Ludmila Pilipa: Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet ar sevi.
Mans vārds ir Katerina Poliščuka. Labāk esmu pazīstama kā "Putniņš" [ukraiņu valodā "Пташка"], Mariupoles aizstāve. Frontē karoju kopš 2021. gada pavasara, bet 24. februāri, kad sākās Krievijas visaptverošais iebrukums, es sagaidīju kā brīvprātīgā paramediķe Mariupoles tuvumā. Tad arī pieņēmu lēmumu aizstāvēt Mariupoli līdz beigām.
Ar ko nodarbojāties līdz visaptverošā iebrukuma sākumam?
Kad sākās karš [Ukrainas austrumos], man bija 13 gadi, un jau tad es sapratu, ka iešu karot. Taču pirms tam gribēju iegūt izglītību, kas nebūtu saistīta ar militāro jomu, tādēļ augstskolā apguvu klasisko dziedāšanu. Tāpat strādāju motosporta komandā, biju arī brīvprātīgā, kā arī spēlēju teātrī. Kad sasniedzu 20 gadu vecumu, devos karā. Vispirms pusgadu Luhanskas reģionā, tad pusgadu Doneckas apgabalā. Un tad arī sākās visaptverošais iebrukums.
Tad sanāk, ka braucāt ar motocikliem?
Jā, es biju motosporta komandas administratore, bet arī pati braucu.
Jums patika?
Protams.
Tas ir interesanti. Tātad jūs karā bijāt jau pirms lielā iebrukuma, bet kā jūsu dzīvi izmainīja tieši 24. februāris?
Vispār mūs sāka apšaudīt jau 16. februārī. Tā kā var teikt, ka tad arī mana dzīve mainījās. 19. februārī dabūju pirmo kontūziju. Sanāk, ka mans karš sākās nedaudz agrāk. Tajā brīdī visa fronte palika krietni aktīvāka. Jāsaprot, ka ilgu laiku līdz tam karš pārsvarā bija tādas ierakumu cīņas. Pozīcijas ilgi bija vienas un tās pašas. Visi bija ierakušies un jau pieraduši pie tā, bija samērā mierīgi… nu, vismaz, salīdzinot ar to, ko vēlāk piedzīvojām Mariupolē. Protams, bija cīņas, apšaudes, taču to aktivitāte nebija pārāk liela. Pretiniekiem nebija tik daudz tehnikas; netika izmantota aviācija. Tā vismaz bija 2021.–2022. gadā, kad es biju frontē. 24. februārī varējām redzēt ievērojamu pretinieku karavīru skaita pieaugumu, krievi sāka izmantot smago artilēriju un aviāciju. Viņi sāka mest aviobumbas un apšaudīt līdz tam pilnīgi mierīgus ciematus. Mūsu situācija ātri kļuva smaga. Cietām lielus zaudējumus. Ņemot vērā, ka nokļuvām aplenkumā, apstākļi karošanai kļuva daudz sarežģītāki. Vairs nesaņēmām ēdienu, munīcijas, ieroču un ūdens piegādes. Tāpat arī vairs nebija iespējama ievainoto evakuācija.
Sakiet, kur jūs bijā 24. februārī? Mariupolē?
Nē, es biju ciematā netālu no Mariupoles, kur biju cīnījusies nedaudz mazāk par pusgadu. No turienes mēs atkāpāmies 28. februārī. 1. martā iegājām Mariupolē, precīzāk – Volnotrivkas ciemā.
Un kā galu galā nonācāt "Azovstaļ" rūpnīcas teritorijā?
Aprīlī, šķiet tas bija 10. aprīlī… Ziniet, man ir problēmas ar datumiem, jo atmiņā daudz kas saplūdis kopā. 13. aprīlī mēs jau noteikti bijām "Azovstaļ". Dažas dienas pirms tam notika specifiska kaujas operācija, kurā mūsu desantnieki vai nu gribēja izlauzties vai atkāpties – es pat īsti nezinu – un sanāca tā, ka es tobrīd braucu kamazā ar ievainotajiem un pa mūsu mašīnas aizmuguri trāpīja 152. kalibra šāviņš. Es tiku ievainota otro reizi, jo pirms tam man bija jau viens ievainojums. Bet šī šāviņa rezultātā tika paralizēta mana roka. Tā pati, kas bija ievainota jau pirms tam. Galu galā mums nesanāca izbraukt, kā plānots, un nācās palikt Ilļiča metalurģiskā kombināta teritorijā. Tobrīd mums atlika divas iespējas – vai nu mazās grupās censties izrauties no pilsētas, vai nu pārcelties uz netālu esošo "Azovstaļ" teritoriju. Lai arī sapratām, ka "Azovstaļ" principā būs brāļu kapi, jo rūpnīca ir pie paša krasta, un kreisajā pusē jau bija krievi, tomēr devos turp, jo biju ievainota. Man šķita, ka vēlāk nevarēšu sev piedot, ja pamestu ievainotos un mierīgi dotos mājās un dzīvotu tur. Es nolēmu, ka labāk ir krist kaujā, nevis kļūt par muļķi, kas nekad sev nepiedos savu ieroču brāļu pamešanu.
Kā, atrodoties jau "Azovstaļ", bija izveidota medicīniskās aprūpes darbība? Jums taču trūka gan medikamentu, gan citu nepieciešamo lietu. Kā varējāt palīdzēt ievainotajiem? Jūs nupat teicāt, ka ievainotos pārvedāt uz "Azovstaļ". Vai tur priekšā jau gaidīja arī citi ievainotie?
Jā, protams. "Azovstaļ" teritorijā ir ļoti daudz bunkuru. Visi domā, ka "Azovstaļ" ir viens liels bunkurs. Patiesībā tur ir milzīgi liela pagrabu sistēma ar daudziem tuneļiem, izejām, ieejām. Tā ir Ukrainā otra lielākā šāda pazemes sistēma. Man jāsaka, ka pat pēc tam, kad tur pati biju, patiesos šīs pazemes infrastruktūras apjomus līdz galam neaptveru arī es. Grūti apjaust "Azovstaļ" patiesos apmērus.
Tātad mūsējie bija apdzīvojuši vairākus pagrabus. Vai sauksim tos par bunkuriem. To izmēri bija ļoti dažādi – bija tādi, kuros mitinājās 30 cilvēki, bet bija tādi, kuros bija pat pieci seši simti cilvēku. Viens bunkurs bija pārvērsts par hospitāli, kur operācijas veica militārie mediķi. Tur arī tika savākti visi pieejamie medikamenti – arī tie, ko martā mums spēja piegādāt ar helikopteriem.
Mediķu mums bija ļoti maz, tādēļ man nācās strādāt pa 20 stundām diennaktī ar manu kreiso roku. Tā arī bija ievainota, bet pakustināt varēju.
Mūsu viegli ievainotie puiši ik pa brīdim gāja laukā, lai pa teritoriju – angāros, biroja ēkās meklētu aptieciņas. Bet tajās bija pirmās nepieciešamības lietas – saites, jods, zeļonka, marles. Atceros, ka jaunākās marles bija ar lietošanas termiņu līdz 2015. gadam, bet vecākās bija ar termiņu līdz 2007., 2008. gadam.
Bet iet ārā no bunkuriem un meklēt šīs aptieciņas taču noteikti bija bīstami. Vai bija gadījumi, kad kāds devās šajā uzdevumā un neatgriezās?
Protams, tā bija visai bieži. Visam taču ir sava cena.
Skaidrs, bet vai bija iespēja no pagrabiem izvest ievainotos? Vai nebija izveidots kāds drošības koridors šim mērķim?
Nē, ievainotajiem nebija variantu. Vienīgais, ko varēja mēģināt izdarīt – izlavīties civilajā apģērbā, mazās grupās pa diviem trim cilvēkiem. Taču ko tālāk? Zinājām, ka frontes līnija ir vismaz 60, ja ne 120 kilometru attālumā. Kā mēs līdz tai tiktu? Visdrīzāk mūs pa ceļam vienkārši izvarotu vai nogalinātu. Mēs tikām brīdināti, ka Putins pavēlējis no Mariupoles nevienu dzīvu ārā nelaist, un visi to ņēma vērā.
Man bija pieejamas civilās drēbes. Es it kā varēju mēģināt izlauzties, jo esmu brīvprātīgā mediķe un neskaitos bruņoto spēku sastāvā. Es algu nesaņēmu un viņu sarakstos nebiju.
Es zinu, ka ir paramediķi, kas strādā bez atlīdzības. Nesen Rīgā satiku četras paramediķes, kuras ieradušās šeit, lai kā instruktores apmācītu mūsu Zemessardzes vienības pirmās palīdzības sniegšanā kara apstākļos. Ar jūsu pieredzi jūs varētu darīt ko līdzīgu?
Zināt, es jau biju samierinājusies ar domu, ka miršu, ņemot vērā, ka viena mana roka bija paralizēta, nevarēju izdarīt tik daudz, kā gribētu. Taču pašās beigās, jau maijā, mana roka atkal nedaudz sāka kustēties. Es jau visu laiku to masēju un darīju, ko varēju.
Cik dienas pavadījāt "Azovstaļ"? Vai skaitījāt? Tās bija nedēļas, mēneši?
Es īsti nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti koncentrējušies tieši uz "Azovstaļ". Nu, labi, saprotu, ka tas jau ir kā simbols, taču pašā Mariupolē mēs bijām, sākot no 1. marta līdz 21. maijam, kad izgājām ārā. Vai tas bija 19. maijs, es tagad uzreiz nepateikšu. Taču uz pašu "Azovstaļ" mēs, kā jau teicu, pārcēlāmies daudz vēlāk. Pirms tam piedalījāmies daudzās cīņās citviet pilsētā, un tās bija ne mazāk smagas kā vēlāk jau "Azovstaļ" teritorijā.
Vai ir kāda diena šajos trīs mēnešos, kas jums palikusi atmiņā īpaši spilgti? Varbūt tā diena, kad dziedājāt un šis video apskrēja puspasaules?
Zināt, grūti pateikt, – no vienas puses, tur visas dienas bija vienādas, no otras – neviena diena nelīdzinājās citai. Mēs visu laiku pārvietojāmies, visu laiku zaudējām biedrus, visu laiku… arī dziedāju es visu laiku. Par to video, ko pieminējāt – es patiesībā nemaz nemanīju, ka puiši to nofilmēja un pēc tam bez manas ziņas ielika internetā. Man tiešām tā reize nav palikusi atmiņā. Mēs, kas tur bijām, atceramies ievainotos, protams, atceramies katru kritušo, un atceramies arī patīkamos mirkļus. Tie bija tad, kad tikām pie tējas ar cukuru.
Tēja ar cukuru – tā bija reta iespēja tikt pie tējas ar cukuru?
Protams, protams. Ja pusdienās dabūji tēju ar cukuru, tas bija liels retums.
Puiši kādā no angāriem bija atraduši paciņu ar ananāsu tēju un pagatavoja to man ar cukuru. Un tad es tur sēdēju, dzēru un mani pārņēma sajūta, ka dzeru vasaru.
Tu aizver acis, iztēlojies zirgus, kas auļo pa lauku, un viņus apspīd saules stari. Man pašai tik auksti, bet aizver acis un redzi, kā zirgi skrien un tevi apspīd saulīte...
Ko parasti dziedājāt?
Dažādas dziesmas. Par mīlestību, par pretošanos. Diemžēl man nesanāca dziedāt daudz mūsu puišiem. Viņi lūdza nedziedāt.
Jūs dziedājāt puišiem vai sev?
Dziedāju puišiem, bet savā ziņā arī sev. Tā šķitu kaut kā noderīga. Lai viņi iedvesmojas, lai aug kaujas gars. Lai redz, ka esmu kopā ar viņiem, atbalstu viņus, visu laiku uzmundrinu un cenšos radīt kopības garu.
Visi saprata, ka mirsim. Biju ar to jau samierinājusies, tādēļ varu par to runāt mierīgi. 16. martā nomira mans labākais draugs, 17. martā nomira mans līgavainis. Tā kā pēc tam es vairs īpaši ne uz ko necerēju.
Un kādas bija sajūtas, kad izdzirdējāt par pavēli padoties gūstā?
Pirmā doma, protams, bija nepakļauties pavēlei. Taču, lai arī neesmu militārpersona, es nevarēju iedomāties atstāt savus ieroču biedrus. Es sapratu, ka man jārāda piemērs, jo viņi visi ir īsti cīnītāji, īsti varoņi un bez vārda runas turpinātu cīnīties. Bet es sapratu, ka gūstā būsim mēs visi. Es viņiem teicu:
"Puiši, es eju ar jums. Tas bija ļoti smagi manai dvēselei, jo man personīgi bija vieglāk nomirt, nekā nonākt krievu rokās."
Saprotu, ka par laiku, kas pavadīts gūstā, negribat runāt.
Nevis negribu, bet nedrīkstu. Tas var apgrūtināt manu ieroču biedru dzīves apstākļus ieslodzījumā.
Skaidrs. Vai varat mums ko pastāstīt par gūstekņu apmaiņu? Kā tā notika, un kādas bija sajūtas nonākot atpakaļ uz savas zemes?
Es teikšu…
Citas "Drošinātāja" intervijas
Nē, nu tā visa zeme ir ukraiņu, es atvainojos, ka tā noformulēju, es domāju… zeme …
Ukrainas kontrolētajā teritorijā…
Jā, jā – tieši tā.
Jā, par gūstekņu apmaiņu varu pastāstīt – nezināju, ka mūs ved uz apmaiņu. Iepriekš man pa kluso kāds pateica, ka mūs pārvedīs uz citu koloniju, daudz sliktāku. Es meitenēm teicu: "Sagatavojamies uz ļaunāko, lai pēc tam nebūtu jāviļas par kaut kādām viltus cerībām."
Ceļā pavadījām divas dienas – gan ar lidmašīnu, gan kravas mašīnu braucām. Tas bija ilgs un nogurdinošs brauciens. Es pirms tam dažas dienas gandrīz vispār nebiju gulējusi, tādēļ kādā brīdī vienkārši atslēdzos. Es nezinu, uz cik ilgu laiku, piecām minūtēm vai divām stundām, bet ne ilgāk. Un pamodos es brīdī, kad izdzirdēju divus vārdus ukraiņu valodā: "Jūsu vārds?" Un viss, momentāli norāva man skoču no mutes – līdz ar pusi manu matu. Un es jau biju laimīga. Un es tikai gribēju, lai pēc iespējas ātrāk tiekam prom no krieviem. Tad mani izveda ārā no autobusa un teica, lai neuztraucos. Tu esi Ukrainā! Godīgi sakot, biju domājusi, ka šajā situācijā raudāšu, bet neraudāju.
Pirmo reizi pēc atbrīvošanas es raudāju, kad ieraudzīju Ukrainas karogu.
Es domāju, ka raudājāt, kad varējāt piezvanīt mammai.
Nēēēē, ko jūs? Mēs smējāmies. Es viņu visu laiku iedrošināju, liku saņemties. Ko palīdzētu asaras? Mamma raud, es iesmejos un saku: "Nomierinies. Es tev zvanu no Kijivas. Viss ir labi!" Mūs sagaidīja kara hospitālī, pabaroja, un mēs tādi: "Ooo, borščs – dievu ēdiens!" Mūs sagaidīja volontieri, viņi mums bija sagādājuši visu nepieciešamo. Palīdzēja arī Nacionālais informācijas birojs, paldies viņiem. Visi mūs apčubināja, bezmaz vai aiz rociņas aizveda uz medicīnisko apskati. Paldies Dievam, vēl aizvien uzturam sakarus, ik pa brīdim pavaicā, vai mums ko nevajag. Palīdzēja mums atjaunot dokumentus, jo krievi neatdeva. Palīdzēja atgūt veselību, iziet rehabilitāciju. Arī man rokai palīdzēja. Tā ka – Ukraina par mums parūpējās, Ukraina par mums cīnījās, un Ukraina cīnās arī par visiem pārējiem. Esmu lepna par savu valsti.
Lai kāds tur ko teiktu, es zinu, ka Ukraina ir labākā un stiprākā. Mēs kopā visu pārvarēsim. Kamēr ir tādi cilvēki kā mēs, kamēr ir tāds gars, mēs cīnīsimies!
Nu, tas izklausās pēc jums. Bet ko darāt tagad?
Šobrīd es to sauktu par darbu diplomātiskajā un mediju jomā. Mans stāsts jau ir daļa no vēstures, tas atgādina par biedriem, kas vēl aizvien ir gūstā, tas arī motivē armiju, jo, protams, šis ir ļoti sarežģīts karš. Es tiekos ar studentiem, bērniem, piedalos radošās aktivitātēs. Pamatā mans mērķis ir karagūstekņu atbrīvošana, kā arī palīdzības vākšana Ukrainai no Eiropas un citiem ārvalstu partneriem. Esmu bijusi Eiropas Parlamentā, Turcijā, Spānijas izdevniecībā "El Español". Tur saņēmu īpašu apbalvojumu, kas godā "Azovstaļ" cīnītājus. Un šodien, burtiski pēc dažām stundām, man jādodas ceļā uz Vāciju.
Es jūs vairs neaizturēšu, bet sakiet, cik no tiem, kuri bija "Azovstaļ", vēl aizvien atrodas gūstā?
Ļoti daudz. Taču es nezinu, cik no viņiem ir dzīvi. Jo atcerieties, ka bija Oleņivkas traģēdija, un mēs nezinām precīzus skaitļus. Taču skaidrs, ka daudzi ukraiņi ir gūstā. Un es nerunāju tikai par maniem biedriem no "Azovstaļ" laikiem. Esmu laimīga par ikvienu ukraiņu karavīru, kuram izdevies atgriezties. Vai tas būtu no Bahmutas, Hersonas vai kādas citas vietas. Zinu, ka tādu vēl ir daudz. Tūkstošos. Esmu dzirdējusi aprēķinus, ka krievu gūstā varētu būt seši septiņi tūkstoši mūsējo.
Kāpēc jūs iesaukuši par "putniņu"? Pati izvēlējāties šādu iesauku vai kāds jūs tā iesauca?
Reiz ar draugiem sēdējām, runājām, atcerējāmies kādu izrādi, kurā spēlēju meiteni ar iesauku "putniņš". Tā arī iegājās. Bez tam es gan dziedu, gan runāju daudz. Tā kā visai atbilstoši.
Es novēlu jums visu labāko! Novēlu Ukrainas uzvaru. Es daudz runāju ar ukraiņiem un saprotu, ka vispirms mums jāizcīna katram sava uzvara, un tā sajūta ir daudzos. Kad ir gūta šī uzvara, kas it kā ir maza, bet saliekot kopā, nāk arī lielā uzvara. Es saprotu, nebūs ātri, bet būs. Kā jums šķiet?
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka būs, jo mums jau nav citu variantu. Krievija ir nolemta zaudējumam, jo tieši tā uzsāka karu pret tautu, kuru nekas nevar salauzt. Un vēl gribēju piebilst… zināt, neviens jau vairs nav jāpārliecina. Jo taisnība ir mūsu pusē, esam savā zemē. Es pat nepieļauju nekādus citus variantus. Tā ka, jā, ceļš būs garš un grūts. To mēs saprotam. Mūsu pretinieks ir spēcīgs, nevajag to novērtēt par zemu. Viņiem ir gan cilvēku masas, gan nauda, ko šajā karā ieguldīt. Bet mums ir sirds, dvēsele, gars. Mums ir tāds pasaules atbalsts, un es gribu pateikties arī Latvijas varasiestādēm un sabiedrībai par jūsu atbalstu. Paldies visiem, kuri mūs atbalsta, kuri par mums aizlūdz, kuri palīdz mūsu bēgļiem, kuri atbalsta mūsu armiju, volontierus un bērnus. Gribu pateikt sirsnīgu paldies arī tieši no sevis kā cilvēka, kas vistiešākajā veidā bijis ierauts šajā karā. Mums jāceļas, jāaizstāv Eiropa un visa pasaule no šī drausmīgā ienaidnieka. Mums vajadzīga palīdzība un atbalsts. Kopā mums izdosies!
Visu "Drošinātāja" epizodi klausies šeit:
Interviju ar "Ptašku" ukraiņu valodā klausies šeit:
