Drošinātājs

#17 | Kad psihologam vajag psihologu

Drošinātājs

#18 | Bēgot no dubultās okupācijas

#17 | Kad psihologam vajag psihologu (intervija oriģinālvalodā)

Kad karavīri zvana burtiski no kaujas lauka. Ukraiņu psiholoģe par darbu kara laikā un gaidāmo pēc tā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Kāds šobrīd ir psihologu darbs Ukrainā? Par kara šausmu atstātajām pēdām ukraiņu sabiedrībā Latvijas Radio raidījumā "Drošinātājs" sarunā ar Tāli Eipuru pastāstīja psiholoģijas doktore, praktizējoša psihoanalītiķe Tatjana Ļubimova, kura strādā ar karavīriem Ukrainā.

ĪSUMĀ:

Lēmums palikt Ukrainā

Psihoanalītiķe Tatjana Ļubimova
Psihoanalītiķe Tatjana Ļubimova

Tatjana Ļubimova: Esmu uz psihoanalītiku orientēta psihoterapeite. Esmu psiholoģijas doktore. Līdz karam biju vienkārša psihoterapeite, kas strādāja ar cilvēku ciešanām, taču diemžēl karš mums visiem licis kļūt par krīzes psihologiem. Konkrētāk – šobrīd strādāju ar karavīriem un cilvēkiem, kuri Ukrainā cietuši no karadarbības. 

Pati šobrīd atrodos Kijivā, psiholoģijas centrā un pieņemu cilvēkus kā klātienē, tā arī neklātienē.

Pat svētdienās?

Pat svētdienās. Mums šobrīd nav brīvdienu. 

Kādas bija jūsu pirmās domas vai emocijas tajā brīdī, kad sapratāt – ir sācies īsts un visaptverošs iebrukums?

Ziniet, kad viss sākās, uz mirkli aizmirsu, ka esmu psiholoģe. Atcerējos, ka pirmām kārtām tomēr esmu cilvēks. Tāpat kā pārējiem, arī man karš sākās piecos no rīta. Mani uzmodināja sprādzienu troksnis. Tad saņēmu zvanu no mana psiholoģijas centra administratores, kura klausulē iekliedza: Taņa, karš! Es tik atbildēju: Tu traka, kāds karš? Tas ir, kā Freids rakstīja Einšteinam: karš, kuram negribējām ticēt. 

Neviens no mums, ukraiņiem, neticēja, ka Krievija jebkad iebruks Ukrainā. Taču tā notika. Kad piecos no rīta izgāju uz balkona, ieraudzīju, kā virs manas mājas lido raķetes. Es dzīvoju tādā vietā, kuru sprādzieni bija burtiski ielenkuši. Tobrīd ar mani notika tas, kas, šķiet, ar ikvienu cilvēku tādā mirklī, – notika psihisko procesu sabremzēšanās, un vienīgais, par ko varēju padomāt, vest bērnus uz skolu vai ne. 

Saprotu, ka šobrīd tas izklausās visai smieklīgi, tomēr tas ir brīdis, kad psihiskie procesi nostrādā tikai pēc notikuma. Mēs ar kaut ko saskaramies, bet smadzenes informāciju apstrādā tikai pēc tam. Kad tu nevari noticēt realitātei, kas notiek tev apkārt. 

24. februāris pagāja kā miglā. Nesaproti, ko darīt. Šī diena gan atgrieza mani pie savas profesijas – sāka zvanīt pacienti, draugi, radinieki, un jautājums viņiem bija viens: ko darīt? Es visiem ieteicu vienu – atturēties no panikas. Panika var novest no loģiskā ceļa, jo cilvēks sāk rīkoties kā dzīvnieks pēc principa – sit vai mūc.

Sist nevaram, bet mukt… Kur mukt? Tas ir tas, ko pēc tam redzējām mūsu dzelzceļa stacijās, uz robežām. Cilvēki vienkārši muka, nesaprotot, kur mūk. Es nolēmu nemukt. Mēs piebremzējām. Taču, ar ko saskāros es, – mani vīrieši savāca mantiņas un devās uz kara komisariātu. Kā man teica, aizsargāt dzimteni ir viņu pienākums.

Te saskaries ar citu jautājumu, ko darīt tev. Man ir divi bērni. Ko darīt? Es nolēmu, ka labākais, pēc kā vadīties, ir ASV prezidenta teiktais: dari, ko vari, ar to, kas ir, tur, kur esi.

Viss, ko māku un varu, ir palīdzēt cilvēkiem. Nolēmu piebremzēt un nekur neskriet. Palikt vietā, kur biju.

Turpināju konsultēt cilvēkus, pat 24. februārī. Aicināju nomierināties, atrast atbalsta punktu. Censties apskatīties, kas notiek apkārt. Lai saprastu, uz ko var balstīties, jo katram cilvēkam tas atbalsts ir ļoti svarīgs. Tāds bija mans kara sākums.

Trauksme iebrukuma sākumā

Kas notika pēc tam? Kas mainījās jūsu darbā, proti, ko ienesa karš stāstos, ar kuriem pie jums vērsās cilvēki? 

Ja runājam par kara sākumu, februāri, marta sākumu, cilvēki nāca ar jautājumu, ko darīt, kā izturēt. Visiem labi zināms, ka psiholoģija nesniedz atbildes, taču šajā gadījumā savu psihoanalītisko taktiku nolēmu nolikt maliņā, jo vismaz sākumā psihoanalīze, protams, nestrādāja. Mēģināju pieiet no otras puses, noskaidrojot, kas viņiem palīdz, kā iepriekš viņi tikuši galā ar kādām neveiksmēm. 

Tobrīd vēl biju arī pasniedzēja institūtā, kur man bija grupa. Tad nolēmu, ka jāveido tādas mazas grupiņas, lai cilvēkiem vienkārši būtu iespēja, kur izteikties par to, kas notiek viņu dzīvē, ar kādām grūtībām tie sastopas.

Mans darba grafiks kļuva principā bezgalīgs. Pie datora sēdos deviņos no rīta, un slēdzu to ārā labi ja 11 vakarā. Turklāt mana māja atrodas vietā, kur bija daudz raķešu triecienu, pāri lidoja raķetes, atslēdzās elektrība. Internets, paldies Dievam, gan turpināja strādāt.

Droši vien darbs bija mans veids, kā tikt galā ar trauksmi, jo galu galā katrs psihologs tomēr ir cilvēks.

Kontaktējoties ar cilvēkiem, mēs viens otrām sniedzām pārliecību, ka tiksim ar šo galā, tiksim tam kaut kā cauri. Katrs stāstīja, kā tiek ar šo visu galā, un tādējādi cilvēki paši izdomāja, ko var darīt. 

Tad svarīgi ir saglabāt ierasto rutīnu: pabarot bērnus, izvest viņus ārā pastaigāties, vajag palasīt grāmatu. Tobrīd arī rakstīju savu disertāciju. Teicu, ka neskatoties ne uz ko, katru dienu divas stundas veltīšu disertācijas rakstīšanai.

Stress pāriet, transformējas hroniskā stresā, bet tas savukārt depresijā. Tas ir tas, ar ko saskaramies šobrīd. 

Vēlāk, kad cilvēki jau pieņēma domu par karu, ka tas ir reāls, ka no tā nekur nespruksi, cilvēki saskārās ar ļoti drūmām pārdomām. Karš nāca arvien tuvāk un tuvāk. Cilvēkiem sāka iet bojā radinieki. Pēc tam Irpiņa un Buča, kas ir tikai dažu kilometru attālumā, un tur jau ir tie cilvēki, kurus pazīsti personīgi. No tā tu vairs nevari norobežoties, atkāpties vai par to nedomāt. 

Šajā brīdī mani klienti jau runāja citādi: kā varu satraukties par savām ciešanām, ja ir ļaudis, kuriem ir grūtāk, ja viņus izvarojuši krievu zaldāti, ja vienā mirklī viņi zaudējuši visu, uz ko gājuši gadiem. Cēluši mājas, dzīvokļus, cerības uz labāku nākotni, un vienā brīdī šī cerība pazūd. Man bija svarīgi atgriezt cilvēkiem cerību. 

Kā?

Nu tā: karš beigsies, mums ir Eiropas atbalsts, vēl aizvien ir finansiālais atbalsts, mēs neesam vieni paši, visa pasaule par mums zina, atbalsta mūs, ka karš agri vai vēlu beigsies. Jebkurš karš beidzas ar uzvaru, un uzvara, protams, būs mūsu.

Aicināju cilvēkus paskatīties apkārt, lai saprastu, ko viņi var izdarīt konkrēti šobrīd ar to, kas viņiem ir, kur viņi var būt noderīgi, kā viņi var mazināt savu iekšējo trauksmi, jo viss, kas tādā brīdī ir vajadzīgs, ir tikt vaļā no trauksmes. Burtiski savākt sevi rokās un nesabrukt pa gabaliņiem.

Jā, diemžēl bija cilvēki, kam vajadzēja medikamentus. Tas atkarīgs no katra konkrētā gadījuma, cik viena cilvēka psihe var izturēt. Katram ir savas robežas, un vieniem tās ir daudz mazākas nekā citiem.

Mentālā veselība, karam ieilgstot

Pamēģināsim pa plauktiņiem salikt to, ko karš nodara ar cilvēka mentālo veselību tagad, kad karš turpinās jau gandrīz gadu. 

Jā, mums ar kolēģiem jau radies skaidrs redzējums par šo. Saskaramies ar depresijām. Turklāt ar depresijas klīniskām izpausmēm, kad vajadzīga psihiatru palīdzība un diemžēl medikamentoza ārstēšana. Ja runājam konkrēti par karavīriem, tad saskaramies ar posttraumatiskā stresa sindromu. Un jāsaka, ka

ar karavīriem situācija ir daudz sliktāka, jo jebkurš militārists uzskata, ka palīdzība viņam nav vajadzīga, ka viņš ir pietiekoši spēcīgs. 

Te jāsaprot, ko uzskatām par normālu cilvēku, – viņam piemīt augsta adaptācijas spēja. Tas vienlaikus ir gan labi, gan slikti, jo adaptēties cilvēks spējīgs pilnīgi pie visa. Bet, kas ir adaptācija, nosacīti varētu teikt – samierināšanās. "Nu, tā ir, tad es darbošos atbilstoši esošajiem apstākļiem." Tas ir tāds kā upurēšanās mehānisms. Taču skaidrs, ka, lai izdzīvotu, psihei jāspēj adaptēties. 

Ar ko mēs saskaramies šobrīd: mēs adaptējamies, piemēram, lidojošajām raķetēm. Mums saka: pretgaisa aizsardzības sistēma tās notriec. Mēs nodomājam – okei. Saspringums pāriet, turpinām darīt savas lietas. 

Bet tad atlido jau citas raķetes, kuras pretgaisa aizsardzības sistēma vairs nespēj notriekt. Mums atkal jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, ka mums ar to atkal kaut kas jādara. Kara sākumā visi ticēja, ka divu sienu princips bombardēšanu laikā mūs izglābs, bet ziņās redzam, ka vairs neglābj. 

Tagad pēc pēdējiem notikumiem Dņipro, kad izrādījās, ka ir dažas raķetes, kuras pretgaisa aizsardzības sistēma nespēj notriekt, cilvēkiem tas ir šoks.

Zināt, kad psihiskie procesi adaptējas, adaptējas un atkal adaptējas, pienāk kaut kāda robeža, pie kuras cilvēks vienkārši sabrūk. Tas ir tas, ko saucam par "kara neirozi". Tas ir kas tāds, ar ko pats vairs nekādi nevari tikt galā.

Cilvēku var pārņemt apātija, depresija, var rasties dažādi psihiski traucējumi līdz pat psihozēm. Tas šobrīd ir samērā izplatīti novērojams. 

Te man gribas teikt radiniekiem – vērojiet, kas notiek ar jūsu tuviniekiem. Skatieties un nekavējaties.

Ja redzat, ka kaut kas notiek ne tā, palīdziet viņiem un vērsieties pie ārstiem pēc profesionālas palīdzības, šajā gadījumā – pie psihiatriem. 

Tajā pašā laikā gribu teikt, ka šajā laikā Ukraina ir neiedomājami saliedējusies, ir izveidojušies neskaitāmi brīvprātīgo fondi. Bezmaksas psiholoģiskā palīdzība šobrīd katram ukrainim pieejama ļoti plašā apjomā. Katram psihologam principā šobrīd ir divas klientu plūsmas – maksas un bezmaksas. Skaidrs, ka no cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši visšausmīgāko, kā Irpiņā vai Bučā, naudu no viņiem neviens neņem, viss ir bez maksas. Tajā skaitā karavīriem. 

Šajā laikā izveidotas arī ļoti daudzas palīdzības platformas. Šobrīd katrs ukrainis jebkurā diennakts laikā var saņemt atbalstu. Ziniet, tāda šobrīd ir Ukraina – mēs savējos nepametam. Katrs nāk talkā ar to, ko var un spēj. 

