filma ar pseidonīmu. Tas ir pavisam jauns piegājiens jeb labi aizmirsts vecais?
Nē, šī brīža Krievijai tas nav jauns piegājiens, daudzi autori vai nu piesakās ar pseidonīmiem, vai arī parakstās "autoru kolektīvs". Varbūt Latvijā to visi nezina, bet pietiek ar vienu ierakstu "Facebook" (šī platforma Krievijā atzīta par teroristisku organizāciju), lai cilvēkam atņemtu brīvību uz astoņiem gadiem. To var atņemt arī nevis par vienu ierakstu, bet par ieraksta pārpublicēšanu. Piemēram, Belocerkovskaja – Krievijā samērā zināma sabiedrības dāma, turīga biznesmeņa sieva, kura bija modes žurnālu izdevēja – dalījās ar ierakstu, šķiet, par Mariupoles teātra iznīcināšanu. Viņai gan izdevās izbraukt no Krievijas, bet viņai, klāt neesot, piesprieda astoņu gadu cietumsodu.
Bet, ja Krievijā dzīvojošs cilvēks uzņem filmu, viņš, protams, parakstās ar pseidonīmu. Ja man pēkšņi vajadzēs ierasties Krievijā, mani arestēs jau uz robežas.
Es tikko atzinos, ka saprotu tos latviešus, kas tik noraidoši izturas pret visu krievisko, bet jāsaka, lielākā daļa manu draugu šeit ir latvieši, kas ar izpratni izturas pret traģēdiju, ko pārcietuši arī tie krievi, kuriem vajadzēja bēgt.
2014. gadā, kad es aizbraucu no Krievijas, mani neviens neizdzina, tas bija mans paša lēmums, jo nebiju ar mieru dzīvot valstī, kas anektēja Krimu. Bet es tomēr aizbraucu komfortablā situācijā, varēju jebkurā brīdī iesēsties lidmašīnā un atrasties Maskavā. Bet tagad cilvēki aizbrauc, pametot visu, nesagatavojot nekādus placdarmus, drošības jostas. Un atjēdzas Latvijā, kas tomēr ir samērā skarba pret viņiem. Nenosaukšu vārdus, bet zinu šādus stāstus, cilvēku traģēdijas un bezizeju. Tieši šajās dienās manai vecākajai meitai Latvijas valsts beidzot izsniedza humāno vīzu. Esmu ļoti pateicīgs Latvijai par to, bet šis lēmums, pieprasot dažādus pierādījumus, tika pieņemts ļoti ilgi. Tagad rindā gaida mana jaunākā meita. Jā, man ir divas meitas, un, lai arī abām vairs nav 15 gadu, viņas abas, karam sākoties, gribēja palīst zem vecāku spārna. Viņām paveicās saņemt pretimnākšanu, bet es zinu cilvēkus, kuri bija spiesti atgriezties Krievijā, kur viņu liktenis ir neapskaužams.
Bet kas cīnīsies pret sistēmu, ja visi brauks prom?
Man liekas – cīnīties pret sistēmu vairs nav iespējams. Tagad ir ļoti svarīgi saglabāt cilvēku fondu.
Tos, kas būs spējīgi pēc tam, kad kara rezultātā Putina režīms kritīs, veidot jaunu, demokrātisku, brīvu dzīvi. Un varbūt viņiem šī personiskā pieredze brīvās valstīs būs svarīga mācībstunda dzīvei Krievijā vai valstīs, kas izveidosies bijušās Krievijas vietā. Liela iespēja, ka to pat varētu būt vairāki desmiti. Es vēlētos, lai civilizētā pasaule pret ļaudīm, kas reāli ir cīnījušies pret Putina režīmu, nevis aizbraukuši turp, kur ir siltāk un komfortablāk, varētu izturēties ar lielāku sapratni.
Protams, vislielākā sapratne ir nepieciešama no kara aizbēgušajiem ukraiņiem. Es varu salīdzināt, jo kara sākumā no Ukrainas izvedu savu mammu. Divas paralēlas "lietas" – mamma, Ukrainas bēgle, un meita, bēgle no Krievijas. Mammu te praktiski nēsāja uz rokām, viss notika zibenīgi: atvēra bankas kontu, iedeva pabalstus. Un mēs taču zinām, ka Latvija nav pati bagātākā valsts, to nesaņēma savējie, kam arī vajag. Bet mana meita izjuta pavisam citu attieksmi. Tas ir taisnīgi, tas ir saprotami. Es nemaz negribētu, ka pret manu meitu izturētos tikpat labi kā pret manu mammu. Bet – mazliet vairāk sapratnes!
Filma no frontes
"Berlinālē" 24. februārī rādīsiet jaunu filmu par Ukrainu, ko šogad uzņēmāt kopā ar ukraiņu režisoru.
Jā, filmu izveidojām kopā ar jaunu režisoru Jevhenu Titarenko, ar ko iepazinos 2017. gadā, kad viņš man rādīšanai Maskavā atsūtīja savu filmu "Karš miera dēļ". Tā bija filma par karu Ukrainas austrumos, kurā viņš devās kā brīvprātīgais. Teikšu uzreiz, mums neizdevās parādīt Krievijā šo filmu, šī vēlme vien izraisīja vērienīgu skandālu. Manu personisko lietu izskatīja nevis kabinetu dziļumā, bet galvenajos propogandas "šovos" Krievijas "Pirmajā TV kanālā" un kanālā "Rossija". Mani apvainoja visos nāves grēkos, nodevībā, bija nopratināšana pie Valsts domes vicespīkera, prokuratūra ierosināja lietu…
Tad Žeņa atļāva filmu ievietot mana festivāla platformā internetā, kur to noskatījās kāds miljons cilvēku. Tā mēs iepazināmies. Kad sākās pilna mēroga karš, viņš ar sievu, producenti Natašu Hazanu ieradās Rīgā. Veda uz fronti mašīnas, medikamentus... Satikāmies, iedzērām tēju, un viņš sāka rādīt, ko jau pirmajās kara sekundēs ir nofilmējis savā mobilajā telefonā. Pēc tam viņš saviem draugiem frontē iedeva kameras, ko piestiprināt ķiverēm. Es paskatījos – materiāls bija vienkārši šokējošs. Mēs sākām runāt, kā no tā varētu izveidot filmu, ja pats Žeņa kļūtu par tās varoni un visi viņa draugi. Tad skatītāji varētu karu redzēt ne tikai caur viņu kamerām, bet arī reāli viņus saprast un "aptaustīt", kur viņi dzīvo, kas ir viņu sievas un bērni, kāda ir viņu motivācija, kas lika kļūt par brīvprātīgajiem.
Sapratām, ka šo materiālu vajag salikt kopā kaut kur frontes aizmugurē, un es devos uz Ukrainu, lai uzņemtu otru materiālu, kas ir otrs šīs filmas fundaments.
Filmai ir divas daļas: karš, kurā darbojas cilvēki bez sejām, gandrīz roboti, "kara gaļa", un, no otras puses, mierīga aizmugures dzīve, sadzīviski apstākļi, cilvēcīgi stāsti.
Tā radās, manuprāt, emocionāli ļoti spēcīga mākslinieciska izteiksme. Protams, man nav korekti runāt par savu filmu un vēl uzstāties kā labvēlīgam tās kritiķim. Ielūgumu uz divām galvenajām konkursa programmām "Berlinālē", kas ir viens no trim pasaules galvenajiem kinofestivāliem, saņēmām, tikai aizsūtot filmas "melno" variantu: bez skaņas, bez gaismas korekcijas, bez gala montāžas – bez visa tā, kas tieši sniedz spēcīgu iespaidu skatītājam. Un svarīgākais, ka Berlīnes festivāls pieņēma lēmumu parādīt filmu 24. februārī, tā paša asiņainā, noziedzīgā, pilna mēroga kara gadiedienā. Padarīt to par festivāla galveno ziņojumu Ukrainas atbalstam.
Domājat – Putins arī šo filmu noskatīsies?
Nē, nē. Brīnos, ka viņš noskatījās filmu "Putina liecinieki". Viņš nav empātisks cilvēks, filmu "Austrumu fronte" noteikti neskatīsies. Viņš, man liekas, vispār negrib redzēt realitāti, negrib neko kopēju ar to. Ir uzbūvējis kaut kādu savu pasauli, kurā viņam, es pat nezinu, vai ir komfortabli. Bet šai viņa pasaulei nav nekā kopēja ar to, kurā dzīvojam mēs. Kurā jūtam sāpes par Ukrainā notiekošo traģēdiju – katru dienu, minūti un stundu. Nē, viņš to nesaprot un nejūt. Jo, ja viņš to justu, viņa sirdij vajadzētu vienkārši uzsprāgt.
