Gatis Krūmiņš ir vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vairāku grāmatu un daudzu desmitu publikāciju autors, veidojis krājumus "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", "Latvijas tautsaimniecības vēsture". Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ekonomisko vēsturi, vēstures un vēsturiskās pieredzes lomu valsts ilgtermiņa stratēģijas definēšanā un stratēģiskajā komunikācijā. Lasa lekcijas gan Eiropas vēsturē, gan par propagandu un ietekmējošo komunikāciju.
Gints Grūbe: "Kā neapmaldīties nākotnē?" Pirms gada Vidzemes Augstskola izdeva krājumu, kura ievadā rakstīts, ka novilkt striktas robežas starp pagātni, mūsdienām un nākotni nav iespējams. Pagātne ir veidojusi mūs, un mēs ar saviem šī brīža pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem veidojam nākotni. Arī nākotne pēc kāda laika kļūs par pagātni.
Ko mācīties no ģeopolitikas? Šī gada laikā ļoti bieži notiek atsaukšanās uz vēsturi, uz pagātni, un vēl aizvien mēs mēģinām saprast to, kas notiek ar kaut kādiem vēstures argumentiem.
Gatis Krūmiņš: Pirmā lieta – sadarbība. Mums, īpaši tādiem maziem, lai arī cik grūti, mums ir jāsadarbojas. Tajos laikos, kad mēs esam kaut ko sasnieguši, tad esam bijuši kopā ar tiem pašiem leišiem, igauņiem. Lai arī paplēsušies, tomēr Neatkarības kara laikā mēs spējām kaut kādā veidā šeit vienoties un tikt galā. 30. gadu beigās, 40. gads – gandrīz nesarunājāmies, līgumus bijām saslēguši, reāli nekas nenotika. Un tad mūs tā pa vienam… Ar somiem arī nesarunājāmies. Nu, tāds bija tas laiks, varam teikt, bet no tā mēs varam mācīties. Tagad situācija ir daudz labāka, bet mums visu laiku ir jāuztur attiecības. Piemēram, ir ļoti labi, ko es redzu, ka augstākās vadības līmenī, vismaz personīgi prezidentiem jāpazīst citam citu. Kad ir kaut kādas ziepes, tad paņem un piezvani – "klausies, ko darām". Nevis rakstām kaut kādu vēstuli, prasām kaut ko, saucam sapulces, bet uzreiz zvani kaut kādiem atslēgas cilvēkiem un saproti, kas notiek. Tas ir tas tīkls, ka tu pazīsti kādus cilvēkus. Tev nevajag visus, bet vismaz kādu no lielvalstīm, kad tu zini to Francijas prezidentu vai vienalga, tu vari uzzvanīt un pateikt – "klausies, ko darām?" Es domāju, ka tas ir svarīgi – sadarbība. Un spēt arī tai sadarbībā iziet uz kompromisiem, bet atkal nepazaudēt būtību. Bet to nevar vienā dienā, tas jāmācās. To es it kā redzu, ar visām tām birokrātijas blaknēm, kas mums ir Eiropas Savienībai, ka tas ir palicis labāk. To mēs varbūt esam iemācījušies. Ja mēs te paši par sevi būtu, tā kā dažas valstis to tagad iedomājas, tādi ungāri, nu, nezinu, kā viņiem tur tas viss beigsies.
Vai mēs protam runāt par vēsturi? Kā politiskā līmenī mēs runājam par pagātni?
Tagad jau mēs redzam, kā runājam tagad, kādus epitetus lietojam, izteikumus, kāda ir mediju vide. Mūs brīdināja pirms diviem trim gadiem, Covid-19 jau kaut kādā veidā iesāka, ka kādam durs un būs nepatīkami kadri. Tagad reāli rāda nāvi tiešajā ēterā, un tur vairs gandrīz nekādi brīdinājumi netiek izteikti. Protams, tā ir kara komunikācija, mēs esam radikalizējušies par daudzām lietām. Tā tas notiek. Tajā brīdī, kad ugunsgrēks, tu domā citādāk – ko tu glābsi, kā tu darīsi.
Ir vēl viena lieta, ko tagad esmu sapratis. Ik pa laikam saka, ka mēs pārrakstām vēsturi, ka katra jauna paaudze nāk ar savu. Manuprāt, tas ir normāli, un tā tam ir arī jābūt.
Tas ir kā gravitācija, tu nevari izvairīties no tā, ka katrs laikmets nāk ar savām prasībām.
Tu vari no tā mēģināt norobežoties, bet katrs laikmets nāk ar kaut ko citu, kaut kas nomainās, un mēs arī uz pagātni paskatāmies ar citām acīm. Piemēram, tas, kā es tagad paskatījos ar nedaudz citām acīm uz pagātni – Padomju Savienība un šis lielkrievu elements. Vēl pirms gadiem bija tādas esejas jāraksta par padomju propagandu, un es iekšēji gribēju sevi cenzēt. Pēc pētījuma sanāk, ka tas krieviskais ārkārtīgi dominējošs, izcelts. Tāds impēriskums, būtībā tāds šovinisms diezgan daudz, kur būtībā mūs nostāda tādā zemākā pozīcijā, ka mēs tur tāda etniskā nācija, tur dziesmu svētki un kas, bet krievi tāda politiskāka, karā viņi varonīgāki. Tas iet cauri vēstures grāmatām. Un es domāju, – kā es tagad tā rakstīšu? Tad vēl nebija tas laiks. Tagad mēs paskatāmies, – ir cita situācija, un mēs redzam, ka tas padomju imperiālisms, ka mēs vairāk likām akcentu uz to ideoloģiju, – ka tas ir tāds radikālais marksisms, ļeņinisms, – tas visiem darīja pāri, arī krieviem. Bet šobrīd paskatāmies, ka kaut kādā veidā tas tomēr no Krievijas impērijas transformējas. Un kāpēc liela daļa Krievijas sabiedrības pieņēma šo jauno marksisma-ļeņinisma ideoloģiju? Tāpēc, ka tā kaut kādā veidā sakrita ar to iepriekšējo laikmetu, kad viņi bija tāda priviliģētā, politiskā nācija, un pārējās bija etniskās. Tas ir kā "orvelisms". Var teikt, ka visi dzīvnieki vienlīdzīgi, citi – vienlīdzīgāki. Savā ziņā sanāk, ka krievi ar to komfortu dzīvoja arī padomju laikā. Tas bija paslēpts, bet tagad ir izlīdis ārā.
Šobrīd ir tendence ne tikai padomju imperiālismu vai koloniālismu apskatīt, bet mest šo loku daudz senāku. Tajā brīdī, kad konstatējām, ka šis nav tikai Putina karš, ka tas ir visas Krievijas sabiedrības karš, radās jautājums par to, kas notika 19. gadsimtā. Ko mēs varam, no Latvijas perspektīvas raugoties, darīt ar šo salīdzinājumu? Jo mums ir abas šīs pieredzes Latvijai, Latvija ir bijusi arī Krievijas guberņa.
Mēs nevaram noliegt to, ka esam bijuši ļoti liela daļa no tā, un mēs esam tagad atmodušies pēc 30 gadiem. Piemēram, atbrauc viens cilvēks no Amerikas, kurš pirmo reizi Eiropā, viņš paņem Rīgas karti un skatās pēc ielu nosaukumiem. Pēc ielu nosaukumiem viņš skatās – kultūras darbinieki, mākslinieki, literāti. Kurai kultūrai Rīga pieder? Viennozīmīgi: Puškins, Ļermontovs un tā tālāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc šāda koncepta, ja viņš ir kaut cik zinošs literatūrā, ka tā ir piederīga krievu kultūrtelpai, tāpēc ka tā ir dominējošā proporcija. Man nekas nav pret Puškinu vai Ļermontovu, talantīgi cilvēki, bet mums vienkārši tas ir tajā brīdī kaut kādā veidā iesprūdis, un mēs tagad atjēdzamies, ka mums vajag pamainīt proporcijas, ka mums vajag ielikt kādus Rietumu cilvēkus. Tas ir tas, ka mēs ļoti bieži nepamanām arī paši, jo tu esi pieradis pie tā. Tas ir viss PSRS okupācijas periods, kad caur izglītības sistēmu, caur visu pārējo tevi pieradina pie ļoti daudzām lietām. Un patiesībā tevi pieradina arī kaut ko aizmirst.
Antropologs Klāvs Sedlenieks kādā no savām esejām rakstīja, ka viņa tēvs visu laiku skatījās "Vremja", bet tāpēc nekļuva par padomju propagandas indoktrinētu personu. Viņa secinājums bija, ka katrs šajos laikos izvēlas tos kanālus, kura vēstījumus viņš grib dzirdēt ar savām ausīm.
Es esmu teicis tādā Covid-19 terminoloģijā, ka labākā vakcīna pret dezinformāciju un propagandu ir izglītība un ļoti spēcīga vērtību sistēma.
Es domāju, ka to pakāpeniski var ļaut taisīt vaļā brīdī, kad mums ir sajūta, ka sabiedrība nobriedusi. Kā Hitlera "Mein Kampf" Vācijā tagad publicēja. Protams, viņi bija satraukti, aizgāja rekordtirāžas kā bestsellers, bet tas neradīja, piemēram, kaut kādas būtiskas izmaiņas vēlēšanu rezultātos, radikālos spēkus vai kaut ko tamlīdzīgu. Sabiedrība tomēr ir izvērtējusi un ir imūna pret šādām lietām. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Tas pats viss padomju mantojums vai okupācijas perioda mantojums, – tajā ir radīti ļoti daudz mākslas darbu. Es arī ik pa laikam paskatos, piemēram, filmas. Mēs tās rādām, arī Latvijas Televīzija rāda LPSR "Rīgas Kinostudijas" filmas. Kādu brīdi atpakaļ "Ilgais ceļš kāpās" gāja, vēl kaut kas. Nu, man arī ir dalītas jūtas – no vienas puses, tur ir skaista [Raimonda] Paula mūzika un tā smuki nofilmēts, un aktierspēle ir tīri nekas. Bet vismaz sākumā [vajadzētu] ielikt, piemēram, kā ir "Netflix", kur raksta, ka filma ir no 16 gadiem, tajā ir vardarbība, sekss, pašnāvības ainas. Mums būtu sākumā jāieraksta, ka filmā ir epizodes, kas atspoguļo padomju propagandu. Vismaz tādā veidā. Es nesaku, ka ir jābūt tā, kā esmu redzējis citās valstīs, kad, ja ekrānā kāds pīpē, apakšā parādās uzraksts – smēķēšana ir kaitīga veselībai. Var jau būt, ka tajā brīdī, kad kaujas ar kaut ko un aizsargus parāda ļoti negatīvā gaismā ideoloģiski, vai Latvijas Republiku, – varbūt ir jāparādās apakšā kaut kādam uzrakstam. To nevajag cenzēt, izgriezt ārā, bet vajag sabiedrībai parādīt, ka uz šo jāskatās kritiski. Tas ir tas jautājums, vai mēs esam kaut kā izmērījuši, sapratuši to, vai sabiedrība ir gatava to skatīties bez nekādiem komentāriem? Piemēram, ja tādu filmu rāda, kaut vai elementāri uz divām lapām, lai kaut kāds kultūras eksperts uzraksta, kas tad ir tās lietas tur, ko mēs rādām.
Tās ir tās vēstures neizrunātās lietas, kas mums ir sabiedrībā kopumā, ka dažas šādas lietas kaut kur ir palikušas, un neko mēs neesam izdarījuši.
Un tas ir jāparāda. Tas kaulus nelauž. Ja mēs esam sevi cienoša, politiska nācija, mums publiskajā telpā ir šādas lietas jāsaved kārtībā. Tas nevienam nekaitē, ka mēs ieliekam un pasakām, ka tur bija tas, tas un tas. Pieliekam vēl kaut kādu atsauci, QR kodiņu vai ko, tehnoloģijas taču atļauj, lai cilvēki izglītojas. Tas ir iemesls, kāpēc mēs tagad nonācām tādā situācijā, ka mums ir jātaisa ciet tie krievu kanāli, jo mēs neesam droši, ka cilvēki to [informāciju] adekvāti uztvers. Tā tas diemžēl ir.
Krājumā "Kā neapmaldīties nākotnē?" jūs rakstāt: "Latvijā pēdējos 100 gados ir izzudušas etniskas un kulturālas kopienas ar gadsimtos mērāmām vēsturiskām saknēm – vācbaltieši, ebreji, vecticībnieki, par separātismu 30. gados aizdomās turētie lībieši. Izzudušo kopienu vietā ir radušās citas, ienesot citas vērtības, citu sabiedrību, vēsturisko atmiņu un tradīcijas. Visticamāk, līdzīgi procesi notiks arī nākotnē, lai arī kā mums reizēm gribētos kādus procesus apturēt un iekonservēt vai pat atgriezt atpakaļ, mēģinot atjaunot kādu vēsturisko situāciju, kura mums šķiet optimāla."
Skaidrs, ka Latvijā nenonāktu līdz ebreju iznīcināšanai, bet tas, ka [Kārļa] Ulmaņa laikā vēl tika pieņemts tāds, es teiktu, pretebreju likums, kurš liedza latviešu tautības sievietēm strādāt kā kalpotājām ebreju ģimenēs, un vēl tur šādas tādas lietas. Nu, tas labi galīgi neizskatījās. Līdz ar to varam teikt, ka to pannu nedaudz pasildījām, – tādu antisemītisma, – arī Latvijā. Tas bija arī pret vācbaltiešiem, tas nacionālisms pret citām [grupām], tāda neiecietība. Un skaidrs, ka pēc tam šis PSRS okupācijas pirmais gads pielēja eļļu ugunij, un tad daļa no cilvēkiem, es teikšu tā, varēja noskatīties, kā tiek iznīcināta ebreju kopiena.
Vēsturnieki saka, ka mums par šo periodu runāt piespieda mūsu iestāšanās NATO. Ka tur bija zināmi nosacījumi, tostarp arī runāt par šiem jautājumiem. Un tie nāca no ārpuses.
Jo mēs paši droši vien aizmirstu. Kaut vai paskatāmies tagad uz vēsturisko atmiņu. Tā pati Latgale. Braucot un šos mazos stāstus meklējot, es tikko paņēmu darbu, kur jauni vēsturnieki ir uzrakstījuši tādus atmiņu stāstus par Varakļāniem, par ebreju kopienu. Mēs Varakļānus zinām kā cīņu starp Latgali un Vidzemi, visi šie identitātes meklējumi un viss pārējais, un pie kura tad novada tos likt – tā ir Madona vai tā ir Rēzekne. Bet Varakļānos pirms Otrā pasaules kara apmēram puse iedzīvotāju bija ebreji. Būtībā šajos atmiņu stāstos, tagadējos atmiņu stāstos, nekas vairs nav palicis. To tagad vēsturnieki ceļ ārā, meklē, bet tā bija milzīga transformācija. Iedomājieties, ka pusi no cilvēkiem, ebrejus, – nu nebija jau arī tā, ka pilnībā visus iznīcināja, liela daļa paspēja aizbraukt projām, aizmukt uz Padomju Savienību, – bet pārējos iznīcināja. Tā ir milzīga transformācija, bet mēs par to esam aizmirsuši, mēs par to nerunājam. Par daudz ko mēs nerunājam. Par vācbaltiešiem mēs īsti nezinām, kas tur bija, kaut kādas lietas. PSRS okupācijas periodā tādās lokālās vēsturēs ļoti bieži uztaisīja, ka vēsture sākās no pirmo kolhozu dibināšanas. Izmeta ārā arī nacionālo partizānu tēmu. Patiesībā jau pretošanās bija ļoti plaša. Mēs tagad to velkam ārā no pēdējiem cilvēkiem, kas ir dzīvi palikuši.
Tev bija ļoti interesanta tēze, ka 40. gadā, kad tika veidota tāda pagaidu valdība un notika viss okupācijas process, tika mēģināts pavērst to komunikāciju tā, ka nav šo 20.–30. gadu perioda tikpat kā bijis, ka tas ir nebūtisks.
Jā, ka tāda valsts nav [bijusi]. Tur pat dokumentos [tā bija], ka tu nevari dabūt pensiju, ja tu esi strādājis atbildīgā amatā 20.–30. gados – tev nepienākas, skaitās, ka tā bija īslaicīga lieta. Arī visas šīs lietas, kas notika ar vēsturisko atmiņu, man tas bija šoks. Es skatos lauku kopienas, un ļoti bieži tām nav nekādas atmiņas par to, kas notika 20.–30. gados. Es atceros tās pirmās novadu grāmatas, kuras rakstīja 90. gados un nedaudz arī mūsu gadsimta sākumā – tur tā vēsture lielā mērā ļoti bieži sākas ar kolhoza laikiem. Tas jau ir pat objektīvi, jo tās paaudzes, tie cilvēki, kas tur ienāca un nostiprinājās, viņiem ir mantinieki, kas, visticamāk, ir arī vieni no šī brīža uzņēmējiem caur privatizāciju, kas ir kolhoza priekšsēdētāju pēcteči vai kas. Tas ir tas vēstures stāsts, bet tīri no tādas vēstures perspektīvas, tur ir veseli laika posmi un ārkārtīgi svarīgas lietas, kas ir vispār izdzēstas, to nav, cilvēki tās neatceras vispār. Un viņi arī nevar atcerēties. Tādas lietas notiek, tāpēc arī ir ārkārtīgi svarīgi skatīties Latvijas vēsturi ne tikai kā milzīgu blāķi, teiksim, Latvijas valsti kā tādu, bet mēģināt iet caur tiem stāstiem un lokālajiem piemēriem.
Kas ir tie padomju mīti, kuri ir vēl diezgan dzīvi līdz pat šai dienai?
Viena lieta, kas joprojām sabiedrībā tiek uztverta kritiski, ir turīgums, jo turīgos sodīja.
Ja tev ir nauda, tu esi bagāts, uz tevi skatās ar aizdomām. Joprojām ir saglabājies, ka tas nav pareizi.
Un tā pārdale. Tā ir vēl viena lieta, ka kādam paņemam nost, kādam pieliekam un tamlīdzīgi. Tas ir tas, kas, manuprāt, ir sabiedrībā. Vēl viena lieta, kas ir palikusi, es nezinu, es pat to nesauktu vairāk par mītu, bet tas drīzāk ir tāds DNS, kas ir palicis, ka mums tādu uzņēmīgu cilvēku īpatsvars, kas izdomā, iet un dara, ir salīdzinoši neliels. Mums tādu cilvēku īpatsvaru vajadzētu palielināt. Tas arī savā ziņā ir radies, manuprāt, no padomju laika. Tie, kas iet un cenšas, tie jau nav pareizie. To es tagad esmu skatījies un sapratis, meklējot arī skaidrojumu, kāpēc Latvijā tagad kādas lietas neiet tik labi kā Lietuvā un Igaunijā. Visos līmeņos skatoties, parādās tas, ka mums tie cilvēki, kas būtu proaktīvāki, gatavi iet un riskēt, darīt kaut kādas lietas un pastāvēt par to visu, – viņu ir salīdzinoši mazāk par kopējo masu. Manuprāt, tā ir viena no [okupācijas] sekām, ka tevi par iniciatīvu sodīja lielā mērā, tevi izsūtīja.
Vēl runājot par krievu kopienu Latvijā. Tas, man liekas, bija tāds socioloģisks pētījums savulaik, kurā tika secināts, ka krievu kopiena, tiecoties Baltijā leģitimēt savas saknes, aizrāvās ar dažādu Krievijas impērijas simbolu un pieminekļu atgriešanu vai atjaunošanu. Tas bija periods, kad, piemēram, Pētera I pieminekli gribēja uzstutēt atpakaļ Rīgā. Proti, viņi meklēja telpu, kurā krievu kopiena varētu iegūt politiski aktīvas kopienas statusu. Jautājums ir tagad, kas tad notiek šajā situācijā, kurā balstīties uz Krievijas impērijas simboliem īsti nav pat leģitīmi, jo izrādās, ka tie ir politiski sensitīvi?
Redz, tur jau ir tā problēma. Piemēram, ja tagad tādas valstis kā Vācija, kurai nav nekādu teritoriālo ambīciju uz Latviju, kaut kādus savus pieminekļus, kultūras mantojuma telpu šeit mēģinātu organizēt, tas būtu cits stāsts. Bet šī [Krievijas] impēriskā doma ir dzīva. Līdz ar to tas uzreiz ir apdraudējums mūsu sabiedrībai. Visu cieņu tiem, kas mēģina atrast kaut kādu savu identitāti un piederību. Tas ir normāli, ka tautas, kas dzīvo ārpus savas valsts etniskajām robežām, meklē kaut kādu saikni. Bet nu šajā gadījumā diemžēl ir jāsaka tā, ka tie krievi, kas ir Krievijas pilsoņi, viņi visi, ieskaitot Krievijas pilsoņus Latvijā, ir tikpat atbildīgi par karu Ukrainā, kā visi tie vācieši, kas par holokaustu. Es uzskatu, ka tas tā ir. Tas ir tas, ko mēs gada laikā sapratām. Tad, kad karš sākās, daudzi domāja, ka krievi taču sapratīs, ka tas ir nepareizi, un Putins pats sev būs kapu izracis, bet redz, ka nekā – viņi atbalsta. Labi, viņi var būt pasīvi kaut kādā veidā, bet viņi nav aktīvi pret. Tā ir tā realitāte. Ja šajā brīdī runā par kaut kādiem imperiālisma simboliem, pilnīgi skaidrs, ka tas ir apdraudējums. Un būs ļoti grūti pierādīt man, ka tas jau ir tikai tā, jo tas ir ļoti saistīts ar šo brīdi. Tad, kad impērija būs mirusi pēc 200–300 gadiem, tad mēs varbūt varēsim par to kaut ko attīstīt.
Bet kā tu skaidro to paradoksu attiecībā uz Krieviju – Eiropas līmenī jau vairākus gadus notiek tāda kulturāla un sociāla dekolonizācija, kamēr Krievija turpretī mēģina būvēt savu politiku tieši pretēji, tajā 19. un 20. gadsimta sākuma naratīvā?
Tas ir fenomens. Bet, kas interesanti, ka tas pats [Henrijs] Kisindžers [Kādreizējais ASV valsts sekretārs, Nobela miera prēmijas laureāts, diplomāts], viņš 90. gadu sākumā diplomātijā uzrakstīja, ka uz šo brīdi Krievija ir vāja un atteikusies, bet tas nenozīmē, ka viņi to nedarīs. Tas bija, manuprāt, 95. gads, kad Kisindžers to rakstīja. Viņš ar savu pieredzi saprata to visu. Mēs uz to arī varam paskatīties caur to imperiālismu, ka kaut kādā iekonservētā veidā PSRS periods Krievijā paslēpa imperiālismu. Vēl ir teorija, ka šī ir PSRS sabrukuma nākamā fāze šobrīd, kas notiek, – ka PSRS nesabruka patiesībā kā Krievijas impērijas mantiniece, ka šī ir kaut kāda otrā fāze. Bet tas pats attiecas uz abiem kariem. Ir teorija, ka pēc 100, 200 gadiem uz Pirmo un Otro pasaules karu skatīsies kā uz vienu, jo valstis nedaudz pārformējās, bet būtībā tas bija liels ģeopolitisks konflikts, kurā valstu grupas risināja savus jautājumus, kas būtībā bija Eiropas koloniālisma noriets. Es domāju, ka pēc laika, pēc gadsimtiem, mēs uz to skatīsimies kā uz vienotu procesu. Arī uz PSRS sabrukumu. Šobrīd vēl nekas nav beidzies, un ir grūti kaut ko prognozēt, bet
visi saka, ka nākamie desmit gadi būs ļoti interesanti, sarežģīti un neprognozējami.
Bet, ja mēs sakām, ka mācāmies no vēstures, ko darīt Latvijai šādā situācijā? Ja mēs zinām, ka blakus Krievijā – vai tā ir impērija vai PSRS, kas bruks, – bet šāds process notiks.
Pirmā lieta, kas mums ir skaidra, – ir ļoti augsta iespējamība, ka pār mums gāzīsies tādi paši migrācijas plūdi, kādi bija Dienvideiropā. Mums ir divas valstis šobrīd uz ļoti liela jautājuma par šo valstu stabilitāti – gan Baltkrievija, gan Krievija. Jautājums ir par mūsu austrumu robežu. Pirmām kārtām saprast, ko mēs darām, izstrādāt scenārijus, ja nu gadījumā tur notiek kaut kas un cilvēku tūkstoši gāžas, glābjoties uz mūsu pusi – vai mēs viņus nelaižam pāri vai laižam, kāda ir mūsu politika. Es domāju, ka tas ir pirmais jautājums. Otra lieta, kas noteikti būtu jādara, ko, protams, ir ļoti grūti izdarīt – tā ir izglītības sistēma. Ja gadījumā kaut kas notiek, ka mēs varam ātrāk to atjaunot, jo mums ir vajadzīgi izglītoti un uzņēmīgi cilvēki. (..) Galvenais, lai mēs neieejam kaut kādā pasīvā pozīcijā un nemēģinām darīt – kā nu būs, tā nu būs. Es domāju, ka labākais veids, kur šobrīd investēt, kad ir inflācija un neskaidrība par naudu, ir valodu zināšanas, tehnoloģijas, radošās industrijas. Ja es būtu premjers vai prezidents, ja es būtu Ulmanis ar tādu varu kā 39. gadā, es valsts 20% liktu iekšā izglītībā un zinātnē, jo nākotnē tam būs izšķiroša nozīme, nevis mūsu teritorijai un iedzīvotāju skaitam, bet tam, cik gudri mēs būsim. Man tas ir diezgan skaidrs.