Tas, ar ko psihologi saskaras šobrīd, ir karā kritušie. Kā pārdzīvot tuvinieka zaudējumu. Šobrīd ir ļoti daudzi, kuri ir zaudējuši tuviniekus, pirmkārt jau vīrus, brāļus, vīriešus pārsvarā. Galvenais jautājums, ko uzdod, kā to pārdzīvot, kā ar šo zaudējumu tikt galā, jo šķiet, ka tas nav iespējams. Taču cilvēki adaptējas, tā ir iekārtota mūsu psihe. 

Protams, gribas pateikt katram, kurš palicis Ukrainā, ka jūs esat stipri un jūs esat tikuši ar to galā!

Neskatoties uz to, ka uzvaras vēl nav, mēs ceram uz to, bet jūs jau esat tikuši galā!

Kā mainījusies tā palīdzība, kas bija iebrukuma sākumā un šobrīd? Man ir aizdomas, ka ir mainījusies.

Jā, tā ir mainījusies, jo pēc iebrukuma cilvēki ne uz ko necerēja. Noskaņojums bija apmēram tāds, ka viss zudis un kā ar to dzīvot.

Šobrīd cilvēki kaļ nākotnes plānus, un arī parastās, cilvēciskās problēmas nekur nav pazudušas – mīlestība. Kā atrast mīlestību? Tajā pašā laikā ir situācijas, kurās cilvēki kaunas, piemēram, saprotot, ka nemīl kādu. Kā šķirties? Tagad taču karš, un vai tas nebūs pārāk traumatiski.

Tā ka vēršanās pie mums kā pie speciālistiem ir mainījusies – no tā, ka "dzīves vairs nav" uz "dzīve tomēr IR".

Atbalsts karavīriem pat kaujas laukā

Cik tuvu jūs esat reālajām kaujas situācijām gan karavīru, gan viņu tuvinieku stāstos? Kāda ir saskarsme ar šo aspektu jūsu praksē? 

Jā, es strādāju ar karavīriem. Man laikam ir gan paveicies, gan nav paveicies, jo visi manas ģimenes vīrieši ir armijnieki, tādēļ es droši vien kā neviens cits esmu pietuvināta šai dzīves sfērai. Jā, ar karavīriem strādāju, taču ir jāsaprot, – un te es laikam atkārtošos – karavīri uzskata, ka viņiem palīdzība nav vajadzīga, viņiem viss ir labi. 

"Visi vīrieši manā ģimenē" – kā to saprast?

Tas man ir no divām pusēm – gan pa mātes, gan tēva līniju – gan vectēvi, gan vecvectēvi, mans brālis tai skaitā. Nu, principā visi vīrieši ģimenē ir armijnieki dažādās paaudzēs.

Un cik no viņiem šobrīd ir karā?

No viņiem šobrīd karā ir mans vīrs, mans brālis, visi, kas palikuši dzīvi. Viņi visi ir aktīvajā karadarbības zonā, pirmajās līnijās, kā vairumam šobrīd Ukrainā. 

Šo bija svarīgi pajautāt. Atvainojos, ja biju pārāk tiešs. Jūs teicāt, ka militāristi nav tie, kuri vairumā gadījumu paši vērsīsies pēc palīdzības.

Jā, tā tas parasti arī notiek. Militāristi palīdzību prasa tikai divos gadījumos. Kad viņu sievas vai kāds ļoti tuvs cilvēks uzstāda viņiem ultimātu un saka: vai nu tu iesi, vai mēs šķiramies. Atceros viena jauna puiša gadījumu. Viņš bija pavisam jauniņš un bija tikai otrais, kurš no visa bataljona palika dzīvajos. Viņu palaida no frontes traumas dēļ. Atgriežoties mājās, viņš zināja, ka sieva ir stāvokli. Bet viņam sāka rādīties kritušo dienesta biedru mistiski tēli. Viņš nesaprata, kādēļ vispār atrodas miera dzīvē, jo viņu vilka atpakaļ uz fronti. 

Vainas apziņa, kas pārņem, jo tu esi izdzīvojis, kamēr citi krituši, ir milzīga problēma.

Vari iedomāties, kā ir, ja tu no visa bataljona esi bezmaz vai vienīgais, kurš izdzīvojis. Un viņš nezina, kā ar to tikt galā. Puiša sieva, redzot, kas notiek, un uzzinot, ka ir stāvoklī, vīram pateica: vai nu tu kaut ko dari ar šo problēmu, vai arī es tā vairs nevaru izturēt. Lūk, pirmais iemesls kādēļ pie mums vēršas armijnieki. 

Vēl ir karavīri, kuri mums zvana gluži burtiski no kaujas lauka. Viņiem ir bail.

Viņi nezina, ko darīt, lai turpinātu savu cīņu, jo ziniet – šobrīd karš ir citāds. Te nav nekādas tuvcīņas. Tevi apšauda no visām pusēm, un tu vienkārši baidies nomirt. Un baidies kaut ko nepateikt. Nereti armijnieki lūdz nodot kādu ziņu, ja ar viņiem kas notiks. Vai arī lūdz man viņiem pateikt ko tādu, kas viņus stimulētu turpināt cīņu. Arī tādām situācijām psihologam ir jābūt gatavam. Šādā brīdī tu pats nedrīksti sabrukt, neļauties līdzpārdzīvojumam, lai varētu sniegt vajadzīgo atbalstu.

Kā ir saņemt zvanu no karavīra frontes pirmajā līnijā, kuram ir bail? Kā šāda saruna notiek?

Tā arī notiek. Es lūdzu cilvēku paskatīties apkārt, kādi cilvēki ir ap viņu, ko viņi dara. Ko viņš pats var izdarīt, lai izdzīvotu. Tas dažreiz iedarbina cilvēku, un viņš sāk meklēt pašsaglabāšanās iespējas. Varbūt var patvērumu rast ierakumos. Paskatīties, kāda palīdzība vajadzīga viņa biedriem; ko viņš var izdarīt tajā situācijā, kādā atrodas. Kad cilvēks zina, ka ir vajadzīgs, viņš nedaudz saņemas. Kad viņš pārfokusējas no sevis uz to, ko var izdarīt citam, viņš savācas un atgriežas tajā realitātē, kurā atrodas. 

Vieta, no kuras jums karavīri zvana, tā ir vieta, kurā ir jānogalina cilvēki, vai arī kāds mēģinās trāpīt tev pašam. Jums taču nesanāk tā, ka jāiedvesmo nogalināt… Es pat nezinu, ko te jautāt, bet mani nepamet domas par šādu situāciju.

Jā, es saprotu, ko jūs jautājat. Zināt… Kas vispār ir karš? Cilvēce visu savu vēsturi ir karojusi. Un karo par ko? Karo par teritoriju, par sievietēm un par provīziju. Kas tad jādara karavīram, lai varētu karot? Kultūra mums māca, ka tu nedrīksti nogalināt otru cilvēku, nevari viņam sagādāt sāpes un ciešanas. Kultūra mums uzliek robežas vai aizliegumus. Katrai kultūrai vai valstij ir noteikumi. Ja tos neievēro, tad tev jādodas uz cietumu, tevi sodīs. Lai karotu, visi šo noteikumi ir jāaizmirst. Ir jāpārkāpj šī robeža, šī cenzūra, un notiek tāds kā lūzums.

Līdz ar to katrs karotājs savā ziņā iziet ārpus pieņemtā kultūrslāņa un civilizācijas. Viņš iegūst šīs tiesības uz nogalināšanu un agresiju.

Jo, ja nenogalināsi tu, tad nogalinās tevi. Te svarīgi arī tas, ka tu nevari nogalināt vienatnē. Viens tiešām nav karotājs. Tev ir komanda, un tu par to rūpējies. Par savu bataljonu, par savu vadu tajā vietā, kur esi. 

Tāpēc katrs karavīrs sastopas ar agresiju, kura ir jāizrāda reālā darbībā. Ja šādu agresiju sevī neuzmodināsi, tad tevi nogalinās. Un diemžēl mēs ar to saskarsimies arī pēc kara. Jo cilvēkam, lai atgrieztos normālā dzīvē, ir jāiemācās savaldīt savu agresiju. Ne visi to spēs. Tāpēc psihologiem būs ļoti daudz darba, ja paši karavīri būs uz to gatavi.

Cilvēks karā ir pati agresīvākā būtne, kādu vien var iedomāties. 

Un tas tad tā ir uz visu dzīvi? 

Diemžēl jā. Un spēja kontrolēt šo agresiju būs atkarīga no katra cilvēka intelektuālajām spējām.

Katram pašam ļoti apzināti, nevis neapzināti, kontrolēt, kur viņš ir un kāpēc viņš ir. Ja cilvēks nevaldīs pār savu agresiju, tad vienmēr tiks atrasts, kur izlikt naidu. Un par to bieži kļūst viņu pašu ģimenes. Tāpēc lielākais pieprasījums pēc terapijas karavīram vienmēr nāk no ģimenes. Tuvinieki ar to nevar sadzīvot. Un viņi burtiski ar varu iestumj tādus cilvēkus terapijā, lai karavīrs ar to kaut ko darītu. 

Ja mēs paliekam frontes tuvumā. Tur gan jau ne tikai ir zvani no tiem, kuri ir pirmajās līnijās un apšaudēs, pieļauju, ka saņemat arī cita veida zvanus.

Jā, atsevišķs pieprasījums ir no ievainotajiem slimnīcās. Viņi mokās ar vainas apziņu, ka ir ievainoti vai ka ir izdzīvojuši. Piemēram, kā es te varu gulēt, ja mani biedri ir karā. Es gribu uz turieni. Cilvēkam ir trauksme, ka viņš ir vairāk vai mazāk drošībā. Tāpat ir grūtības tiem, kuru  vienības ir izformētas un kāds no biedriem palicis, kāds devies uz pirmajām līnijām; proti, ko man darīt, lai arī es tur nokļūtu, es negribu te sēdēt un rakstīt papīrus. Tāpat jautā, kas būs, ja es aizbraukšu, vai sieva neaizies pie cita. Ko darīt, lai viņa paliktu ar mani? Ir ļoti dažādi jautājumi.

Arī bailes un negatavība karot

Gan jau ir arī cilvēki, kuri nevēlas karot, bet viņiem tas ir jādara. 

Jā, bet te ir dažādas situācijas. Ir profesionālie karavīri, kuri paši to ir izvēlējušies un dodas uz fronti. Bet mums ir arī mobilizācija, un tev ir pienākums pret tēvzemi. Ir cilvēki, kuri tam nekādi nav gatavi, viņi burtiski var nonākt psihozes stāvoklī. Tad tas ir jau psihiatru un tādu slimnīcu darbs. 

Ir cilvēki, kuri baidās. Tad tur jāiesaistās komandieriem, lai šos cilvēkus neliktu aktīvā karadarbībā, kur jānogalina citi. Tie ir cilvēki, kuri nav gatavi pārkāpt robežu, atteikties no cilvēcības un kļūt par mežoni un kuri saglabā savu aizliegumu nogalināt citus. 

Kā jūs šādos gadījumos palīdzat cilvēkiem? 

Ikvienam psihologam ir svarīgi saglabāt savu ētiku. Tā liek sekot cilvēkam. Mums nav uzdevums kādu pedagoģiski audzināt vai pāraudzināt. Tas ir komandieru vai kapelānu darbs. Mēs darām tikai to, ko vēlas pats cilvēks. Ja cilvēks saka – es negribu karot un nogalināt, mēs jautājam, ko jūs ar to varat iesākt. Vai jūs to varat kaut kā likt saprast savam komandierim? Vai varbūt darīt kaut ko, kur jūs varat būt noderīgs. Dažreiz cilvēkiem ir bail pateikt, ko viņi vēlas, baidās izskatīties bailīgi. Te cilvēkam jādod iespēja apzināties, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir. Nav jāizliekas par varoni vai par to, kas neesat. 

Bet iesaukšanas punktā, kur ir liels konveijers  un kur kāds atnāk ne aiz brīvas gribas, ir ļoti grūti to izvērtēt. Tur viss atkarīgs no komandiera, pie kā viņš nokļūs. Komandieri tomēr ir pietiekami gudri un saprot. Zināt – te jāsaka, ka

Ukrainas armija no Krievijas armijas atšķiras ar to, kā mēs tomēr rūpējamies par cilvēka dzīvību.

Un, cik es zinu, tādus cilvēkus nekad neliks aktīvā karadarbībā. Viņiem mēģina atrast ko tādu, kur viņi var būt noderīgi un savā vietā. Jā, viņi ir karavīri, bet dara to, ko spēj darīt. 

Kā karavīrs var palīdzēt pats sev? Kā nenoiet no ceļa cilvēkam, kurš dodas karot? 

Šeit es gribētu atgriezties pie Otrā pasaules kara pieredzes. Esmu to daudz pētījusi. Daudz efektīvāks ir tas cilvēks, kuram dzīvē ir pozitīvi priekšstati vai pozitīvi atbalsta punkti. Šādi cilvēki var atcerēties kaut ko labu. Viņiem ir svarīgi zināt, ka mājās viņus kāds gaida, – mīļotā sieviete, māte, māsa vai brālis… Vienalga kas, bet kāds tuvs cilvēks. Tādiem cilvēkiem ir vienkāršāk no kolektīvā radīt individuālo. Viņi dodas kaujā un iztēlojas, ka karo par kādu konkrētu, jo visi – tas ir neviens. Viņi vienalga karo par kādu, par saviem tuvajiem. 

Ir arī cita kategorija, kuriem nav ko zaudēt. Tie ir bezbailīgi cilvēki. Viņiem nav bail nomirt. Un tomēr gribas, lai karā saglabātos tā cerība uz dzīvību, ka ir iemesls, kura dēļ atgriezties un turpināt dzīvot. Tieši tāpēc cilvēkam karā ir ļoti svarīgi, ja ir šīs pozitīvās piesaistes, enkuri, pie kā pieķerties un kuru dēļ viņi vienmēr izvēlēsies dzīvi, nevis nāvi. 

Svarīgi ir apzināties, ka katram, kurš bijis aktīvajā karadarbībā, ļoti svarīgi ir viņa tuvinieki. Tieši tuviniekiem ir ļoti rūpīgi jāvēro tas, kurš ir atgriezies no pirmajām līnijām. Tikai viņi var novērtēt viņa stāvokli, salīdzināt ar to, kā bija agrāk, un saprast, vai kaut kas nav kārtībā. Ja kaut kas dara uzmanīgus, tad izvēle jāizdara šo karavīru vietā. Tomēr ir jāvēršas pie profesionāļiem, kas spēs palīdzēt šim cilvēkam. 

Diemžēl ir daudz pašnāvību gadījumu tieši starp karavīriem, kas bijuši frontē. To ir ļoti svarīgi piebilst. 

Psihologa darbs karā un nākotne

Psihoanalītiķi, psihoterapeiti, psihologi nemaz nedrīkst strādāt, ja viņi paši regulāri neapmeklē tādu pašu speciālistu un neuztur sevi kārtībā. Ko šis laiks nozīmē jums personīgi un arī kolēģiem? Manuprāt, tā ir katastrofa – visi tie stāsti, kuri jums sevī jāpārstrādā. 

Jā, tā ir. Miera laikā mēs jokojām, ka katram psihologam vajag psihologu. Šobrīd tas ir ļoti svarīgi. Katram psihologam, kurš šobrīd strādā Ukrainā, ir jābūt savam psihologam. Ir jābūt vietai, kur viņš var izteikties par savām trauksmēm, pārdzīvojumiem, jo psihologs pats visupirms ir cilvēks ar savu ģimeni un pienākumiem, un vajadzībām. Tāpēc ir ļoti svarīgi, tāpēc vispirms ir svarīgi uzturēt savu psihisko vai mentālo veselību, lai varētu atbalstīt citus cilvēkus un palīdzēt. 

Šobrīd ir daudz profesionālu apvienību, kur tas viss tiek apspriests. Man, protams, ir savs psihoanalītiķis, kuru es ļoti regulāri apmeklēju. Viņš arī man šad tad norāda uz simptomiem, kam man būtu jāpievērš uzmanība. 

Psihoanalītiķe Tatjana Ļubimova
Psihoanalītiķe Tatjana Ļubimova

Kas jūs pašu satrauc kā cilvēku laikā, kad jums jāstrādā ar tik ļoti daudziem problemātiskiem stāstiem?

Laikam jau kā vairumam sieviešu, kam ir bērni, ir svarīgi, kā tālāk būs ar bērniem. Labi, mēs nešaubāmies, ka uzvarēsim. Bet kas būs pēc tam? Sagrauta valsts. Izglītības sistēmas līmenis turas uz entuziastiem. Bet kāda ir nākotne tādai valstij? Ar to šeit saskaras ikviens. 

Es tomēr esmu savas zemes patriote. Es ticu savai un valsts nākotnei. Tikai tādi cilvēki, kuri tic, varēs valsti izglābt un atjaunot. Lai cilvēks spētu funkcionēt, viņam vajag plānus, mērķus, cerību. Esot Ukrainā, mēs ticējām, ka karš pavisam drīz beigsies, un tā daudzi arī turpina ticēt. Bet tagad, kad tas turpina ievilkties, daudziem rodas trauksme, kā tālāk dzīvot. Katram ir plāni.

Bet tagad es saskaros ar to, ka jābūt arī plānam B. Labi, esmu izvēlējusies palikt valstī. Bet vai man ir tiesības šādu lēmumu pieņemt arī par saviem bērniem? Viņi jau ir pietiekami pieauguši un var paši izvēlēties. Un man ir prieks, ka viņi izvēlas par labu Ukrainai, lai arī visiem ir iespējams izbraukt un būvēt nākotni kādā citā valstī. Man rūp tas, vai es saviem bērniem neuzspiežu savu izvēli.

Mana lielā sāpe ir manu bērnu nākotne. 

Un tagad pavisam citas ievirzes jautājums. Latvijā mēs karu Ukrainā redzam caur personībām. Daudzi klausās dažādas Arestoviča, Zelenska runas, ministrus. Viņi mūsu klausītājiem ir kara skartās Ukrainas sejas. Pirms dažām dienām redzējām Zelenski apmeklējam kārtējās bēres. Kāda atbildības nasta jānes šādiem cilvēkiem? Viņi ar saviem lēmumiem izšķir ļoti daudzu citu dzīvības.

Ja runājam tieši par Zelenski, tad es viņu apbrīnoju. Te jāsaprot viņa personības profils. Viņam viss bija. Viņš bija slavena mediju personība. Naudas un nekā cita netrūka. Ņem, izmanto un priecājies par dzīvi. Bet, ieskatoties acīs, kas kā dvēseles spogulis nekad nemelo, redzams, ka Zelenskim neklājas viegli. Viņš saprot, ka viņa kļūda var nozīmēt daudzas dzīvības. Viņam ir ļoti sarežģīts laiks. Es ļoti ceru, ka viņam ir kāds, kas rūpējas par viņa mentālo veselību un viņu atbalsta. Vispirms jau tā ir Olena Zelenska – viņa sieva, kas visu laiku viņu atbalsta. Otrkārt, svarīgi ir, cik spēcīga personība ir viņš pats, ka viņš nepadodas. Kā būs pēc tam? Es domāju, ka viņš būs ļoti noguris un var arī sabrukt vai arī uz kādu laiku pazust no radariem un mēģināt tikt ar to galā. 

Bet es ticu, ka viņš ir psiholoģiski stiprs cilvēks un neaizies nekādās psihozēs un viss ar viņu būs labi un pietiks ar īslaicīgu atgūšanos. Bet, jā, visi šie cilvēki saprot, ka viņi lemj par citu cilvēku dzīvībām. 

Kā ar cilvēkiem šeit Latvijā, kā mēs varam mentāli palīdzēt, kaut vai tiem pašiem bēgļiem no Ukrainas tad, kad mēs viņus satiekam reālajā dzīvē?

Es pat nezinu, kam klājas grūtāk, – tiem, kuri aizbrauca, vai tiem, kuri izlēmuši palikt. Palikušie redz situāciju klātienē. Aizbraukušie to redz ziņās un līdz ar to arī iztēlē. Iztēle spēj visu krietni saasināt vai aizpildīt tukšās vietas. Tāpēc 

aizbraukušajiem varbūt pat ir grūtāk pārdzīvot karu, lai cik arī paradoksāli tas neizklausītos.

Jo tad, kad tu pats kaut ko nepiedzīvo, tu to uztver atšķirīgi no tālienes. Atbildēšu nepopulāri – šiem cilvēkiem ir jāiekārto sava dzīve, jāatrod sava vieta un darbs, jābūt sociāli noderīgiem. Ja šādiem cilvēkiem palīdz par daudz, viņi jutīsies vēl smagāk. Viņiem ir jājūt, ka viņi ir vajadzīgi tajā vietā, kur viņi ir. Viņiem jāspēj sevi kaut kā strukturēt un uzturēt. Tas ir vai nu kaut kas, vai arī kāds – vai nu bērni, vai nu darbs. Ja viņiem palīdz par daudz, tad var aizrauties ar savām ciešanām un nespēt iekļauties sistēmā un adaptēties. Sākumā viņiem vajag nedaudz palīdzēt, bet jāliek arī saprast, ka viņiem jāiemācās pašiem tikt galā. 

Un kā vienmēr mūsu podkāstā, lielās intervijas pēdējais jautājums, – ko lai jums novēlam? 

Uzvaru. Novēliet mums uzvaru. Man personīgi. 

Jums būs uzvara. Būs. 

Paldies. 

Liels paldies jums! Mēs jums novēlam uzvaru, visu labu, un droši vien uz tikšanos Kijivā.

Zināt, kā karavīri tagad joko, – uz tikšanos Ukrainas Krimā. Un es arī vēlētos no savas puses pateikties jums par jūsu atbalstu, ka jūs neaizmirstat un dažādi palīdzat. Paldies gan no manis, gan no katra, kas šobrīd ir pie jums!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti