Inflācija – kāda ir ietekme uz labklājību un kad gaidāms problēmu pīķis? Spriež ekonomisti, pašvaldību un biznesa pārstāvji

ĪSUMĀ:

• Augstās inflācijas ietekme pašlaik ir mazāka, nekā gaidīts – bezdarbs ir zems, ienākumi aug. Vienlaikus ģimeņu situācija kļūst sarežģītāka, neaug uzkrājumi, aug patēriņa kredīti.
• Uzņēmumiem mazāk uzkrājumu, jo tos "apēda" Covid-19 laikā. Jūt spiedienu uz algām. Tomēr maksātnespējas pieteikumu skaits nav audzis.
• Pašvaldības novēro trūcīgo cilvēku skaita ievērojamu pieaugumu. Patieso ainu ar iedzīvotāju spēju samaksāt rēķinus gaida februārī.
• Opozīcija politiķis: Inflāciju veicina nevis pieprasījuma, bet piedāvājuma puses faktori.
• Inflācija Eiropas austrumos ir lielāka. Esam nabadzīgāki, lielāku daļu tērējam pārtikai un enerģijai.
• Inflāciju vieglāk panesamu nepadara trūkumi pārtikas ražošanā, energo nozarē, sabiedriskajā transportā, mājokļu pieejamībā un nepietiekami kvalificētā darbaspēkā.
• Cilvēkiem algu kāpumu ātri noēd inflācija, bet uzņēmējiem sarežģīti celt algas. Aicina risināt ar darbaspēka nodokļiem.
• Bezdarbs vēl varētu pieaug. Bažas par dziļāku recesiju, citi norāda – uzņēmēji jau gatavojas lielākām problēmām nākamgad.
• Norāda uz energouzņēmumu pelnīšanu, aicinot nepieļaut pirktspējas zaudēšanu iedzīvotājiem un sliktākiem konkurences apstākļiem uzņēmējiem.
• Nenoteiktos apstākļos investīcijas tiek sabremzētas; aicina pārskatīt NAP, kas ir svarīgs ES fondu un ārējo investīciju plānošanā.
• Ambīcijas dažādos virzienos ir ļoti lielas, un tās jāsalāgo ar budžeta deficīta un valsts parāda mazināšanu.

"Krustpunktā" diskutēja AS "Citadele banka" ekonomists, Fiskālās disciplīnas padomes loceklis Mārtiņš Āboliņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa un Saeimas Tautsaimniecības agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja biedrs Kaspars Briškens ("Progresīvie!").

Latvijas Banka ir palielinājusi inflācijas prognozi gan šim, gan turpmākajiem diviem gadiem. Lai arī ekonomikas lejupslīde tiek prognozēta sekla, tomēr iedzīvotāju labklājībā ir gaidāms kritums. Šogad piedzīvojām sen neredzētu inflāciju – pēdējos mēnešos tā ir vairāk nekā 20%, raugoties gada griezumā. Straujais cenu kāpums bija vērojams kopš februāra beigām, sākoties karam Ukrainā, un "pīķi" sasniedza septembrī. Vienlaikus iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pieaudzis daudz mazāk.

Esošā situācija varēja būt sliktāka

Latvijas Radio: Āboliņa kungs, vispirms raksturojiet situāciju. Mēs kaut kā esam diezgan mierīgi, šķiet tīri psiholoģiski mierīgi uztvēruši, ka ir milzīga inflācija, jā, varētu būt sliktāk. Kā jūs kopumā raksturotu šo situāciju? Citās Eiropas Savienības valstīs, kur inflācija ir krietni mazāka, tur tāda sajūta, ka to uztver vēl asāk nekā mēs. 

Mārtiņš Āboliņš: Noteikti uztveres ziņā mums tā vēsturiskā pieredze ir daudz spēcīgāka. Mums bija 2007., 2008. gads ar augstu inflāciju, daudzi vēl atceras 90. gadu inflāciju. Rietumu pasaulē, Eiropā šāda inflācija nav bijusi kopš 80. gadiem. Faktiski tādā dzīvā atmiņā tā ir stipri mazāk, tāpēc ir tāda asāka uztvere.

Otrs, kas, protams, mums maina to uztveri, ir Ukrainas kara tuvums. Tādā emocionālā plānā skatoties, tas ir jūtīgāks jautājums, nekā ekonomiskās sekas, ko varam saistīt ar šo karu. Tiešām, lai arī inflācija auga, un to mēs redzējām jau janvārī, februārī, tomēr tāds ļoti izteikts cenu lēciens mums sākās no marta.

Bet citādi, skatoties uz ekonomiku, tā situācija nav arī tik traka. Faktiski mēs bijām gaidījuši pat sliktāku. Darba tirgus kopumā ir labs, bezdarbs ir zems, cilvēki darbu var atrast. Ienākumi aug; aug apmēram tādā pašā ātrumā, kā pirms tam, tādas lielas ietekmes uz inflāciju nav. Protams, redzam, ka šogad mājsaimniecībām finansiālā situācija kļūst sarežģītāka, neaug uzkrājumi, aug patēriņa kredīti. To var redzēt, ka finansiālā situācija daļā sabiedrības ir daudz saspringtāka, nekā tā ir bijusi pirms tam, bet, makroekonomiski skatoties, tādu kritumu, kas izraisītu uzņēmumu maksātnespējas vai bezdarba pieaugumu, pagaidām mēs vēl neesam redzējuši un ceram arī neredzēt.

Protams, mums ir ļoti liela vēl neskaidrība, kāda vēl vispār šī ziema un nākamais gads izskatīsies, bet no tāda aspekta, ja rēķinām mājokļa izmaksas, tas vidējais pieaugums, ņemot vērā, ka ir arī valsts atbalsts šobrīd, tad kādi 100 eiro mēnesī ir [papildus] uz mājsaimniecību par komunālajiem, apkuri un elektrību. Ar lielu variāciju, protams, kā kuram, bet, ja salīdzinām ar 2008. gadu, kad bez darba palika 100–200 tūkstoši cilvēku; tad šobrīd ir plus 100 eiro par mājokli ziemas mēnešos. Protams, nāk arī citas cenas pāri, tālāk, tās to situāciju padara sarežģītu, bet es teiktu, ka šobrīd ir pat labāk, nekā mēs bažījāmies, kad karš tikko sākās. 

Uzņēmējiem tāpat ir? Bija trakākas gaidas, nekā realitātē izrādījās? 

Katrīna Zariņa: Ir tādi trīs punkti, kam mēs skatāmies līdzi. Protams, energoresursu cenas – tas ir bijis lielākais diskusiju punkts ar uzņēmējiem, un tas kāpums ietekmē viņus, un tas rada raizes un bažas. Mēs pieņemam, ka ir karš, un solidarizējamies ar Ukrainas tautu, un esam gatavi to cenu kāpumu apsorbēt, bet ir kaut kāds brīdis, kad to vairs nevarēs. Tā kā tas, kas ir jādara un pie kā ir jāstrādā gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, kā tās cenas stabilizēt. Jo, ja tas stabilizācijas punkts vienā brīdī neveidosies, tas risināsies jau sliktāk.

Piemēram, mēs šobrīd monitorējam maksātnespējas pieteikumus. Tas, ko mēs redzam, ir, ka tur pieauguma nav šobrīd. Tur nav tādas kritiskas situācijas, nav pat atgriezies pirmskovida līmenī tas maksātnespējas apjoms, kas mums liek domāt, ka kopumā uzņēmumi spēj vēl tikt galā. Jautājums ir, cik ilgi? Otrs stāsts ir, protams, par spiedienu uz algām. Ja mājsaimniecībām izmaksas kāpj dažādos aspektos gan pārtikai, gan apkurei, gan elektrībai, gan arī visam pārējam patēriņa grozam, tad, protams, ko cilvēks dara? Viņš iet pie darba devēja un saka – lūdzu palielini man algu. Mēs šobrīd redzam, ka šis ir budžetu veidošanas process ne tikai valstī, bet arī uzņēmumos, un to spiedienu jūt. Tas ir slogs uz darba spēka nodokļiem, arī uz dažādām papildus izmaksām darbiniekiem, kas viņiem palīdzētu tikt galā ar izmaksu slogu. Piemēram, ja mēs runājam un zinām, ka uzņēmumi jau tagad atbalsta savus darbiniekus, kompensējot viņiem daļēji apkures rēķinu, tad arī zinām, ka tas ir pilnībā ar iedzīvotāju ienākumu nodokli apliekams labums, ka tas ir milzīgs slogs gan darba ņēmējam, gan darba devējam. Par to būtu jādomā. Tas ir tāds ļoti konkrēts priekšlikums, par ko esam runājuši arī ar valdību.

Un trešais bloks, kas varbūt arī šobrīd tā nav saskatāms, bet, kam droši vien būs tendence pieaugt, ir savstarpējie norēķini gan starp uzņēmumiem, gan starp uzņēmumu un tiešo patērētāju, šie maksājumi varētu sākt kavēties. Es dzirdēju, ko Mārtiņš teica par patēriņa kredītiem. Iespējams, ka šobrīd vienkārši to naudu, lai tu norēķinātos ar saviem pakalpojuma sniedzējiem, tu paņem kā patēriņa kredītu. Tā ir ļoti slikta prakse, jo tas vienkārši uzkrājas.

Kopumā visa tā kredīta situācija... Redziet, kad centrālā banka ceļ procentu likmes, it kā kredīta maksājumi pieaug. Pieaug gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Viens ir, ka pieaug, otrs – arī pieejamība samazinās. Un te ir vēl viens  punkts.

Ja runājam par uzņēmumiem, ļoti daudzi savus uzkrājumus "apēda" jau Covid-19 laikā. Tās iespējas, no kurām izdevumus segt, samazinās.

Ja mēs skatāmies sentimenta rādītājus, mūsu "Futurum", kas ir nacionālais [rādītājs], nav tik slikti kā pirms Covid-19, bet ir slikti. Un tad Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kamera veic ikgadēju starptautisku vērtējumu, un tur ir starptautiski sliktākie rādītāji vispār pēdējos 30 gados. Protams, pa valstīm atšķiras, bet tas vidējais ir, ka viss būs slikti. Redzēsim, kā būs. 

Patiesais stāvoklis būs redzams februārī

Pašvaldības vistiešāk jūt to momentu, kad cilvēkiem un mājsaimniecībām kļūst grūti. Tie ir cilvēki, kuri nāk pēc pabalstiem. Kā ir pieaudzis šo cilvēku skaits, trūcīgo skaits, un cik daudz tur parādās, ja vispār ir tādi dati, strādājošie cilvēki, kuri pelna, bet vienkārši nevar nopelnīt pietiekami, lai nomaksātu rēķinus? 

Aino Salmiņš: Jāsaka, ka

trūcīgo skaits ir pieaudzis ievērojami. Tie ir 44 tūkstoši, tas ir 2016. gada līmenis.

Pieaugs arī maznodrošināto skaits. Saistībā ar enerģētiku tas sadārdzinājums bija 2,1 miljardi eiro, visa veida valsts atbalsts bija aptuveni miljards, liekot kopā uzņēmējus un  mājsaimniecības. Patīk, nepatīk, tas miljards mājsaimniecībām ir jāpārnes. Un tā lieta ir tāda, ka mēs esam pašlaik šīs situācijas pašā sākumā.  Ja mēs analizējam inflācijas datus, tad 21%, kas ir pašlaik, trešā daļa ir energoresursi, pēc tam ir pārtika tikpat daudz un tad nāk transports, zāles un tamlīdzīgas lietas. 

Tā labā ziņa ir tāda, ka faktiski visi siltumapgādes uzņēmumi, neskatoties uz nesamērīgo kurināmā pieaugumu, bija stabili, uzsākot apkures sezonu. Nevienam nebija tāda situācija, ka būtu kaut kādi likvidēšanās draudi. Tātad parādi šobrīd pieaug, bet nav kritiski. Arī par to, ka mēs baidījāmies, ka Inčukalnā nebūs gāzes rezervju – paldies Dievam, gāzes patēriņš ir samazinājies dažādu iemeslu dēļ, bet gāze ir, un tas rada zināmu drošību. Jautājums ir tikai par cenu. Līdz ar to mēs esam mēreni piesardzīgi ar domu, ka tas patiesais stāvoklis par iedzīvotāju spējām samaksāt un veikt šos norēķinus parādīsies tikai februārī. Tas ir kritiskais punkts.

Kurināmā cenas tagad jau kļūst samērīgas gan elektrībai, gan gāzei, bet mēs zinām, ka, iestājoties aukstam laikam – un tā Eiropa ir tāda drebelīga pēc prognozēm –, atkal patēriņš varētu paaugstināties. Tā kā mēs esam mēreni piesardzīgi šajā lietā. Ir ļoti daudz jautājumu, kas saistās ar pabalstiem. Mēs tagad esam tikuši pie tiem slavenajiem malkas pabalstiem bez čeka, ar to esam tikuši galā. Vai tas bija samērīgi vai nesamērīgi? Es domāju, ka tas vairāk bija tāds samierniecisks mierinošs efekts. Vai 200 tūkstošiem mājsaimniecību izmaksāt 60 eiro deva efektu? Drīzāk tas bija psiholoģiska rakstura efekts ar mērenu pelēkās ekonomikas veicināšanu, bet neko citu labāku mūsu valdība nemācēja atrast. 

Opozīcijas politiķis: Redzami neizpildīti mājasadarbi

Tas brīdis bija tas, kad visi saskārās ar situāciju jau post factum, ka ir jārisina problēmas lietām, kuras jau ir notikušas. Bet, savelkot to visu kopā, šeit izskanēja divas lietas. Viens ir jautājums, kā stabilizēt cenas, jo ilgstoši to kāpumu nevar izturēt ne uzņēmēji, ne iedzīvotāji. Otra lieta ir, kādu konkrētu atbalstu sniegt. Vai, jūsuprāt, valsts no savas puses ir izdarījusi visu, ko vajadzēja izdarīt, lai risinātu abas šīs puses? 

Kaspars Briškens: Es domāju, ka ir jāsāk ar precīzu problēmas diagnozi, jo šobrīd nereti inflācija tiek skatīta atrauti no citiem kritiskajiem parametriem, tajā skaitā iekšzemes kopprodukta, bezdarba; es noteikti tur liktu klāt arī tekošā konta bilanci jeb mūsu importa un eksporta attiecību. Tad [vajadzētu] paskatīties tādā kopējā kopskatā, jo šobrīd tas, ko dara Eiropas Centrālā banka, arī Latvijas Banka, viņu mandāts ir rūpēties tikai par inflāciju. (..) Tad, ja mēs paskatāmies uz citiem parametriem, piemēram, ASV Centrālajai bankai ir divkāršs mandāts – rūpēties gan par inflāciju, gan par bezdarbu. Eiropas Centrālajai bankai šāda mandāta nav.  Tāpēc mēs redzam, ka, pirmkārt, ir uzskats, ka pamatā dominē tā saucamie pieprasījuma puses faktori, ka ir pārāk daudz naudas sadrukāts, ka ekonomika ir pārkarsusi, ka veidojas cenu-algu spirāle. Līdz ar to tā vienkāršotā recepte ir – palielināsim procentu likmes.

Bet, ja mēs paskatāmies uz sekām ekonomikā, pirmkārt, mūsuprāt, lielākoties tomēr to inflāciju veicina nevis pieprasījuma puses, bet piedāvājuma puses faktori. Šeit mēs nerunājam tikai par Krievijas agresiju Ukrainā.

Mūsu pašreizējā koalīcija savā valdības deklarācijā mēģina paslēpt aiz šī kara priekškara ļoti daudz neizpildītu mājasdarbu.

Arī citur pasaulē mēs redzam, ka šie piegādes puses faktori, tostarp Ķīnas Covid-19 politika, pasaules piegāžu ķēdes, jaunattīstības valstu ražošanas kapacitātes, kas ir samazinājušās, tās ir tādas jau strukturālas pārmaiņas, kas bija sākušās jau pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. To nevar tā vienkārši norakstīt, ka tagad ar procentu likmēm mēs to koriģēsim.

Latvijā mēs redzam, ka inflācija energo sadaļā, pārtikas sadaļā mums ir augstāka nekā citur Eiropā. Te nav runas, ka mums tajā patēriņa grozā ir lielāks īpatsvars energoresursiem un ar mājokli, pārtiku saistītiem produktiem. Mums arī šajās komponentēs absolūtais pieaugums ir lielāks. Šeit atsedzas tie lielie, neizpildītie mājasdarbi ilgtermiņā. 

Ne visi inflācijas faktori ir objektīvi izskaidrojami

Tas skaidrojums, kāpēc Rietumeiropā inflācija ir daudz mazāka, ir, ka viņi ir daudz tālāk no kara, tāpēc. Bet kā tad tīri objektīvi to skaidrot, kāpēc tā ir? Viņi patērē tieši tādus pašus resursus kā mēs. 

Aino Salmiņš: Jautājums, ar ko mēs salīdzinām. Ja mēs salīdzinām savas algas ar pieaugošajiem resursiem, tas ir viens izskaidrojums, kāpēc tā ietekme uz Baltijas valstīm ir krietni augstāka nekā citur. Un tā ir lieta, kāpēc tas spiediens uz algām ir objektīvs. Tiesa, tas ir sāpīgs gan pašvaldībām, gan uzņēmējiem, jo uzņēmēji to nevar atļauties, tāpat kā pašvaldības. Bet kaut vai viens iemesls – mūsu sociālie darbinieki nav diez ko bagātāki par tiem, kam mēs sniedzam to pakalpojumu. Tas ir paradokss. Tas ir viens no iemesliem, ka tas spiediens uz algām ir un tas ir objektīvs, un tas ir viens no variantiem, kādā veidā mums ar to inflāciju cīnīties, bet tas nav vienīgais. 

Kas vēl ir tie faktori, kas padara šo inflācijas skaitli pie mums tik lielu? Ne jau tikai pārtikas cenu un algas attiecība. 

Mārtiņš Āboltiņš: Mums ir pāri par 20% [gada inflācija], Eirozonā ir nedaudz pāri 10%; tā ir 10 procentpunktu atšķirība. Tā ļoti objektīvi mēs varam pusi izskaidrot. Mēs esam nabadzīgāki, līdz ar to vairāk tērējam pārtikai, enerģijai, mums varbūt ir īsākas piegāžu ķēdes – objektīvo faktoru ir daudz, ko mēs tiešām varam parādīt.

Tad ir kāda daļa, ko ir grūti izskaidrot, kāpēc tiešām tā ir. Es domāju, ka tur ir gan tādas mūsu vēsturiskās pieredzes, jo mēs pie inflācijas esam raduši, gan varbūt arī kādu laiku jau ir bijusi vēlme celt cenas, un te ir tā iespēja. Bet tas izmaksu kāpums ir tik liels, ka šobrīd kādam pārmest, ka nepamatoti tiek celtas cenas, arī ir pagrūti. Krievijas tuvums noteikti [traucē] – piegādes ķēdes, dažādi izejmateriāli, ko mēs ņemam. Bija daudz ātrāk jāpārorientē uz citiem tirgiem nekā citur Eiropā. Tur tiešām ir daudz visādu faktoru. Arī algas mums ātrāk ir augušas. Ne tikai šobrīd mums aug algas ātrāk, mums jau pēdējos piecus, sešus, septiņus gadus tas algu kāpums ir bijis diezgan labs.

Tas nav Latvijas fenomens. Lietuva un Igaunija ir tieši tādā pašā situācijā. Ja paskatāmies citas valstis, arī Poliju un citas Austrumeiropas valstis, kopumā tā inflācija Eiropas austrumos ir lielāka, nekā tā ir Rietumeiropā. Tāpēc tie ir gan objektīvi faktori, gan bailes,  gan vienkārši izmantojam situāciju, ka varam pacelt cenas. Katrā konkrētajā situācijā tas skaidrojums ir nedaudz cits. 

Kaspars Briškens: Ja mēs tā ienirstam tajās nozarēs, kurās ir vislielākā inflācija, piemēram, pārtikas ražošanā, ir skaidrs, ka mēs diezgan daudz joprojām eksportējam izejvielas, importējam gala produktus. Mums ir salīdzinoši vāji attīstīti kooperatīvi, valsts nav investējusi tajā, lai attīstītos kooperatīvi, vertikāli integrēta ķēde, kurā arī ražošana tiek veikta Latvijā. Arī lielveikaliem ir diezgan liela ietekme, un, protams, viņi rūpējas par savu peļņu. Līdz ar to tā iespēja risināt pārtikas rūpniecības tematiku ir ierobežota, valsts nav pietiekami investējusi.

Energo nozare ir vēl acīmredzamāka. Skaidrs, ka gāzes lobija ietekmē mēs vairākus gadu desmitos neinvestējām atjaunīgos energoresursos. Mēs redzam, ka visā pasaulē šobrīd, ņemot vērā, cik ļoti krītas atjaunīgo energoresursu izmaksas, tas sāk lielā mērā radīt spiedienu arī uz fosilajiem resursiem. Tāpēc mēs redzam, ka arī fosilie resursi krītas, un tā tendence ilgtermiņā noteikti saglabāsies.

Sabiedriskais transports – vāji integrēts, nereti nepieejams, tajā skaitā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas arī mūsu ekonomiku padara ļoti atkarīgu no privātajām automašīnām un līdz ar to arī no no degvielas cenām.

Mājokļa pieejamība – viena no lielajām inflācijas komponentēm ir mājokļa izmaksas. Ja īres cenas Rīgā studentiem, kas te studē, divistabu dzīvokļos ir 600–700 eiro, skaidrs, ka tas diezgan ātri ienāk inflācijas ciparā.

Visbeidzot, no uzņēmēju puses skatoties, mums ir šis paradokss, ka, no vienas puses, investori un darba devēji sūdzas, ka mums nav pieejams darbaspēks, bet, no otras puses, mums no 1,8 miljoniem iedzīvotāju ekonomiski aktīvi ir tikai 900 tūkstoši, tikai puse. Tajā pašā laikā mums ir veselas ilgtermiņa strukturālas bezdarba grupas gan jauniešu vidū, gan jaunās māmiņas, kas nevar integrēties tirgū pēc bērniņa piedzimšanas, gan cilvēki pirmspensijas vecumā, cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tas ir milzīgs neizmantotā darbaspēka tirgus, ar ko varētu menedžēt arī šo spiedienu uz darbinieku algām. Diemžēl valsts strukturālā politika līdz šim nav adresējusi šos jautājumus. Ja mēs ilgtermiņā to būtu darījuši, inflācija mums nebūtu divas reizes lielāka nekā citur Eiropā. 

Uzņēmēji nevar atļauties celt algas

Zariņas kundze jau arī minēja, ka tagad ir spiediens paaugstināt algas. Tas laikam bija apmēram 5% gada griezumā algu pieaugums, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienībā, bet tajā pašā laikā arī, ņemot vērā to, ka inflācija pie mums ir daudz lielāka, mūsu darbinieki to neizjūt. 

Katrīna Zariņa: Tas noēdās. Tas pieaugums tiek noēsts ar inflāciju. 

Tieši tā. Bet tajā pašā laikā tas pieaugums no darba devēju viedokļa tomēr ir liels? 

Katrīna Zariņa:

Ja mēs ņemam uzņēmumu ar 250 darbiniekiem un parēķinām, ka algu fonds pieaug par 5%, protams, tās ir ļoti ievērojamas izmaksas.

Tas nav tā, ka es to tā vienkārši un brīvi varu izdarīt. Pieaug jau ne tikai darbaspēka izmaksas, pieaug arī visas pārējās izmaksas.

Par tiem eksporta tirgiem runājot, mēs esam globālā situācijā, mūsu uzņēmumi pamatā pelna eksporta tirgos. Un tas ir tas, kas būtībā dzen mūsu ekonomiku uz priekšu. Ja arī tajos ārējos tirgos inflācija aug un maksātspēja un pieprasījums samazinās, tad, protams, arī mūsu uzņēmumu spēja pelnīt samazinās. Viņi tad ir spīlēs: īsti nevar samaksāt ne tam darbiniekam, ne samazināt izmaksas, jo tās tiek ietekmētas no ārējiem faktoriem. Un tajos ārējos tirgos viņš vairs nevar pārdot, jo tur arī tā maksātspēja ir samazinājusies. Tāpēc

šobrīd varbūt mēs vēl nejūtam visu sāpīgo ietekmi, bet tas vilnis jau ir tikai sācies, tas jau tikai kļūs lielāks.

Protams, mums tā ekonomiskās attīstības politika ir bijusi diezgan vāja. Tā ir bijusi ilgtermiņā vāja. Mēs, iespējams, neesam pratuši tā ļoti gudri ieguldīt tos ārējos resursus, kas gadiem ir ieplūduši ekonomikā no Eiropas Savienības fondiem, un mēs tagad tādā krīzes situācijā saskaramies ar sekām tam, ka šīs politikas, iespējams, nav bijušas tik veiksmīgas. Mēs, iespējams, esam domājuši īstermiņā, risinājuši īstermiņa problēmas un neesam domājuši, kā attīstīt to augsto tehnoloģiju ražošanu, kā cilvēku kapitālu maksimāli pilnveidot.

Uzņēmumi jau nesaka, ka trūkst cilvēku, viņi saka, ka trūkst izglītotu cilvēku, speciālistu.

Man jāpiekrīt Briškena kungam, ka cilvēku mums pietiek. Tad ir jautājums: kurš ir atbildīgs, lai viņi būtu atbilstoši tam darba tirgus pieprasījumam? Mēs paši, LTRK, uzturam atbalsta programmu, kurā darba devēji var apmācīt savus darbiniekus, celt viņu kvalifikāciju, kas ir milzīgs ieguldījums arī no Eiropas Savienības līdzekļiem, kas palīdz uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem ārējos tirgos.

Protams, tad arī ir energoresursu cenas, energoefektivitāte kā tāda. Par energoefektivitāti mēs reizēm domājam, ka tā ir māju siltināšana, tā ļoti šauri. Bet energoefektivitāte jau ir plašāks jēdziens, ir arī industriālā energoefektivitāte. Tātad [būtu vajadzīgas] jaunākas iekārtas, jo tās, kas mums lielākoties ir rūpnīcās, ir novecojušas iekārtas, kas, iespējams, iegādātas lietotas. Tad ir stāsts, kā arī to industriālo energoefektivitāti celt. (..)

Arī par nodokļiem, par tiem darbaspēka nodokļiem un algām – tas ir jārisina, mēs nevaram turpināt tā, kā bijis līdz šim. Un šeit mēs jau jūtam no valdības puses tādēļ, ka mēs mēģinām mazināt tos patēriņa faktorus, ir tāds pretspiediens nodokļu mazināšanai. Jo – ko nozīmē samazināts darbaspēka nodoklis? Tas nozīmē, ka visdrīzāk cilvēkam uz rokas paliek vairāk līdzekļu. Ja viņam paliek vairāk līdzekļu, iespējams, ka viņš vairāk pērk. No tādas klasiskas teorijas, ja viņš vairāk pērk, inflācija iet atkal debesīs. Kaut gan tas jau ir tas, ko es sākumā teicu – mums jau ir cita problēma, mēs nespējam samaksāt, nav jau no kā. Darba devējam nav, no kā samaksāt darbiniekam, un darbiniekam tālāk nav, ko samaksāt tos rēķinus. Esam tādā aplī. 

Prognozē lielāku bezdarbu

Kaspars Briškens: Ja drīkst papildināt par darbinieku kvalifikācijas tēmu, krīzes pēc definīcijas ir ļoti, ļoti netaisnīgas. Tāda bija bankas "Baltija" krīze, tāda bija 2008., 2009. gada krīze. Lielākoties tās sit pa cilvēkiem, kuri ir mazāk kvalificēti, kuriem pilnīgi noteikti vai nu nav uzkrājumu, vai ir mazi uzkrājumi, kuriem kopumā ir mazāki ienākumi. Arī Latvijas Bankas prognozēs redzam, ka bezdarba līmenis tikai ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū, nemaz nerunājot par to, kas vispār nav darba tirgū, ir 7%. Latvijas Banka paredz, ka nākamgad tie būs 8%. Viens procenta punkts bezdarba pieaugumā ir deviņi tūkstoši strādājošo. Tas nozīmē, ka gandrīz 10 tūkstoši strādājošo nākamgad saskaņā ar Latvijas Bankas prognozēm zaudēs darbu.

Tā kā Latvijas Banka nav atbildīga par nodarbinātību, tāpēc viņi var pietiekami vieglprātīgi ar šādām prognozēm startēt. Un diemžēl, ja mēs paskatāmies pašreizējās valdības deklarācijā, kur gan tiek lietoti tādi termini kā pretcikliska fiskālā politika, bet pēc būtības tā ir procikliska fiskālā politika, ja tiek runāts par to, ka investīcijas vajag mazināt, ka tagad vajag rūpēties par valsts ārējā parāda proporcijas samazināšanu. Ja mēs paskatāmies uz tiem 10 tūkstošiem, kas būs nosacīti darba tirgus neaizsargātākā daļa, kas savu darbu zaudēs, ja paskatāmies uz visām tām investīcijām, kas jau tagad pieaugošo procentu likmju rezultātā var tikt atliktas, – tad tas ir tiešākais ceļš uz stagflācijas scenāriju. Nevis uz seklu recesiju, kā to norāda Latvijas Banka, bet uz dziļāku recesiju un turpmāku inflāciju.

Tad tas īsais rezumējums, ja mēs runājam par to, uz ko var cerēt iedzīvotāji, precīzāk sakot – darba ņēmēji, ir, ka viņi nevar cerēt uz algu piegumu, jo uzņēmumi to vienkārši nevar atļauties, un, tā kā vissliktākais vēl ir priekšā, tajā skaitā arī uzņēmējiem, tad tam visam papildus var klāt nākt arī bezdarbs. Apmēram tā tas izskatās? 

Mārtiņš Āboliņš: Jā, bezdarbs varētu pieaugt, tas ir pietiekami ticami. Šobrīd nav nekas tik dramatisks noticis. Novembra beigās parasti mums sezonāli kāpj bezdarbs, un tas arī notiek, jo vienkārši sezonas darbi beidzas. Mēs redzam arī, ka vakances un darba sludinājumu skaits nedaudz samazinās. Bet tas, ko mēs redzam uzņēmēju pusē, īstenībā ir piesardzība. Piesardzība un neskaidrība pašiem par savu to biznesu, par savu pieprasījumu, cik man būs pasūtījumu, kā man ies.

Es gribētu būt tomēr nedaudz pozitīvs. Mums tās krīzes mācības ir bijušas ārkārtīgi daudz. Un, esot arī dažādu nozaru uzņēmēju pasākumos pēdējos mēnešos, vārds "recesija", "krīze" tiek virpināts nepārtraukti.

Uzņēmumi par to ļoti aktīvi domā, gatavojas, un, ja mums pēc Jaunā gada būs kaut kādas lielākas problēmas ekonomikā, nevienam tas nebūs pārsteigums.

Un es domāju, ka darbinieki šeit saprot, kāpēc mēs to algu kāpumu, visticamāk, tuvākajā laikā arī neredzēsim, jo uzņēmumi ir piesardzīgi, saprot, ka ir liela neskaidrība eksportā. (..) Mēs runājam, mēs apspriežam, mēs domājam, ko un kā darīt, un tas notiek visdažādākajos līmeņos, par to runā valdība, gan lieli, gan mazi uzņēmumi un cenšas tam gatavoties. Tam vajadzētu būt tam, kam vajadzētu mums palīdzēt šo situāciju amortizēt. Jo patiešām, kas notiks pasaulē nākamgad, mēs varam prognozēt un izdarīt pieņēmumus, bet faktiski to mēs nezinām. 

Pelna uz krīzes rēķina?

Bet pēc februāra pašvaldības cer uz situācijas stabilizēšanos. Jūs minējāt, ka sliktākais punkts būs tad redzams. Vai būs vēl sliktāk? 

Aino Salmiņš: To mums ir grūti prognozēt, laikapstākļus mēs nenosakām. Bet, manuprāt, ir lietas, ko mēs varam izdarīt, kamēr nav par vēlu, un mēs jau to darām. No zemo algu ekonomikas mēs tomēr atejam, un tas bija sauklis ilgus gadus. Un diemžēl mēs par to maksājam. Otra lieta ir, ka mums ir jābūt eksportspējīgai ekonomikai, par to nav šaubu. (..) Tie visi strīdi par "Sadales tīklu", "Latvenergo" un tamlīdzīgām lietām, šeit ir ļoti lielas rezerves, jo pašlaik šiem uzņēmumiem tiek atļauts pelnīt uz krīzes rēķina. Jautājums: cik ilgi? (..) Iespējams, vajadzīga valsts intervence īstermiņā, tiešām ierobežojot šo peļņu, lai palīdzētu cilvēkiem. Tajā pašā laikā pareizi jau saka, ka eksportspējīga uzņēmējdarbība, iespējams, ir viens no nosacījumiem, kā mums izvilkt. Tas tik tiešām ir.

Otrs ir iekšējais patēriņš. Mēs te runājam par tēmētiem atbalstiem. Trāpām pieciem, septiņiem procentiem, pārējiem ir kabatas nauda iedota, bet cieš apmēram 55% mājsaimniecību. Tas ir skaidrs, ka iedzīvotāju dzīves līmenis kādā termiņā pazemināsies, attīstības nebūs. Tas iekšējais patēriņš, par ko kolēģi runāja, diemžēl būs ierobežots tieši uz pārtiku un kurināmo. Mēs vienkārši nostagnējam. 

Bet, runājot par energoresursu cenām, – vai valdībai vajadzētu noteikt peļņas griestus, par kuriem runāja Salmiņa kungs? 

Kaspars Briškens: Par to vēl vajadzētu diskutēt. Pirmkārt, par to jau tika runāts no pavasara. Latvijā ļoti daudzi noliedza šo ideju par cenu griestiem, sākumā Latvijai smagi nāca lēmums par cenu griestiem. Tad, kad Eiropā šo lēmumu  pieņēma, tad arī Latvijā tās slūžas atnāca vaļā, visi samierinājās, ka cenu griesti ir saprātīgs risinājums, lai samazinātu to kāpumu. Šobrīd mēs redzam, ka tas mehānisms darbojas, mājsaimniecībām daļēji jau tiek kompensēti tie virsnormas pieaugumi, un tas palīdz noturēt mājsaimniecību pirktspēju. Man prieks, ka arī Latvijas Banka to atzīst, jo tas ir precīzi arī tas, ko jūs sakāt –

ja mēs zaudēsim mājsaimniecību pirktspēju, tad pa ķēdīti tas nokausēs ekonomiku un iedzīs mūs dziļākā recesijā.

Tas, ko mēs nesen tieši arī Saeimas Tautsaimniecības komisijā skatījām, bija šie "Augstsprieguma tīkla" un "Sadales tīkla" pieprasījumi. Skaidrs, ka arī Ministru prezidents ir uzdevis rezolūcijā un faktiski šonedēļ ir termiņš, lai iesniegtu jaunos tarifu piedāvājums. Tam ir tieša ietekme uz gala cenu, ko katrs patērētājs no sava maciņa maksā. Šeit viennozīmīgi jāskatās uz to, kā mēs varam kompensēt šo virsnormas pieaugumu, kā mēs varam ierobežot virsnormas peļņu. Mēs redzam, ka, no vienas puses, "Latvenergo", "Latvijas gāzei" un visiem šiem pakalpojumu sniedzējiem ir milzīgas peļņas, tajā pašā laikā infrastruktūras uzņēmumi gan enerģētikā, gan gāzes apgādē nepārtraukti nāk klajā ar tarifu pieaugumu, tajā skaitā kompensējot arī savus zaudējumus. Veidojas neloģiska situācija tajā vērtību ķēdē. Mēs nevaram mūsu infrastruktūras pārvaldītājiem atņemt likviditāti un apturēt kritiskās investīcijas, bet tas, ka pakalpojumu sniedzēji šobrīd izbauda milzīgu peļņu, tas ir viennozīmīgi. Tāpēc Eiropā arī ir šī ļoti pamatotā diskusija, ka principā šādu virsnormas peļņu vajadzētu aplikt ar nodokli un vēlams pārdalīt, nevis vienkārši izkūpināt kopējā budžeta grozā, mērķa dotācijām, investīcijām energoneatkarības veicināšanā. 

Aino Salmiņš: Es jums absolūti piekrītu. Visbūtiskākais ir, ka tā fiksētā daļa pieaug katastrofāli, nevis mainīgā, un taisni tā ir tā infrastruktūras sadaļa. Tas ir jautājums, kāpēc kapitāldaļu turētājs līdz šim nav bijis pietiekami atbildīgs savā politikā. Starp citu, pārmest "Augstsprieguma tīklam" un "Sadales tīklam" man nav nekāda pamata, jo tie ir uzņēmumi, kam jāstrādā ar peļņu, un viņi ļoti godīgi uzlika tās cenas. Labi, tās tirgus cenas bija tādas jocīgas, tā elektrība sadaļa bija stipri īpatnēja, un zudumi bija īpatnēji, bet par pārējām daļām jau nebija, ko pārmest. Šajā brīdī valdībai jāsaka – draugi mīļie, tā peļņa nedaudz ir jāierobežo un ir jāpalīdz cilvēkiem, tautsaimniecībai izdzīvot. Tas ir galvenais, kas būtu jāizdara. Jācer, ka risinājums būs, pagaidām to neesmu redzējis. 

Šādam solim būtu kāda ietekme uz inflāciju? 

Aino Salmiņš: Neapšaubāmi, bet izmaiņas jau būs tikai uz Jāņiem. Šī sadaļa, par ko mēs runājam, tā neskar šo apkures sezonu. Labi, ka tā, no vienas puses. 

Mārtiņš Āboliņš: Es domāju, ka viennozīmīgi. Un enerģētika ir tas jautājums, kur ļoti svarīgi ir, lai mēs nepieļaujam kļūdas. Jo, ja skatāmies pēdējos 10 gadus, tās enerģijas izmaksas Eiropā bija apmēram līdzīgas. Tās tomēr nebija tik lielas summas, lai mēs teiktu, ka enerģētikas cenas būtu mums būtisks, kavējošs faktors attīstībai vai konkurētspējai, vai tā. Tad šobrīd mēs redzam, ka mums tās elektrības cenas brīžiem ļoti būtiski atšķiras no Skandināvijas.

Mēs nevaram īsti cerēt uz ļoti konkurētspējīgu ekonomiku, ja mums elektrība maksā trīs, četras reizes vairāk, nekā tā maksā citās valstīs mūsu reģionā, ar kurām esam vienā tirgū, darbojamies un konkurējam.

Tāpēc tā enerģētikas politika īstermiņā jāatbalsta, bet ir jāsaprot, kā ilgtermiņā nodrošināt to, ka mums ir konkurētspējīgas enerģijas cenas, jo bez tām tā attīstība, uz ko ceram, ko prognozējam, īsti nav iespējama. Tas šobrīd ir kritiski gan īstermiņā, gan vidēji ilgtermiņā. Tas ir kritisks moments, kas tieši ir valsts pusē darāms. Bizness dara savas lietas, arī tur energoefektivitāti ir ļoti motivēts risināt, un to arī dara. Svarīgi, lai nav tāda situācija, ka bizness un mājsaimniecības risina savā pusē, uzliek saules paneļus, bet tad viņiem atnāk un pasaka – paldies, tagad tev ir trīs reizes lielāks maksājums. 

Paralēli jāmeklē līdzekļi investīcijām

Katrīna Zariņa: Pareizi jūs sakāt par enerģētikas cenu, jo, ja mēs esam nekonkurētspējīgi tajā resursu cenā, mēs atkal esam tālāk, bet arī, ja skatāmies uz citām valstīm, viens ir cena, otrs ir arī tā ražošanas kapacitāte un tehnoloģijas. Un te mēs arī tomēr nedaudz atpaliekam. Tas ir jāatzīst, ka mēs atpaliekam tehnoloģiju attīstības ziņā. 

Bet kurā pusē tad ir tā bumbiņa, vai tie ir nepietiekoši aktīvi uzņēmēji, vai viņiem ir nepietiekoši pieejami līdzekļi, lai to darītu? 

Katrīna Zariņa: Nu, redz, te ir jārunā par investīcijām. Mēs jau te iepriekš pieskārāmies, ka tādos nenoteiktos apstākļos investīcijas tiek sabremzētas. Protams, tas, ko uzņēmumi šobrīd investēs, visdrīzāk būs izdzīvošanas minimums lielākajai daļai. (..)

Nav noslēpums, ka mums kredīti ir bijuši dārgāki nekā citās valstīs, un tas uzņēmums vienkārši nevar atļauties aizņemties, jo maksājums pēc tam ir ļoti augsts. Te, protams, ir ļoti pozitīvi, ka kopš 2017. gada mums ir nulles procentu uzņēmumu ienākumu nodoklis (UIN) reinvestētai peļņai; tādā veidā mēs veicinām, ka uzņēmumi savu peļņu liek atpakaļ attīstībā, jo viņiem nav jāmaksā UIN. Tie instrumenti visi ir jāliek vienā kastītē. (..)

Mēs patiešām rakstījām NAP (Nacionālo attīstības plānu) jau pirms četriem gadiem, man šķiet, un šobrīd esam atšķirīgā situācijā. Mēs esam pilnīgi citā situācijā. Tāpēc, iespējams, tie mērķi un tās politikas, kuras esam tur definējuši, vairs nav dzīvotspējīgas. Esam citā situācijā, mums tas būtu jāpārskata. Jo tajā NAP mēs jau arī plānojam visas Eiropas Savienības fondu un citu ārējo finanšu investīcijas. Un ne tikai tās, arī budžeta investīcijas. Tad, ja tā paskatās, tāda valdības deklarācija ir ļoti skaists dokuments, bet virs tā jau stāv vēl visi lielie plānošanas dokumenti. Tur ir hierarhija, kā tu vispār vari kustēties uz priekšu, un politiķi varbūt kustas vienā virzienā, bet ierēdniecība aizvirzīsies vēl citā. 

Jālīdzsvaro ambīcijas un iespējas tās finansēt

Skatoties uz valdības apņemšanos par stingro fiskālo politiku, kā tas viss izskatās kopā, visas tās vajadzības, par kurām šeit tika runāts, tas viss prasa naudu kopā ar apņemšanos. Kas galā sanāks? 

Kaspars Briškens: Tur ir fundamentāla pretruna. Mēs saprotam, ka tur ir tāda noteikta ideoloģiska akrobātika. (..) Tā pretruna slēpjas tajā, ka, no vienas puses, ir šī apņemšanās līdz ar kara noslēgšanos samazināt valsts ārējo parādu līdz apmēram 40% no IKP, šobrīd tie ir apmēram 42–43%. Trīs procenti ārējā parāda ir apmēram viens miljards pie tā, ka mums ir apmēram 33–34 miljardi IKP. Man būtu interesanti redzēt, kā šī valdība spēs no budžeta ietvara paņemt ārā miljardu, no apmēram 12 miljardu budžeta. Tajā pašā laikā, kā jūs precīzi atzīmējat, mums ir visas šīs investīciju vajadzības gan enerģētikā, kur noteikti būtu jābūt sinerģijai gan starp valsti, gan pašvaldībām, gan starp privātajiem investoriem. (..) "Altum" arī var spēlēt katalizējošo lomu, nodrošinot finansējumu. Šī loma noteikti ir jāspēlē arī valsts kapitālsabiedrībām, vienlaikus netraucējot privātajiem investoriem, lai neveidotos negodīgas konkurences apstākļi.

Valstij ir jāmeklē iespējas sadarbībā ar privāto sektoru investēt mājokļa sektorā, investēt attīstībā un pētniecībā, investēt infrastruktūrā, tajā skaitā pilnvērtīgi izmantojot "Rail Baltica" projekta iespējas. Un atkal – uz katra soļa, faktiski kā katalizatoram radot iespējas līdzinvestēt arī privātajam sektoram. Uz to nepārtraukti norāda gan ārvalstu investori, gan vietējie investori, ka

valstij tomēr būtu jāspēlē šī loma stratēģiskajās nozarēs, un tas nav savienojams ar fiskālās konsolidācijas mentalitāti, kas ir pilnīgi nevietā.

Tieši tāpat, kā tā bija nevietā 2008., 2009. gadā, tā ir nevietā tagad. Jo mums tās vajadzības ir šobrīd. Mums šobrīd ir jāinvestē, lai mums būtu veselīgāki, izglītotāki cilvēki, ar augstām tehnoloģijām gatava ekonomika, ekonomikas transformācija. Mēs nevaram atļauties šobrīd ņemt ārā miljardu pēc miljarda no ekonomikas un vienlaikus nespēt sagrabināt pat to vienu eiro, kas Latvijai ir nepieciešams kā nacionālais līdzfinansējums, lai no Eiropas Savienības paņemtu sešus eiro tajos fondos, kuros mums ir 85% līdzfinansējums. 

Jūs kā Fiskālās disciplīnas padomes loceklis arī tajā redzat pretrunu? 

Mārtiņš Āboliņš: Pretruna ir tajā, ka tiešām tās ambīcijas dažādos virzienos ir ļoti lielas, un mēs ne īsti labi redzam, kā tās tiks finansētas. Par fiskālajiem mērķiem, par to, ka mums ir jāvirzās uz budžeta deficīta mazināšanu un arī valsts parāda samazināšanu, nav runa par to, ka mēs ņemsim miljardus ārā, vienkārši relatīvi pret ekonomiku šis svars kļūs mazāks.  Uz to ir jāvirzās. Un te mēs redzam divas lietas: ir labi, ka mums ir zems parāds un stabila ekonomika, jo ekonomikā cikliski gadās krīzes. Nevar salīdzināt to situāciju, kādā mēs bijām 2020. gadā Covid-19 krīzē un esam šodien, un to, kādā bijām 2008. gadā, kad, jā, valstij bija zems parāds tajā brīdī, bet privātais sektors bija aizņēmies tik daudz, ka mums vienā brīdī neviens vienkārši neaizdeva. Un tad visi tie labie plāni par kaut kādu attīstību, investīcijām vienkārši sabrūk, jo tev nav naudas, neviens tev neaizdod. Mēs atgriežamies pie tā, ka nauda maksā, un lētas naudas nav. Mēs redzam procentu likmes. Ja pirms pusgada varējām par nulle procentiem aizņemties, šobrīd tie jau ir četri, pat vairāk. Mēs redzējām, ka ļoti uz izaugsmi vērsta fiskālā politika, neskaidri finansēta, Lielbritānijā mazu finanšu krīzi izraisīja.

Bet tā īsi rezumējot, tas ir savienojams? 

Mārtiņš Āboltiņš: Mums būs jāsavieno. Mums ir objektīvas vajadzības investīcijām, mums ir objektīvas vajadzības izdevumos, bet arī to fiskālo disciplīnu mēs nevaram aizmirst. Mēs neesam ar neierobežotiem resursiem, un mazai valstij parāds nav veids, kā kāpināt izaugsmi.