Krustpunktā

Krustpunktā nedēļas notikumu apskats

Krustpunktā

Krustpunktā diskusija: Kāpēc bez krievu valodas zināšanām grūti atrast darbu Latvijā?

Krustpunktā Lielā intervija: latviešu valodas skolotāja Anita Vanaga

«Kā tas ir latviski?» Skolotāja par mūsdienu jauniešu «netīro» valodu

Tas, ka jaunieši mūsdienās vairs nelasa, ir mīts, toties bieži vien patērētais saturs ir svešvalodā, jo jauniešiem nav savu izdevumu, literatūras latviešu valodā, Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" vērtēja Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāja Anita Vanaga. Vērtējot jauno mācību saturu, viņa norādīja, ka latviešu valodas skolotājiem trūkst palīgmateriālu, tāpat problēmas redzamas arī pārejai uz mācībām latviešu valodā krievvalodīgajās skolās. 

Aidis Tomsons: Mēs šajā vasarā ar trimdas latviešiem runājām par to, kā viņi cenšas saglabāt latviešu valodu ārpus Latvijas. Mūsu bērni savukārt no savām pozīcijām sprieda, kā viņi vērtē latviešu valodu. Tad nu mūsējie apgalvoja, ka savā starpā skolēni, vismaz ārpus skolas, sarunājas tikai angļu valodā. "Latviski sarunāties neesot stilīgi" – tāds bija tas vērtējums. Vai latviešu valodas skolotāji par to ir noraizējušies? 

Anita Vanaga: Latviešu valodas skolotāji vienmēr ir noraizējušies par latviešu valodas kvalitāti, tāpēc ka pirmais rādītājs ir, ja mēs runājam par vispārējo izglītību, centralizētais eksāmens 12. klasē. Tas, kas attiecas uz dzimto valodu. Ja mēs tur redzam, – procenti tur var būt arī mānīgi un tas ir tikai tāds orientieris, – bet, ja apguve ir tikai 52% valstī, tad, protams, ir vērts uztraukties. 

Un angļu valodā ir labāki rādītāji.

Angļu valodā šogad, manuprāt, bija 69%. Tas nozīmē, ka tas ir labāk. Protams, ka latviešu valodas skolotāji uztraucas par to, ka mēs esam valodas nesēji – neviens cits, izņemot latviešus, šo valodu tālāk nenesīs. Līdz ar to droši vien jūsu komentāram par to, ka jaunieši runā angliski, es varētu piekrist. 

Ar jums jau viņi nerunā angliski, vai ne? 

Nē, nē. Es savā ikdienā un arī skolas vidē, kad viņi sarunājas savā starpā, to tik ļoti neesmu pamanījusi, bet es domāju, ka tas nav slikti, ja skolēni valodu lieto atbilstoši situācijai. Tātad viņi acīmredzot kaut kādā draugu kopā par kaut ko sarunājas angliski, trenē šo angļu valodu, jo droši vien, ka vairums no viņiem ir latvieši. Savukārt, ja es domāju par jauniešu valodu, ļoti bieži [uztrauc] ne tik daudz varbūt angļu valoda, bet ka jaunieši valodu lieto ļoti netīri. Man atkal jāsaka, ka es varu dalīties tikai savā viedoklī. Es nedomāju, ka jauniešu sociālā grupa lieto netīrāku valodu nekā pieaugušo atsevišķas grupas. 

Pusaudžu slengs droši vien ir.

Protams, ja es kā skolotāja skatos, es gribētu teikt tā, ka latviešu valoda un šis skanējums jeb melodija mums ir viena, bet droši vien, ka katrs jaunietis – un es pieļauju, ka arī pieaugušais –, lieto četras, piecas valodas atbilstoši tai situācijai, kurā viņš ir, kā viņš sazinās. Es iedomājos, ka ģimenē ir vienas valodas paveids, saziņā ar saviem vienaudžiem ir kāds cits, skolā atkal ir mācību valoda. Tā visur ir latviešu valoda, bet atbilstoša citam mērķim. 

Sevišķi runājot ar jums, ja mājās, piemēram, tiek lietoti lamu vārdi, viņiem taču visu laiku jāpiedomā, lai viņi jums tos nepasaka, vai ne? 

Es nupat lasīju, manuprāt, Kārlis Vērdiņš bija tas, kurš to teicis, ka tulkotājiem ir ļoti liela problēma iztulkot latviešu valodā darbus, kas ir ar lamuvārdiem, jo latviešiem tie neesot tik spilgti. Es domāju, ka šobrīd skolā, ko varbūt mēs cenšamies izskaust – tādu valodas pūrismu, ka pareiza ir tikai šī absolūti tīrā, literārā valoda. Es domāju, ka valoda pirmām kārtām ir, lai cilvēks komfortabli varētu komunicēt vai sazināties ar pārējiem. 

Jums nav iebildumu pret čillot, strīmot un visādām tādām lietām? 

Ja jaunietis lieto šo valodu savā lokā, es taču neiešu, noķērusi aiz rokas 18-gadīgu cilvēku, viņam teikt – nu kā tu tagad saki! Bet man ir ļoti lielas aizdomas, ka tajā brīdī, kad viņam šie  vārdi būs jālieto mācību procesā, – vai viņš zinās šos literāros sinonīmus?

Tur jau tā lieta. Es bieži saskaros ar situāciju, kad mani bērni vai bērnu draugi jautā, kā tas ir latviešu valodā? Viņš zina tikai angļu valodas jēdzienus vai terminus. 

Jā, es jums varu piekrist, bet es domāju, ka šis ir droši vien to divu spārnu jautājums, jo tas jaunais cilvēks savā valodā var lidot tad, ja viņam piepalīdz šīs valodas kopšanā gan ģimenē, gan skolā. 

Ja viņš nekautrējas paprasīt, ja? 

Arī, piemēram, tādā savstarpējā komunikācijā. Es varu tikai atkal pēc savas pieredzes teikt. Klase, ar kuru es nākamajā gadā strādāšu, būs 12. Tad, kad viņi ienāca 10. klasē, viņi ienāca bez 9. klases eksāmena, viņi patiesībā nebija pabeiguši. Protams, pandēmijas dēļ. Es visu laiku jutu, ka viņi jūtas kā devītklasnieki vēl, ka viņiem kaut kas vēl nav beidzies. Arī visā tajā mācību komunikācijā, arī tur. Jā, man sākotnēji dažādos rakstītos tekstos ļoti daudz parādījās – kā tas ir latviski? Vai, piemēram, nelatviskas sintaktiskās konstrukcijas.

Mēs pie tā strādājām, bet arī tā emocionālā puse, vai tas ir tik svarīgi? Pieņemsim, 10. klases septembris, oktobris, vai tas ir tik svarīgi? Pasarg Dievs, mēs pēc tam aizgājām pandēmijā uz visu mācību gadu patiesībā. Man liekas, ka mēs labi strādājām, mēs tikām galā ar lietām. Pavasarī bija tā saucamā atgriezeniskā saite – kā mums gāja, kā veicās, kas palika neizdarīts. Man klasē bija 31 skolēns; protams, tā objektivitāte, ja skolotājs kaut ko jautā, vienmēr ir jādomā par to, ka skolēns dziļākajā būtībā vienmēr grib būt labs un pareizs. Tā ir viņu konservatīvā daba. Var jau būt, ka viens otrs tur nebija [objektīvs], bet man jau ir arī tādi skolēni, kuri nekādā veidā nemēģinās to drēbi padarīt labāku. Kad man puisis raksta, ka viņš ir iemācījies brīvi runāt un ka viņu neviens neķer aiz rokas un nesaka, ka tā nav pareizi, bet viņš ir daudz ko iemācījies no tā, kā būtu pareizi, un tas viņam ir ļoti paticis –, tad mana kā pedagoga viena no domām ir tāda, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem tajos brīžos. Es zinu, ka mani brīnišķīgie kolēģi ar milzīgu pieredzi un ārkārtīgi lielu radošumu noteikti [to prot]. Tātad mums ļoti uzmanīgi jāpilina viņiem tas pareizais, tā literārā valoda.

Man jāsaka tā, ka, jā, septembrī, oktobrī, angļu valoda – tas ir stilīgi; latviešu valoda ir tikai priekšmets.

Es priecājos, ka 10. klases beigās viņi latviešu valodu vairs neuztvēra tikai kā priekšmetu, kurā jādabū tikai vajadzīgais vērtējums un tamlīdzīgi, ka viņi rakstīja – es tagad zinu, kā veidot atbildi, kā veidot argumentus, kur likt secinājumus, kā tas viss notiek, un es to izmantoju citos priekšmetos. Latviešu valodas skolotājam šāda atziņa skan kā mūzika. 

Protams, bet man atkal sirds iesāpas, kad man saka, ka latviski nav stilīgi.

Droši vien, bet mums jau šiem vārdiem jāliek pretī kas cits. Teiksim, angļi nes tālāk savu valodu un droši vien nav laimīgi par to, ka visa pasaule mēģina runāt angliski, bet mums tajā savā mazajā kopienā, kādā mēs esam kaut vai pret Eiropas valodām, tas ir zināmā mērā mūsu pienākums. Inteliģenta cilvēka pienākums laikam tas ir, kā mēs gatavojam šo inteliģenci arī vidējā izglītībā. Jā, šeit ir daudz zemūdens akmeņu.

Tā problēma ir, kā mums dažkārt skolā pietrūkst, – mēs labprāt gribētu gan psihologu, gan dažādu citu gudru ļaužu pētījumus, kas parādās fragmentāri. Teiksim, kādas ir tās 21. gadsimta jauniešu vajadzības latviešu valodas lietojumā? Mēs tās apjaušam tikai kā jābūtību, ka vajadzētu būt, lai visi runā skaisti, pareizi, bagāti, emocionāli, atbilstoši situācijai un tamlīdzīgi. Tas tā nenotiek, bet ar to mums ir jāstrādā – tas ir mūsu uzdevums. 

Es aizdomājos, kad jūs teicāt, ka Amerikā raizējas, ka viņu valoda kļūst nabadzīga. Droši vien, ka tur kaut ko piepalīdz ar savu valodas vienkāršošanu, kad, kā jūs teicāt, visa pasaule runā angliski, bet salīdzinoši nabadzīgi angliski. Vai latviešu valodā mēs arī runājam nabadzīgāk nekā kādreiz? Kā jums šķiet? 

Ja palasa 1920.–1930. gadu publicistiku, es nerunāju tagad par daiļliteratūru, tad visi šie publicistiskie teksti vairāk vai mazāk tomēr [ir bagātāki]. Visi zina, kas ir Zenta Mauriņa un kādas ir viņas esejas un tamlīdzīgi. Tā ir tāda ļoti "puķaina" valoda. Man liekas, ka, ja mēs padomājam, teiksim, par arhitektūru, mēs ejam uz priekšu, mums nav tur tāds rokoko.

Es domāju, ka kaut kur cilvēka dabā ir lietas padarīt varbūt pārskatāmākas, vienkāršākas. Es pieļauju, ka tas attiecas arī uz valodu.

Mani labāk sapratīs, ja es lietošu pirmo nozīmi, teiksim, viennozīmīgi, lai šī tēlainība nemaina kaut ko. Tad, kad, man liekas, gatavoja Imanta Ziedoņa epifānijas, jo bija doma par Nobela prēmiju, un tās bija jātulko un tamlīdzīgi, zviedru tulki nevarēja pārtulkot viņa epifānijas, jo ir ārkārtīgi liels tas metaforiskums un plus tam vēl senie valodas slāņi, frazeoloģija un tamlīdzīgi. Šī daļa, tas valodas dziļums, emocionalitāte – [ mūsdienās tā nav], varētu teikt, ka jauniešu valoda ir diezgan tāda viennozīmīga, diezgan pakaila, bet tas viss ir atkarīgs arī no nostādnes. Mums skolā ir literārais žurnāls, kur jaunieši gan publicistiskas apceres, gan kopsavilkumus par kultūras lietām raksta. Protams, ka to dara  cilvēki, kas to vēlas. Šī valoda ir ļoti interesanta, bet tā nav ne mana, ne jūsu valoda, tā ir citas paaudzes valoda, kādā viņi runā. Es neteiktu, ka tā būtu ar slengu piebārstīta, bet tā ir citādāka valoda. Es pieļauju, ka tā ir tāda...  ne tik emocionāla, ne tik metaforiska, ne tik individuāla, tā varētu teikt. 

Ja runājam par mums pašiem, mums gribas, lai visi runā tā, kā mums šķiet, ka ir pareizi. Arī šobrīd vairāki klausītāji jūsu stāstījumā saklausījuši un pārmet par svešvārdu lietošanu. Jūs to uzskatāt par nevajadzīgu, meklēt tādu tīrāku, sterilāku, ne tik ļoti aizgūtiem vārdiem paņemtu valodu? 

Es sevi galīgi neuzskatu par tādu sterilas valodas lietotāju. Es pieļauju, jā, ka manā valodā ir arī svešvārdi. Tā kā es visu mūžu esmu ne tikai mācījusi skolā jauniešiem, bet kaut ko arī vadījusi, es pieļauju, ka pielīp šāda valoda. 

Un tas nav slikti? 

Es domāju, – ja šis konkrētais svešvārds mūs ved pie saprašanās un jēgas, tad viss ir kārtībā. Ja mēs nesaprotamies, ja teikumā ir 15 vārdi un astoņi no tiem ir svešvārdi, diez vai šāds dokuments var kalpot visiem tiem, kas grib iepazīties ar to. Tā kā es pieņemu kritiku par svešvārdiem, jā, tas acīmredzot pieder pie mana tā saucamā idiolekta – tas ir, katra cilvēka individuālā valodas stila. Tas, ko nu noteikti vajadzētu novērst skolā jebkuram pedagogam, jo tāpat kā jūs, žurnālisti, esat zināmā mērā paraugs, tāpat arī mēs, skolotāji, esam paraugs skolēniem, mums tomēr vajadzētu runāt literārajā valodā, lai vismaz tik daudz viņiem šis paraugs kaut kādā veidā palīdzētu veidot viņu ikdienas valodu. 

Kā jums šķiet, ko vajadzētu valstiskā līmenī darīt, lai saglabātu vai attīstītu latviešu valodu? Tā, kā tas notiek šobrīd, ir pietiekami vai vajadzētu ko vēl? 

Man ir tādas divas domas, kā varbūt mums pietrūkst. Tas, ka mēs šobrīd pārejam uz lietpratības vai kompetenču pieeju, – mēs esam idejiski, bet neesam praktiski sagatavoti tam. Šis jaunais saturs pašlaik ir diezgan grūti realizējams skolotājiem. Tieši tāpēc man Siguldā bija asociācijas nometne, kurā mēs runājām par tādām tēmām, kas ir visdegošākās.

Man liekas, ka ārpus skolas ir ļoti mazs piedāvājums jauniešiem labas valodas kopšanai. Pirmām kārtām, jauniešiem nav sava izdevuma. 

Nu, vai viņi vispār gribētu ko lasīt, ir jautājums. 

Es gan gribētu atturēties no šī mīta, ka jaunieši nelasa. Es uzskatu, ka tas ir mīts. Jā, viņus varbūt vajag pamudināt  atsevišķos gadījumos, teiksim, skolā mums ir kaut kādi zināmi nosacījumi, kuros ietilpst arī lasīšana, bet tas, ka jaunieši nelasa, – es domāju, ka tā nav. 

Es biju pagājušajā nedēļā vienā nometnē, kur bija lektore, kas mudināja jauniešus lasīt grāmatas, ieteica arī kādas konkrētas. Jaunieši teica, ka labprāt, bet vai varētu angliski, jo latviski viņi nelasa. 

Es domāju, ka viņi lasa gan latviski, gan angliski, atkarībā no vajadzības. Atkal, es pieļauju, ka šajā konkrētajā sociālajā grupā, kā jūs iepriekš teicāt, tas bija vairāk stilīgi. 

Ja mēs runājam par valsts politiku, man tiešām liekas, ka tādas jauniešu literatūras, kas interesētu jauniešus, ir ļoti maz. 

Piemēram, žurnāli, vienalga – tas būtu digitālajā telpā vai papīra variantā, vienalga, bet jāsaka, ka šādas literatūras viņiem ir maz. Bet tā ir, lūk, gan angļu valodā, gan franču valodā, gan, es pieļauju – arī krievu un visās citās lielajās valodās. Tieši tāpēc jaunieši izmanto šo vidi, jo tā ir viņu vide. Par to, manā izpratnē, būtu jārūpējas gan Izglītības, gan Kultūras ministrijai, lai jauniešiem būtu savi izdevumi, kur viņi paši var publicēties, kur viņi var šādus krusptunktus organizēt un tamlīdzīgi. Laiku pa laikam labi var runāt par šiem raidierakstiem, bet es domāju, ka vienmēr visās lietās jābūt sistēmai. Ja tie ir atsevišķi projekti, tie beidzas, paiet un viss. Tā ir viena lieta. Otrs, es domāju par to, kā aizgāja [Jāņa] Joņeva "Jelgava 94", kur bija mūzika, kur bija sadzīve. Šādu darbu ir ļoti maz, jo patiesībā pieaugušie cilvēki baidās uzrunāt šo sabiedrības daļu kaut kādu iemeslu dēļ. Vai pareizāk sakot, viņi nepazīst šo sabiedrības daļu.

Tas, kā valstiski arī vēl pietrūkst bez tā, ka mums būtu šī jauniešu vide, kur viņi var labu valodu izmantot, vēl ir tas, ka mums nav pētījumu. Tas ir tas, ko es jebkurā auditorijā saku, ka arī šis jaunais saturs aizgāja uz tādiem atsevišķiem pētījumiem kaut kādā vienā virzienā par 21. gadsimta skolas jaunieti, kuru tagad gribētu padarīt par inteliģentu 21. gadsimta cilvēku mainīgajos apstākļos. Tur pamatnostādnēs teikts, ka ik pēc trim, četriem, pieciem gadiem mainīsies viņa profesijas ievirze vai vispār profesija pazudīs un nāks jauna. Tās visas ir brīnišķīgas idejas, bet kā mēs tās realizēsim? Tad, protams, vienmēr skatās uz skolu – ko jūs tur darāt? Mēs cenšamies ļoti, jo mēs ļoti mīlam savu skolēnu.

Mēs, skolotāji, es domāju, intelektuāli uzturam šo valsti. Šeit mēs nerunāsim par to, kāds ir atbalsts. Vidēji darba dienā latviešu valodas skolotājs strādā 18 stundas, jo citādi viņš nevar nostāties ar šodienas prasībām priekšā skolēnam, jo jaunu mācību līdzekļu praktiski nav, bet tie palīglīdzekļi, kas ir, tie ir vārgi piemērojami. 

Te viens vecs, stereotipisks cilvēks jautās – kam jums vajag jaunus? Latviešu valoda bija pirms 50 gadiem tā pati, kas šodien, māciet, un ko jūs iespringstat? 

Zinātniski šī latviešu valoda ir tāda pati un nav, bet, lai es tajās 40 minūtēs, iegājusi klasē, šo stundu vadītu metodiski precīzi, nevis tā, ka es esmu tā, kas māca, bet, ka mēs kopā mācāmies, man ir jāizdomā, ar kādu materiālu es jauniešus iesildīšu šajā tematā, kā mēs tiksim pie šī temata atseguma, ko mēs darīsim ar to, ko būsim sapratuši un iemācījušies, kur mēs to liksim –

jaunietis šodien ir pietiekami pragmatisks, viņš nemācīsies manu priekšmetu, ja es tur stāvēšu priekšā 40 minūtes un kaut ko runāšu. 

Šodien ar Vili Plūdoni nepietiek vai Raini, vai Aspaziju? 

Nav runa par Vili Plūdoni. Vilis Plūdons ir Vilis Plūdons, bet tas, kas šo Vili Plūdoni atsedz, ir Anita Vanaga, un tas ir svarīgākais šajā gadījumā. Protams, mēs izmantojam šos skaistos klasiskos tekstus vai mūsdienīgos tekstus, bet tas ceļš, kurš ir šim skolēnam uz šo tekstu jāiet, ir mūsu kopīgais ceļš. Lai šo ceļu sagatavotu, lai visus robežu stabiņus noliktu, man ir apmēram divas trīs stundas jāstrādā, lai es varētu uz šīm 40 minūtēm ieiet un pēc tam teikt, ka mēs tagad esam tik daudz no visa, kas paredzēts, iemācījušies, sapratuši. Un vēl tagad, lūdzu, ātri pārdomā, ko mēs darījām, pastāsti, kas tev izdevās un kas neizdevās – tas, ko prasa šis jaunais modelis. Es pilnīgi piekrītu, ka tas bija jāmaina, bet ne tik daudz tas saturs jāpārveido, cik metodiskā pieeja. Tātad skolēns ir mans sarunu partneris, kā man kādreiz universitātē teica – viņš nav trauks, kas jāpiepilda, bet gan lāpa, kas jāaizdedzina. Būtībā nekas nav mainījies, bet iepriekš es vairāk varēju paļauties uz sevi. Šobrīd man ir jāpaļaujas arī uz to, par ko mēs runāsim, kas būs tas, kas viņus interesēs, jo man, protams, ir jāmēģina atrast tajā tematā mūsu interešu saskarsmes punkti. 

Mēs iesākām par angļu valodu, bet vēlos arī par krievu valodu pajautāt. Ne par kompetenču, bet par otru lielo reformu, kas valstī notiek. Proti, izglītība tikai latviešu valodā, arī līdz šim tā saucamajās krievu skolās. Tur jau šad un tad ir skanējušas bažīgas balsis, ka skolotāju trūkst, jo latviešu valodas skolotāji labprātāk izvēlas mācīt latviešu skolās. Tas jautājums, kas varbūt rada bažas ir, ka skolotājs jau lielākoties noteikti paliks tas pats, un lielākoties tur, kur bija tie krievu bērni, tur viņi turpinās tajā skolā mācīties, tikai tādā latviešu valodā ar akcentu. Kā panākt, lai tur nemācās nabadzīgā latviešu valodā? 

Es šodien paskatījos, cik tad ir latviešu valodas skolotāju vakances Latvijā, – 53. Šeit noteikti neietilpst vēl tas, ka atsevišķās skolās ar to ir samierinājušies un jau uz nākamo gadu ir palielinātas slodzes tiem, kas tur jau ir. 14 latviešu valodas skolotāju trūka Rīgā. Tās ir pārsvarā skolas ar krievu mācību valodu. Es negribu diletantiski par šo jautājumu runāt, jo es nepārzinu tik ļoti labi, kas tur notiek, bet skaidrs ir viens, ka skolotāju trūkums un latviešu valodas kā valsts valodas mācīšanas ar mazliet citādāku metodiku trūkums varētu būt ļoti liela problēma. Es gan domāju, ka ļoti liela problēma ir arī, nesen kaut kur vienā pētījumā redzēju, ka apmēram līdz 30% citu priekšmetu skolotāju mazākumtautību skolās neprot latviešu valodu. Mēs jau runājam par latviešu valodu un latviešu valodas skolotāju kā inspiratoru šajā visā, bet patiesībā jau mācību procesā katrs skolotājs, arī fizikas, ķīmijas un sporta skolotājs, ir šis valodas... neteiksim kopējs, bet nesējs šajā mācību vidē.

Ja krievvalodīgajiem bērniem tā īsti latviešu valoda skan tikai latviešu valodas stundās, vēl, pasarg Dievs, ja latviešu valodas skolotāja nav, tad es patiesi nezinu, kā šī jaunā reforma var realizēties.

Tur nu gan ir valsts atbildība pilnā mērā par to, ka nav domāts par skolotāju ataudzi – visu priekšmetu skolotāju, un arī latviešu valodas. Neapšaubāmi, ka, lai aizietu labākie, varbūt radošākie, talantīgākie, vai kāda stipendiju sistēma bija vajadzīga vai vairāk budžeta vietu [augstskolās]. Arī profesijas prestižs. Ja kādreiz pajautā, ko tu gribētu darīt, bieži saka, ka gribētu būt jurists, jo jurists liekas prestiža lieta, bet mums jau drīz Latvijā uz katru cilvēku būs viens jurists. Vai, piemēram, atbild, ka žurnālists, kas sēž, grozās, ir publiska personība – tam ir zināma pievilcība. Kas ir skolotājs? Skolotājs ir vainīgs pie pilnīgi visa, kas šajā valstī notiek. Diemžēl, tāds ir tas sabiedrības viedoklis. Man nav nekāda diskomforta, ja kāds pajautā, par ko tu strādā. Es visus savus 48 darba gadus esmu atbildējusi, ka esmu skolotāja, bet es zinu kolēģus, kuriem ir šāds diskomforts. Nevis tāpēc, ka viņi būtu sliktāki skolotāji – viņiem vienkārši ir plānāka āda. Līdz ar to, es domāju, ka, realizējot šo projektu, būs ļoti lielas problēmas. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt