Darbs, darbs un vēlreiz darbs
Jākobsons: “Darbs un talants, manuprāt, ir postulāti, uz ko cilvēce balstās kā tāda. Bet jāatceras, ka pats cilvēks ir tas, kurš spodrina dotības, kas piešķirtas, jeb talantu, kas ir piesviests klāt, lai dzīve būtu pilnasinīgāka. Ja talantu nespodrinās, nelutinās, tad tas ātri apsūbēs kā laukakmens un beigs žilbināt sevi un citus. Ja man būtu jāmēģina procentuāli dalīt, cik no darba augļiem veido talants un darbs, tad kādus 10% varētu dot talantam, bet 90% – darbam.
Manuprāt, tieši darbs ir veidojis, veido un veidos cilvēku.”
Ņemot vērā lielo darba stāžu un daudzos lauciņos, kuros darbojies, Gunāram darbs daļēji ir bijis arī pati dzīve. “Ja tas darbs sokas, pat ļoti sokas un esi tajā iekšā līdz kaklam, līdz matiem un vēl augstāk, tad dabīgi arī tā privātā dzīve nepelnīti aiziet otrajā plānā. Lai arī galīgi nodalīt darbu no privātās dzīves ir diezgan neiespējami, tieši radošajā laukā strādājot, tomēr jāatceras, ka cilvēkam nogrieznī, ko sauc par dzīvi, iekļaujas gan privātā dzīve, gan darba dzīve, gan dažādas citas emocionālas dzīves, dzīvītes un pienākumi, tāpēc robežai kaut kur ir jābūt.”
Neraugoties uz to, cik daudz pienākumus Gunārs ir apvienojis, kad jau jaunības gados studēja jurisprudenci klātienē, paralēli darbojās radiofonā un sporta komentēšanā, viņš spēja sagrupēt laiku tā, lai tiktu ar visu galā, vienlaikus nenodarot pāri sev un nedzīvojot miega badā.
Disciplīna un skrupuloza faktu pārbaude
“Nekad nebraucu uz olimpiskajām spēlēm ar tukšām rokām. Vienmēr biju sarūpējis nopietnas sagataves, kuras aizbraucu tikai papildināt. Tāpat arī tad, kad komentēju Dziesmu un deju svētkus, man bija divtik jāgatavojas, jo nebiju ne mūzikā, ne dejā simtprocentīgi iekšā savā ikdienas solī. Man katrs faktiņš bija jāpārbauda, katrs Si bemols un tamlīdzīgi apzīmējumi – jāpārliecinās, vai es pareizi vai nepareizi to izrunāju un ko tas vispār nozīmē. Katra deja bija jāpastāsta radiofonā divu minūšu garumā, kādas, piemēram, tās "Sudmaliņas" izskatās.
Un tad es darīju tā – man bija draugs, kaimiņš, deju speciālists Vairis Ceimers, kurš kādreiz vadīja TDA “Lāčplēsis”. Gāju pie viņa – prasīju, lai pastāsta man, kādas tās "Sudmaliņas" izskatās. Tad devos mājās, pats sagatavoju divu minūšu stāstījumu par konkrēto deju, gāju atkal pie Vaira un prasīju, vai viņš saprot, ko es saku, vai spēj iztēloties, un tad viņš man palaboja dažas nianses. Ja šādi gatavojas, tad var būt puslīdz drošs, ka neiebrauks grāvī. Šādos momentos ir jābūt divkārt uzmanīgākam, divkārt prasīgākam pret sevi, lai klausītājam var iedot to, kas viņam ir vajadzīgs.”
''Mikrofona'' aptaujas fenomens – no dzirksteles līdz ugunskuram
''Mikrofona'' aptauja – Gunāra lolojums. Skaists projekts, kur cilvēku atsaucību mērīja vēstuļu daudzumā, savukārt rezultāti gluži kā sportā līdz pēdējam brīdim bija intriga. “Nedomāju, ka no dzirksteles iedegsies ugunskurs. Ko es gribēju panākt? Sasniegt papildu auditoriju, nostabilizēt to, jo, ja strādā bez klausītājiem, tad liela jēga tam nav. Sākotnēji gribēju pievilināt klausītāju caur sporta viktorīnu, bet neizdevās. Nāca 1968. gads, mazlietiņ sākās kustība latviešu estrādes mūzikā, tāpēc iedomājos, ka caur dziesmu gan kaut ko es varētu dabūt gatavu. Un tā, nevienam neko nesakot un lieki ideju nepopularizējot, gada beigās palaidu konkursiņu – populārākās latviešu komponistu dziesmas. Toreiz man redaktore gan izlaboja – ierakstot nevis vienkārši latviešu, bet gan latviešu padomju komponistu dziesmas. Pirmajā reizē klausītāju skaits bija neliels – daži desmiti.
Pat Raimonds Pauls nezināja, ka tāds konkurss notiek. Es viņam pasniedzu tādu mazu vimpeli, kad uzvarēja pirmajā gadā, – brīnījās, kas tas vispār ir un par ko.
Otrajā norises gadā, 1969., vēstules sāka nākt jau simtiem. Tā tas viss aizgāja. 1970. gads jau bija pavisam īsts konkursa gads, jau bija ap tūkstoš vēstuļu. Savukārt 1971. gadā notika pirmais atklātais ''Mikrofona'' aptaujas koncerts.”
Daudzas personības, kā, piemēram, Zigmunds Skujiņš, Jānis Peters, Leons Briedis, atzinuši, ka “Mikrofons” iezvanīja savā ziņā laiku pirms Atmodas. Gaisotne bija ārkārtīgi tautiska. “Nepagāja ilgs laiks, kad sākām just, ka šī aptaujas būšana tiek slēgta ciet. Pienāca 1972. gads, vēstules sāka nākt, gājām prasīt, kas un kā tālāk, bet visu laiku kāds kaut ko iepauzēja, līdz decembrī paziņoja bez jebkādiem paskaidrojumiem, ka ''Mikrofona'' aptauja jātaisa ciet. Piecus gadus aptauja nenotika. Tad mainījās laiki un to atjaunoja.”
Ne visai ērti skatīties pašmāju futbolu
Ir tikai divi sporta veidi, kas sajūtās un arī profesionālajā darbībā Gunāram ir līdz kaulam. Viņš nekad speciāli nav stiepis amplitūdu plašāku. “Agrāk esmu komentējis basketbolu, volejbolu, motosportu, bet principā esmu palicis pie diviem sporta veidiem – ziemā pie hokeja, vasarā – futbola. Varbūt ir ģeniāli cilvēki, kas var komentēt desmit sporta veidus vai kā, es tāds neesmu.” Laikam arī tāpēc Gunārs savā vērtējumā par Latvijas futbola izlasi ir samērā tiešs. “Man ir ne visai ērti skatīties pašmāju futbolu, tas ir tik nekvalitatīvs.
Ar tādu futbolu nevaram lepoties, un tāpēc, manuprāt, tas nebūtu jārāda vispār. Esmu piedzīvojis labākus laikus futbolā.
Translējis pat no Eiropas čempionāta Portugālē, savulaik arī Daugavas stadionā ir bijuši labi mači, kad tribīnes lūza no faniem.”
Kā Gunārs saka, futbols norāda ne tikai uz sporta attīstību valstī, bet arī uz to, cik pati valsts ir civilizēta un attīstīta. “Kāds futbols ir Vācijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā? Tas uz kaut ko norāda. Protams, futbols pelna lielu naudu un arī prasa lielu naudu. Nu, varbūt tā izlase tagad sāks kaut kā atģisties Daiņa (Kazakeviča) vadībā, bet pagaidām, ja mēs spēlējām ar Gibraltāru, Andoru un Fēru salām un ja tas tā ir ilgstoši, tad tas, manuprāt, ir diezgan nožēlojami.
Man žēl. Futbols ir mans mīļākais sporta veids – tā tas ir bijis vienmēr un ir. Futbols ir labs un saprotams tikai tad, ja viņš ir kvalitatīvs.
Tad viņu novērtēs gan riktīgi veči, gan dāmas un dāmītes. Ja futbols ir līmenī, tad tas ir sapnis, ne sporta veids. Gribētos, lai šādu sapņu mums ir vairāk.”
Sports Latvijas Televīzijā tolaik… No 1991. līdz 1995. gadam
No 1991. līdz 1995. gadam Gunārs strādāja Latvijas Televīzijā par sporta programmu galveno redaktoru. “Atceros, toreiz biju saorganizējis tādu nelielu konkursu (30–40 cilvēki piedalījās), bet tas sanāca ļoti produktīvs. Tagad no šī konkursa, kas bija 1993./94. gadā, vēl tagad Latvijas Televīzijā strādā tādi cilvēki kā Juris Valdovskis un Normunds Melderis. Jaunie cilvēki kopā ar mūsu veco gvardi televīzijā šo to paveica. No "vecajiem" jāuzteic, protams, žurnālists Edvīns Dāvidsons, režisors Ilmārs Millers, tehniskie cilvēki Ilmārs Mūls, Ēriks Gailītis un daudzi citi. Tāpat arī liels paldies jāsaka tā laika valdes priekšsēdētājam Imantam Rākinam.”
Gunārs atzīst, kad darboties LTV sastāvā bijis interesanti, bet vienlaikus arī sarežģīti, jo tas bija izteikts pārmaiņu laiks. “Tad viss sākās un veidojās, tagad tas viss ir pierasti. Mēs toreiz sākām translēt NBA, ''Formulu 1'', ko visi ar lielām acīm skatījās. Gatavojāmies pirmajām olimpiskajām spēlēm – tās bija Lillehammeres olimpiskās spēlēs 1994. gadā. Aizsūtījām Edvīnu Dāvidsonu un Māri Rīmeni.
Toreiz mēs raidījām ļoti skopi – pirmkārt, naudas dēļ, otrkārt, profesionālās varēšanas nebija tik daudz. Raidījumu kopapjoms toreiz bija 24 stundas, tagad olimpiskā sporta televīzija, ja tā varētu teikt, raida 24 stundas diennaktī. Lūk, kā pavirzījies viss uz priekšu, bet sākums bija tāds. Toreiz tas laiks bija tāds, ka sākās daudz kas nebijis, nezināms, bet no tās sākotnes ir izveidojies tas, kas tagad veido LTV sporta programmu, kas šobrīd ir ļoti kvalitatīva un pamanāma. Tas, ko es jūtu tagad, – esošā LTV sporta redakcija savu darbu dara no sirds, viņi pārzina drēbi. Un ir arī rezultāts. Nav ko ne atņemt, ne pielikt.
Mēģinu izprast, salīdzināt ar vecajiem laikiem – to ir grūti izdarīt un varbūt pat nevajag, jo tehnoloģijas ir ļoti attīstījušās.
Dāvidu (Ernštreitu) atceros no puikas gadiem – viņa tēvu Gunāru Ernštreitu ļoti labi pazinu. Ļoti patīkami, ka paaudžu saiknes turpinās, tas ir cildeni.”
Lai arī Gunārs Jākobsons ar gaišām domām atceras televīzijas periodu, tomēr tolaik viņš strādāja tikai sportam – no vienas puses, tas ļāvis viņam vairāk augt profesionāli, bet, no otras puses, drusku kaut kā esot pietrūcis. “Kad atnācu atpakaļ no televīzijas uz radio, tad ķēros klāt pie dažādiem kultūrizglītojošiem raidījumiem, un tad iznāca tāda ņemšanas ar visu ko un par visu ko, kam tomēr cepure bija radio.”
Darbs televīzijā un radio – atbildība, disciplīna, entuziasms
Darbs sabiedriskajos medijos nes sevī lielu atbildību – bez tās ne soli. “Ja strādā pie mikrofona, tad rāmis ir jāievēro. Ja neievērosi, tad te nestrādāsi. Diktora darbs ir akurāts darbs. Ir, kas to spriedzi nav izturējuši. Daudzi talantīgi cilvēki atnākuši ar lielām ambīcijām, kuriem ir bijusi nosliece uz kaut kādiem niķiem – tas neiet kopā. Lai arī talantīgs un spējīgs, bet, ja noraujies vienreiz, otrreiz, sadedz, ir jāiet no šejienes prom.
Es uzskatu, ka radiofons it īpaši jaunības gados ļoti man palīdzējis disciplinēt sevi. Tu jau beigās pats par sevi atbildi. Neviens tavā vietā nestrādās.
Tā ir tava darīšana, tava attieksme, atbildība pret sevi un citiem.” Tā ir tā darba tehniskā puse – pamatu pamats cilvēka kvalitātēm. Bet vienlaikus Gunārs atzīst, ka, strādājot gan radio, gan televīzijā, ļoti lielā mērā var bagātināties arī emocionāli. Katra acumirklīga tikšanās ar personību ir aizkustinājusi sirdi un prātu. “Mūzikas personības – Jānis Ivanovs, Teodors Kalniņš, Edgars Račevskis, Imants Kokars, Gunārs Rozenbergs, Gunārs Kušķis, Margarita Vilcāne, Viktors Lapčenoks, Raimonds Pauls… Literāti – Alfrēds Krūklis, Laimonis Kamara, Valdis Rūja... Aktieri – Kārlis Sebris, Velta Skurstene, Vera Singajevska, Vija Artmane, Imants un Guntis Skrastiņi, Edgars Liepiņš un daudzi citi. Ar viņiem es visu laiku esmu mijies un bagātinājies. Un tā ir liela šī darba vērtība.”
“Ja tik ilgs tas darba mūžs man bijis un vēl joprojām ir, tad laikam skaidrs, ka tas nav kaut kas mehānisks, kas bijis jāatstrādā, bet kaut kur tomēr robežojies ar sirdsdarbu,” teic Gunārs par savu darbu, norādot, ka darbs radiofonā vai televīzijā nav tā vieta, kur strādājot cilvēki top bagāti naudiskā izteiksmē. “Strādāt televīzijā un radio tikai naudas dēļ – domāju, ka tas īsti nav nepieciešams. Ir jau daudz tādu cilvēku, kas ir nākuši un gājuši, kas meklē tādas mīkstākas, siltākas vietas – nu, tie nav īsti ne televīzijas, ne radio cilvēki. Tas pievilkšanās spēks, kāpēc tik ilgus gadus turas vienā arodā un vietā, katram savs, protams.”
Pasaulē skaistākie saulrieti ir Tūjā – tos ieraudzīt ir māksla
Vasarā Gunārs dzīvo Tūjā – tur viņš bauda nodarbes, kas saistītas ar dārzu, pludmali, piejūras akmeņiem un sauli. Kā Gunārs saka – pasaulē skaistākie saulrieti ir tieši Tūjā. Un, ja Gunāram kādreiz kāds jautājot par nākotnes iecerēm, tad viņš pašķirsta Omāru Haijamu un atceras vienu viņa vārsmu, kur doma šāda – par visu mazāk man interesē diena, kas pagājusi vakar, un diena, kas pienāks rīt. “Skumji, bet reāli,” noteic Gunārs.
“Dzīvot vispār ir māksla, ja prot to darīt pilnasinīgi. Ne visiem tas izdodas, lai izklausītos un arī pēc būtības būtu kā māksla.
Arī Krištianu Ronaldu nav futbolists, bet mākslinieks futbola laukumā, tāpat arī Helmuts Balderis – mākslinieks hokeja laukumā. Bet jāatceras tas, ka dzīve droši vien ir augstāk vērtējama par mākslu. Māksla ir apakšā, bet dzīve ir augšā. Nebūtu dzīves, nebūtu mākslas. Māksla ir patapināta no dzīves dzīvošanas, no cilvēkiem, no talantiem – un tas ir jānovērtē.”
