Indulis Emsis reiz bija pirmais "zaļais" valdības vadītājs Eiropā. Tieši Indulis Emsis 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, parakstīja pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā.
Induli Emsi droši varam saukt par Latvijas politikas veterānu – piecās valdībās viņš bija vides ministrs un 9. Saeimā arī Saeimas priekšsēdētājs. Balsojis par Latvijas neatkarību, pirms neatkarības atgūšanas arī strādāja dabas aizsardzības jomā, ir bioloģijas zinātņu doktors.
Arnis Krauze: Kad raidījuma producente jums zvanīja, lai aicinātu uz interviju, viņai izklausījās, ka jūs sēžat traktorā. Kā klājas Indulim Emsim šodien, ko viņš šodien dara? Vai sēž traktorā?
Indulis Emsis: Tieši tā, mani pārsteidza šis zvans, kad sēdēju savā mini ekskavatorā un kārtējo reizi kārtoju savu lauku ainavu. Man tā ideja ir tāda, ka viss jāsāk ar savu pagalmu. Ja pagalms un saimniecība ir kārtībā, tad dzīve arī ir vairāk kārtībā. Šis ir ļoti zīmīgs moments, jo mani pārsteidza šis zvans, kad biju tajā ekskavatorā, kura dēļ es zaudēju politiskos amatus.
Tas ir tieši tas ekskavators?
Tieši tas skandalozais ekskavators, kura dēļ es aizņēmos naudu un kura dēļ iekļuvu skandālu virknē un biju spiests no politikas aiziet. Jāsaka, ka tas bija pēc tik daudz politikā pavadītiem gadiem, ka īsti žēl šī soļa nemaz nebija.
No politikas jūs esat prom, bet gan jau aktīvi politikai sekojat. Kāds ir jūsu skats uz ievēlēto Saeimu?
Šī Saeima man šķiet cerīgāka nekā tā, kas bija iepriekš. Es saredzu viņu gandrīz tādu, kāda bija 10. vai 11. Saeima, kuru prezidents Zatlers atlaida. Arī tā bija ļoti spilgta Saeima un varēja nest Latvijas politikā būtiskus pozitīvus pavērsienus. Diemžēl tā tika atlaista, un tālākās Saeimas vairs nebija tik atraktīvas un pievilcīgas. Šī atkal ir tāda, kas rada simpātijas, jo vēlētājs ir bijis ļoti prasīgs un izdarījis nopietnus pavērsienus, kas politikā gandrīz nebija sagaidāmi, kuriem es nevarētu noticēt, ja man teiktu, ka tā būs.
Ka "Saskaņa" neiekļūs Saeimā?
Ka "Saskaņa" neiekļuva parlamentā, tas ir kaut kas gandrīz neticams. Tā kā šī Saeima izskatās cerīgi, vienīgi vecajiem politiķiem, tajā skaitā Ministru prezidentam [Krišjānim] Kariņam ir jāsaprot, ka šī ir jaudīga Saeima un nevarēs strādāt kā iepriekš. Būs jāmaina savs darba stils.
Šobrīd viss liecina, ka arī jūsu bijušie kolēģi, zaļie draugi, visticamāk, arī būs nākamajā valdībā no "Apvienotā saraksta".
Tā izskatās. Jāsaka, ka tas manevrs, ko Tavara kungs, esot zaļo priekšstāvis, ir izdarījis, arī mani pārsteidz, jo es nebūtu tādu soli spēris. Bet politikā galvenais ir vara. Ja mēs no šāda skatupunkta raugāmies, tad tas ir bijis pareizs solis – nokļūt pie varas atkal. Nomainot ilgstošo koalīcijas partneri, aizstājot to ar jauniem partneriem, tas ir drosmīgs solis, kas šoreiz ir vainagojies ar panākumiem. Uzvarētājus nepeļ, tos apsveic.
Tas bija pareizi un drosmīgi, tik ilgus gadus būt kopā ar Aivaru Lembergu un tad pēkšņi vienā dienā pateikt, ka – nē, ka viņš neder un apdraud drošību?
Jau teicu, ar savu politisko pieredzi es tā nebūtu rīkojies, bet, kā jau saku, uzvarētājiem ir taisnība. Šajā brīdī izskatās, ka viņa solis ir attaisnots.
Par jauno valdību – kā jūs vērtējat tās tapšanas procesu un aprises?
Izskatās, ka šeit drusku tāds pārdomu brīdis ir iestājies. Es jau pieminēju, ka šie koalīcijas partneri ir jaudīgi un Kariņa kungam būtu pēdējais brīdis uzticēties šim jaudīgumam. Sevišķi Pīlēna kunga stratēģijai, domāšanas un intelekta spējai, kas man ārkārtīgi simpatizē. Es ilgi Latvijas politikā nebiju saskatījis azartisku un gudru priekšstāvi, tādu programmatisku uznācienu, kas tiešām ļoti simpatizē. Tas ir intelekts. Intelekta mums trūka un skaidrības, kas bāzēta uz uzņēmējdarbībā gūtas pieredzes.
Tā pļāpātuve tiešām bija apnikusi un atpalikšana no kaimiņiem ar katru gadu vairāk. Tas ļoti kremta. Ceru, ka tas periods ir garām un tagad būs spēcīga virzība.
"Progresīvie" būtu jāņem valdībā? Viņi jau – līdzīgi kā jūs – arī ir zaļie, tikai citas paaudzes zaļie.
Viņi ir citas paaudzes zaļie, un valdībā, man šķiet, ka viņi pašreiz vēl neiederas, jo viņi ir pārāk jauni, respektīvi, viņiem trūkst politiskās pieredzes. Bet viņi ir nogatavināmi, un tas nozīmē, ka viņi uz pusgrauda var ļoti labi strādāt Saeimā. Es būtu piedāvājis viņiem dažas komisijas vadīt, arīdzan, iespējams, kādu parlamentāro sekretāru.
Par to jaunību, jūs jau arī nebijāt seniors, kad 90. gados kļuvāt par ministru un pirms 90. par ministra vietnieku.
Tieši tā, bet, redziet, es nācu pa savu līniju, es ar savu zināšanu bāzi nācu. Es negāju ekonomikā, es gāju vides aizsardzībā un dabas aizsardzības jomā, un tas bija mans, kā saka, aicinājums. Respektīvi es iegāju savā sektorā. Tad jaunais var nākt. Bet, ja jaunais ienāk politikā un jebkuru amatu ir gatavs pieņemt, ar to jābūt uzmanīgiem, jo politika ir vissarežģītākā dzīves sfēra un prasa vislielākās zināšanas un pieredzi. Pieredze šeit ir nepieciešama, un tā ir jāiegūst. "Progresīvie" to var darīt, un es domāju, ka viņiem viss vēl ir priekšā.
Ļoti sarežģīta šobrīd ir arī ārpolitika, dažādi apdraudējumi, Krievijas karš Ukrainā, un šajā laikā ne viens vien atgādina savus nopelnus tajā, ka mēs šobrīd varam justies drošībā, ka mēs esam NATO. Ne jūs pats, bet citi gan atgādina, ka tieši Indulis Emsis bija tas, kurš parakstīja 2004. gada martā Baltajā namā, Vašingtonā, pēdējos svarīgos dokumentus, kas Latvijai ļāva pievienoties NATO un nonākt alianses aizsardzībā. Vai tagad, redzot, kas notiek Ukrainā un pasaulē, jūs pats arī atminaties šo epizodi, kas droši vien bija viena no jūsu kā politiķa virsotnēm?
Tieši tā. Tas bija spilgts un ļoti gaidīts Latvijai pasākums. Mēs zinām, kāds ir mūsu kaimiņš, mēs to zinājām iepriekš. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, strādājot tā laika Augstākajā Padomē un gatavojot Latvijas Neatkarības deklarāciju un pieņemšanu, pēc tam puču pārdzīvojot un visas tā laika Krievijas izdarības un bremzējošos pasākumus pieredzot, mēs kā caur adatas aci iegājām neatkarīgajā valstī. Tas mums prasīja milzīgu gribu, toreiz varējām paļauties tikai uz savu dziesmu spēku – ieroču spēka mums nebija.
Šodien, esot zem NATO lietussarga, protams, ka drošības sajūta ir daudz lielāka, un man vēl lielāku šo drošības sajutu rada tieši karš Ukrainā, jo ukraiņu tauta cīnās par mūsu visu brīvību. Lai nu kas, bet šobrīd tas jāatzīst un jāpalīdz Ukrainai, cik vien iespējams. Tā ir nācija, kas izcīna karu pret šo agresoru, un tā pasargā mūs, jo Krievijas resursi aiziet šajā karā un nebūs atgūstami. Tas nozīmē, ka šis drauds mazināsies.
Es saredzu, ka pēc šī kara Krievija vairs nebūs tā Krievija, no kuras mums būtu tik ļoti jābaidās.
Es ceru, ka tā kļūs par federālu valsti un kaut kādā brīdī pietuvosies arī demokrātiskākam valsts statusam. Par to mēs tiešām varam pateikties ukraiņu nācijas drosmei, izturībai un tam, ka viņi varēja pacelt visu Eiropu un visu progresīvo cilvēci šajā cīņā. Tas ir ļoti svarīgi mums šobrīd.
Drošības sajūta, ko sniedz NATO, ir palikusi par spīti tam, ko Krievija dara nemaz netik tālu no mūsu robežām?
Drošības sajūta ir palikusi, un šī NATO paplašināšanās tagad Somijas un Zviedrijas sakarā vēl drošāku padara mūsu reģionu. Ilgus gadus mani pārsteidza Zviedrijas atturīgā politika šajā jomā. Es vairākkārt esmu ticies ar dažādiem Zviedrijas premjeriem un neoficiāli pieskāries šim jautājumam. Vienā reizē mēs runājām par to, ka mēs, Latvija, pievienosimies eirozonai, un Zviedrijas premjers man toreiz prasīja, bet kāpēc? Paskatieties, kā mēs, Zviedrija, varam iztikt ar savu valūtu un tomēr būt Eiropas Savienībā, un vai tad jums gribas šo instrumentu tik viegli zaudēt?
Tad es atbildē pieskāros šim NATO jautājumam un monetārajam jautājumam, un teicu, ka mums ir tādi kaimiņi, kas prasa no mums atteikšanos no daudziem saviem egoistiskiem uzstādījumiem vienotības labā, lai mēs būtu vienoti un stiprāki. Mums jābūt stiprākiem reģionā. Arī valūta nozīmē ekonomisko stiprību.
Tas svarīgi, lai spraugās starp mūsu valstu politiskajām atšķirībām kāds kaitnieks nevarētu bāzt pirkstu un plēst vaļā vīlītes, kas mūs šuj kopā.
Zviedrijas pārstāvis tad beidzot piekrita un teica, ka, jā, ka jūs laikam šo kaimiņu pazīstat labāk. Citā reizē kāds no premjeriem jautāja, vai jūs tiešām uzskatāt, ka mēs esam naivi attiecībā ar politiku pret Krieviju? Mēs toreiz bijām visi trīs Baltijas premjeri tajā sanāksmē, un mēs visi trīs kā viens atbildējām – jūs tiešām esat naivi, uzticoties tam, ko saka Krievijas vadītāji.
To šobrīd atzīst daudzi Rietumu valstu vadītāji, ka bija miegā un neieklausījās tajos trauksmes zvanos, ko skaļi zvanīja baltieši pirms pieciem un 10 gadiem. Redzot kara attīstību Ukrainā, kāds ir jūsu novērtējums, kā tas viss beigsies Ukrainai, Krievijai, Putinam, mums?
Izskatās, ka lietas attīstās pareizā virzienā. Šobrīd situācija Ukrainā kļūst arvien stabilāka tādā izpratnē, ka Ukraina saņem arvien vairāk palīdzības un efektīvāku palīdzību, un ieroču sistēmas, kas ir Ukrainas rīcībā, ļauj viņiem lauzt šo situāciju.
Bīstamība ir tajā, ko es kā biologs saku dažreiz, – jābūt ļoti uzmanīgam, ja jūs dzenat žurku stūrī, jo stūrī iedzīta žurka mēdz uzbrukt daudz spēcīgākam pretiniekam ar visiem viņas rīcībā esošajiem līdzekļiem.
To nereti Krievija ir atgādinājusi. Tas nozīmē, ka Ukrainas spēkam, kurš šobrīd dominē, vajadzētu pieplusot Rietumu diplomātiju, lai mēs nenonākam līdz reāliem kodoldraudiem. Tā ir barjera, kurā ieroču spēks būtu jāpieklusina diplomātijas labā. Tas brīdis vēl nav pienācis, bet es būtu uzmanīgs nepāriet kaut kādu robežu, kas var izraisīt pasaules katastrofu. Šobrīd svarīgi sajust to līnijas trauslumu. Es ceru, ka Rietumu diplomātija domā par šo, arī NATO domā par šo, kā šo trauslo līniju nepārkāpt.
