Sadaļas Sadaļas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Zaļgalvis. Ziemeļu dabas dokumentēšana

Saknes debesīs. Vai cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu nāvi?

Kāpēc ārsts neatbalsta tūlītēju eitanāzijas legalizāciju Latvijā? Saruna ar Vilni Sosāru

Vilnis Sosārs, ārsts ar ilggadēju un  augstu vērtētu onkologa, algologa un paliatīvās aprūpes speciālista pieredzi, atzīst, ka ir pret eitanāzijas likuma pieņemšanu šobrīd. Ārsts norāda, ka pagaidām to legalizēt būtu pāragri – vispirms jāuzlabo paliatīvā aprūpe. Taču Sosārs atzīst diskusijas nepieciešamību.

Kur eitanāzija ir legāla?

Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ir noraidījusi pilsoņu iniciatīvu par eitanāzijas legalizāciju. Par šo komisijas lēmumu vēl būs jābalso Saeimai.

Pašlaik aktīvā jeb medicīniski asistētā eitanāzija Eiropā ir atļauta Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā.

Bet palīdzības sniegšana pašnāvības izdarīšanā jeb asistētā eitanāzija ir atļauta Šveicē, Nīderlandē un arī Vācijā.

Par abu veidu eitanāzijas legalizāciju martā nobalsojis arī Spānijas parlaments. Likums stāsties spēkā pēc trim mēnešiem.

Cilvēki droši vien ne tik daudz baidās no nāves kā neizbēgamības, cik no tā – kāds tad būs pats nāves mirklis. No kā, jūsuprāt, ir atkarīgs tas, cik mokoša vai mierīga būs cilvēka nomiršana? Vai tam ir kāda saistība ar  veselīgu vai tikumisku dzīves veidu?

Kaut kādā ziņā – jā, tas to var ietekmēt. Bet statistiski tikai apmēram 10% cilvēku nomirst salīdzinoši ātrā un vieglā nāvē. 90% tomēr iziet vairāk vai mazāk smagu ceļu. Vissmagāk tas norisinās onkoloģisko slimību gadījumos. Bet arī citas smagas situācijas, piemēram, muskulārās saslimšanas. Dzīves veids noteikti var ietekmēt to, kā cilvēks nomirst.

Nu, piemēram, turīgs aizkuņģa dziedzera vēža slimnieks 40 gados. Viņš brīnās, kā tas var būt, jo tagad var atļauties visu to labāko un veselīgāko – ēdienu, ceļošanu, atpūtu. Kā viņš 40 gadu vecumā ticis pie vēža? Bet, ja atskatās, kā viņš pie tās savas bagātības ticis, tad tur atklājas stress, neizgulēšanās, neveselīgi ēšanas paradumi, nogurums, cigaretes, alkohols.

Tā tas ir bijis gadiem ilgi, ne jau kādu īsu brīdi. Tas arī noved pie saslimšanas. Ar veselīgu dzīves veidu varam attālināt un mazināt iespējamību saslimst ar slimībām, kam ir iespēja beigties ar mokošu nāvi.

Vai Jūs savā praksē novērojat gadījumus, kad pacientam ir bijis salīdzinoši veselīgs dzīves veids, bet mūža nogale tik un tā bijusi mokoša?

Šādi gadījumi bieži vien ir saistīti ar iedzimtību. Audzēju var pārmantot iedzimtības ceļā, jo īpaši, ja vēl bijis neveselīgs dzīves veids, tad tā varbūtība slimībai attīstīties pieaug.

Tātad neviens nav garantēti pasargāts no ilgstošas mokošas miršanas. Līdz ar to nonākam pie eitanāzijas jautājuma. Vai cilvēkiem ir jābūt tiesībām izvēlēties vieglo nāvi smagās mokošās slimības vietā?

Pirms ķeramies pie sarunas par nāvi, vajadzētu vairāk padomāt par paliatīvās aprūpes sistēmu. Situācija šobrīd ir būtiski atšķirīga no tā, kā tas bija pirms 30–40 gadiem, kad atsāpināšanas iespējas bija ļoti niecīgas. Bet toreiz kāds man ļoti tuvs ar vēzi slims cilvēks mocījās nāvīgās sāpēs. Vienīgās zāles, ko es tolaik atradu, bija baralgīns, kas stiprām sāpēm ir nekas. Un tad es sapratu, ka es ne mūžam neticēšu, ka ir tikai kaut kāds baralgīns vai analgīns atsāpināšanai. Un tiešām pa šiem gadiem ir ienācis ļoti daudz atsāpināšanas inovāciju.

Nīderlandē un Beļģijā, piemēram, par eitanāzijas iemeslu vairs neuzskata neciešamas sāpes.

Ja aprūpē kāds runā par neciešamām sāpēm, tad šodien tas var būt Āfrikā, kur patiešām es redzēju, ka praktiski nekā nav. Arī Latvijā  viss ir attīstījies, bet, protams, tas viss ir stipri nepietiekami, jo izcila un pieejama paliatīvā aprūpe prasa lielus ieguldījumus sistēmā.

Runas par eitanāzijas nepieciešamību es atliktu tālu un dikti. Tā ne pavisam nav prioritāte, šis  jautājums jāliek kaut kur astes galā. Protams, var diskutēt par eitanāzijas juridiskajiem, sociālajiem, medicīniskajiem, izglītības, sabiedrības informētības aspektiem. Jārēķinās, ka šajos jautājumos vienmēr būs dažādi viedokļi.

ĪSI UN KONKRĒTI

Vai eitanāzijas likums šobrīd Latvijā ir nepieciešams?

Šobrīd noteikti nē.

Vai pirms ķerties ķerties pie eitanāzijas likuma, obligāts priekšnosacījums ir paliatīvās aprūpes pilnveidošana?

Simprocentīgs jā!

Vai veselīgs dzīves veids cilvēku garantēti pasargā no slimību mokošas nāves?

Nē.

Taču kvalitatīva paliatīvā aprūpe slimniekam ir dārgs prieks, kā jau jūs teicāt. Tas tomēr ir zināms apgrūtinājums gan viņam pašam, gan tuviniekiem.

Eiropas attīstītajās valstīs, kur ir apdrošināšana, ir izrēķināts, ka tāds pacients izmaksā apmēram 20% no ģimenes budžeta. Latvijā, runājot ar pacientu piederīgajiem, var noprast, ka tas ir 40–50% un pat vairāk.  Pēc krīzes 2009. gadā ambulatoro pacientu standarta lūgums bija neizrakstīt zāles, kas dārgākas par pieciem latiem, jo viņi vienkārši nevarēja par tām samaksāt. Tagad daudzi medikamenti ir kompensējami, bet tik un tā tas ir lēns un grūts uzlabojumu ceļš.

Mana pārliecība par paliatīvās aprūpes dienesta izveidošanas nepieciešamību balstījās centienos pēc iespējas mazināt cilvēkam ciešanas. Paliatīvās aprūpes nepieciešamības ideja tapa, vērojot, ka onkoloģijā pieaug ielaisto pacientu skaits.

Faktiski bez paliatīvās aprūpes tas nozīmēja – kā vari, tā nomirsti. Domāju, ka tas arī bija saistīts ar augsto pašnāvību skaitu Latvijā deviņdesmitajos gados.

Vai ciešanu noņemšana ir atsāpināšana no fiziskajām sāpēm?

Te jāizceļ holistiskās pieejas četri ciešanu aspekti – fiziskais, psiholoģiskais, sociālais un garīgais jeb eksistenciālais. Uz šiem stūrakmeņiem balstās visa sistēma, kas ir faktiski komandas darbs. Bet izveidot komandu nav vienkārša lieta. Tas atkal ir izglītības jautājums. Tādi pirmie paliācijas mēģinājumi bija pašu deviņdesmito gadu sākumā Daugavpilī. Bet tur nekas nesanāca, jo nebija komandas. Ārsts viens pats nevar risināt pacientu samilzušās sociālās, psiholoģiskās un garīgi eksistenciālās problēmas.

Varbūt tāds virspusējs priekšstats par paliatīvo aprūpi ir tāds, ka tur pacienti ir nolikti tādai mierīgākai nomiršanai?

Viens no centienu galvenajiem virzieniem ir pacientu pēc iespējas aktivizēt, pat tad, ja viņš visu laiku ir “piesiets” gultai. Man kā iedvesmojošs piemērs nemitīgi apgūt ko jaunu bija mūsu trimdas profesors Edgars Dunsdorfs. Kad satikāmies Melburnā, Dunsdorfam bija 89 gadi un pēc autoavārijas viņš bija pa pusei paralizēts. Viņš mācījās strādāt ar datoru, tajā laikā veidodams arī vēsturiskās Vidzemes, Kurzemes un Latgales kartes.

Ilgākais, ko mums cilvēks ir laiku pa laikam sabijis paliatīvajā aprūpē, ir trīspadsmit gadi.

Ļoti smags gadījums ar 51 operāciju. Pacients mūsu aprūpē bija divreiz gadā pa nedēļai. Bet tie ir patiešām iedvesmojošie piemēri. Ja mēs redzētu tikai un vienīgi nāvi, tad nebūtu iespējams strādāt.

Reanimatologs Ivars Krastiņš mums sarunā teica, ka ārstam visvienkāršākais ir darīt visu iespējamo, lai slimnieks turētos pie dzīvības. Tad sirdsapziņa var būt tīra, ka esi darījis visu iespējamo. Taču tad vienā brīdī tu vairs nesaproti, vai tas cilvēks vairs ir uzskatāms par dzīvu.

Mūsdienās ir iespējams cilvēku gadiem noturēt pie dzīvības. Bet tā nav paliatīvā aprūpe. Tas nav arī pat eitanāzijas jautājums. Tas ir jautājums par tā saucamo futile, kā angliski saka, jeb veltīgo terapiju, kad tiek uzturēta tikai dzīvības funkcija. Bet dzīvības funkciju mūsdienās var uzturēt ļoti ilgi.

Kad medicīna nebija tik attīstīta, tad dzīvības pārtraukšanu mierīgu sirdsapziņu varēja atstāt Dieva ziņā. Bet kurš tagad uzņemsies izlemt, kurā brīdī un kāpēc ir jāpārtrauc dzīvības uzturēšana?

Tas droši vien ir kolektīvs lēmums. Arī  bez pacientu piederīgajiem to izdarīt nevar. No ārstu puses arī tam jābūt konsīlija, nevis vienpersoniskam lēmumam.

Te gan kaut kādā ziņā gribot negribot nonākam pie eitanāzijas jautājuma.

Bet te nav runa par eitanāziju tādā nozīmē, kā par to runāja agrāk. Padomju laikā es redzēju, kā tas notika. Onkoloģijas centrā nebija mūsdienās pieejamo atsāpināšanas līdzekļu, tāpēc pacientiem sāpes bija mežonīgas. Tad vecie ārsti sprieda, ko darīt, vai tiešām šo cilvēku "iemidzināt"? Neviens negribēja to darbu uzņemties. Tad meta monētu, kuram kritīs, tas arī taisīs, un tā arī bija. Bet pēc tam tas ārsts divas nedēļas staigāja galvu nokāris, domīgs un nerunīgs. Tas man kā jaunam dakterim ļoti iekrita acīs.

Ārsts Vilnis Sosārs sarunājas ar raidījuma "Saknes debesīs" autoru Ilmāru Latkovski.

Līdz ar to tas eitanāziju veicošais ārsts nonāk, lietojot galēju vārdu, tādā bendes lomā, kurš izpilda to spriedumu.

Jā, tā sanāk, neatkarīgi no tā, kādu darbību veic, – varbūt tikai nospiež datora pogu.  

Vai tagad būtu īstais laiks eitanāzijas likumam?

Redzot tagadējo Covid-19 pacientu nāves pļauju, kas pārsniedz jebkādu pacientu mirstības līmeni pat paliatīvās aprūpes nodaļā, būtu jocīgi runāt par eitanāzijas nepieciešamību. Ja pandēmijas rezultātā cilvēki zaudē tuviniekus, ja cilvēki netiek pie pienācīgas aprūpes, tad runas par eitanāziju skan tā skarbi un ciniski.

Ja gadījumā turpinātos diskusija par eitanāziju, vai ir kādi “zemūdens akmeņi”, kuri virspusēji vienkāršotā skatījumā tā uzreiz nav pamanāmi?

Te ir viens fundamentāls pētījums par eitanāziju [rāda grāmatu "Rihards Poļaks. Tiesības uz nāvi: eitanāzijas kriminālistiskie, medicīniskie un ētiskie aspekti. Izdevniecība: Tiesu namu aģentūra, 2016.] . Rihards Poļaks, strādājot pie sava diplomdarba un doktora darba mani “mocīja” astoņus gadus. Bet tas bija tā vērts. No manas puses vairāk bija konsultācijas par medicīniskām robežsituācijām. Autora sākotnējā nostāja bija tāda, ka eitanāziju vajag legalizēt un sakārtot likumdošanu. Viņš daudz pētīja arī to, kas notiek citur pasaulē. 2016. gadā, dāvinot man grāmatu, viņš ierakstīja tādus priekš manis no viņa negaidītus vārdus: “Cilvēka dzīvības unikalitāte slēpjas tās neatkārtojamībā. Dzīvības respektēšana un aizsardzība ir katra ārsta virsuzdevums.” Tas bija pavērsiens, pabeidzot šo astoņu gadu darbu .

Ko varam mācīties no citu valstu pieredzes?

Beļģijā diskusijās apmēram desmit gadu laikā parādījās divas lietas – veidojās  sabiedriskas organizācijas, kas iestājās par eitanāziju, un paralēli parlamentā notika diskusijas par likumdošanas sakārtošanu.

Belģi paņēma angļu modeli, kas pēc Tečeres reformas bija viens no labākajiem.

Tas bija virziens uz maksimāli efektīvu paliatīvo aprūpi, kuras izveidošanā un uzturēšanā aptuveni 50% finansējuma nāk no lieliem privātiem fondiem. Tāpēc arī Beļģijā ļoti labi attīstījās paliatīvā aprūpe, universitātēs klīnikas nodaļas, dienas centri, mājas aprūpe. Paralēli notika diskusija par likumdošanu parlamentā sasaistē ar sabiedriskajām organizācijām. Rezultātā 2002. gadā radās koncepts, kur līdzās bija gan paliatīvās aprūpes programma, gan arī legalizēta eitanāzija.

Tātad sapludināja kopā, eitanāziju uzliekot uz paliatīvās aprūpes bāzes. Sāpes vairs nebija indikācija eitanāzijai. Algologi zina, ka mūsdienu līdzekļi ļauj ar sāpēm tikt galā. Būtībā tā tas ir arī Latvijā, varbūt vienīgi  iespējas un pieeja medikamentiem nav tik plaša. Pie indikācijām, kad var veikt eitanāziju, parādījās smaga depresija, smagi sociālie apstākļi, kas traucē cilvēkam dzīvot, un pirmo reizi arī – eitanāzijas iespējamība smagi nedziedināmiem pusaudžiem. Tomēr pēc būtības tieši eksistenciālās, nevis medicīniskās ciešanas gūst virsroku eitanāzijā. Kad tam pašam profesoram Jacekam Lučekam jautāju, kas tad pamatā ir eitanāzijai, viņa atbilde bija: eksistenciālas ciešanas.

Jūs daudz uzzināt arī no privātām sarunām ar ārzemju kolēģiem no valstīm, kur eitanāzija ir legalizēta.

Starptautisko konferenču aizkulisēs un citās privātās sarunās ar ārzemju kolēģiem var dzirdēt visādas domas. Holandē jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pētījumos atklājās, ka tiek veiktas nelegālas eitanāzijas. Tālākā virzība bija, kā sakārtot likumdošanu, izstrādāt stingrus noteikumus. Lai izskatītu katru individuālu gadījumu, vidēji paiet seši mēneši. Kā man stāstīja holandiešu ārsti, tad tu sešus mēnešus drebinies, vai esi pareizi aizpildījis visus dokumentus.

Galvenais uztraukums ir par to, vai tiesu medicīnas eksperts vai juristi nepiesiesies, ka esi kaut ko nepareizi aizpildījis.

Tad, lai nerakstītu protokolu kalnus, parādījās "lēnās eitanāzijas" tendence. Ārsts slimības vēsturē raksta, ka pacients ir nemierīgs, ka viņam ir psihozes un viņu vajag nomierināt ar sedācijas (vienkārši skaidrojot, cilvēka ievadīšana miegainā stāvoklī – red.) palīdzību. Atkārtojot vairākas sedācijas īsā laika posmā, pacients iztur divas, trīs dienas. Tāda ir skarbā "lēnā eitanāzija", kas gan formāli nekur neparādās kā eitanāzija.

Tomēr ikvienā konkrētā gadījumā, kad ārstam jāpieņem lēmums, ka pacienta dzīvības vilkšana jāpārtrauc, viņš ir konkrētās attiecībās ar pacientu, ar viņa tuviniekiem. Arī paša pacienta domas var būt svārstīgas. Kā mums raidījumā stāstīja ārsts reanimatalogs Ivars Krastiņš, mokoties sāpēs cilvēks kliedz, lai viņu eitanizē, bet kad tiek atsāpināts, vairs nevēlas mirt.

Jā, pacienta domas un stāvokļi patiešām var būt mainīgi. Minēšu vienu piemēru. Mums nodaļā iestājās paciente salīdzinoši labā stāvoklī, taču drīz vien nonāca komā. Visas pazīmes liecināja, ka paciente tūlīt, tūlīt aizies. Taču trešajā dienā, mazliet izmainot terapiju, stāvoklis sāka strauji uzlaboties.  Devītajā dienā paciente, lai gan radiniekam pie rokas, pati savā gaitā aizgāja līdz automašīnai, lai dotos mājās.

Tā droši pateikt, ka cilvēks noteikti nomirs, nevar. Bet nav arī tā, ka paliatīvajā aprūpē par katru cenu jāuztur dziestošs cilvēks.

Paliatīvās aprūpes asociācija tos noteikumus ir atrunājusi. Ir daudz praktisko novērojumu un teorijas apkopojumu. Iespējams, ka nedaudz atšķirsies uzskati, kā uz lietām skatās reanimatalogs, kā to redz onkologs. Mums ir darīšana ar ļoti daudzveidīga spektra pacientiem. Reiz mēs kā mācekļi provokatīvi jautājām savam skolotājam poļu profesoram Jacekam Lučekam, ja viņš, nedod Dies’, saslimtu onkoloģiski, vai viņš būtu ar mieru, ka viņam taisa eitanāziju? Viņš domāja minūtes trīs. Tad atbildēja: jā, bet vien tajā gadījumā, ja būtu ciešanas, kuras nekādi nevar noņemt.

Ja tomēr būtu likums par eitanāziju, tad rodas jautājums, kas izpilda aktīvo eitanāziju?

Kas to veiktu? Domāju, ka ārstiem to nevajadzētu uzkraut. Pirms intervijas apjautājos mūsu ārstiem, viņi teica, ka uzreiz atstātu nodaļu, ja viņiem būtu jāveic eitanāzija. Holandiešu kolēģi, satikti konferencēs, dažkārt uzreiz pēc iepazīšanās sāk skaidroties, lai nedomāju, ka viņa taisa eitanāzijas, ja ir no Holandes. Viņu kā ārstu misija ir palīdzēt pacientam, nevis veikt eitanāziju. Viņiem esot biroji, kas ar to nodarbojas.

Flandrijā ir ieteikums, ka palitatīvās aprūpes speciālistiem ir jāmāk veikt eitanāzija.

Taču ļoti daudzi saka, ka viņi to neveic, arī tur esot speciāli biroji, kas dara. Paliatīvā aprūpe jau tāpat ir smaga nodaļa ar ļoti sarežģītiem slimniekiem. Tam nevajag uzlikt nāves papildu piedevu.

Tad jau jāveido jauna profesija – eitanizētāji. Bet ja eitanāziju atdotu uzņēmējdarbības rokās, tad viņi būtu ieinteresēti veicināt pieprasījumu.

Jā, tā ir ļoti būtiska domas ievirze. Kaut kas līdzīgs notika, kad atvērām paliatīvās aprūpes nodaļu. Tad pie mums ik pa brīdim nāca pārstāvji no apbedīšanas birojiem un bēra uz galda informāciju, cik viņi ir labi. Ja kāds nomiršot, tad lai uzreiz zvanot viņiem. Man apkopēja teica, dakter, tev pilna miskaste ar vizītkartēm, vai tad tās patiešām nav vajadzīgas? Es teicu, man tās patiešām nav vajadzīgas. Ja tādas lietas atdod privātās rokās, tad jārēķinās, ka tas būs bizness, tāpat kā Šveicē, piemēram, asistētā pašnāvība. Tas maksā labu naudu. Aizbrauc uz turieni, uztaisi testus, tad pajautā, ko jūs gribētu kā pēdējo vēlēšanos? Varbūt šampanietis saulrietā? Labi. Tad uzsistu uz pleca: “Laiks mirt!”

Te mēs nonākam līdz tādam karātavu humoram. Tāds aiziešanas šovs. Bet jautājums tomēr ļoti nopietns un delikāts.

ASV to darīja Džeks Kevorkjans, kuram bija iesauka "Dakteris Nāve". Faktiski viņš iekrita ar to, ka eitanāziju taisīja kā šovu. Viens gadījums bija ar sievieti vidējos gados, kurai bija dažāda stipruma sāpes. Kāds ārsts viņu izmeklēja, un neko neatrada. Pateica, jūs esat simulante. Viņa ļoti apvainojās un uzmeklēja Kevorkjanu, kas jau bija pazīstams ar eitanāzijas šoviem. Viņš teica, nav problēmu, es varu palīdzēt. Sievietes apvainojums uz ārstu bija tik liels, ka viņa piekrita Kevorkjana piedāvājumam. Piederīgie to visu kā šovu arī redzēja un uzsāka tiesas darbus. Ekspertu komisija, izskatot visu notikušo, nonāca pie secinājuma, ka sievietei bijusi nediagnosticēta un neārstēta depresija. Tur nebija ne onkoloģija, ne kas cits. Ja nu vienīgi klejojošas sāpes dažādās ķermeņa vietās.

Austrālijā bija gadījums ar Filipu Nički. Eitanāzijas veicējiem izdevās izdabūt cauri likumu federālajā parlamentā Kanberā. Īsu laiku tas darbojās. Mani Austrālijas paziņas stāstīja, ka tas sakritis ar laiku, kad no veselības budžeta izņēmuši 300 miljonus dolāru. Momentā uzplaucis pieprasījums pēc eitanāzijas. Tad sākās ļoti skaļi protesti no aborigēnu un Baznīcas puses. Likumu atcēla. Naudu budžetā atgrieza un to novirzīja aprūpei, sadalot pa reģioniem, kur aprūpes brigādes brauc pie pacientiem mājās.

Jums bija iespēja piedalīties tādā izbraucienā. Pastāstiet, lūdzu, par to!

Jā, es palūdzu atļauju austrāliešu kolēģiem piedalīties tādā izbraucienā, lai redzētu, kā tas notiek. Vienā mājā es satiku pacientu strādājam dārzā.  Viņam ir smaga onkoloģijas saslimšana un mazs perfuzors (vienkāršoti skaidrojot, ierīce zāļu ievadīšanai – red.)  ar iepildītu morfīnu.

Un pacients pats, uzspiežot podziņu, regulēja devas atkarībā no sāpēm.

Aprūpes māsa 45 minūšu laikā paguva uzpildīt perfuzoru, aprunāties ar pacientu un viņa tuviniekiem, aizpildīt papīrus. Tad sēdāmies mašīnā un braucām pie nākamā pacienta. Domāju, ka es ar saviem gadiem Latvijā neko tādu nepiedzīvošu. Bet mēs uz to virzāmies. Paliatīvā aprūpe tagad ir atzīta kā medicīnas nozare, kā papildu specialitāte. Nepārtraukti tiek apmācīti studenti un rezidenti, notiek specializācija. Protams, ka tas ir ļoti, ļoti maz. Bet arī ar ierobežotiem līdzekļiem var ļoti daudz ko izdarīt.

Eitanāzijas mērķis ir pārtraukt pacienta ciešanas. Bet tās ir arī tuvinieku ciešanas, diskomforts noskatīties un sadzīvot ar savu tuvinieku ciešanām. Tad varētu gadīties, ka viņi ir motivēti, kaut arī neapzināti, slimnieka eitanizēšanā.

Jā, arī ar tādu aspektu esam sastapušies. Ne pārāk bieži, bet tomēr. Atnāk piederīgie un saka, nu, ko tu tur ņemies, tu taču zini, kā tam visam pielikt punktu. Bet mani vēl satrauc gadījumi, kad tur apakšā ir īpašumu un naudas lietas. Ar tiem radinieku nodomiem jābūt uzmanīgiem. Var piedāvāt lielas naudas, lai tik to vectēvu vai ko tur ātrāk aizlaiž...

Vai ikdienas praksē jau tagad nesastopamies ar gadījumiem, kas būtībā robežojas ar eitanāziju, ko likuma gadījumā pat varētu kvalificēt kā eitanāziju?

Šeit vairāk varētu būt runa par tādu jau pilnīgi nevajadzīgu terapiju pārtraukšanu, kas cilvēkam vairs nedod nekādu labumu, bet pārvēršas jau papildu ciešanās. Te gan būtu jāļauj brīvi izvēlēties, vai atdzīvināt vai neatdzīvināt, kad cilvēks nonāk tādos smagos un bezcerīgos stāvokļos

Vai tomēr ārstam nav jādara viss iespējamais, lai cilvēku uzturētu pie dzīvības, izmantojot visas iespējas?

Nedomāju, ka dzīvība būtu jāvelk par katru vari.

Jādomā, nevis kā vēl kādu dienu pielikt klāt cilvēka dzīvei, bet gan kā cilvēka dzīvi pielikt dienām.

Tātad mums jāgādā par pacienta dzīves kvalitāti.

Mums nav un, šķiet, nevar būt nekādu pētījumu par to, ka pirmsnāves brīdis laikam tomēr ir ļoti būtisks cilvēka dzīvē?

Noteikti. Tas gan atkarīgs no tā, kāds šis cilvēks ir. Viens skaists piemērs. Nesen mums nodaļā viena paciente ļoti smagā stāvoklī par katru vari prasījās braukt mājās. Iemesls bija tāds, ka karantīnas dēļ mēs nevaram nodaļā ielaist batjušku (pareizticīgo mācītājs – aut.). Viņa saka, dakter, izraksti mani, gribu mājās satikt batjušku, lai varu nomirt. Un tās ir viņas tiesības. Ļoti cienījams risinājums, kad pacients pats saprot, ka mūžība vairs nav aiz kalniem. Protams, ka katrs mēs gribētu nomirt bez ciešanām. Bet tas, ka mani kāds nogalinās [eitanizēs], man galīgi nepalīdzēs. Esmu pārcietis četras smagas operācijas, kad dzīvība karājās mata galiņā. Bet nomirt gribu tā, kā būs jānomirst. Tas, ka mani kāds nogalinātu [eitanizētu], man nekādi nepalīdzētu mierīgi nomirt. Bet cilvēki ir dažādi. Tagad ir globalizācijas laikmets, un būs jāpieņem dažādas domas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt