Rīgas Austrumu slimnīcas kapelāni Inesi Lūsi uz sarunu aicināja Latvijas Radio žurnāliste Baiba Kušķe.
Baiba Kušķe: Esmu Jūs satikusi Ziemassvētku nedēļas pašā pirmajā dienā. Ir vēl agrs rīts Gaiļezera slimnīcā. Pēc mūsu sarunas Jūs sāksit savu darbu nodaļās. Vai Jūs jau zināt, kāda būs šī Jūsu diena, vai Jūsu darbs tomēr ir ļoti neprognozējams?
Inese Lūse: Labrīt! Paldies par šo sarunu, šo iespēju. Man ir jāatbild, ka gan tā, gan tā. Tas ir atkarīgs no situācijas, no dienas. Šodien ir saplānots apiet tos pacientus, ar kuriem jau aprūpe notiek, un noteikti aiziet uz kovida nodaļām, kur es tagad esmu īpaši piesaistīta.
Ziņās tagad parādās, ka saslimstība ar kovidu mazinās, bet kā ir slimnīcā? Kādi šai ziņā ir Jūsu vērojumi?
Apejot vēl pagājušajā nedēļā kovida nodaļas, man mazliet bija tāds iekšējs prieks, jo beidzot ir tiešām atelpa un beidzot es redzu mediķu sejās vairāk smaidus un dzirdu iepriecinošākus vārdus. Viņi atzīst – beidzot mēs varam mierīgi uzreiz pieiet pie pacienta. Kā saka medmāsiņas – mēs varam būt klāt pacientam, ja viņam kaut ko vajag, mums vairs nav jāstāv aiz durvīm un jāskatās, bet mēs varam būt klātesoši un redzēt viņu. Tādējādi ir sirdsmiers lielāks un arī priecīgāks prāts, ka ir vairāk tāds ikdienišķais ritms, ka vairs nav tik saspringta situācija, kā visu laiku bija.
Jūs jau 16 gadu esat kapelāne Austrumu slimnīcā, šis kovida laiks, šie divi gadi – kādi tie izskatās visu pārējo Jūsu darba gadu kontekstā?
Mana līdzdalība un atbalsts tieši slimnīcas vidē ir – lielajās krīzēs, ar ko saskaras cilvēki, būt par atbalstu, kad ir vissmagāk.
Tādā ziņā arī tagad manā darbā nekas nav mainījies. Vienīgi tas, kas notika ar lielo saslimstību pirms neilga laika, notika ļoti koncentrētā veidā. Mirstība bija tik nenormāli liela, ka arī atbalsts bija vajadzīgs nenormāli daudz, un tas prasīja ļoti, ļoti daudz spēka. Ikdiena bija ļoti, ļoti koncentrēta. Kad tas iet ilgāku laiku, tad tas tiešām ir ļoti izsīcinoši.
Tā kā katrs atelpas brīdis, katrs iepriecinājums arī no malas, no sabiedrības – tas nozīmēja un arī šobrīd nozīmē ļoti daudz.
Un Jūs to sajūtat?
Jā. Un tad ir tā pleca sajūta. Vairāk tāda vienotības sajūta. Tad nav tā, ka mēs šeit vieni paši kaut kā cīnāmies, bet ka mēs kopīgi to visu darām.
Kāds konkrēti ir šis atbalsts?
Piemēram, cilvēki tika aicināti mūs atbalstīt un strādāt slimnīcā. Un tiešām medicīnas darbinieki pieteicās strādāt, arī tie, kas tika uzaicināti, neatteica. Nāca palīgā arī tie, kas bija pensijā aizgājuši.
No armijas bija puiši. Bija tāds prieks redzēt, ka viņi stiepj skābekļa balonus un palīdz tīri fiziskās lietās. Reiz pirms tam es redzēju, kā māsiņa to balonu stiepa, es pieteicos palīdzēt, bet viņa teica – nē, nē, es jau esmu pieradusi. Viņa to vilka pa zemi.
Tad es arī puišiem, kas iesaistījās palīdzībā, teicu – liels paldies jums! Malači!
Atbalsts bija arī no baznīcas. Priesteri pieteicās darbā, tāpat evaņģēlisti no luterāņu baznīcas strādāja kovida nodaļās. Liels, liels prieks par to!
Tāpat par tiem iepriecinājumiem, kas nāk no sabiedrības, piemēram, apsveikumi no bērnudārziem, daudz pateicības vārdu no cilvēkiem. Tas ir ļoti, ļoti atbalstoši.
Jūsu misija ir palīdzēt ne tikai pacientiem, bet arī viņu tuviniekiem, mediķiem. Kādi šai ziņā ir vērojumi?
Jā, mēs kā kapelāni esam atbalstoši jebkuram cilvēkam, kam tas slimnīcā ir nepieciešams. Tas ir psiholoģisks, emocionāls, garīgs, pastorāls atbalsts, sarunas.
Šajā laikā šādu atbalstu vajag vairāk nekā agrāk, jo, pat ejot kaut vai pa koridoru, nāk klāt mediķi, darbinieki un vēlas šīs sarunas, lai aprunātos, padalītos.
Runājot par pacientiem, daudzi no viņiem jūtas fiziski ļoti slikti, cik tādos brīžos cilvēks vispār ir atvērts sarunām?
Protams, tādi pacienti, kuri ir ļoti, ļoti smagā stāvoklī, viņi mazāk var komunicēt. Bet, ceļā līdz tam smagajam stāvoklim, tad es piedzīvoju to, jā, ka sanāk ļoti daudz dziļu sarunu.
Ir bijuši pacienti, kas saka – es vēl gribu dzīvot. Un tad mēs izrunājam, kādas lietas ir vēl nepadarītas, ko vēl gribētu padarīt. Un tad jau parasti pieskaras arī šiem eksistenciālajiem jautājumiem un risina tos.
Kādas ir tās lietas, ko cilvēki visbiežāk min, ko viņi vēl gribētu padarīt?
Ir tā, ka tie cilvēki, kuri kopj savu garīgo dzīvi, savas attiecības ar Dievu, viņi vairāk pieskaras šīm mūžības tēmām. Bet tie cilvēki, kas nav kopuši savu garīgo dzīvi, viņi vairāk risina praktiskās, laicīgās lietas. Mantojuma lietas, kas ir padarīts, kas nav padarīts. Tas arī ir ļoti labi.
Piemēram, vienā ģimenē vīrs aizgāja mūžībā. Viņiem ir ļoti liela saimniecība. Un tad man viņa sieviņa, saprotot, kas notiks, man lūdza – kapelāne, pasakiet, lūdzu, vīram, ka mēs to visu atstāsim, ka viss būs tā, kā viņš to bija plānojis.
Un attiecībā uz garīgajām lietām – kas cilvēkiem ir visvairāk nepieciešams?
Grēksūdze. Arī tiem cilvēkiem, kuri nav praktizējuši attiecības ar Dievu, ir situācijas, kad viņi izsaka šo nožēlu par kaut kādām dzīves situācijām, kas ir bijušas. Cilvēks it kā dalās ar to. Un ja es jūtu, sadzirdu, ka tajā ir nožēla, tad es arī pajautāju, vai jūs to nožēlojat? Cilvēks tad arī parasti izplūst asarās – jā, es to nožēloju. Un tā arī ir sava veida grēksūdze, jo tas jau ir tas būtiskākais, Dievs jau to redz.
Man nav tiesību atlaist grēkus kā garīdzniekam, dot šo grēku piedošanu, bet es ticu, ka Dievs noteikti to redz, ka ir šī nožēla sirdī.
Jo kurš tad pirmais nonāca debesīs? Svētajos Rakstos mēs varam izlasīt – kad Jēzus bija pie krusta, viņam blakus bija divi noziedznieki. Viens no viņiem arī bija tas, kurš nožēloja dzīves laikā paveikto, un Jēzus viņam atbildēja – šodien pat tu ar mani būsi debesīs.
Tas mums parāda, ka arī pat savā vispēdējā dzīves mirklī mēs varam iemantot debesu valstību un būt kopā ar Dievu.
Un to var arī sajust, ka cilvēks aiziet mūžībā tāds kā samierinājies, izlīdzinājies, ieguvis šo piedošanu?
No savas lielās pieredzes es varu teikt, ka ir atšķirība, kā cilvēki aiziet mūžībā. To var sajust, jā.
Bailes ir visiem. Jo tas ir nezināms. Mēs nezinām, kā tas notiks, tieši tas mirklis.
Bet tas, ko es piedzīvoju, ko es redzu, ka ir atšķirība. Kad cilvēks apzinās, kas viņu sagaida, tad tā samierināšanās notiek daudz mierīgāk, daudz ātrāk. Bet cilvēks, kurš neapzinās, nezina, kas viņu sagaida, viņam tas process ir vairāk baiļu pilns.
Tas tāpat kā iekāpt lidmašīnā un vai nu zināt, kur es aizlidošu, vai nu nezināt. Nu, ir atšķirība, kā es jutīšos.
Jūs teicāt, ka Jums pašai ļoti daudz garīga spēka ir prasījis šis laiks, kur Jūs pati spēku rodat? Kā to spējat atjaunot?
Jā, līdzsvars ir ļoti svarīgs. Šie pāris mēneši pagāja tiešām tā, ka es agri no rīta braucu uz slimnīcu un vēlu vakarā braucu mājās, un tad es vienkārši tikai paēdu un gāju gulēt. Un tas tādā "nonstopā" visu laiku arī gāja.
Tagad jau ir tāds atelpas brīdis, kad jau var ieraudzīt arī gaismu un sākt kaut ko apkārt redzēt. Man noteikti ļoti palīdz apziņa, ka es zinu, ka par mani lūdzas un ka es zinu, ka Dievs ir ar mani, ka Viņš mani nav atstājis. Pateicoties šai apziņai, es zinu, ka es izturēšu. Tas ir tas iekšējais, kas dod gara spēku.
Tādi ārēji faktori ir, ka mēs šeit, neskatoties uz to smagumu, pasmejamies ar kolēģiem, atrodam veidu, kā to izdarīt. Nu, protams, tie ir cilvēki, ar kuriem kopīgi mēs šeit ejam, viens otru atbalstām. Un mājās – ģimene, protams, mēs ar meitiņu ļoti daudz smejamies.
Jūs pieminējāt lūgšanu. Vai arī citu cilvēku situācijās Jūs esat novērojusi, ka lūgšana strādā? Un vai Jums ir kāds zīmīgs piemērs?
Jā, noteikti! Tā citreiz strādā pat vairāk nekā nomierinoša tablete. Es esmu dzirdējusi, ka pacienti saka – tas ir atjaunojis man cerību, devis spēku iet tālāk. Piemēram, ar tādiem pacientiem, kas ilgstoši guļ, man ir izveidojusies pieredze, ka, bieži ejot pie pacienta, mēs katru reizi meklējam labās lietas.
Piemēram, šodien ir kaut par biškucīti, par milimetru labāk, un par to mēs pateicamies Dievam. Mēs lūgšanā iekļaujam šo pateicību. Un tad tas nākošais, par ko mēs runājam – ko vēl viņš gribētu. Piemēram, gribu, kaut es līdz tualetei varētu aiziet. Gribu, kaut es varētu piecelties beidzot un pats paspert kādu soli. Un tad liekam to atkal lūgšanā Dievam un, kad nāku nākamreiz – cilvēks saka – jā, man tas izdevās, tagad es varu to izdarīt, un mums atkal ir par ko pateikties Dievam un atkal lūgt nākamās lietas. Tā pa mazam solītim, saredzot to labo, ko Dievs dod, jo visa labā, kas mūsu dzīvē notiek, avots ir Dievs. Un redzot tās labās lietas, es mācos saskatīt Dievu savā dzīvē.
Jā, ja cilvēks var pateikties par tik pieticīgām lietām, tad ir vērts padomāt, cik vēl daudz vairāk ir lietu, par ko pateikties un ko mēs ikdienā nenovērtējam…
Jā. Es pati zinu personiski vienu draugu, viņš jau tagad ir mūžībā. Mēs pēc ilgiem gadiem satikāmies un, kad sākām runāt par šīm garīgajām lietām, tad arī viņš pats atgriezās pie Dieva, iegāja baznīcā un kalpoja, un viņš teica – Inese, es to daru tikai pateicībā Dievam par visu to, ko viņš man ir devis.
Ne vienmēr mums ir jāpiedzīvo lielas ciešanas, lai saprastu dzīves jēgu un vērtību, kas tad ir primāri un kas ir pēc tam. Tā var būt arī pateicība, kad es ieraugu savā dzīvē tās labās lietas, ar ko Dievs mani ir svētījis. Kad es nejūtos tāds pašpietiekams ar to, ka es pats esmu izdarījis visu.
Dievs mums ir uzticējis mūsu dzīvi, mūsu pasauli, lai mēs par to rūpētos. Tikai ar to domu, ka es atceros, ka visu svētību avots tomēr ir Dievs. Viņš man ir devis prātu, lai es izgudrotu kaut ko, es pats sev neesmu radījis prātu, ar kuru es kaut ko izgudroju.
Viņš man ir devis talantus, es pats sev tos neesmu radījis. Mans uzdevums ir tos attīstīt, lai es pēc iespējas labāk varu kalpot cilvēkiem, darīt labu.
Darīt šo pasauli labāku – tā ir tā jēga.
Mūsu saruna notiek tieši Ziemassvētku nedēļas sākumā. Ko Jums nozīmē Ziemassvētki, un kāds būtu Jūsu vēlējums svētkos?
Man tas, protams, nozīmē Jēzus Kristus dzimšanas svētku svinēšanu. Tas ir liels prieks un ļoti lieli svētki.
Man personīgi pašai tas ir tas mirklis, kad es arī pārdomāju savu gadu, kāds tas ir bijis, kā es esmu to dzīvojusi. Un paskatīšanos arī uz priekšu, ko es vēlētos, kas ir tās ilgas manī, ko uzticēt Dievam uz nākošo gadu. Kas ir tie sapņi, kas manī dzimst.
Mans vēlējums: piedzīvot prieku, būt kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem, nebaidīties pārdomāt, būt drosmīgiem, meklēt sevī tos dziļumus – peldēt, ienirt. Meklēt jēgu savai dzīvei. Lielāku jēgu. Atplest spārnus un lidot, nepalikt tikai lejā. Sapņot. Sapņot lielus sapņus. Cēlus sapņus.
