Īsumā:
- Jaunajiem uzņēmējiem jāsaprot, ka būs jāstrādā idejas vārdā.
- Noder, ja komandā ir kāds, kuram ir personālvadības prasmes.
- Atzīt savas kļūdas nav vienkārši, bet svarīgi.
- Liela nozīme ir veiksmei, atklātībai, pieticībai un īstām cilvēciskām attiecībām.
Uzņēmumi iegūtu veselīgākus darbiniekus
Ideja par jaunuzņēmumu “Getsparkz” radās 2019. gada februāra hakatonā par ilgtspējīgu mobilitāti – “Urban Mobility Hackathon” –, ka svarīgi veicināt ilgtspējīgu mobilitāti un uzņēmumos ieviest darbinieku bonusu sistēmas no pārvietošanās viedokļa. Piemēram, ja darbinieki nāktu uz darbu kājām vai braucot ar velosipēdu, tiktu stiprināta viņu veselība un samazināts slimošanas laiks. Uzņēmums iegūtu produktīvāku darbinieku un vienlaikus varētu aprēķināt neradītās vai samazinātās CO2 emisijas.
Komandai, kuras sastāvā bija arī vides eksperte Līga Pakalna, veicās labi. Iegūtā 2. vieta hakatonā, kā arī Nīderlandes vēstniecības simpātiju balva un iespēja piedalīties “Accenture” akselerātorā un gūt mentoru atbalstu lika domāt, ka ideja par ilgspējīgas mobilitātes un motivācijas rīku veselīgiem uzņēmumiem attīstīsies un plauks.
Līga Pakalna minēja, ka šādos pasākumos lielu daļu izdošanos veicina fakts, vai komandā ir kāds zinošs informācijas tehnoloģiju (IT) jomas speciālists, kurš pārzina praktiskās lietotņu prototipu būvēšanas nianses.
Viss laiks jāvelta idejas attīstībai
“2019. gads bija diezgan veiksmīgs, bija uzrāviens, prezentācijas, idejas “pičošana” uzņēmumiem. Dzirdējām pozitīvas atsauksmes par mūsu ideju. Mums ieteica atteikties no saviem pamatdarbiem un visu laiku veltīt idejas attīstībai, bet šādam solim nebijām gatavi. Tas arī noteikti bija būtisks punkts mūsu stāstā,” komentēja Pakalna.
Komandas dalībnieki pirms dalības hakatonā savstarpēji nebija pazīstami, pēc hakatona viņi saprata, ka tik daudz laika “Getsparkz” izstrādei nevarēs veltīt, katram bijušas citas prioritātes un pienākumi.
“Liekas, ka neviens no mums nebija īsti gatavs riskēt, atteikties no tās ērtības, kas jau bija iegūta. Meklējot komandas biedrus, kuri varētu "nosegt" mūsu trūkstošās kompetences, potenciālajiem biedriem piedāvājām modeli, ka par savu ieguldījumu varēs saņemt uzņēmuma daļas, nevis materiālu atlīdzību.
Protams, daudzi nav gatavi strādāt tikai idejas vārdā, mums neizdevās atrast atbilstošus komandas biedrus, kuri būtu gatavi iesaistīties uz šādiem nosacījumiem,” savu pieredzi stāstīja Līga Pakalna.
“Sākoties pandēmijai, bija atvieglojums, ka neesam uzņēmuma idejā ieguldījuši visus brīvos līdzekļus, jo koncepts būtu būtiski jāmaina. Sapratām, ka ideja nav vēl pielāgota pandēmijas situācijai, bet bija arī citi neatrisināti aspekti, piemēram, jautājumā par vienlīdzību, ko ņemt vērā cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kuri, piemēram, nespēj ar velosipēdu pārvietoties. Kā ar tiem, kas pastāvīgi strādā no mājām? Darbinieku bonusu programma mums būtu rūpīgāk jāpārdomā, lai tā nav diskriminējoša pret kādu. Tas viss tādā “dabīgā nāvē” arī noplaka,” aizdomājoties par iemesliem, kāpēc “Getsparkz” ideja šobrīd ir “iesaldēta”, norādīja jaunuzņēmuma vadītāja.
Komandā noder personālvadības prasmes
Jautāta, kāda ir komandas loma šādu projektu attīstībā, Līga Pakalna bija tieša: “Es ticu, ka ir daudzi spontāni lēmumi, kas izveidojas par brīnišķīgām biznesa idejām un iespējām, bet mēs neesam tajā statistikā. Ja tas ir “tagad vai nekad” jautājums, liekas, ka mūsu stāsts ir vairāk tajā otrajā kategorijā. Daudzas idejas tā arī izdeg – jo tās nav prioritāras, cilvēki nav gatavi no kaut kā atteikties, lai mestos iekšā nezināmajā. Tas ir darbs komandā, kur būs arī konflikti un domstarpības, bet tās arī ir jāmācās risināt. Šādos projektos ļoti noder, ja komandā ir kāds, kuram ir personālvadības prasmes, iemaņas. Man nav aizvainojuma vai dusmu pret citiem komandas biedriem, sanāca, kā sanāca. Būšana hakatona komandā, manuprāt, neuzliek nekādus pienākumus, mēs nevaram sagaidīt, ka tagad visi būs gatavi ar pilnu jaudu mesties iekšā jaunā projektā. Varbūt tas labāk strādātu tuvu draugu lokā, kuriem ir kopēja degsme par vienām un tām pašām lietām.”
Kādas atziņas Līga Pakalna ir guvusi, ņemot vērā savu pieredzi jaunuzņēmumu lauciņā? “Lietas nenotiek pašas no sevis – ne jaunuzņēmums, ne dārza iekārtošana. Lai cik tas neizklausītos garlaicīgi, laiks ir jāplāno. Ir jāieplāno, kad domāsi par sava biznesa, par idejas attīstību. Vēl jāsaprot, ka laiks iet. Jau tagad var redzēt, ka līdzīgas idejas mūsu 2019. gada idejai parādījās arī kaut kur citur. Nevar ilgi sēdēt un gaidīt, sev un citiem ir jāuzdod jautājumi “vai idejai ir biznesa potenciāls?”, “kam šāds risinājums varētu noderēt?”, “vai es par to būtu gatavs maksāt?”. Jāsaprot, vai ir degsme, ambīcijas kaut ko ar to iesākt? Štrunts par sākotnējo komandu, ja tā nebūs laba, atradīsi citus cilvēkus, kas to atbalsta. Būtiski, vai pats būsi gatavs tos meklēt, ieguldīt laiku, iespējams, atteikties no saviem hobijiem, jo kaut kā laiks jāatrod.” Viņa nenoliedza, ka brīvība, ko nodrošina savs bizness, ir ļoti vilinoša, taču šobrīd viņas kontā ir “iesaldēta ideja” un neaktīvs mikrouzņēmums, par kuru maksā nodokļus.
Kā izkļūt no bedres un turpināt ceļu?
Šobrīd gan SIA “Exonicus”, gan “Exonicus, Inc.” ir globāli medicīnas tehnoloģiju uzņēmumi, kas piedāvā virtuālās realitātes programmatūru kā pakalpojumu – traumu simulatoru, ko izmanto traumu vadības apmācībai un sagatavotībai. To izmanto mediķi, ārsti un veselības aprūpes speciālisti. Simulatora mērķis ir uzlabot mediķu sagatavotību, dodot iespēju trenēties arī tādos gadījumos, kas realitātē notiek reti. Tomēr ceļš līdz panākumiem nebijis vienmēr gluds un rozēm kaisīts. Sandis Kondrāts dalījās ar stāstu, kā no tēlnieka darba un smilšu skulptūrām šobrīd vada ietekmīgu un pasaulē atzītu uzņēmumu.
Atzīt savas kļūdas nav vienkārši, bet ir svarīgi, ir pārliecināts Kondrāts: “Patiesībā “Exonicus” ir bijis “klīniskajā nāvē” vairākas reizes, un pēc loģikas tam vajadzēja jau sen būt beigtam. Manā izpratnē “klīniskā nāve” uzņēmējdarbībā ir tas moments, kad netiek pelnīta nauda, to tērē – gan investoru naudu, gan to, kas aizņemta, tiek tērēts laiks, kas nenes peļņu uzņēmumam. Līdz ar to uzņēmums ir mīnusos, tad vai nu bankrotē vai arī mīnusus iesaldē, uzņēmumu uztur pie dzīvības “ar caurulītes palīdzību”. Ir jau viegli teikt: “Ai, sliktie investori, ai, cik es labiņš”, bet īstenībā bija situācijas, kurās es visu “sačakarēju”, investoriem bija taisnība, plus viņiem bija citas ekspektācijas un prasības. Runājot metaforās – ir ekspektācija pret zīdaini, ka viņš uzvedīsies kā pieaudzis cilvēks ar pienākumiem un atbildībām, bet tā jau nenotiek. Zīdainis kritīs un apdauzīsies. Bet uz to var paskatīties arī no otras puses, “bēbis” – jaunuzņēmējs, domā, ka var darīt, ko grib, visu zina, bet tā jau arī nav. Ir viegli aiziet galējībās – patiesība ir kaut kur pa vidu, tā ir gaidu un cerību saskaņošana, izvērtēšana starp investoriem un jaunuzņēmumu dalībniekiem, spēja saskatīt realitāti.”
Izbijušais tēlnieks un profesionāls smilšu skulptūru veidotājs kopā ar kolēģi izveidojuši arī grāmatu. Tā bijusi kā dažādu citu procesu un ideju sākums: “Mums bija grāmatu publicēšanas bizness, daudziem zināms un joprojām naudu nesošs, un bija aktivitāte, lai no grāmatas dabūtu ārā kaut ko vairāk, to digitalizētu, bet īsti negāja ar šo produktu. Tad vienā brīdī mans ego, mans sapnis piepildījās – atgriezties no ASV Latvijā. Tas bija tāds pašapziņas celšanas pasākums – iesaistīties jaunuzņēmumu kopienā, risinot savas personīgās problēmas, piemēram, vientulību, vēlmi izrādīties, kaut ko pamainīt dzīvē. Tad arī notika pagrieziena punkts, ka no māksliniekiem jādodas citā virzienā. Ceļā gadījās mediķi, kuri lika aizdomāties, kā iepriekšējo produktu pielāgot arī ārstu vajadzībām.”
Svarīgi atzīt savas kļūdas un palūgt palīdzību
Kas ir palīdzējis šo gadu laikā tikt pāri neveiksmēm un vadīt veiksmīgu uzņēmumu? Kondrāts minēja vairākus faktorus: “Liela nozīme ir veiksmei, atklātībai, pieticībai un īstām cilvēciskām attiecībām ne tikai ar kolēģiem, bet arī partneriem, potenciāli maksājošiem klientiem un arī pašam ar sevi. Var diskutēt par to, ka veiksme ir likumsakarību rezultāts, ka ir bijuši lēmumi, kas noved pie rezultāta. Es nevaru būt visur vienlaicīgi, ar visiem draudzēties, ir vajadzīgs veikt izvēles, un tā “sakrita”, ka mēs tagad esam tur, kur esam. Jā, iespējams, to var nosaukt par veiksmi. Ja es gribu teikt, jā, mans uzņēmums ir veiksmīgs, šeit Latvijā nesaprot, kādā pozīcijā mēs esam. Latvijā ir nopietna problēma, kas tiek ieaudzināta ģimenē, uzturēta sabiedrībā, skolā un darba vidē, ka nedrīkst kļūdīties. Tas ir grēks, apkaunojums ģimenei, kopienai, uzņēmumam, valstij utt. Runa ir gan par publisko, gan privāto sektoru. Šī ir problēma, kas aptur progresu, jo kļūdas ir veids, kā mācās. Daloties ar informāciju par kļūdām, neveiksmēm, mēs palīdzam cits citam. Latvija ir lemta bojāejai, ja mēs netiksim galā ar šo problēmu.”
“Komunikācijai ir milzīga nozīme, spēja atzīt savas kļūdas – spēja pateikt “es nezinu, nesaprotu” un spēja noformulēt un palūgt palīdzību. Arī spēja identificēt, kuri ir sāpīgie punkti, medicīnas terminus izmantojot, kur ir augoņi, vēzis. Tos vajag izgriezt.
Vienā brīdī mūsu uzņēmumā bija līdzdibinātāju atdalīšanās, no trīs līdzdibinātājiem viens aizgāja savu ceļu. Ja mēs nebūtu šo “operāciju” izdarījuši, tad mēs uzņēmuma “klīnisko nāvi”, visticamāk, nebūtu pārdzīvojuši,” savā pieredzē dalījās Kondrāts.
Gan Līga Pakalna, gan Sandis Kondrāts minēja, ka komandas darbam ir liela ietekme uz rezultātiem: “Komandai ir nozīme, tāpat kā komunikācijai ar komandas biedriem, vai es varu viņiem uzticēties. Komanda mainās, ir cilvēki, kas neveiksmju gadījumos salūst, viņi nav gatavi šādām situācijām. Šis darbs ir kā karš, mēs – komanda, esam kā karavīru vienība. Ir augsta stresa apstākļi, bet mums ir jāturpina iet uz priekšu, jāpieskata vienam otrs, un ir arī kritušie. Līdz galamērķim visi neaiziet. Kāds pievienojas misijas laikā, kāds atbirst, es aprakstu šo visu diezgan tā skarbi, bet tāda tā vide arī ir. Vajadzīgi nervi, arī neprātība, misijas apziņa, izturība.”
Sākt savu jaunuzņēmumu ir izaicinoši un laikietilpīgi, minēja “Exonicus” idejas līdzautors. “Vienam uzsākt šo procesu, sākt savu jaunuzņēmumu, ir ļoti izaicinoši. Ja tev ir ģimene, vieglāk pārslēgties un atslēgties no darba pienākumiem, arī tikt pāri neveiksmēm.”
Jautāts par ieteikumu, kā tikt galā ar izaicinājumiem, stresu un iespējamo neizdošanos, Sandis Kondrāts atcerējās pārgājienus. “Ir jāiet grupu pārgājienos, kuru laikā var papļāpāt ar citiem cilvēkiem, fiziski izkustēties, pārslēgt uzmanību no neveiksmes uz veiksmi – pārpeldēju upi, nenosalu, atradu ēdamo, uzrāpos klintī, pasniedzu palīdzīgu roku, kāds manī klausās. Tas man palīdzēja visvairāk.”
