Laikmeta krustpunktā

Galvenais – izbaudiet tagadni! Saruna ar rakstnieci un publicisti Moniku Zīli

Laikmeta krustpunktā

Šodien ir jāiegūst izglītība. Modernajā pasaulē izglītība ir viss. Saruna ar Vili Vītolu

Mums jātic savai zemei, valstij, tautai un valdībai. Saruna ar Annu Žīguri

Gudra Saeima un politiķi spētu apvienot dažādo sabiedrību. Saruna ar rakstnieci un diplomāti Annu Žīguri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Latvija šobrīd ir daudz labākā situācijā nekā 1939. gadā – tagad varam brīvi izteikt savas domas, varam nostāties, kurā pusē vēlamies, un lielākā daļa Latvijas sabiedrības ir Ukrainas pusē. Vienlaikus, ja spēsim ievēlēt gudru Saeimu, tā spēs apvienot Latvijas dažādi domājošo sabiedrību, – tā Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" sacīja rakstniece, tulkotāja un diplomāte Anna Žīgure.

Annas Žīgures dzimta ir bijusi ne vien Latvijas laikmetu lieciniece, bet atradusies mūsu vēstures svarīgākajos krustpunktos. Tā pieredzējusi gan neatkarīgās Latvijas dibināšanu, gan Sibīrijas ciešanas un tad atkal brīvības atgūšanu. Annas Žīgures spilgtākie dzimtas pārstāvji ir vecvectēvs jaunlatvietis Stērstu Andrejs, vecāmāte dzejniece, franču kultūras popularizētāja Elza Stērste, vectēvs – ievērojamais dzejnieks Edvarts Virza, vecāki – tulkotājs un teātra darbinieks Jānis Žīgurs un kultūras darbiniece Amarillis Liekna-Virza. Šie ir tikai daži no plašās dzimtas pārstāvjiem, kuri apliecinājuši latviešu tiekšanos pēc izglītības, patstāvības, savas zemes mīlestības. 

Arnis Krauze: Mūsu sarunas ieraksts notiek 23. augustā, Molotova-Ribentropa pakta gadadienā. Vien dažus mēnešus pirms šī nāves sprieduma parakstīšanas Latvijai jūsu vectēvs Edvarts Virza Lieldienās uzraksta dzejoli, kuru dēvē arī par vienu no mistiskākajiem latviešu dzejas vēsturē – "Baiga vasara". Vai šis ir dzejolis, kuru jūs varat nocitēt no galvas arī šodien? 

Anna Žīgure: Nē, nē. Es esmu bērnībā un arī vēl agrā jaunībā ļoti daudz dzejoļu skaitījusi no galvas gan mājās, gan skolā, gan dažādos pasākumos, bet nu es to nevaru. 

Tad es to nolasīšu:

"Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,

Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.

Aiz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,

Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,

Bez laika kokiem augļi nokritīs."

Tādas bija Edvarta Virzas sajūtas par to, kas notiks pēc gada. Kādas ir jūsu priekšnojautas šodien, redzot trauksmainos notikumus? Jo Baigo gadu tagad pieredz Ukraina.

Tas bija tikai fragments no tā dzejoļa, bet es esmu daudz domājusi, un ne tikai pēc kara sākšanās Ukrainā, bet vispār – kādas bija cilvēkiem sajūtas 1939. gada pavasarī, vasarā, rudenī. Mūsu ģimenei gan nav saglabājušās daudzas fotogrāfijas, jo viss sadega, Jelgavai nodegot 1944. gada jūlijā, bet citās fotogrāfijās, ko mēs redzam, ir laimīgas un mierīgas, starojošas sejas – cilvēki priecājas, cilvēki atpūšas. Es esmu domājusi par to, vai viņi tiešām nejuta, nesaprata, nezināja vai negribēja domāt par to. Edvarta Virzas gadījumā, protams, ka viņš zināja, ka viņš domāja, bet, no otras puses, viņam bija arī ļoti sarežģīta personīgā dzīve soli solī ar Elzu Stērsti, bet tomēr kādreiz arī blakus ceļus vismaz domās ejot. 

Šis dzejolis tika rakstīts Veronikai Strēlertei? 

Šim dzejolim ir viņa rokrakstā atrasts oriģināls, ko Veronika Strēlerte pārveda pāri jūrai uz Zviedriju bēgot un saglabāja kurpju kastītē, vēlāk savā arhīvā. Tagad tas ir atgriezies rakstniecības muzejā. Šim dzejolim bija uzrakstīts virsū "mīļajai Veronikai", tā ka acīmredzot ir tā – ja ir ļoti liels dzejnieks un ļoti liels radošs gars, viņam personīgie pārdzīvojumi savijas ar visas tautas pārdzīvojumiem, un tas vairs nav atšķirams. 

Par šo laiku domājot, man ir jāsaka, ka mēs esam savā ziņā daudz labākā situācijā nekā 1939. gadā.

Pašķirstiet 1939. gada laikrakstus vai žurnālus! Toreiz bija Ulmaņa izdots likums, ka jāraksta neitrāli. Toreiz par Somijas Ziemas karu 39. gada rudenī mēs varējām rakstīt, un ļoti daudz Latvijas avīzes rakstīja, bet blakus bija jādod oficiālais Padomju Savienības skaidrojums un oficiālās Padomju Savienības ziņas. Avīzē lappuse ir gandrīz sadalīta. Es domāju, ka mēs saprotam, ko cilvēki toreiz juta, bet tāda bija situācija.

Tagad mēs varam brīvi izteikt savas domas, brīvi nostāties, kurā pusē [vēlamies]. Es ceru un zinu, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa ir Ukrainas pusē.

Un mēs neesam vairs tādā ziņā neitrāli kā 39. gadā, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, kas ir liels drošības garants.

Vai Latvijai gadījumā nevajadzētu atvainoties Somijai, ka mēs toreiz, 1939. gadā, negājām viņiem Ziemas karā palīgā?

Latviešiem nevajag atvainoties somiem. Es domāju, latviešiem nevienam nevajag atvainoties. Latvieši jau nebija vienīgie, kas negāja palīgā. Arī no Anglijas nāca dažas brīvprātīgo vienības, tāpat arī no Zviedrijas. Kā kādreiz izteicās Somijas parlamenta spīkere, ka tad, kad bijis grūts brīdis, zviedri atsūtījuši kādus adītus cimdus – tas ir krietni pārspīlēti, bija jau mazliet vairāk [palīdzības]. Somi palika pilnīgi vieni. Bet mums nevajag atvainoties, jo arī no mums nāca brīvprātīgie, bija arī žurnālisti – kara korespondenti, kas ziņoja avīzēs un slepus pārgāja robežu un devās uz Somiju. 

Par karu un kara beigām... Šī nedēļa, kad notiek mūsu intervija, ir zīmīga ar to, ka Rīgā, Pārdaugavā, novāc okupācijas pieminekli. Vai šā pieminekļa aizvākšana lielai latviešu daļai palīdzētu neatcerēties kara pārestības un to, kas sekoja pēc 1945. gada – otrreizējo okupāciju?

Es domāju, ka ne jau tikai šis piemineklis ir vienīgais, kas liek atcerēties karu. Praktiski visu Latvijas cilvēku dzimtu vēsture liek atcerēties karu – visi pazudušie, visi svešumā apraktie, visi bojāgājušie un nezin kur mirušie, visi pa pasauli izklaidētie, visi bez tēviem augušie bērni un tā tālāk. Tas viss katru dienu liek par to atcerēties, vai nu cilvēks domā, vai ne. Tas, kādas atziņas pauž mūsu sabiedrība, arī tā ir tālo laiku atblāzma mūsdienās. Ir tā, ka man atkal jādomā par Ukrainu tagad un par seniem kara laikiem. Droši vien daudzi zina, ka Klapkalnciemā, gar jūrmalu braucot, ir somu jēgeru karavīru kapi. Mēs tur kādreiz vedam savus ciemiņus un kādreiz paši aizbraucam, tur ir pieminekļi uzlikti tagad. Un tur ir tranšejas, un tādas tranšejas ir visā Latvijā. Karš bija 1914., 1915. gadā un tad brīvības cīņas, 1916., 1917., 1918. gadā, bet tranšejas ir palikušas, un zeme joprojām ir ievainota.

Ja zeme ir ievainota, kā cilvēki var aizmirst? Nevar. Tas nav iespējams, tad tas ir pilnīgi nejūtīgs cilvēks, ko nevar dēvēt par domājošu būtni. 

Vai mēs kaut ko varam mācīties no igauņiem? Redzējām, ka viņi savu "bronzas Aļošu" no Tallinas centra aizvāca daudz agrāk, arī tagad šis stāsts ar tanku – neraugoties uz protestiem un Narvas pašvaldības attieksmi, nakts laikā tas tika aizvākts. Es īpaši novērtēju, ko igauņu dienesti dara ar dažādiem naida runātājiem internetā, no kuriem viens pavisam ātri tika notiesāts. Mums ir priekšstats par igauņu lēnīgumu, bet ir lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums.

Ir varbūt lietas, ko viņi dara daudz veiklāk par mums, bet, no otras puses, man ir jāsaka, ka mūsu ģeopolitiskā situācija, mūsu ģeopolitiskais novietojums ir ievērojami sarežģītāks vai ievērojami grūtāks pamats labai dzīvei, nekā tas ir igauņiem. Mums ir bijuši daudz lielāki kari, kaut vai pagājušajā gadsimtā. Pirmais pasaules karš atstāja uz mums daudz lielākas pēdas. Tad Otrais pasaules karš, par tālākiem gadsimtiem nemaz nerunājot. Igauņi ir bijuši vieglākā situācijā. Igauņiem arī daudz palīdzējuši somi, viņus ļoti mērķtiecīgi izglītojot, sākot ar valsts līdzekļiem, par ko nerunāja, ka tie ir valsts līdzekļi, sākot ar 80. gadu otro pusi. Šī izglītošana notika praktiski visā sabiedrībā – pagasta skolās, pagasta pašvaldībās, prezidenta kancelejā, armijā, medicīnā, uzņēmējdarbībā, visur. Tad, kad 1991. gadā mūsu valsts atjaunoja neatkarību, igauņi jau bija ievērojami labākā situācijā, jo viņi zināja, kas neatkarīgā valstī ir jādara – viņiem turpat bija Somija, kas viņus balstīja. Mēs nezinājām, mēs bijām kā no laivas izmesti, slēgtā sabiedrībā dzīvojoši cilvēki, sevišķi Latvijas laukos. Iedomājieties, 50 gadus cilvēki nebija redzējuši nevienu ārzemnieku, nevienu. To es ļoti daudz izjutu 90. gadu sākumā, strādādama Somijā, kad es gribēju veidot kontaktus daudz vairāk pa visu Latviju, starp Latvijas pilsētām, cilvēkiem ar somiem – mūsu cilvēki baidījās. Pasaule bija atvērusies, bet tā likās sveša, draudīga, jo 50 gadus tika stāstīts, ka tā ir draudīga. Tā bija tā lielā starpība. 

Par Somiju turpinot, vai, 90. gados strādājot par Latvijas vēstnieci Helsinkos, jūs tolaik varējāt pieļaut, ka reiz pienāks brīdis, kad Somija lūgs to uzņemt NATO? 

Es par to domāju gan, varbūt ne 90. gadu sākumā, bet vēlāk gan. Es salīdzinoši labi pārzināju Somijas aizsardzības politiku, Somijas drošības politiku, esmu bijusi un piedalījusies arī vairākos Somijas valsts aizsardzības kursos. Es zināju, ka somiem ir tik labi sagatavota visa viņu aizsardzība, jau 90. gadu otrā pusē tā [bija] saskaņota ar Rietumu pasaules aizsardzības sistēmām, ka viņiem vajadzēja pieslēgt tikai vienu kontaktu, un viņi jau būtu tur iekšā. Viņi bija ļoti gatavi tam, atšķirībā no mums toreiz. 

Somijas armija bija gatava, bet cik gatava bija Somijas sabiedrība šādam solim? 

Jā, mentālā ziņā tas bija grūts solis, jo viņi bija un joprojām ir ļoti lepni par savu pašu ļoti labo aizsardzību un savu ļoti dziļo un plašo aizstāvēšanās gribu, viņiem vairāk par 80% sabiedrības ir gatavi aizsargāt savu valsti. Viņiem tas bija psiholoģiski grūti, bet šogad jau vairs nebija ne mazāko šaubu. Turklāt viņi, atšķirībā no mūsu sabiedrības, uzticas saviem politiķiem un savai valdībai. Ļoti uzticas. 

Vai, jūsuprāt, Somijai arvien vajadzētu plaši vaļā turēt savus vārtus un laist iekšā Krievijas tūristus? Nupat redzēju video no robežpunktiem ar garām rindām. Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva ir stingri teikušas, ka šo visu tūrisma lietu pārtrauks, bet daudzi krievi arvien ļoti raujas uz Somiju. 

Viņi raujas uz Somiju, bet viņi izmanto Somiju kā tranzīta pieturu, lai dotos tālāk uz Rietumu pasauli. Somi par to ļoti diskutē un meklē juridiskus [ceļus]. It kā sabiedrībai ir ļoti skaidrs, ka to nevajadzētu atļaut, bet politiķi meklē juridiskus attaisnojumus, lai to izbeigtu. Praktiski šīs sarunas un diskusijas jau ir pie finiša. Bet es zinu arī otru pusi, es zinu cilvēkus Somijā, kas izīrē vasaras mājiņas, un es zinu tādus, kas tūristiem no Krievijas vairs vienkārši neizīrē. Tad, ja viņi redz uz ielas Helsinkos cilvēkus, kas ir acīmredzami atbraukuši izklaidēties [no Krievijas], viņi pieiet klāt un saka "Slava Ukrainai!" un nedzird atpakaļ tos sakām: "Varoņiem slava". 

Zinot, ka jūs ļoti labi pazīstat Somijas politiku un sabiedrības noskaņojumu, vēlos pajautāt arī par pēdējo dienu skandālu par Somijas premjerministri Sannu Marinu. Es teikšu godīgi, man viņas ir nedaudz žēl. Atgādināšu, ka internetā noplūda video no kādas privātas ballītes, kurā ļoti jestri dejoja arī Somijas valdības vadītāja. Video aizgāja pa visu pasauli, un bija diskusijas par to, vai tā ir premjerministres cienīga uzvedība, tika pieprasīts arī narkotiku tests, kas bija negatīvs. Kā jūs uz šo visu raugāties? 

Par šo gadījumu tiešām runā daudz, un, starp citu, viņa pati bija tā, kas to testu iesniedza, pirms vēl viņai lūdza to darīt, pieprasīja. Jā, tas droši vien bija neapdomīgs solis tādā ballītē, bet jāpievērš uzmanība arī otrai pusei. Otra puse un otrs aspekts bija tāds, ka pirmais, kas par to sāka runāt, kas to video palaida tīklos, bija galēji nacionālais portāls, un ļoti daudzi arī nopietni žurnālisti aizgāja tam līdzi. Tagad Somijā notiek diskusijas par to, kas notiktu tādā kiberuzbrukuma gadījumā, ja tik viegli var nopietni pētoši žurnālisti uzķerties, paļauties. Tas noteikti bija neapdomīgi, ka viņa tur piedalījās, ka viņa tur gāja, bet es nezinu, kā būtu tad, ja viņa būtu bijusi piecdesmitgadīgs vīrietis un tas būtu noticis – troksnis droši vien būtu mazāks. 

Tik tālu par Somiju, bet, raugoties nākotnē, tuvojas Saeimas vēlēšanas, mēs ar bažām raugāmies, kas notiek Ukrainā – kāds ir jūsu skats mūsu valsts, mūsu Latvijas nākotnē?

Man nav gluži tā, kā bija manai klasesbiedrenei, kurai mans tēvs esot teicis: "Tavs nepamatotais optimisms tevi izglābs." Viņa man to vienmēr saka. Bet ar katru savu šūnu es esmu ļoti liela optimiste. Es ticu, ja mēs spēsim ievēlēt gudru Saeimu, diemžēl tas ir ne tikai atkarīgs no tā, vai visiem ir augstākā izglītība, kā mēs to zinām. Tā ir laba prasība, protams, bet mēs zinām, kādi cilvēki var būt ar augstāko izglītību mūsu pašu valstī. Ja mums būs gudra Saeima, ja mums būs gudrs premjerministrs un godprātīgs, īsts valstsvīrs, un prezidents, un ministri, un valdība – ja būs tādi cilvēki mūsu priekšā, tie spēs apvienot mūsu ļoti daudzšķautņaino un dažādi domājošo sabiedrību. Vienlaikus es nedomāju, ka visiem ir jābūt vienādiem, bet

par to man tomēr ir pārliecība – ja mēs neticēsim savai zemei, savai valstij, savai tautai, savai valdībai un saviem valstsvīriem, tad kurš tad viņiem ticēs?

Tas tāds ideālisms, protams, bet es tomēr ticu, ka tas tā būs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti