«Gan reanimācijas aprīkojums, gan atombumba ir dzimusi kāda cilvēka galvā» – Sanita Osipova par apziņas, vārda un jaunrades brīvību

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Mēs bieži jautājam: "Kas lācītim vēderā?", lai saprastu, kur slēpjas būtība. Protams, ir svarīgi noskaidrot – "kas ir vēderā", taču daudzkārt būtiskāk ir saprast, "kas darās galvā". Tieši tas, kas noris galvā jeb apziņā, padara katru no mums par vienreizēju, neatkārtojamu, īpašu personību. Nosaka mūsu identitāti. Tieši apziņa nošķir identiskos dvīņu, pat ja viņu ģenētiskais kods ir vienāds. Katrs no viņiem ir vienreizēja personība, lai gan vizuāli viņi var arī nebūt atšķirami.

Apziņā nemitīgi noris aktīvi procesi, kas nosaka mūsu izvēles un darbību. Mēs nespējam atslēgt apziņas plūsmu, un tā reizēm mūs "norok" apstrādājamās informācijas daudzumā un rada trauksmi. Šobrīd tiek piedāvāti dažādi laicīgi kursi un reliģiskās prakses, lai cilvēks apgūtu prasmi atslēgt aktīvo domāšanas procesu. Tomēr jāatceras, ka arī meditācija ir apziņas process, vingrinājums, fizkultūra apziņai.

Apziņā tiek krāta informācija, pieredze, veidoti plāni, kopta gaume, politiskie uzskati, izvēlētas pareizās diētas, formulētas karstākās vēlēšanās, reliģiskā pārliecība, izdzīvota mīlas trauksme un naida mokas. Cilvēku apziņā tiek formulētas vērtības, radītas normas, pēc kurām būtu jādzīvo pašiem un citiem. Tiek radīti un noārdīti stereotipi jeb tipveida vērtējums vai risinājums visām līdzīgām situācijām, kad apziņa secina, ka kāds stereotips vairs neatbilst jaunajai pieredzei.

Cilvēka apziņa ir vesela pasaule, kas veido cilvēka dzīvi, bet kolektīvā apziņa visas sabiedrības dzīvi. Tieši apziņa jeb saprāts padara mūs par cilvēkiem, par neapstrīdamu vērtību.

Tā uzskatīja apgaismības filozofi, kuru idejas liktas pamatā mūsdienu Rietumu sabiedrībai un kalpo par cēloni, kāpēc mēs tiecamies dzīvot demokrātijā.

Apziņa kā atmiņa glabā mūsu pagātni, apziņa kā sapņi un vēlmes nosaka mūsu nākotni. Apziņa kā izvēle un darbība ietekmē dzīvi šodien. Neviens cits, izņemot katru no mums, netiek klāt šai bagātību krātuvei, kuru mēs ar gadiem gan papildinām ar jaunām zināšanām, gan bagātinām, noslīpējot iepriekš uzkrāto.

Cilvēka apziņai nav robežu, cilvēka iztēles attīstība ir neparedzama, jo katras jaunas zināšanas vai pārdomas var radīt jaunus iespaidus, risinājumus, emocijas, pārdomājot jau iepriekš zināmo. Tāpēc pat viskonservatīvākā sabiedrība, kas stingri turas pie noteiktām vērtībām un atbildēm, laika gaitā kaut arī nemanāmi, taču mainās.

Cilvēka apziņas spēks ir progresa vienīgais virzītājspēks. Tas var būt gan dzīvinošs, gan postošs. Gan reanimācijas aprīkojums, gan atombumba ir dzimusi kāda cilvēka galvā.

Apziņas brīvība ir visu citu cilvēka brīvību priekšnoteikums un pamats, jo tā nosaka, kas mēs esam, kādu privāto dzīvi mēs veidosim, iestāsimies kādā reliģiskā konfesijā vai dibināsim savu reliģisko organizāciju, kādu profesiju izvēlēsimies, vai iegādāsimies privātīpašumu, vai aizstāvēsim savas tiesības tiesā, vai piedalīsimies valsts un pašvaldību darbībā.

Apziņas brīvība ir absolūta. Tajā neviens nedrīkst iejaukties. Mūs nedrīkst fiziski piespiest atteikties no saviem uzskatiem, pat ja citi tos uzskata par maldiem un cenšas mūs "atveseļot", veicot piespiedu operāciju smadzenēs vai "ārstējot" ar elektrošoku, līdz mēs sākam domāt pareizi.

Atņemot apziņas brīvību, mēs atņemam cilvēkam viņa identitāti, viņa cilvēcību. Mēs vienkārši "izdzēšam" cilvēka būtību.

Prasība pēc apziņas brīvības, kas šobrīd ir Rietumu sabiedrības viena no pamatvērtībām, skaidri tika formulēta 18. gadsimta apgaismības filozofu darbos un pirmo reizi izcīnīta Franču revolūcijas laikā, nošķirot baznīcu no valsts. Par apziņas brīvības saturu un nozīmi mūsu sabiedrībā sen nav bijušas publiskas debates, jo tā ir pašsaprotama. Bet ar pašsaprotamām lietām, ja par tām ilgi klusē, ir tā, ka mēs piemirstam, cik ļoti tās ir nozīmīgas, kāds ir to patiesais saturs, un kas notiks, ja mēs "atvērsim Pandoras lādi", gribot tās apšaubīt kā absolūtas vērtības.

Ja mēs klusējam, neviens nezina, kas notiek mūsu galvā, ja nu vienīgi ķermeņa reakcijas mūs nodod: smaids, asaras, drebuļi, sakosti zobi – tas liecina par to, kas notiek mūsu domās. Taču cilvēks dzīvo sabiedrībā un tikai cilvēciski ir sadarboties un dalīties ar citiem. Ar savā apziņā uzkrāto un radīto mēs dalāmies ar citiem komunicējot, proti, sazinoties dažādās formās: vārdos, žestos, rakstos, zīmējumos utt. Vārda brīvība ļauj izpausties apziņas brīvībai, saslēdzot atsevišķu cilvēku apziņas vienotā veselumā. Vārda brīvība ir vienīgās durvis uz to, kas notiek otra cilvēka prātā. Arī vārda brīvība ir neapstrīdama pamatbrīvība, kas ļauj ikvienam no mums iekļauties un piedalīties sabiedrības dzīvē, dalīties ar pārdomām, kritiski spriest, piekļūt informācijai un to izplatīt.

Demokrātiska valsts balstās pilsoniskās sabiedrības locekļu kopīgās aktivitātēs, gan veidojot ekonomisko, kultūras, sporta vai pašpalīdzības sistēmu, gan atbildīgu pilsoņu līdzdalībā politiskajos procesos. Tieši sabiedrības locekļu brīva savstarpēja komunikācija ir vienīgā demokrātijas pastāvēšanas forma. Cilvēki iegūst patiesu un pilnīgu informāciju par politiskajiem procesiem, analizē tos, dalās pārdomās, dibina partijas, izsaka valsts vai pašvaldību institūcijām kritiku, konkretizējot, kādā valstī mēs gribam dzīvot un kas mums kā pilsoņiem nav pieņemams. Vārda brīvība ceļ un attīsta valsti. Arī Latvijas Republikas dibināšanas akts ir izteikts vārdos, kas iekļāva kopīgo apziņu par savas valsts dibināšanu.

Vārda brīvība var tikt ierobežota, taču demokrātiskā tiesiskā valstī ir noteikta ļoti augsta latiņa, lai likumdevējs varētu tiesiski ierobežot personas vārda brīvību. Pamattiesību ierobežojumus drīkst noteikt tikai likumdevējs, kuru lemt ir pilnvarojusi tauta, iepriekš rūpīgi izsverot, vai ierobežojums ir nepieciešams un samērīgs.

Latvijas Republikā ir noteikti atsevišķi vārda brīvības ierobežojumi, piemēram, ir aizliegta naida kurināšana.

Vārda brīvībai ir dažādas formas, tā sevī iekļauj jebkāda veida komunikāciju ar sabiedrību. Tomēr gan cilvēktiesību, gan pamattiesību likumdevēji ir atsevišķi izcēluši zinātniskās un mākslinieciskās jaunrades brīvību kā atsevišķas pamatbrīvības.

Gan zinātnieks, gan mākslinieks, publicējot savu darbu, varētu izmantot vārda brīvības aizsardzību, tomēr viņu darbība bauda papildu tiesisko aizsardzību. Satversmē tas ir 113. pants.

Esmu daudz domājusi: kāpēc? Liekas, ka zinātnē ar vārda brīvību varētu nepietikt, jo zinātnē katrā laika posmā ir jautājumi, uz kuriem ir atrasta pareizā atbilde un valdošā zinātniskā skola vienkārši nepieļauj, ka šī atbilde varētu tikt pārskatīta. Tāpēc zinātnieks ar savu vārda brīvību nostājas nevis vienkārši pret sabiedrisko domu, bet gan pret labi organizētu un bieži valsts atbalstītu sistēmu. Taču tieši zinātniskās jaunrades brīvība, kas izlauzās vispirms no reliģiskajiem (zinātnieki līdz ar ķeceriem un raganām bija galvenie inkvizīcijas upuri), pēc tam no valsts cenzūras ierobežojumiem (padomju valsts savulaik cenzēja, piemēram, Valda Birkava grāmatu kriminoloģijā, liekot dzēst statistikas datus, kas neatbilda padomju ideoloģijai), nodrošina mūsu dzīvē to komforta līmeni, ko baudām šobrīd, kā arī meklē jaunus risinājumus, lai rītdiena būtu labāka nekā šodiena.

Ar mākslinieku jaunradi ir vēl sarežģītāk nekā ar zinātnieku jaunradi, jo tā aicina ne tikai domāt ar prātu, bet arī ar sirdi uztvert, pārdzīvot, izjust. Tā mākslinieks ar savu darbu ietiecas dziļi cilvēka apziņā. Katrs cilvēks mākslas darbā, vienalga, vai tā ir deja, vai dziesma, dzejolis vai skulptūra, var ieraudzīt kaut ko savu, bieži formulējot sev pilnīgi citu domu, nekā mākslinieks, darbu radot, ir ielicis.

Māksla kopj un slīpē mūsos cilvēka dabas smalkākās šķautnes, modina empātiju, sniedz svešu pieredzi, atgādina to, ko vēlamies aizmirst, liek uzdot jautājumus sev pašiem, kurus bieži nemaz neesam vēlējušies uzdot.

Māksla var būt gan dziedinoša, gan nomierinoša, gan rosinoša, gan postoša. Taču nevis pati māksla, bet gan tas, kā mūsu apziņa reaģē uz konkrēto mākslas darbu.

Viens, teātra izrādi skatoties, raud, cits – smejas, trešais sarkst, jo viņa apziņa atpazīst kādu neķītrību, ko neviens cits neredz. Nav pareizas vai nepareizas mākslas, nav pareizas vai nepareizas apziņas reakcijas uz konkrēto mākslas darbu. Viss ir kārtībā, kamēr mēs pārspriežam, slavējam vai kritizējam, peļam.

Nekas vairs nav kārtībā, ja mēs, lai paši nejustos neērti, gribam ierobežot cita cilvēka – mākslinieka –, kā arī pārējās publikas, kas gribētu paši spriest par mākslas darbu, tiesības to darīt.

Pārdomām: pirms vairāk nekā simt gadiem, vēl Krievijas Impērijas laikā, Rīgā valdīja liels satraukums. Pilsoniskā sabiedrība uztraucās par apdraudējumu pilsētnieku tikumībai, jo tagadējā operas skvērā bija novietota strūklaka – puskaila sieviete. Krievijas Impērijā baznīca nebija nodalīta no valsts: tā bija kristīga valsts, kurā tika piekopta stingra cenzūra, tomēr strūklaka mūs priecē jau otro gadu simteni...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti