Kā ir būt

kā ir būt - #61 karš

Kā ir būt

kā ir būt - #63 palīdzība

kā ir būt - #62 bēgšana

Kremļa informācijas burbulis tuvplānā un bēgšana no Krievijas. Studenta Gusta Svena Pētersona pieredze

Krievijā studējušais jaunietis Gusts Svens Pētersons (23) pēc Latvijas Ārlietu ministrijas aicinājuma februāra beigās nekavējoties pamest šo valsti to divu dienu laikā izdarīja. Lai gan Krievijā viņam bija paredzēts pavadīt vienu studiju semestri, Gusts šķērsoja 13 000 kilometrus – no Irkutskas līdz Vladivostokai, tad caur Maskavu uz Pēterburgu, lai ar vilcienu nonāktu Pleskavā un ar kājām šķērsotu Igaunijas robežu, viņš stāstīja Pieci.lv podkāstā “Kā ir būt”. 

Dzīvojot viesģimenē Krievijā, viņš ieraudzīja situāciju no iekšienes un ar pārsteigumu par mājas saimnieci atzina: “Tas cilvēks tiešām tam tic, viņš uzskata, ka viss, ko Putins dara, ir – nes mieru gan Krievijai, gan visai pasaulei.” 

Gusts Svens Pētersons (pirmais no kreisās) ar studiju biedriem Krievijā

Kā tu nonāci Irkutskā?

Šobrīd mācos ASV koledžā Meinas štatā. Esmu trešajā kursā, mācos kvantitatīvo ekonomiku, mana specialitāte ir ekonometrika, bet papildu specialitātes ir ķīniešu valoda un krievu valoda. Esot ASV, sapratu, ka, tur satiekot krievu lektorus vai studentus, kulturāli jūtos tuvāk viņiem nekā amerikāņiem, tāpēc ļoti vēlējos doties uz Krieviju, vēlējos iepazīt tuvāk kultūru, valodu. Tā nu izdevās, ka janvāra beigās es varēju doties uz Maskavu, pavadīju tur piecas dienas. Pēc tam devos uz Irkutsku un sāku mācīties. Mācījos četrus priekšmetus – krievu valodu, Gogoļa literatūru, Baikāla ezera ekoloģiju un Sibīrijas vēsturi. Es pabiju tur tikai četras nedēļas. 

Cik ilgi tev tur bija paredzēts būt? 

Līdz 20. maijam, vesels semestris, četri mēneši. 

Kur tu atradies un ko darīji 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā?

Es biju Irkutskā. Tā bija laikam jau pēcpusdiena, jo ir sešu stundu atšķirība starp Latvijas un Irkutskas laiku.

Pirmais bija zvans no mammas, – viņa teica, ka ir sācies karš. Pirmajā brīdī nebiju pārliecināts, vai tas ir īstais vārds, kā to nosaukt, jo emocijas varētu būt ļoti augstas, un varbūt tas nav tik nopietni, kā tas izklausās vai izskatās.

Bet drīz vien saņēmu zvanus no citiem radiniekiem, kuri mani ļoti silti aicināja atgriezties mājās. Parasti es radiniekus neklausos, bet šajā situācijā domāju, ka ļoti vēlos cienīt viņu viedokli un sāku pētīt, kas notiek.

Drīz vien atskārtu, ka Ārlietu ministrija visus latviešus, kas ir Krievijā, aicina atgriezties  vai vienkārši izbraukt no valsts. Ātri pieņēmu lēmumu, nopirku biļeti caur Taizemi, lai dotos caur Abū Dabī, caur Frankfurti uz Latviju, bet, ierodoties lidostā no rīta, atskārtu, ka nav Covid-19 testa un nav Taizemes QR koda. Vajadzēja kopā ar vēl diviem amerikāņiem domāt nākamo plānu. Nākamais plāns bija doties uz Dienvidkoreju caur Vladivostoku, bet, nolaižoties Vladivostokā, mums pateica, ka lidmašīnas reiss ir pārlikts par divām dienām. Tad tālāk devāmies caur Maskavu uz Pēterburgu un uz Pleskavu. 

Kāds bija apkārt valdošais noskaņojums? Kas bija tā informācija, kuru tu saņēmi, lai saprastu, kur doties un ko darīt?

Apkārtējā informācija noteikti bija sagrozīta. Jāpiebilst, ka es dzīvoju viesģimenē.

Dzīvoju ar 71 gadu vecu dāmu, kura mani ēdināja, kura stāstīja man stāstus un izklaidēja nereti arī, jo es krievu valodu vēl tikai mācījos. Viņas informācijas telpa principā bija tikai televizors, kas bija mājās. 

Kā jau mēs daudzi zinām, tā informācijas telpa ir tiešām ļoti kūrēta, lai atbalstītu jebkādu valdības lēmumu, nevis lai informētu sabiedrību, kura spētu pieņemt savu morālo lēmumu par to, kāda rīcība būtu vislabākā. 

Informācija ļoti bieži vērsa mani tādā kā ienaidnieka lomā pret sabiedrību. Es gribu arī atgādināt, ka tā ir viņu informācija. Jābūt iejūtīgiem un jāsaprot, ka mums ir gan jāinformē, gan arī vienkārši jāsaprot, kas ir tā informācijas bāze, un ka visdrīzāk, ja mēs būtu tādā situācijā, mēs pieņemtu ļoti līdzīgus lēmumus, līdzīgi domātu par šo karu – ka vajag atbrīvot Ukrainu no tiem nacistiem. Tādas sarunas man arī izvērtās ar saimnieci, un tās nebija patīkamākās, jo es sajutu, ka viņai tiešām ļoti sāp un viņai rūp, un viņai žēl par to, kas tur notiek. Bet tas ir tik filigrāni labi pastāstīts stāsts, ka cilvēks tiešām tam tic. Viņš uzskata, ka viss, ko Putins dara, ir – nes mieru gan Krievijai, gan visai pasaulei, un Rietumi ir vienkārši pagriezušies pret mums. 

Kā tev liekas, vai tāds Rietumu cilvēks vai jaunietis tepat Latvijā, kam ir pieeja informācijas kanāliem no visām malām, spēj iedomāties to informācijas lauku, kurā atrodas Krievijas iedzīvotājs?

Pavisam noteikti – nē. Ir jābūt draugiem tur vai kādiem kontaktiem ar vietējiem, lai to saprastu. Ir ļoti vienkārši nosodīt, un ir saprotami, jo mums ir bail arī šeit Latvijā atrasties šobrīd un no tā, kā tas viss eskalēsies, bet jāsaglabā vēss prāts un ir jādomā par veidiem, kā mēs varam vienot, kā mēs varam informēt. 

Vai uz vietas Krievijā tu redzēji kādus piketus vai iedzīvotāju mēģinājumus iestāties pret Putina uzsākto karu? 

Pats es neredzēju, bet satiku cilvēkus, kas to darīja. Vēl joprojām, par laimi, man ar viņiem ir kontakts, un viņi vēl nav ieslodzīti, kā viņi paši saka – ar uzsvaru uz “vēl”, jo izskatās, ka skābekļa tur paliek maz. Es patiesībā nekur īsti neredzēju protestus,  un cilvēki, ar kuriem es runāju – viņi dzīvo tālāk. Šodien ir Sieviešu diena, sarakstījos ar vienu meiteni, prasīju, kā iet, un viņa teica, ka ļoti labi, ir pirmssvētku noskaņa, ka principā dzīve nemainās šobrīd. 

Vai esi jautājis cilvēkiem, kuri iestājas pret Putina režīmu, par viņu motivāciju? No kurienes viņiem šī pretreakcija lielajā burbulī, tā acu atvēršanās?

Es viņiem gribētu to tieši šādiem vārdiem pajautāt un noteikti to izdarīšu, bet viens džeks man teica, ka viņš labāk sēž trīs gadus “ķurmī”, nekā brauc karot. Tur noteikti ir arī morālā motivācija, bet tāda bija viņa piebilde par šo visu. 

Ko tu visiem gribētu pateikt par jauniem cilvēkiem Krievijā?

Es teiktu, ka viņi vēlas labu nākotni, viņiem noteikti nebūs šis tuvākais laiks viegls. Mums ir jāsaprot tas, ka viņi nav viņu valdība, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar justies par to vainīgi, protams. Mums ir maksimāli jāmēģina uzturēt komunikāciju, kā vien varam. 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt