«Katru dienu apzinos, ka šī var būt mana pēdējā diena.» Saruna ar Ukrainas armijas mediķi Sarmīti Cīruli no Latvijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Sarmīte Cīrule Ukrainas armijai pievienojās līdz ko tas bija iespējams pēc tam, kad sākās karš. Tagad savā rotā viņa ir galvenā mediķe. Ik dienu viņa strādā pie pašas frontes līnijas, evakuācijas mašīnā uzņemot ievainotos karavīrus vien 10 minūšu brauciena attālumā no ierakumiem. Nepārtraukti šāvienu un sprādzienu trokšņi, smagi ievainoti karavīri, kā arī jau trīs rotas paramediķi, kas aizgājuši bojā, – tas viss viņai liek apzināties, ka katra diena var būt viņas pēdējā, mediķe atzina Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs". 

Ukrainas armijas rotas galvenā kaujas mediķe, seržante Sarmīte Cīrule. Strādā arī uz evakuācijas mašīnām.
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Kāds ir tavs stāsts, kurš ir aizvedis tevi līdz izvēlei par nokļūšanu Ukrainā? Tu esi bijusi medmāsa ilgus gadus? 

Jā, es esmu no 16 gadu vecuma saistīta ar medicīnu. Iesākumā kā sanitāre Bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Tajā laikā es mācījos vakara maiņā vidusskolā Rīgā, braucu no savas provinces uz Rīgu trīs stundas ar vilcienu šurpu turpu divas reizes nedēļā tāpēc, lai sasniegtu turpmāko dzīves mērķi, jo es izvēlējos savu dzīvi saistīt ar medicīnu.

Tas stāsts vienkārši ir par to, ka es nāku no [laukiem], un kādi tad laukos ir cilvēki – daudz alkoholisma, bet arī daudz strādīgu cilvēku. Esmu padomju laika bērns, un vienmēr vēlējos sasniegt kaut ko vairāk.

Kā mazs bērns ar saviem sapņiem un domām, lasīju, piemēram, zinātnes žurnālus vai kādu citu pētniecisku žurnālu, kādas nu bija iespējas. Mani interesēja arī ceļošana, es skatījos grāmatas, kāda ir apkārtējā pasaule, un bija interese par to, kas notiek ārpus Padomju Savienības. Vēlāk Rīgā sāku strādāt medicīnā. Vienu brīdi biju arī misionāre, tur sapazinos ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm un varēju pielietot medicīnu. Jau 1999. gadā pirmo reizi devos uz Īriju, es biju izdevusi bērnu grāmatu, un man vajadzēja naudiņu atdot. 25 gadus sagaidīju Īrijā, pirmo reizi biju ārpus Latvijas, kaut kur tik tālu, strādāju par māsiņu. Pēc tam vairāk nekā 10 gadus esmu strādājusi tur. Īsu brīdi kā brīvprātīgā darīju darbu Filipīnās un vienu brīdi strādāju arī uz kuģa, kur vajadzēja attiecīgi mācīties papildus, lai varētu strādāt par "ship doctor" (tulkojumā: kuģa ārstsred.), kā viņi saka. Tad atkal atgriezos Latvijā.

Kristietība man vienmēr gājusi līdzi un tā vēlme vairāk izprast, tāpēc iestājos Teoloģijas fakultātē, pabeidzu studet teoloģiju un reliģiju zinātni. Bet medicīna vienmēr ir bijusi fonā, nekur tā nav pazudusi, bet vienmēr ir interesējuši arī ceļojumi un vēsture, tāpēc iestājos arī Vēstures un filozofijas fakultātē maģistrantūras programmā. Tagad visi darbi ir pabeigti, palicis ir tikai pats maģistra darbs, kas ir jāuzraksta. 

Kā šis viss tevi ir aizvedis līdz Ukrainai? Saprotu, ka ir bijis diezgan grūti tur nonākt. 

Tas viss patiesībā sākās 2014. gadā, kad sākās karš, kad parādījās "zaļie" cilvēciņi. Man vienmēr ir interesējusi ģeopolitiskā situācija, vēsture, un tad mūsu valdībai bija cita nostāja. Arī ģeopolitiskā situācija bija savādāka, un es saprotu, kāpēc mēs nedrīkstējām palīdzēt, bet man jau tad bija vēlme palīdzēt. Tajā brīdī strādāju uz kuģa. Atceros, kad [Krievija] nošāva "Malaysia Airlines" [lidmašīnu Ukrainas teritorijā], tad domāju, lūk, pasaule beidzot saņemsies un pateiks Putinam, ka tā nedrīkst, un karš beigsies, bet nekas tāds nenotika. Diemžēl bija kaut kādas smieklīgas sankcijas, un Baltijas valstis runāja, Polija runāja, bet pasaule, Eiropa mūs kušināja – jums ir posttraumatiskā stresa sindroms, Putins taču nav tik traks un tā. Tagad, kad šī eskalācija vērsās plašumā, es tiešām uzreiz jau visu sapratu. Loģiski padomājot, ja 100 tūkstoši smagās tehnikas stāv pie Ukrainas robežas un neiet prom, ir taču saprotams, ka būs karš, militāra eskalācija. Jautājums bija tikai, cik tālu? Kad Doņeckas un Luhanskas apgabali tika pieņemti Kremlī, ka tie pieder tagad Krievijai, mana vienīgā cerība bija, ka tas būs to apgabalu robežās. Bet, kad sāka bombardēt Kijivu naktī, 24. februārī, kad tas sākās, trolejbusā atvēru internetu un nodomāju – bāc, te nu tas ir. Protams, pirmajā brīdī nebija doma braukt uz Ukrainu. Pirmajā brīdī jau mēs nesapratām, cik tālu šī eskalācija aizies. Tepat taču Pleskava, desants, vai tas nāks arī uz Latviju? Kur tad būs mūsu pozīcija? Tāpēc pirmajā brīdī nebija stāsts par došanos uz Ukrainu, bet tas parādījās ļoti drīz, kad sapratām, ka Latvija netiek apdraudēta, un arī to, ka ir pieņemta likumdošana, ka mēs varam doties. Es zināju to, ka mūsu Covid-19 nodaļa, kurā strādāju divus gadus, 1. aprīlī veras ciet, un nodomāju – ideāli, viss ļoti labi sakrīt, 1. aprīlī es dodos uz Ukrainu.

Ģimene tika informēta, draugi tika informēti, un nevienam nebija pārsteigums, ka es braukšu, jo visi viņi zina manu nostāju, manus principus, vēlmi palīdzēt.

Viens no faktoriem, kas mani mudināja doties uz Ukrainu, – protams, bija daudz faktoru, – bet viens no tiem bija tas, ka es redzēju, ka šauj pa slimnīcām, ka nogalina ārstus, nogalina māsiņas, nogalina pacientus. Tad es sapratu, ka man jādodas. Arī tas, ka pasaules attieksme un palīdzības došana bija ļoti, ļoti nepietiekama. Mani neuztrauca tas, ka māsiņas un ārsti no Ukrainas dodas uz Latviju, ne visi var būt frontes līnijās. Arī šeit, kur es esmu, akūti trūkst mediķu. Arī ukraiņi nelabprāt iet karadarbībā, un tas ir saprotams. Īpaši, ja cilvēks nav spējīgs to darīt, kāpēc viņam būtu jābūt armijā? Viņi var brīvprātīgi palīdzēt vai strādāt slimnīcā, civilās slimnīcās vai kara hospitālī.

Saviem draugiem rakstīju – ja dzīve mani būtu lutinājusi, jo mana dzīve ir bijusi sarežģīta, es šito neizturētu, manis te nebūtu. Ir ļoti sarežģīti, psiholoģiski grūti un fiziski. Es esmu galvenā rotas mediķe, es dežurēju arī uz evakuācijas mašīnām. Traumas ir drausmīgas, un tas ir saprotams. Es priecājos par to, ja cilvēkam ir tikai kontūzija, piemēram. Tas, protams, neiroloģiski tik un tā ir smagi, bet es priecājos, ka tā nav kājas vai rokas amputācija, piemēram. Vai cilvēka dzīvība, ko esam zaudējuši gan vakar, gan aizvakar. 

Tu saki, ka reāli trūkst mediķu, kuri būtu frontes un pelēkajās zonās, tajā pašā laikā tevi taču tur nemaz nesagaidīja ar atplestām rokām tajā brīdī. 

Nē, nu kā – Ukraina jau iesākumā bija ļoti atvērta ārzemniekiem, bet viņiem bija ļoti slikta pieredze. Bija viena daļa mediķu, kas vienkārši atbrauca kā tūristi, vienkārši parādīties, ka, lūk, šeit es esmu. Tāpat arī karavīri. Viņiem nav tā vispozitīvākā pieredze. Otrs jau bija tas, ka man jau nebija tik ļoti grūti nokļūt šeit, kā drīzāk veidot kontaktus, jo bija jautājumi, kas es esmu, kādu pienesumu varu dot, jo viņiem ir bijusi slikta pieredze ar ārzemniekiem. Viņi jau mani nepazina. Šī ir kara darbība, šis ir karš, un te ir jābūt cilvēkam, kurš var fiziski un emocionāli to izturēt. Protams, ir grūti un sarežģīti, bet visiem ir sarežģīti. Es iesākumā gribēju strādāt kā brīvprātīgā, bet savā ziņā es esmu piespiesta būt Ukrainas armijā. No vienas puses esmu pateicīga par to.

Man gan uzreiz pateica, ka, ja ar mani kaut kas notiek, manu miesu ir ļoti sarežģīti nogādāt Latvijā birokrātijas dēļ, un manai ģimenei tas viss būtu jāsedz, jo to nesedz ne Latvijas, ne Ukrainas valdība.

Bet savā ziņā es esmu diezgan pateicīga. Man bija doma būt ar brīvprātīgajiem te, ar vienu biedrību. Mums bija ļoti labas pārrunas, ka es dodos, bet pēkšņi es saņēmu e-pastu, ka viņi ārzemniekus vairs nepieņem, bet tagad es ar viņiem kopā dežurēju. Es kā no Ukrainas armijas, dežurēju ar viņiem – brīvprātīgajiem. Es tagad redzu, ka visi tie apstākļi, ka viss, kas notika, patiesībā izvērtās labvēlīgi man. Protams, man bija nepieciešama pacietība un pareizais laiks, bet es tiešām saprotu, ka tas, kur es esmu tagad un kādi tagad ir apstākļi, tie ir tie pareizākie. Protams, cilvēki atsakās [šeit būt], un es to saprotu. Man viena māsiņa rakstīja, ka būtu ieinteresēta, kurai es atbildēju – paklau, tev ir pieci bērni, tev ir mazbērni, ja nu kaut kas notiek? Tā ir ļoti liela atbildība – kādu aicināt –, tāpēc es arī saprotu, kāpēc man atteica iesākumā tie latvieši, kas atrodas šeit.

Bet tā ideja par tiem ārzemniekiem, ja jūs atceraties, Ukrainā bija tāds Džons, viens brīvprātīgais no Anglijas, kuru Krievija nolaupīja un pēc tam paziņoja, ka viņš it kā miris dabīgā nāvē. Patiesībā viņš tika spīdzināts un nogalināts, un tad, kad tā mana biedrība to uzzināja, tad, protams, viņi tāpēc man atteica. Ne jau tāpēc, ka viņi negribēja manu palīdzību, viņi vienkārši baidījās par manu drošību. 

Jo tie mīnusi beigās ir lielāki nekā ieguvumi Ukrainai.

Tieši tā. Bet tagad jau visi ir ļoti priecīgi, ka es šeit esmu. Bet, jā, ir ļoti jādomā, vai cilvēks vēlas braukt uz Ukrainu un [ir gatavs] nomirt. Es, piemēram, esmu maiņā, man ir divi ievainoti karavīri, kurus es izmeklēju, un man pāri pagalmam sprāgst lādiņi. Stāstu, lai jūs saprastu. Un es stāvu un nesaprotu, ko man darīt, un karavīri skatās uz mani, un es uz viņiem. Jo skriet ārā no mājas nav jēgas, tomēr mājā ir drošāk. Ja arī skrien ārā, nezini jau, uz kuru pusi skriet. Tāda ir tā situācija. Tas nav vienkārši. Es it kā esmu drošā vietā, bet, esot šajā drošajā vietā, patiesībā es neesmu drošībā, jo mēs zinām, ka lādiņi lido 30, 40 kilometrus, tanks šauj četrus kilometrus. Tad, kad es [strādāju] uz evakuācijas mašīnas, mēs esam uz frontes līnijas. Mēs it kā esam drošā vietā paslēpušies, bet tie lādiņi arī pie mums atlido, un paramediķi aiziet bojā. Pārsvarā šeit ir paramediķi, tikai daži mēs esam profesionāli mediķi.

Tajā rotā, kurā esmu es, ir jau trīs paramediķi nogalināti.

Ir arī, kas ir aizgājuši projām uz citām rotām vai bataljoniem. Tāda ir tā situācija. Es saprotu un apzinos katru dienu, ka šī var būt mana pēdējā diena, bet tas nebūt nenozīmē, ka es nevēlos dzīvot, es ļoti vēlos dzīvot.

Kā tu teiktu, kāda ir bijusi tava saruna ar sevi pirms šīs izvēles, domājot par nāvi, par bailēm? Mēs, piemēram, iepriekš šajā pašā podkāstā runājām ar ukraiņu skolotāju, un viņa sacīja – man ir bailes sākt smaidīt. 

Es nezinu, tas viss ir atkarīgs no tā, kā mēs skatāmies uz dzīvi. Mani dzīve nav lutinājusi, un ir bijušas vairākas reizes, kad es esmu bijusi ļoti smagi slima. Ir arī bērnībā vairākas lietas notikušas, bez pārspīlējumiem tādas – dzīvības un nāves jautājums. Protams, palīdz arī tas, ka man ir svētā trīsvienība. No vienas puses, kā saka, katra kristieša sapnis ir būt debesīs, bet es zinu, ka man vēl ir darbi, kas ir jāizdara, un tāpēc es esmu uz šīs zemes. Es labprāt šeit esmu. Ir karavīri, mūsu puiši, kas tikko atgriežas no pozīcijām, un es skatos, ka ir nepieciešams laiks, lai viņi atietu, bet viņi smejas. Piemēram, vakar viens no kolēģiem aizgāja bojā, bet visi gan raud, gan smejas. Mēs esam runājuši ar karavīriem, ar spāņiem, portugāļiem, brazīliešiem, kolumbiešiem, amerikāņiem, angļiem, kanādiešiem, vāciešiem, ka mēs varam raudāt, protams, bet tagad mēs dzīvojam. Dzīve turpinās.

Pēc tam mēs apraudāsim tos, kuri ir nogalināti, bet tagad nav laika sērot, mums ir jābūt gatavībā, mums ir jācīnās, mums ir jāstrādā, mums ir jādara pienākums.

Mums nav laika sevi žēlot, mums nav laika žēlot šos apstākļus. Protams, mēs to varam. Man arī asaras birst reizēm, bet es nevaru ļauties šīm sērām. Piemēram, es braucu uz dežūru, ir brīnišķīga saule, kolosāls rīts, un šoferis ir uzlicis fonā [dziesmu] "Lady in Red". Man asaras birst, bet es saprotu, ka es nevaru to atļauties, jo tad būs viss, tad es raudāšu un man būs grūti. Tāpēc es smaidu. Tas varbūt ir kaut kāds aizsardzības mehānisms, es nezinu. Mēs smejamies. 

Skaidrs, ka tu esi ļoti tuvu karadarbības zonai šobrīd ikdienā, bet cik tuvu tām reālajām kaujas darbībām, sprādzieniem, bīstamajām situācijām tu esi? Vai tas, ko tu stāstīji par lādiņu sprāgšanu blakus, vai tas bija vienreizējs gadījums vai notiek katru dienu? 

Sprādzieni, kas notika man blakus, nebija vienreizējs gadījums. Tas, ka fonā dārd un dun, tas ir visu laiku. Pa tumsu vēl reizēm tas notiek, jo karadarbība jau notiek arī nakts laikā. Bet tie tuvākie sprādzieni, tie notika pāris reizes. Artilēristi ir pirms pilsētiņas, šauj uz to pusi, un krievi šauj atpakaļ uz viņiem, un pa vidu var sanākt, ka ir cilvēki kaut kur. Tā tas notiek, jo, kā mēs zinām, Krievijas Federācija šauj pa ciematiem un pa pilsētām. Tad, kad es strādāju uz evakuācijas mašīnas, es esmu pavisam, pavisam tuvu.

Es nevaru pateikt kilometros, bet zinu, ka no pozīcijām pie manis [ievainotos karavīrus] atved desmit minūtēs.

Tad varat iedomāties, ka tas tomēr ir ļoti tuvu, jo ceļi tur ir briesmīgi. Tad mēs savācam pacientu, atkarībā kāda ir situācija, raujam uz slimnīcu. Neteikšu atkal, cik tas ir kilometru, bet tas notiek ļoti ātri, jo tam ir jānotiek ātri. Arī man uz evakuācijas mašīnas ir jāstrādā ļoti ātri. Primārais, ko varu izdarīt, ir salikt intravenozos katetrus iekšā, ielaist pretsāpju līdzekļus, paskatīties, kā apsaitētas brūces, vai pareizi uzlikti žņaugi – tas viss notiek ļoti, ļoti ātri, fonā visam dārdot. Pie tā, es neteikšu, ka pierod, bet man nav laika baidīties. Ja es sēdēšu, fantazēšu un filozofēšu par bailēm, tad man šeit nebūs būt, man vienkārši ir jādara. 

Es pieļauju, ka šo klausās vai lasa arī mediķi. Kas ir tas, ko tu gribētu izstāstīt kolēģiem pirms izlemšanas doties uz kara zonām? Kāda pieredze būtu noderīga sagatavojoties? Kādi ir tavi secinājumi, kas noteikti ir tas, bez kā nedrīkst un nevar nonākt tur, kur tu šobrīd esi? 

Jāsaka paldies visiem, kas ir palīdzējuši man izaugt līdz tādam līmenim, kādā es esmu šodien. Tur ir liela pateicība arī maniem kolēģiem un savā ziņā arī ļoti liela pateicība tai mazajai ellītei, kurai es izgāju cauri Covid-19 nodaļā, tajā gandrīz divus gadus strādājot. Tas mani sagatavoja darbam šeit, jo tā psiholoģiskā noturība stresa apstākļos, kad tu vienkārši skrien un skrien, ir svarīga, lai vari izturēt. 

Arī nāves klātbūtne diemžēl.

Jā. Tikai atšķirība ir tā, ka šeit, es, piemēram, runāju ar puisi, kuram vajadzēja roku pārsiet, jo viņš tur bija sastiepis muskuli, un pēc trijām dienām viņa vairs nav. Kolēģiem jāsaprot, ka mūs var nogalināt pašus, tas ir ļoti jāizvērtē. Es neieteiktu braukt kā brīvprātīgajiem. Kā brīvprātīgais var braukt, ja strādā kara hospitāļos, kas ir tālu no frontes līnijas. Ja ir tuvāk frontes līnijai, labāk iestāties Ukrainas armijā. Tur ir savs pasākums, lai tos dokumentus vispār nokārtotu, ilgs laiks paiet, bet tas ir izdarāms. Svarīgi izvērtēt, vai viņi [ārsti kolēģi] to tiešām vēlas. Šeit ir jābūt ļoti plašām zināšanām visādās medicīnas jomās, sākot ar infektoloģiju, beidzot ar psihiatriju, neiroloģiju, jo, piemēram, kontuzēti vīrieši, vispār cilvēki, ļoti mainās. Reizēm ir ļoti grūti, ir jābūt spēcīgai psiholoģiskajai noturībai. Ir jābūt diezgan plaša profila speciālistam, jo te ir ļoti dažādas slimības.

Esmu galvenā rotas mediķe, un pie manis nāk ar visādām kaitēm. Aizvakar, piemēram, griezu šķembas no muguras ārā. Puisim trauma bija sena, bet šķembas turpina nākt ārā.

Tad ir jāzina par plaušu karsoņiem, bronhītiem, apendicītiem. Ir jābūt plašam zināšanu lokam. Tāpat ir jāsaprot, kurš simulē, jo ir visādi kadri. Tas ir saprotams, puiši ir nobijušies. Viens ir tas, kāda ir ideja par to, kāda ir fronte, arī tiem karavīriem, kas jau ir karadarbībā bijuši Irākā vai Sīrijā, vai Afganistānā, bet te viņi ierauga pavisam kaut ko citu, kur tiešām reāli šauj tanki virsū, kur viņi atrodas ierakumos un vārda tiešā nozīmē tiek kapāti. Tad pasaka, ka nē, viss, es braucu mājās, ka apstākļi ir pavisam savādāki. 

Cik daudz tev ir ne-medicīnisko iemaņu? Cik daudz ir bijušas iepriekš militārās, izdzīvošanas, dabā iešanas pieredzes? Kas no ne-medicīniskajām zināšanām noder? Noteikti, ka arī teoloģiskās? 

Ļoti noder pielāgošanās spējas. Piemēram, man ir sistēma, bet, kur, lai es to sistēmu pakarinu? Ā, man ir kurpju šņore! Fiksi paņemu kurpju šņori, pakarinu sistēmu.

Ir jāaizmirst asistenti, ir jāaizmirst sterili apstākļi, jo pašam vien, kā ir iespējams, jāsakārto darba galds, lai vismaz kaut cik kaut kāda sterilitāte būtu. Ukrainai ir citi standarti, šeit ir savādāka domāšana, savādāki uzskati par dzīvi, par kārtību, par higiēnu, par daudzām, daudzām lietām. Ir jāņem vērā dzīves apstākļi – ir gulēts uz grīdas starp pelēm, arī tualete ir tāda, kāda ir, un tur, kur ir.  Vienkārši ir jābūt labām pielāgošanās spējām. Cilvēkiem, kas ir braukājuši daudz apkārt un redzējuši antisanitārus apstākļus, būs vieglāk, bet, ja ir pieredzēts tikai dzīvot mājās, skaistā dzīvoklītī ar brīnišķīgu tualeti, dušu un tā tālāk, būs ļoti, ļoti grūti. Te visi smēķē, herčojas krustām, šķērsām. Tādas lietas. Arī lamāšanās, "b" burti, man ausis reizēm vīst. Es citreiz neizturu un pasaku, vai var šos vārdus nepielietot vismaz manā klātbūtnē? Tādā ziņā man vismaz ir tas statuss, es varu pateikt un viņi vismaz noreaģē uz trīs minūtēm. Protams, te ir dažādas inteliģences pakāpes cilvēki. Te ir dažādi raksturi.

Šis karš ir par to, cik kurš būs psiholoģiski noturīgs. Var redzēt, kā spēcīgi vīrieši vienkārši sabrūk, bet tie, kas izskatās kā ņergas, patiesībā ir baigi krutie.

Citreiz paskaties uz cilvēku un domā, ko viņš vispār te dara? Bet viņš ir tiešām, izrādās, daudz psiholoģiski noturīgāks, nekā tāds, kas ir bijis rūdīts karavīrs. Te es nezinu, kam es varu uzticēties, jo nezinu, vai šis cilvēks izturēs. Esmu zaudējusi trīs brīnišķīgus paramediķus, kuri psiholoģiski nav izturējuši. Kuri ir bijuši karavīri, kuri ir bijuši citās operācijās, jo šī vienkārši ir ļoti smaga operācija. Tas, kas tagad notiek. Jo viņi vārda tiešā nozīmē tiek malti ar tankiem, ar šāvieniem, ar artilēriju, un viņiem ir psiholoģiski grūti. Bet tās pielāgošanās spējas, nu, kā galvu izmazgāt, kādos apstākļos zobus iztīrīt, bet tomēr arī šādos apstākļos mēģināt saglabāt tīrību. 

Man ir ļoti, ļoti liels paldies jāsaka Latvijas cilvēkiem, kas ir ziedojuši un sūtījuši palīdzības pakas šeit, jo, nezinu jau, cik daudz var teikt, bet Ukrainas armijas apģērbs ir savā ziņā pietiekams, bet ne visai. Kājas salst, ir slapjas. Jābūt zeķēm, ko mainīt, jābūt apaviem, kas iztur aukstumu. Šeit, kur esam mēs, ir mitrs un vējš. Tas ir vienkārši vāks. Liela iespējamība apsaldēties. 

Mēs daudz dzirdam, ka tiek teikts, ka Ukraina šajā karā uzvarēs, ka vispār nav citu variantu, skatoties uz viņu kopējo pārliecību. Ko tu redzi tajā pārliecībā, nodrošinājumā, visos citos apstākļos, savelkot tos kopā, – Ukraina uzvarēs šajā karā? Par ko liecina tas, ko tu redzi tur, uz vietas, klāt esot? 

Es tev tūlīt pateikšu. Es vienam ukraiņu karavīram jautāju, kā tu domā, kad beigsies karš? Viņš man atbild – karš beigsies tad, kad Ukraina vairs nekaros.

Tas nozīmē, ka Ukraina nebeigs karot. Tas nozīmē, ka Krievija to vien grib, lai ukraiņi beidz karot, bet ukraiņi neapstāsies, kamēr neuzvarēs šo karu. Tur nav variantu. Te ir viņu mājas.

Man, piemēram, ļoti nepatīk, kad saka Donbass, Luhanska, ka tās ir prokrieviskas teritorijas – ne viss reģions ir prokrievisks. Vienkārši viņi ir tikuši spiesti, viņi ir likti filtrācijas nometnēs. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Krimu, Luhansku un Donbasu varētu atdot Krievijai, bet Donbasā un Luhanskā nav tikai prokrieviski dzīvojoši ukraiņi, tur ir arī ukraiņi, kas ir par Ukrainu. Otrkārt, nevajag aizmirst, ka ukraiņi, tāpat kā latvieši, tika deportēti un te tika ievesti iekšā cilvēki no visas Padomju Savienības. Tie cilvēki ukraiņu uzskatos vienmēr ir bijuši okupanti, un tāpēc viena daļa šo cilvēku ir prokrieviski, jo nekad nav bijuši no Ukrainas. Bet tik un tā, arī kopš 2014. gada tur, piemēram, ir bijušas ukraiņu skolas, kas ir spējušas funkcionēt. Tur nav variantu, Ukraina nedrīkst neuzvarēt. Protams, viņu sapnis ir [uzvarēt] līdz 31. decembrim. Vismaz šoreiz Ukraina redz, ka pasaule ir ar viņiem. Starp citu, mums ļoti pietrūkst munīcijas, bruņu tehnikas, lai varētu uzvarēt Krievijas Federācijas armiju. Un ukraiņi ir ļoti labi informēti par valstīm, kuras viņiem palīdz, un ir ļoti pateicīgi Latvijai, jo viņi ļoti uzmanīgi seko līdzi, cik procentus no saviem IKP, piemēram, kura valsts ir visvairāk devusi. Viņi zina, ka Latvija ir viena no tām. Viņi zina, ka 41% no Latvijas armijas krājumiem ir atdots Ukrainai. Viņi man stāsta lietas, kuras es pat nezinātu, un tad skatos, ka tā tiešām ir. Viņi ir ļoti pateicīgi par "tviterkonvoju" un citām mašīnām, kas tiek sūtītas. 

Es daudz ko tev varētu jautāt, bet ko tev novēlēt? 

Man vajag novēlēt, lai es vesela atgriežos mājās, fiziski un emocionāli vesela. Es apzinos to, ka man būs posttraumatiskais [sindroms], es to tiešām apzinos. Man bija plānots te būt līdz februārim, bet skatīšos, vai palikt ilgāk, jo man ir jāpabeidz maģistra darbs. Vēl arī, lai es nenodaru pāri sev, jo man ir tendence iet līdz galam, pāri saviem spēkiem. Bet, jā, lai es dzīva un vesela atgriežos mājās. Man vēl ir daudz ko darīt. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti