Esmu bijis bērna kopšanas atvaļinājumā. Saruna ar mūziķi Kārli Būmeisteru par tēta lomu

Tēva uzdevums ir iemācīt bērniem domāt ilgtermiņā, pārliecināts ir Kārlis Būmeisters – mūziķis, politiskais padomnieks, kā arī Edvarta (6) un Matildes (2) tētis. Abi ar sievu Lindu strādā Eiropas Savienības struktūrās Briselē, kas ģimenei nozīmē dzīvi Briselē ar nemitīgu kursēšanu un lielu piemērošanos.

Profesionālajā dzīvē Briselē Kārlis ir Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejas politiskais padomnieks, Linda – Eiropas Komisijas auditore. Ar ģimeni kopā bieži ceļojis arī suns Rūdis (10), kas pēc radu rakstiem ir dziedātāja Mārtiņa Freimaņa leģendārās taksenes Pepes dēls. Kārlis smej, ka Rūdi uzskatot par savu vecāko dēlu, ko cirtaini melnais Būmeisteru dzimtas pārstāvis ar stabilu pašvērtību arī apliecina, paskaļi uzrejot un kontrolei apošņājot katru svešu ienācēju mājā. Kad Rūdis ir samiernieciski apgūlies uz dīvāna, intervija var sākties.

Mans tētis

LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.

Vai tu atceries brīdi, kad uzzināji, ka būsi tētis?

Jā, kā tad! Tie bija Vecāķi, kur Linda man pateica. Tā ir vieta, kas mums visai ģimenei ir mīļa un kur mēs vasaras pavadām. Mēs nolēmām neuzzināt, kāds būs dzimums, jo es biju gana pārliecināts, ka būs puika. Dažkārt tā, protams, bija vairāk vēlmju domāšana. Jo pie sevis ik pa brīdim domāju: nu, bet ja būs dāma, – ko es ar viņu darīšu? Man jau arī nebija māsas, ar meitenēm nekādas pieredzes. Es nemaz nevarēju iedomāties, ka ar jaunkundzīti, kas tagad ir ieradusies, būs tik forši.

Un kas ir tas foršais?

Tas, piemēram, ka cilvēks apgūst daudz dzīves iemaņu nevis caur mums, vecākiem, bet caur lielo brāli. Es domāju tieši par savstarpējo draudzību, empātiju, mīļumu. Viņa to pati neapgūtu, ja nebūtu, kas parāda. Pret vecākiem ir kaut kas cits nekā pret brāli. Ar lielu prieku viņa skrien brālim pretī, kad abi ar dēlu aizejam viņai pakaļ uz bērnudārzu. Vai katru reizi pajautā, kā gāja skolā, vai – ko redzēja sapnī? Viņiem ir atsevišķas gultas, bet mums katru vakaru ir diezgan garas pārrunas iet uz savu gultu, jo viņai patīk vairāk pie brāļa iekārtoties.

Tu, būdams ģimenē viens bērns, to neizbaudīji, vai ne?

Kārlis Būmeisters

Plašāku publiku savaldzinājis jau agrā bērnībā - kā Maestro Raimonda Paula izredzētais, apņēmīgais un ar vīrišķīgu tiešumu apveltītais “dzeguzēns” (bērnu vokālā ansambļa “Dzeguzīte” dalībnieks). Pauls, starp citu, ir arī viņa vēlākā skatuves vārda – Kaža – autors. Kārlis kopš 3 gadu vecuma piedalījies arī dažādos Latvijas Televīzijas projektos (“Miedziņš nāk”, “Vakariņa pasakas” uc). Toreiz vēl sava tēva uzvārdā – Golubovs. Taču vēlāk – pēc tēta ierosinājuma – pārņēmis sava vectētiņa, padomju laika disidenta, zinātnieka un dzejnieka Jura Būmeistera dzimtas vārdu.

Taisnība, jā. Tāpēc es to ar lielu prieku arī piefiksēju. Protams, es jau neesmu viens, kas bērnus audzina, ir jau arī otrs cilvēks. Ar Lindu mums lietu izpratne saskan, jau pirms sāc paskaidrot. Ja ir četras debess puses, tad mums ir plus/mīnus uz vienu. Un arī – mēs abi divi kā jauni vecāki, kas sākuši draudzēties jau tīņa gados  (Linda un Kārlis iepazinās, mācoties vienā klasē Āgenskalna Valsts ģimnāzijā), viens otru savā ziņā esam izveidojuši. Tādus, kādi esam šodien. Bet es domāju, ka mums šajā ziņā ir krietni vieglāk.

Cik jūs gadus esat kopā?

15.

Tik ilgi??? Cik tev tagad ir gadu?

Nezinu (smiekli). 34!

Tad jau jūs esat visādām krīzēm izgājuši cauri?

Nu ja. Arī finanšu! (smiekli)

Tā jau vieglākā! (smiekli) Pag, bet tad jau pirms bērniem jūs bijāt 8 gadus kopā?

Jā. Un apprecējāmies mēs tikai pēc. Tāds spontāns lēmums. Tas nebija pat bērnu dēļ. Varbūt tas mazliet svaru kausus pacilāja. Vecāki, jau protams, arī kaut ko komentēja. Bet tas bija drīzāk bija emocionāls lēmums.

Ko tu domā par pāru vēlmi dzīvot kopā, nereģistrējot laulību?

Nu nevajag arī iespringt. Līdz šim lēmumam ir jānonāk. Ko es gan pamanu jauniešu vidū, ir sajūta, ka laulība šķiet kaut kas spraigs un ierobežojošs, iegrožojošs. Tas, kādu laulības dzīvi veidosi, ir īstenībā atkarīgs no jums abiem. Pat ne tik daudz no bērniem, jo jāsaprot, ka viņi jau izaugs, aizšaus prom, bet jūs atkal paliksiet divatā – tāpat kā sākumā. Ar to vajag rēķināties.

Bet varbūt, ka Linda gribēja ātrāk precēties. Tu tikai nepavaicāji?

Gan jau, ka gribēja. (smiekli) Un, visticamāk, ja es būtu zinājis, ka būs tik forši, arī bērnu audzināšana, es būtu uz to gājis krietni ātrāk…

Tu biji arī bērnu kopšanas atvaļinājumā?

Jā. Saskaņā ar Beļģijas likumdošanu es varu paņemt sešus mēnešus bērna kopšanas atvaļinājumu jebkurā brīdī līdz bērna 12 gadu vecumam. Latvijai atvaļinājumi ir garāki, Latvija ir šajā ziņā liels malacis. Nu, lūk, mēs abi bijām bērnu kopšanas atvaļinājumā kopā, lai pavadītu pēc iespējas vairāk ar mazajiem cilvēkiem.

Tu biji pilnas slodzes vecāks, kas viņus cēla augšā, mazgāja, ģērba, baroja, vadāja?

Nu kā tad! Lai gan bija arī laiks, kad biju prom. Vieglāk palika, kad pārvācāmies uz Briseli.

Un kā?

Nu, par atvaļinājumu to grūti nosaukt (smiekli)! Bet – es nekad nekautrējos arī teikt: man ir stiprs cilvēks pie sāniem. Kopumā mums jau vēl visam fonā tā braukāšana – esmu jau aizmirsis, cik dzīvokļos esam dzīvojuši – Rīgā esam dzīvojuši gan atsevišķi, gan pie Lindas vecākiem, Briselē – vismaz septiņus dzīvokļus esam nomainījuši. Nepārtrauktas izmaiņas.  Edvartam ir nācies dārziņus, draugus mainīt, audzinātājas un klases. Un mēs piesardzīgi radinājām Edvartu pie pārmaiņām, lai tās viņu arī rūda.

Savukārt māsiņai mēs mēģinām rutīnu vairāk iestrādāt. Piemēram, vakarā ir secīgi vairākas lietas: mazgāšanās, grāmatiņa, gaisma ieslēgta un izslēgta… Tāpat no rīta. Un, ja kāda no tām lietām neizdodas pareizajā kārtībā, tad uzreiz ir jautājums. Bet man ir sajūta, ka bērnam vajag ļaut pielāgoties. Un Edvarta piemērs to apliecina.

Bet vai tu vari fiksēt brīdi, kad tu piedzimi kā tēvs?

Es domāju, ka tas bija uzreiz. Tādas gādības ārējās izpausmes man nekad nav bijušas svešas. Arī nejūtos neērti kādu samīļojot, sabužinot. Gan kā meitas tēvs, gan arī puikas tēvs – abi bērni saņēmuši vienādas mīļuma izpausmes.

Tu daudz runā par empātiju, emocionālās inteliģences kategorijām, vai tu esi arī studējis to?

Īsti ne. Mums ar sievu bija vienošanās, ka es nelasīšu tās pašpalīdzības grāmatas, piemēram, “Kā izaudzināt miljonāru?” (smiekli), bet rīkošos pēc savas sajūtas. Linda savukārt lasīs. Un, ja es kaut ko darīšu nepareizi, tad viņa mani “pačubinās”? Tādi brīži, protams, ir.

Es arī, protams, esmu dzirdējis, ka vīrietim bērns ir problēma, ka viņš nav spējīgs emocionāli ar sevi tikt galā. Bet tajā vidē, kas ir manējā, mēs it kā visi kā karjerās, tā hobijos esam tādi “aironmeņi” (Kārlis šogad veicis triatlona sacensību “Ironman” 70,3 jūdžu distanci, kas iekļauj peldēšanu, velo braucienu un pusmaratonu, uzrādot 2. labāko rezultātu starp Latvijas triatlonistiem savā vecuma grupā – red.), bet visi esam gatavi darīt, ko citi sauktu – sievišķīgas lietas… Cita lieta, ir slinkums pāri visam, vai ne? Piemēram, pusstundu pirms nāci ciemos, kā tu domā, kurš to istabu bišķi piekārtoja? Es vai Linda? (smiekli)

Tad vienīgā tava sliktā īpašība ir, ka tu esi nekārtīgs (smiekli)?

Nu plates un mašīnu es cenšos turēt lielā kārtībā, piemēram…

Traukus tu mazgā?

Traukus es mazgāju regulāri, bet, lūk, tā problēma esot, ka es mazgājot nekārtīgi. Un mana atbilde ir: kamēr tur nelips nekas klāt, ir labi. Mums taču visiem vienas asinis te ir. Kad nāks ciemiņi, kā teikt, uz sudrabkāzām, tad nomazgās kārtīgi.

Vai tu dari kaut ko citādāk nekā tavs tētis?

Gan jau, ka jā. Redzi, tas laiks jau pamainījies. Brīvība, ko mēs varējām atļauties, augot Vecāķos, ar iespējām 50 reizes dienā sevi nosist, nokrist kaut kur, tā šodien vairs nepastāv. Gluži vienkārši – vecāks par to tiktu sodīts. Man bērnībā vienīgais ierobežojums bija, ka pret saules rietu ir jābūt mājās (smiekli). Bet ko tu dari līdz tam saules rietam, par to neviens īsti neuztraucās.

Kas ir trakākais, ko tu esi darījis?

Simtiem lietu. Gan alkohola un smēķēšanas lietas, gan, tā teikt, nacionālās pašnoteikšanās meklējumi bija daudzkārt vienkāršāki. Bērniem deviņdesmitajos, vai dieniņ, viss kas bija pieejams. “Švaļu lietas”. Nemaz nevar stāstīt.

Tu domā, ka savu dēlu varēsi vairāk nokontrolēt?

Jā. Bet tai paša laikā – ir lietas, kas ir pārmantotas no maniem vecākiem. Parādīt vērtību kompasu. Nevis bērnu iegrožo, bet parādi atšķirību starp labo un slikto. Piemēram, labestība pret citiem. Īstermiņā, šķiet, tas varētu arī traucēt.  Kaut vai pirmajās klasēs.

Bet tēva uzdevums, man šķiet, iemācīt domāt nevis īstermiņā, bet ilgtermiņā. Piemēram, ko tava izturēšanās liecinās kā par cilvēku, kad tu būsi pieaudzis? Un kāpēc citi gribēs ar tevi komunicēt: vai tādēļ, ka tu esi sportisks un bagāts, vai tādēļ, ka tev varēs visu izstāstīt, ka tu vienmēr būsi uzticams? Un tas ir neatkarīgi no tā, vai tev būs 40 vai 80 gadi.

Nu tie jau tādi ļoti skaisti vārdi, bet, ja bērnam skolā kāds bliež pa galvu, tad kā viņam domāt ilgtermiņā?

Tieši tā! Daudzi vecāki saka: bliez pretī! Mana ideja, ko es savam dēlam saku, lai viņš neveidotos tāds mīkstmiesītis: pamēģini vēlreiz! Tā, lai viņš saka tam bliezējam: Ja tu vēlreiz tā izdarīsi, tad būs slikti!

Jā?

Jā, jā, jā! Un, cik saprotu, tad Edvartam tas ir strādājis. Futbolu spēlējot, tur bija gadījums. Nu jā. Bet vispār, par tēva uzdevumu runājot, man šķiet, ka labs tēvs ir tāds, pie kā var atnākt un visu izstāstīt. Es nesaku, ka es tāds esmu. Jo reiz, kad bija problēma, Edvarts neatnāca pie manis. Pēc tam uzzināju, ka viņš ir baidījies, ka es būšu ļoti dusmīgs. Nu tie ir tie brīži, kad es saprotu, ka kaut kas nav bijis pareizi manā rīcībā.

Tavs tēvs tev bija draugs?

(ilgi domā) Lielos vilcienos, jā.

Tev nebija bail no viņa?

Es domāju, ka Edžam no manis ir vairāk bail, nekā man bija no sava tēva. Nu vienkārši arī laiks ir vairāk mainījies, agrāk nebija tāds uzsvars uz audzināšanu. Es jau arī augu ar vecvecākiem. Ar opi. Tieši no viņa man tā empātija ir “iesēdusies”. Viņš nebija tas, kas manu dzīvi iegrožoja. Pie viņa vienmēr varēja aiziet, kad bija nepatikšanas. Ja kādu latiņu vajadzēja – varēja paprasīt. Un ko mēs ar sievu arī tagad turpinām – nejaukties visu laiku ar savu autoritāti, ļaut pašam kļūdīties, paklupt. Nevis skriet uzreiz ar šo: kas ir noticis? Jo es jau tevi tik ļoti mīlu, vai ne? Jo tad jau tas cilvēks uzreiz sāk to izmantot, un tā kļūst vēl lielāka problēma. Mēs ar sievu tieši otrādi – neko daudz nereaģējam, ja nokrīt, lai pieceļas un skrien tālāk. Un tad mēs viens otram tādu garīgo “high-five” (dod pieci – no angļu val.) uzsitam, kaut kas ir izdarīts pareizi (smiekli).

Nu, labi. Bet kā tu viņus ierobežo? Pēršana un veco laiku metodes aizliegtas…

Nu jā, tā tas ir. Bet zini, kas mani bērnībā nopēra? – opis! Vienu reizi mūžā, es labi atceros. Ne tēvs, ne māte, bet mans mīļais opis.

Un par ko? Atceries?

Nu iemesli bija 1000 dienā!!! Ņem un izvēlies! Arī viņam kādā brīdī izbeidzās pacietība. Bet vai šis pēriens ir atstājis negatīvu iespaidu? Domāju, ka nē. Nu tagad tas ir izbeidzies saknē, un protams, es nesaku, ka pērt ir labi…

Bet vai tu to varētu vispār nodarīt savam bērnam? Domāšana ir mainījusies.

Es domāju, ka nevarētu. Bet stingrība atsevišķos brīžos… Es esmu viņu tēvs. Ne tikai draugs. Manuprāt, ir svarīgi cilvēkam iemācīt veselīgu un drošu attieksmi pret autoritāti. Ja bērnam autoritāte ir vecāks – cilvēks, kuram vienmēr būsi vissvarīgākais pasaulē, tas var ilgtermiņā radīt veselīgu izpratni pret to un arī atpazīt un noturēties pretī negatīvi virzītai autoritātei.  Jo citādi tā tāpat kādu dienu maskējusies piezagsies tev nemanot – priekšnieka, partnera, sliktākajā gadījumā drauga vai kāda nākamā “ulmaņa” izskatā. Un tad, ja būsi ievainojams, apjucis, tas var dārgi maksāt kā pašam, tā arī sabiedrībai kopumā. Tad mēs būsim te visi stilīgi apgarotie pasaules pilsoņi, kuriem patiesībā nemanot visu dienaskārtību nosaka smalki izrēķināta popkultūra, burbuļi un bildes soctīklos. Autoritārs halo efekts, par ko mums nav nemazākās nojausmas un saprašanas. Un mazajam cilvēkam tajā “žļurā” ir jāatrod sevi.  

Piemēram?

Nu, piemēram, nedrīkst aiztikt manu nenormāli dārgo tumbu (smiekli). Kura Edvartam, protams, ir parasta kaste. Man tā ir divu mēnešu alga (smiekli). Nu labi, tas nav labs piemērs. Kaut kas saistībā ar bīstamību. Saistībā ar grilu vai mašīnu. Un, ja es saku “nedrīkst!”, tad ir vispirms darbības pārtraukšana, un pēc tam viņš var pajautāt: “kāpēc nedrīkst?” Un es varu bez šaubām atbildēt. Bet tagad bieži tolerantajā pasaulē ir otrādi: tu viņam aizrādi, bet bērns turpina darīt ar domu – nu, paskaidro, kāpēc, un tad es izdomāšu – pārtraukt vai ne. Cilvēkam vajag paskaidrot, par to nav runas, bet bērna paša veselības labad svarīgi, lai jautājumu un atbilžu sesija seko pēc tam. Un tādējādi viņš ar laiku sapratīs, ka vecāks jau īstenībā nerunā blēņas. Cerams.  

Protams, ir vērts limitēt tos brīžus, kad tu saki “nedrīkst!” Nu, ja viņš skries par neēvelētu dēli, – lai skrien. Ievilks skabargu, pēc tam izvilks. Iemetīs bumbu Lindas rozēs, nu – nekas jau tik traģisks…

Redz, Lindas rozes jau nav tik svarīgas kā tava tumba, vai ne? (smiekli)

Jā! (smiekli) Linda droši vien teiktu citādāk! Nu, jā, bet svarīgi, ka autoritāte izpaužas tajā, ka tiklīdz es saku “nedrīkst!”, tā ir darbības pārtraukšana. Un pēc tam seko paskaidrojums, kāpēc nedrīkst?

Bet tu es viņu esi licis kaktā, rāvis aiz rokas, distancējis kādā veidā? Kad pacietība ir uz robežas?

Jā, ir nācies, bet tad jau tu demonstrē pats sev savu nespēju, viss pārējais ir izmēģināts.

Vai licis tumšā vannas istabā “padomāt”? Kā man bērnībā.

Nē, vēl nē! (smiekli) Man par lamu vārdiem smērēja sinepes uz mēles.

Tagad par angļu vārdiem varētu smērēt laikam. Iepretim latviešu.

Nu tad pa taisno uz bāriņtiesu (smiekli). Bet skaidrs, ka sodi arī liecina, ka tev kā vecākam ir visi citi ieroči beigušies, vai ne? Mēs mēģinām pēc tam ar dēlu arī izrunāt, kāpēc bija problēma, kurš bija vainīgs.

Svarīgi jau, ka jūsu starpā ir arī daudz lietu, kas stiprina draudzību kā tādu. Jūs daudz lasot?

Jā, es ļoti laicīgi sāku ar to. Man vecāki nelika lasīt, man gan arī bija ļoti liela slodze, bet es būtu gribējis, ka es būtu lasījis daudz vairāk. Tāpēc loģiski, mēģinu to labot. Starp citu, viena no lieliskākajām grāmatām, ko lasīt tētim kopā ar savu zēnu, ir Klīdzēja “Cilvēka bērns”. Boņukam bija laikam septiņi gadi, manam Edžum – pieci gadi, tā lieliska.

Vēl. Grāmatu lasīšana ir arī veids, kā iegūt iemaņas, kā kaut ko darīt lēni. Lai 15 gados neliekas traki, ka kaut kas notiek lēni. Jo patiesībā dzīvē iemaņas, kas ir sarežģītas un līdz ar to arī vērtīgas darba tirgū, ir apgūstamas tikai lēni. Ātri var iemācīties sniegu šķūrēt.

Saruna ar Kārļa sievu Lindu

Kārļa sieva Linda visu intervijas laiku strādā blakus istabā pie datora, tāpat kā tagad daudzi no mums – attālināti. Kad intervijai ar Kārli jāliek punkts, jo viņam jāskrien pakaļ dēlam, Linda iznāk no blakus istabas un labprāt piekrīt mazai sarunai.  Kārlim steidzoties prom, abu bezvārdu komunikācijā jūtama saprašanās, kā tas mēdz būt pāriem, kuru starpā nostiprinājies sadarbības gars.

Linda: Lielākoties ar mūsu dzīvesveidu starp divām vai pat trim valstīm mēs nekoncentrējamies uz sīkumiem, bet uz lielām lietām. Tā kā darba dienās maināmies Briselē, svarīgi saorganizēties.

Kā jūs raksturotu Kārli kā tēti?

Kārlis ir ļoti foršs tētis. Par to man arī nekad nebija šaubu, ka tā būs. Viņš nav arī tāds tradicionāls tētis. Proti, viņš ir spējis saglabāt arī tādu bērna skatienu sevī. Ar puiku bieži sarunājas kā puika ar puiku. Viņiem ir ļoti daudz aktivitāšu, kas ir Kārļa izdomātas.

Piemēram?

Basketbols, viņi mētā bumbu grozā. Nu tagad viņi abi dosies uz karoga uzvilkšanu (intervija notiek 17. novembrī, pirms Latvijas dzimšanas dienas) Līgatnē, pie Kārļa drauga. Kārlis vispār ļoti nopietni nodarbojas ar dzimtenes audzināšanu. Uz 11. novembri viņš ar dēlu bija izrunājis Lāčplēša dienas vēsturiskos notikumus, zīmēja pat Latvijas karti, kā tie notikumi virzījās. Abi kopā lasa grāmatas, jau gana sarežģītas – piemēram, Pumpura “Lāčplēsi”, Valda “Staburaga bērnus”. Un Kārlis arī tā forši izdomājis: sākumā grāmatu izlasa un pēc tam noskatās filmu, ja ir ekranizējums.

Kārlim ir pilna galva ar idejām. Tētis ar lielu iniciatīvu.

Jā. Un tai pašā laikā viņš māk novilkt robežu – gan stingrs, gan mīļš. Viņiem ar abiem bērniem ir ļoti ciešas attiecības, abi ļoti grib rāpties Kārlim klēpī. Viņš noteikti nav tāds distancētais tētis, no kura bail vai kam nav laika. Jā, ir vēl arī slēpošanas aktivitātes! Edvarts slēpo no trīs gadu vecuma, kas arī ir Kārļa iniciatīva. Braucam uz Itāliju slēpot un Edvartu ņemam līdzi. Es braucu ar sniega dēli, viņi – ar slēpēm. Un vēl – peldēšana. Edvarts jau labi prot peldēt. Jo Kārlis pats ir ļoti sportisks, arī ļoti radošs, un visu to viņš grib nodot bērniem.

Jūs stāstāt visu tik ideāli, ka grūti noticēt. Esmu dzirdējusi arī pavisam citādus stāstus, ka tētis atsakās bērniem gan mainīt pamperus, gan pat kautrējas veikalā tos nopirkt.

Mēs jau ar Kārli runājām, ka varbūt dzīvojam tādā savā burbulī. Bet starp mums zināmajiem tētiem nav tādas problēmas, ka kāds tētis nebūtu spējīgs, piemēram, mainīt pamperus vai darīt kādas lietas virtuvē. Es nezinu, varbūt tiešām vīriešu un sieviešu lomas ir mainījušās, bet tagad tā partnerība ir ļoti līdzsvarota. Nav tā, ka sievietei ģimenē ir jādara visas bērnu lietas, virtuves lietas, bet vīrs atnāk no darba mājās, gaida vakariņas un skatās televizoru.

Mūsu draugu vidū ir arī jaunās māmiņas, kuras var mācīties, studēt, mēs aizejam kopā uz kafejnīcu, un tēti bez kādām problēmām paliek pie bērniņa un tiek galā. Tāpat arī man gana bieži ir jābrauc komandējumos. Tad Kārlis paliek mājās ar bērniem, un man nav ne mazāko satraukumu. Es zinu, ka viņi būs paēduši, nomazgāti, uz skolu aizvesti, un viss būs kārtībā. Tās tādas, man šķiet, pašsaprotamas lietas.

Varbūt tas ir arī mediju ieguldījums? Jo par to daudz ir ticis runāts.

Jā. Noteikti. Ir svarīgi, ka gan vīrieši to dzird un aizdomājas, gan arī sievietes lasa un saprot, ka tu drīksti prasīt palīdzību un ka jūs abi kopā risināt savas ģimenes lietas.

Esmu pārliecināta, ka vajag turpināt par to runāt un rādīt tieši labos piemērus. Tētiem, kas jau dara gana daudz, būtu patīkami justies pamanītiem un novērtētiem. Savukārt citus pozitīvie stāsti iedvesmotu vairāk nekā negatīvie. Arī mani motivē nevis sliktie, bet gan tie piemēri, kam gribas līdzināties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt