Ar skolotāju sarunājas Jūrmalas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Mikus Solovejs un Rūdolfs Vītoliņš.
Mikus Solovejs: Par skolotāja profesiju šodien diskutē daudz – par ikdienu, atalgojumu un arī par profesijas seju kopumā. Bieži vien tie ir pavirši vispārinājumi, jo tie, kuri katru dienu stāv klases priekšā, zina, ka katram jau ir sava motivācija, aicinājums un sajūta, kas īsti ir skolotāja darbs, ikdiena, un vai tas tiek novērtēts. Kas ir tie pavisam ikdienišķie iemesli, kas katru dienu liek vērt vaļā skolas durvis un stāvēt klases priekšā?
Jānis Arājs: No vienas puses, uz to var atbildēt ļoti plaši, un, no otras, – īsi un vienkārši: tas ir morālais gandarījums. Droši vien, ka tas arī ir galvenais, ko gūstu, jo tas ir vienkārši forši. Es strādāju ar vidusskolas klasēm, tikko kā viņi atnāk – vēl maziņi, bailīgi un sarāvušies, un, redzot ik dienas, kā viņi aug, tu pats jūties jaunāks. Tu esi ar jauniešiem, tu redzi, kādi viņi ir, tu neatraujies no viņu ikdienas dzīves. Šie jaunieši kļūst par otru ģimeni. It īpaši, ja ir sava audzināmā klase, – tā burtiski kļūst par saviem cilvēkiem, un nereti jau sanāk tā, ka skolas jauniešus redzu biežāk nekā savas meitas. Pēc tam, protams, ir prieks redzēt un sekot līdzi vismaz daļai, kas ir pabeiguši skolu, – kā viņiem iet, ko viņi dara, kā viņiem veicas. Ir patīkami, ka atnāk kāds ciemos un atceras vai uz kādām kāzām uzaicina. Tas ir forši, ar to dzīve pat ir skaistāka!
Mikus Solovejs: Pēdējā laikā daudz runā par to, ka skolotāja profesija nav novērtēta, piemēram, es daudz sastopos ar skolotājiem, un reti kad dzirdu, ka kāds no tiem justos nenovērtēts. Kā ir jums kā skolotājam?
Nekādā gadījumā negribu tam piekrist. Tā nav, ka nav novērtēts. Es neesmu ne savā praksē, ne dzīvē sajutis negatīvu vai nievājošu attieksmi, tieši otrādi – tā ir cieņa. Piemēram, kādos pasākumos sakot, ka esi skolotājs, tavu amatu atzīs kā cienījamu.
Godīgi sakot, negribas mest akmeni žurnālistu lauciņā, bet man šķiet, ka tas ir uzpūsts sižets.
Mikus Solovejs: Arī man ir šis lielais jautājums – kāpēc? Ja runājam par vēsturi, tad ir skaidrs, ka vēsture ir viens no nozīmīgākajiem priekšmetiem arī skolā, un tur ir arī sava mācīšanas jēga, metodika. Esot jau ilggadējam pasniedzējam, – kāda, jūsuprāt, ir vēstures priekšmeta mācīšanas jēga?
Jēgu es saredzu lielākoties divos punktos, un tas ir tas, ko es saku skolēniem pirmajās stundās, – pirmām kārtām kultūrvēsturiskais mantojums. Tu vari neko nezināt, neko nepazīt no kultūras un braukāt apkārt, staigāt pa ielu, vienalga, vai tu esi Rīgā, Parīzē, Londonā vai Romā, – tu jau neko nesapratīsi. Tev vienkārši būs garlaicīgi dzīvot.
Ja tu sajēdz un atpazīsti kaut ko, tu staigā pa dzīvi ar atvērtām acīm – ir interesantāk!
Tava dzīve gluži vienkārši kļūst interesantāka, un to dod kultūras vēsture. Šis punkts oficiālajās mācību programmās ir diezgan apdalīts. Un otra jēga ir tas, ko gudros vārdos sauc par kritisko domāšanu, bet ne tādā formātā. Tieši politiskā vēsture mums paskaidro, kāpēc valstu attiecības, to robežas ir tādas, kādas tās ir, un kāpēc pasaulē notiek tas, kas notiek. Šodienas politiskie notikumi nav sākušies šodien, vakar vai aizvakar. Un tu nesapratīsi, kāpēc angļiem un francūžiem ir tādas attiecības, ja tu nezināsi Anglijas un Francijas viduslaiku vēsturi, kas ir Simtgadu karš un tamlīdzīgi. Tas vienkārši ļauj būt erudītam, vairāk saprast notikumus pasaulē.
Mikus Solovejs: Bet, runājot par to, kas vēstures priekšmetā skolēniem nepatīk, parasti pirmais, kas nāk prātā, ir faktu "iezubrīšana". No kurienes tas ir radies – cipari, fakti, iemācīties, atcerēties. Ja cilvēks to negrib, viņam pret vēsturi rodas pretreakcija.
Tā patiesībā ir ārkārtīgi tipiska situācija, ko es redzu atkal 10. klasē, pirmajā stundā uzdodot tiešu jautājumu: "Sakiet, lūdzu, kuram no jums pamatskolā ir nodarīts pāri ar vēsturi?" Un tad vienmēr paceļas kāda čupiņa ar rociņām. Es prasu, kas nepatika. Bija jāiemācās gada skaitļi. Bet kam tos gada skaitļus tev bija jāmācās? Ko tas mainītu? Kaut kādā mērā vēsture tiek padarīta par hronoloģiju. Nevis vēstures jēga, bet notikumu uzskaitījums bez skaidrojuma un satura. Es saprotu, no kā tas ceļas, jo tad, kad pamatskolas skolotājs cīnās ar to mazo bandītu baru un mēģina viņiem "iebāzt" kaut kādu zināšanu kopumu galvā, tad, protams, ir pie kaut kā jāpieturas, un tas faktoloģiskais materiāls disciplinē, ļauj sakārtot. Acīmredzot, kaut kur tas noiet greizi, un bērniem rodas priekšstats, ka vēsture – tie ir iekalti gada skaitļi.
Tagad vairāk nebūs vēstures eksāmena devītajām klasēm, bet kāds tas izskatījās iepriekš? Jāzina ne tikai gadi, bet pat datumi! Kāpēc?
Rūdolfs Vītoliņš: Tad ieskanas tas, ka, lai stāstītu vēsturi hronoloģiski, ir vajadzīga spēja aizraut auditoriju. Kas aizrauj pašreizējos skolēnus? Kas tos interesē vēsturē?
Es zinu visas teorijas par Z, millenial paaudzēm. Jā, jaunieši mainās, bet tas, kas varēja ieinteresēt pirms desmit gadiem, apmēram tas pats darbosies arī tagad. Ieinteresēs tas pats, kas bioloģijā, ķīmijā, literatūrā vai jebkurā citā priekšmetā.
Padari to priekšmetu interesantu, izstāsti vēsturi interesanti, un viņiem tas paliks atmiņā, kas ir pats būtiskākais!
Mikus Solovejs: Tas tomēr ir stāstnieka talants, un ne visiem tas piemīt. Kas ir tās lietas, kas aizrauj, jo, piemēram, runājot par viduslaikiem, gada skaitļi paliek kaut kur tālu, bet, runājot par sociālo vēsturi, piemēram, kā smaržoja, kā skanēja viduslaiki, ko cilvēks darīja no rīta, vakarā, kādēļ viņš gāja uz baznīcu, tas sociālais aspekts. Vai jūs savā darbā esat pamanījis, ka tas atdzīvina vēstures stāstu?
Neapšaubāmi! Tas jauniešus visvairāk uzrunā. Formālajai, oficiālajai vēstures pusei, kas ir politika un viss pārējais, vajadzētu būt kā karkasam, kas satur visu kopā, bet atdzīvina, padara interesantu tieši šīs nianses: amizanti atgadījumi, kas parāda, ka tie nav vienkārši sastinguši fakti, kas ir ierakstīti grāmatā, bet gan dzīvā vēsture. Par stāstnieka talantu man ienāca prātā, ka mēs esam iedomājušies, ka par skolotāju var kļūt jebkurš. Bet ikvienā amatā ir jābūt talantam. Ja tu esi amatnieks un darbojies ar, piemēram, kokapstrādi, tev ir jābūt ne tikai iemācītām prasmēm, bet arī talantam. Tu vari taisīt parastās durvis, bet, ja tu gribi būt meistars, bez talanta nekas nesanāks. Ja tev nav skolotāja, stāstnieka talanta, varbūt ir jāizmēģina kas cits.
Mikus Solovejs: Kas, jūsuprāt, būtu jāzina par Livoniju? Vai vispār ir tāds kanons ar informāciju, kas būtu jāzina?
Man gribas to nedaudz apšaubīt. Tas ir ļoti subjektīvs jautājums, bet diez vai ir tādas obligāti iekaļamās lietas. Es drīzāk teiktu, ka ir tematu bloki, kas būtu jāizprot. Teiksim, Livonijas kristianizācija – kas tas ir, ko tas nozīmē, ko tas nesa. Tas tomēr mūs padarīja par Rietumu civilizācijas sastāvdaļu, eksistenciāls jautājums par to, kur mēs būsim: Austrumu kristīgajā pasaulē vai Rietumu kristīgajā pasaulē, jo skaidrs, ka mēs nevarējām palikt tur uz vietas pagāniski, lai arī kā dažiem mūsdienu pseidodievturiem gribētos domāt. Rīgas jautājumu Livonijas kontekstā ir būtiski saprast, – ka mēs patiesībā dzīvojam viduslaiku lielpilsētā. Reģionālā, bet lielpilsētā, un Baltijas jūras baseinā.
Mikus Solovejs: Kad domājam par personībām, nedaudz aiz visa stāsta pazūd bezgalīgā cīņa starp ordeni un Rīgas domkapitulu. Tas ir politiskais aspekts, un sociālā vēsture pazūd. Un tad ir personības, piemēram, bīskapi Meinards, Alberts, un tad uzreiz Pletenbergs, Andreass Knopkens, un jau klāt 16. gadsimts. Nav personību šarma šim laikmetam.
Es esmu arī pamanījis, runājot ar skolēniem par pasaules vēsturi, ka viss ir forši, visiem viss patīk un interesē, un kad es saku, ka tagad iesim pie Livonijas, pie Latvijas vēstures, seko: "Ah, nē, kāpēc?!" Tas ir tādēļ, ka, runājot par pasaules vēsturi, mēs varam runāt par lielajām lietām, lielajām tendencēm, sabiedrības uzbūvi, struktūru. Tad, kad mēs nonākam pie Livonijas, mums sanāk knakstīties ar konkrētu, precīzu faktoloģisko materiālu, un tur sanāk tā ļoti faktoloģiskā vēsture – daudz faktu un maz vispārvēsturisku procesu. Tad droši vien vienīgais veids, kā padarīt to interesantu, ir mēģināt parādīt, ka tie procesi, kas notiek Livonijā, sakrīt ar vispārvēsturiskajiem procesiem, tie ir visā šajā kontekstā.
Mikus Solovejs: Sajūta, ka Livonijas vēsturē tas nervs vēl ir jāuztausta.
Jā, pilnīgi noteikti. Es domāju, ka tas jau nav nekāds noslēpums, ka mums ir milzīga problēma ar to pārrāvumu 50 gadu vēstures zinātnē, un tagad mēs taustāmies un mēģinām atrast kādas jaunas pieejas, kā mēs skatāmies uz Latvijas vēsturi. Man ļoti patika konferences "Valsts pirms valsts"[1] izdotie Nacionālās bibliotēkas konferenču rakstu krājumi. Man liekas, ka tas ir viens no labākajiem pēdējo gadu devumiem vēstures literatūrā, kas parāda jaunu pieeju.
Mikus Solovejs: Ja mēs ejam cauri gadsimtiem Latvijas vēsturē, kas ir atslēgas temati, kas veido mūs? Kurus noteikti skolā vajadzētu akcentēt? Kas jums nāk prātā, ja mēs ejam tālāk uz jaunajiem laikiem, 18.–20. gadsimtu?
Pirmkārt, lietas, kas veido Latvijas kultūrvēsturisko ainavu. Ja skatāmies viduslaiku vēsturi, tas būtu kristianizācijas jautājums, pēc tam sanāk tas ilgais process, kas sākas ar Livonijas karu un noslēdzas ar Polijas dalīšanu, cīņa par kundzību Baltijas jūras reģionā, Polija, Zviedrija un Krievija. Kad pajautā cilvēkiem, kāpēc Vidzemē nav sinagogas, bet Latgalē ir? Kāpēc Vidzemē ir pamatā tikai luterāņu baznīcas, kāpēc Kurzemē ir gan luterāņu, gan katoļu baznīcas? Tās ir dažādu valstu ietekmes sfēras, un tādā veidā var padarīt mācību vielu interesantāku. Tad ir jāskatās uz procesiem 19. gadsimtā, un tas ir ne tik daudz politiskais, cik sabiedrības jautājums. Pirmkārt, kas ir latvieši 19. gadsimtā? Droši vien, ka mums būtu pēdējais brīdis atteikties no nabaga bāleliņu, kas staigāja vīzēs, mīta. Man ļoti patīk tēze, ka "latvieši ir arāju tauta", kas, protams, ir mīts.
Mikus Solovejs: Atgriežoties pie diskusijas sākuma, – skolotājs ir bīstama profesija, jo nav taču īpaši veselīgi katru dienu stāvēt klases priekšā un tad pieļaut, ka tu esi gudrākais telpā, ja tas notiek piecas dienas nedēļā un 10 gadus pēc kārtas, taču pastāv tāds kārdinājums iedomāties, ka es esmu gudrs, es stāstu stāstus. Varbūt aizvien biežāk skolotājiem ir sev jāatgādina, ka nevajag iestrēgt šajā lomā. Kas jums palīdz?
Man palīdz iejušanās skolēnu ādā, paturot prātā, ka arī es reiz biju tāds pats dulburs, un es biju vēl sliktāks par viņiem.
Katru gadu sastopu talantus, kuriem es vidusskolas laikā pat tuvu nestāvēju, tāpēc neienāk prātā sevi nostādīt pārgudrā pozīcijā.
Mikus Solovejs: Bieži vien esmu pamanījis tādu lietu, ka man palīdz saprast labāk skolēnus tas, kur es skolā pats esmu bijis neveiksmīgs un kur man kaut kas neizdevās. Tas man palīdz labāk viņus saprast. Nevis veiksmes pagātnē, bet neveiksmes. Tā es viņiem kaut kā panāku pretī.
Jā, tā tas noteikti ir. Es ceru, ka neviens neatceras, kurā skolā es mācījos vidusskolā, bet man nav neviena laba vārda, ko pateikt par vidusskolu. Man nav nevienas labas atmiņas. Un noteikti tas ir viens no galvenajiem motivatoriem, kāpēc es strādāju un daru to, ko es daru – es negribu, lai maniem audzēkņiem būtu tikpat negatīvs skatījums uz skolas gadiem, kāds man ir izveidojies, un tas ir viens no tādiem motivatoriem. Ir jāizdara kaut kas labs dzīvē.
Mikus Solovejs: Jūs atceras ar prieku Latvijas Univesitātes Vēstures un filozofijas fakultātē!
[1] Latvijas Nacionālās bibliotēkas sadarbībā ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti notikušais Latvijas valsts simtgadei veltītais piecu konferenču cikls "Valsts pirms valsts"
