Laikmeta krustpunktā

Nepārstāšu mīlēt Jeseņina dzeju, bet "russkij mir" nesaprotu. Saruna ar Laimu Žurginu

Laikmeta krustpunktā

Balss, kas skanējusi radio, televīzijā un arī Saeimā. Saruna ar Antu Rugāti

Neviens dižozols cilvēku nav nositis. Saruna ar dabas pētnieku Gunti Eniņu

Dabas pētnieks un ekspolitiķis Guntis Eniņš: Lielākā kļūda – vēlēšanās nebalsot nemaz

Uz šī gada vēlēšanām pieteicies liels partiju skaits, un izvēlēties, par ko balsot, nav nemaz tik viegli, bet vislielākā kļūda ir nemaz neaiziet nobalsot, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krusptunktā" uzsvēra dabas pētnieks, bijušais politiķis, Guntis Eniņš. Tāpat lielākā muļķība ir cirst kokus, aizbildinoties ar cilvēku glābšanu – neviens dižozols cilvēku nav nositis. 

Latvijas Radio: Ienākot jūsu dzīvoklī, pirmais, ko es redzu, ir plaši grāmatu plaukti, pa istabu sienām mapes, bet pirmā bilde, ko es ieraugu, protams, ka ir dižkoks. Tas ir ozols, un pie ozola redzu Imantu Ziedoni, Ilzi Strengu, Rozi Stiebru. Kas šis ir par dižkoku? 

Guntis Eniņš: Šis ir Vietalvā jaunās muižas ozols. Tas ir ļoti iespaidīgs, astoņi metri apkārtmērā, bet tas apkārtmērs līdz pat augšai saglabājas. Ar tādu monolītu stumbru tas ir gandrīz vienīgais šajā resnumā. 

Vai tā ir tiesa, ka šim ozolam ir dots Eniņa vārds? 

Nu, es te toreiz pievedu Ziedoni. Tur visapkārt bija egles, bet mums bija motorzāģi. Tad nu gāžam visu, atbrīvojam to ozolu, un Ziedonis beigās saka, ka šo ozolu sauksim par Eniņa ozolu. 

Kad jūs pēdējo reizi pie Eniņa ozola bijāt?

Kādi gadi trīs, četri atpakaļ varbūt. Un tur ir plāksni pielikuši! Man jau tas nepatika: Ziedonim to cilvēku vārdu došanu dižkokiem viņa draugs Jānis Liepiņš diezgan skarbi pārmeta. Tā trijotne man ir labi pazīstama, viņi bija trīs – Ziedonis, Jānis Liepiņš un mans 30 gadu labvēlis, priekšnieks Jānis Ērenpreiss. 

Šī bilde ir atmiņa no tiem gadiem, kad jūs ļoti aktīvi bijāt iesaistījušies koku grupā?

Jā, tajā dižkoku atbrīvošanā. Tā [ir uzņemta], ja nemaldos, 1977. gadā. Tie gribētāji pie Ziedoņa jau bija krietni, bet viņš stingri skatījās – ja nebija kaut kas labs, viņš atlaida, nepadzina, bet atbrīvoja. 

Kā jums šodien klājas? Verot durvis, es ieraugu jūs tādu kā vienmēr – optimisma un smaida pilnu.

Es pats kaunējos, es centos samazināt to smaidīšanu senos laikos, bet tā man ir daudz kur palīdzējusi uzvarēt. Mani lamā, krievs saka visādas rupjības, bet es smaidu. 

Kāda šobrīd ir jūsu ikdiena? Cik aktīvi vēl sanāk doties ārpus mājas un pie kokiem?

Ar šo gadu jau mazāk. Kad Covid-19 bija, jau tas samazinājās. Man bija tāda Mauriņu ģimene – Uldis Mauriņš un viņa kundze Anda – viņš kā traks braukāja un bieži veda līdzi. Pa Kurzemi, mērot tos dižkokus. Lai gan uztaisīju vienu dižkoku atbrīvošanu arī tepat, Dobeles rajona Krimūnu pagastā. Tur atbrauca ar autobusu tie, kas strādāja, un lieliski to atbrīvošanu veica, un uzfilmēja arī. Doma jau ir, protams, braukt un turpināt. 

Nākamgad jums ir apaļa jubileja – 90 gadi. Tādam dižozolam tas jau ir tikai ieskrējiens dzīvē, bet kā jūs uzturat sevi šajā možumā un enerģijā? Agrāk lasīju, ka rīti sākas ar vingrošanu, vai aizvien tas turpinās? 

Tā es gribu darīt un cenšos. Tā vingrošana varbūt diezgan dīvaina.

Pastāstiet par to dīvainību. Es saprotu, ka tā ir arī stāvēšana uz galvas, vai joprojām, 89 gadu vecumā? 

Jā, es jau vēl uztaisu arī to otru variantu, kad es horizontāli stāvu uz rokām, bet man tā kā tas vēders nav tik labs, lai tas labāk strādātu, es uz galvas pastāvu. Dažreiz tas palīdz. Arī cenšos to vingrojumu, kad kāju aizliec aiz pakauša. Vairs gluži neizdodas, bet es sapratu, ka tādi maksimālie vingrojumi ir diezgan būtiski, tādi izstiepieni pamatīgi. Man daktere jau pirms 10 gadiem teica, ka jāizbeidz stāvēt uz galvas, bet man ir, kā es saku, vēdera dēļ jāstāv. Tad, kad man acu operāciju taisīja, tad gan mēnesi nedrīkstēja, bet pagāja mēnesis, pusotrs, un es tā uzmanīgi atsāku. 

Cik aktīvi šobrīd sekojat visam, kas notiek pasaulē, kas notiek Ukrainā?

Pasaule mani, es gribēju teikt, nomāc, bet drīzāk ļoti satrauc. Satrauc tas cilvēces briesmonis, kas ir šajā laikmetā. Es lasu ļoti labu avīzi, Latvijas Avīzi, un tā ir tāda kā nacionālā avīze, un nevar jau nelasīt, ir jāskatās [ziņas televizorā] arī. Tas man laiku paņem, es to zaudēju. Tagad sev iekšēji aizliedzu, ka nē, televīziju vairāk neskatīšos. Labi, to Panorāmu, tur vismaz tas, kas notiek Ukrainā, jāredz ir. 

Jūs iesākāt runāt par to, kas jūs satrauc? Ko jūs redzat? 

Mani satrauc tas, kas notiks ar pasauli. Man jau pašam necik daudz vairs nav atlicis. Es to saprotu, un tas mani nomāc, es gribu dzīvot pēc iespējas ilgāk un tā varošāk. Man, piemēram, labajā celī tā osteoporoze bija, ārsts deva kādas drapītes, kas nepalīdz, un tad beigās saka, ka jātaisa operācija – ieliks man jaunu celi. Bet es turpinu staigāt un pāriet. 

Es gribēju paturpināt par to, kas notiek pasaulē saistībā ar karu Ukrainā. Kā jūs uz to visu raugāties?

Es uz to skatos satraukti. Cilvēki daži saka, ka pat gulēt nevar pie šīs ārkārtējās situācijas, kad tāda nekaunība, slepkavošana, pilsētu graušana var būt mūsdienu pasaulē, kad tika pārmācīts pat Hitlers. Savā ziņā Padomju Savienība un [Mihails] Gorbačovs (kādreizējais Padomju Savienības prezidents) bija tas, kas arī labojās, gribēja laboties uz tādu normālāku, demokrātiskāku pusi, jo nevarēja pastāvēt. Tagad ir viens pasaules briesmonis un terorists, bet, nu, es nezinu, mani ļoti satrauc tas, ka var notikt šausmīga traģēdija, gals pasaulei. 

Kas jūs satrauc vai varbūt gluži otrādi, liek ar optimismu raudzīties uz to, kas notiek Latvijā? 

Latvijā ļoti pozitīvais ir, ka cilvēkos parādās tik daudz labā, ka ukraiņus uzņem, valsts dod pabalstu. Satrauc tas, ka, es nekad nedrīkstu nosodīt tautu kā tādu, bet tieši starp tiem krieviem, kas ir Rīgā, ir liels procents, puse un vairāk, ir tādi, kur atbalsta Krievijas karu pret Ukrainu. Kā tas skan? To pat grūti izrunāt ir – atbalstīt tādu karu, cilvēku slepkavošanu. Man liekas, ka pat Hitlers tik daudz pilsētu un māju nesagrāva. Tur pa mežiem nekāda karošana nenotiek, bet tikai pilsētu graušana – slimnīcas, bērnudārzus, nespējnieku namus, pat karagūstekņu nometni. Tas ir kaut kas šaušalīgs un ļoti baismīgs.

Mēs nekā nevaram sagaidīt, iet laikam jau sestais mēnesis karošanā, un pašā iekšpusē tie Krievijas spēki ir par maziem, lai izdarītu protestus. Es tur neredzu iznākumu. Nu, labi, Putins aizies, visādas slimības viņam cenšas izdomāt, bet tur tā visa apkārtne ir tikpat zvērīga. 

No lietām, kas vēl satrauc šobrīd daudzus, īpaši seniorus,  ir skats uz rudens pusi, kādi būs rēķini, kas būs ar tarifiem. Cik daudz jūs par to domājat? Jums ir gana plašs dzīvoklis, vai arī par ziemas laiku ir jau prāts nodarbināts? 

Es īstenībā nedomāju, tāpēc ka es tur neko nevaru darīt, kā tās cenas ies. Man ir savas dižkoku glābšanas un Latvijas ainavas saglabāšanas domas, un es tagad deputātos nekur neesmu, neko tur nevaru līdzēt. Atliks vien vākt, kas ir kontā saglabājies, cerībā izdzīvot. Galvenais ir pamatīgi logus un balkona durvis nopakot. 

Tāds ir arī jūsu padoms citiem? 

Jā, tagad pierādās, cik svarīga bija tā siltināšana un māju renovācija. Tā nepietiekami tika darīta, bet tagad, kur tā renovācija tika izdarīta, tie varēs krietni ietaupīt. 

Vēl viena šī rudens ziņa, protams, ir Saeimas vēlēšanas. Mēs neminēsim kādas konkrētas partijas vai jūsu favorītus, bet vai jūs esat izšķīries, par ko balsosiet, un kā jūs raugāties uz visu šo priekšvēlēšanu laiku, kas notiek? Ņemot vērā, ka jūs pats esat bijis Saeimā, ar kādām domām un prognozēm jūs sagaidāt 14. Saeimu? 

Tagad es gandrīz pievienojos tam, kas Latvijas Avīzē rakstīts, tur ļoti labs feļetons ir, ka, kā nu viņš tur runā, [Egils] Līcītis vai ne, ka ir pilnīga tāda putra.

Cik tur ir – 19 partijas. Skaidri zina, ka iekšā netiks, bet gaisa maisīšanas dēļ piesakās. Cilvēkiem par to gan vajag apdomāties, balsot par tādām, kas ir kaut cik zināmas. 

Salīdzinot ar jūsu laiku politikā, vai šobrīd politiskā kultūra un Saeimas darbs ir uzlabojies? Kā jūs vērtējat? 

Klusums no manas puses būs. Es jau negribu tā vienkārši nosodīt, gribētos cerēt, ka ir, bet es nevaru tik droši pateikt, ka toreiz bija labāk. Dažu brīdi šķiet, ka ir uzlabojies, bet tagad cilvēki vēlas, lai viņiem visādi iztaptu, un deputāti vēlas iztapt. Tagad uz vēlēšanām sākas tā lielā muļķīgo solījumu čupa, kas sajauc to īsto deputātu skaitu. Ja deputāti nemuldētu un pateiktu tikai to, ko patiešām darīs, tad mums pašiem arī ietu labāk. 

Kā jūs vērtējat socioloģisko aptauju datus, ka liela daļa cilvēku saka, ka nemaz neies uz vēlēšanām, ka viņiem vairs neinteresē politika. Ja pagājušajās vēlēšanās 54% balsstiesīgo devās, tad šogad prognozē, ka knapi 50% aizies. 

Tas ir visbriesmīgākais. Kopumā tas pūlis nemāk izvēlēties, un izvēlēties nemaz nav tik viegli, bet tā ir vislielākā kļūda – nemaz neiet uz balsošanu.

Kas nu ir latvietis, ir kauns un negods neaiziet balsot. Nu paņemiet vienu kaut kādu vidējo partiju un nobalsojiet par cilvēkiem, kurus jūs zināt, bet mēs gribam uzreiz kādus ekstremālus cilvēkus, ticot, ka tie nu būs labākie. 

Tad jūsu mudinājums ļaudīm ir, lai nu cik grūti ir, saņemties, tomēr izvēlēties un doties balsot? 

Jā, visiem kopumā vissvarīgākais ir iet pēc iespējas vairāk balsot, ar to apzīmējot, ka mēs esam par labāku Latviju, pret krāpniecību, pret korupciju un par dakteriem, par skolām. 

Svarīgi ir doties uz vēlēšanām, bet jums visu mūžu svarīgi ir bijis arī saudzēt Latvijas dabu, saglābt dižkokus, atrast jaunas alas un citus Latvijas brīnumus. Dižkokus droši vien var uzskatīt un saukt par visvecāko dzīvību Latvijā, un tie ir simtiem dižkoku, kuriem jūs savu roku esat pielicis, attīrījis no krūmiem, devis jaunu dzīvību. Ir ļaudis, kas saka, ka, tāpat kā cilvēkam vecumā piemetas kaites un agri vai vēlu viņš aiziet, līdzīgi ir ar kokiem. Kamdēļ lai tas koks būtu mākslīgi jāstutē un jāpagarina tā vecums – cilvēkam ir savs vecums un kokam ir savs vecums. Kamdēļ jūs tos glābjat un stutējat visa sava mūža garumā? 

Manā mūžā otrais tāds līdzīgs jautājums ir jau jautāts un uzdots. Tad es saku, ka dižkoku pacelsim jaunā līmenī, jo tas ir vērtība. Man ir saraksts, no kura es kādas 15, 16 dižkoku vērtības varu uzskaitīt. Mēs savus lopiņus arī ārstējam, kādēļ lai mēs neatstutētu savu dižkoku? Kāpēc lai mēs to neatbrīvotu, nedziedinātu, ja viņam tur ir noplēsta miza? Tad jau arī cilvēkam jāsaka, lai viņš tur tāds vecs un greizs nemaisās jaunajiem pa kājām. Visrūpīgāk, kā es noprotu, Eiropā un pasaulē dižkokus aprūpē Vācija. Jau kādu otro gadsimtu tas tā notiek, ka viņi liek neskaitāmas stutes, un sevišķi ap liepām viņi taisa tādus lielus riņķus. Tie zari ir tik gari un nokareni, ka tur ir tādi riņķi vairākos stāvos, ar kuriem viņi [koku] izglābj. Viņi savu visvecāko ozolu fantastiski ir atrakuši, bagātinājuši tā saknes, salikuši, sastutējuši. Tā kā var mācīties no viņiem. 

Es pirms pāris nedēļām biju pie viena dižozola, un, lūk, kāda sakritība, man šodien ir iespēja izjautāt jums par šo ozolu. Tas atrodas Berģos, Juglas pusē, un es lasīju, ka agrāk tur ir bijis paredzēts būvēt attīrīšanas iekārtas. Tas ozols atrodas tādā kā bedrē, un es saprotu, tur arī ir Eniņa roka, pirksts, ka šis ozols ir izglābts. 

Kaltiņu ozols. Rīgā dižozoli ir postīti padomju laikos un tagadējos laikos, tas ir brīvās Latvijas laikā. Aiz tās kāpas lepnais pensionāru atpūtas nams bija, viņi gribēja iztaisīt savu notekūdeņu savākšanu tur. 

Un jūs uzrakstāt vēstuli partijai, un partija toreiz reaģēja uz jūsu prasību glābt ozolu, un ozols vēl joprojām tur augs. 

Un ir dzīvs, jā. Redz, kā Centrālkomiteja palīdzēja šajā gadījumā. Es arī citos gadījumos tā esmu izglābis.

Pats galvenais, man jāsaka, mans lielākais mūža darbs, ko esmu panācis, ir, ka esmu izglābis Latvijai tūkstošus ozolu.

Tagad mums ir zināmi jau ap 20 tūkstošiem, bet es esmu izglābis vairākus tūkstošus dižkoku, kad melioratori tos kolhoza zemē spridzināja. Viņi nevarēja izraut ar traktoriem, neizdevās arī izgāzt un zāģēt, tad viņi katru gadu izspridzināja vairāk par tūkstoš ozoliem. 

Jūs bijāt tas, kurš panāca, lai šo spridzināšanu aptur. 

Es aicināju palīgā Imantu Ziedoni, [Andri] Jakubānu, daudzus rakstniekus. Tad nāca uz Padomju Jaunatni, kurā es biju publicējis savu rakstu par to spridzināšanu, tik daudz vēstuļu atrakstīja! Tad čekas darbinieki brauca, lasīja tās vēstules. Es pats to atliku uz vēlāku, un tad, kad gribēju braukt pēc pusgada, viņi atzina, ka vēstules izmetuši, kur tad glabās tik daudz? Tas, ka tika saglabāti daudzi tūkstoši dižkoku, tas bija lielākais mans uzvaras mirklis. 

Vai tā ir tiesa, ka, ja kāds var saniknot pētnieku Eniņu, tad tie esot arboristi? Kāpēc tā? 

Arboristi un arī dabas aizsardzībnieki, kas ieņem amatus, un tā vietā, lai tos [kokus] sargātu, ņem un tos nobendē.

Piemēram, padomju laikos es izglābu daudzus dižkokus, bet Rīgā, Duntes ielā, arī bija dižkoki, ko Pēteris Pirmais bija stādījis. Tur bija viena armijas daļa tajā augstajā kāpā, kur bija ozoli. Man jau bija sabiedriskā inspektora apliecība, un es zvanu pie durvīm tam dežurantam un saku, lai izsauc kādu atbildīgo virsnieku. Atnāk viens majors un laikam arī kapteinis. Es rādu savu apliecību un saku – tā un tā, ka man jāapskata šie ozoli; viņi ļāva. Es tomēr biju bailīgs un fotoaparātu nebiju paņēmis līdzi, bet nomērīju. Viņi arī tur pietur, palīdz. Tur bija kādi četri dižozoli, un tas viens atradās pie tā kontrolpunkta būdiņas. Viņi to ozolu zāģēs nost, jo tas [kontrolpunkts] jāuztaisa lielāks. Es tad iekliedzos nikni – ko jūs? Tie ir Pētera Pirmā stādītie ozoli, izauguši lieli pa šiem 200 gadiem, ko jūs zāģēsiet? Un viņi nenozāģēja, bet arboristi nozāģēja. Tagad, brīvās Latvijas laikā pēc 20 gadiem! Tur redz uzceltas mājas, nekā militāra vairs nav, bet jaunas ēkas par tuvu. 

Tas, ko izdevās saglābt padomju laikos, to tagad, neatkarības gados, nozāģēja.

Dabas aizsardzības pārvaldes priekšnieks stāstīja televīzijā, ka ozols ir iztrupējis no pašas augšas līdz pašai apakšai. To viņš divas reizes atkārtoja. Kad ozolu nozāģēja, tur bija bluķi, un tie ir nofotografēti, ka neviena trupējuma nav. Tie bija vairāk nekā 200-gadīgi koki! Tur vajadzēja iesūdzēt prokuratūrā par šo neizdarību. Arī Jelgavā tādā veidā nocirta dižozolu, kas bija no hercoga laikiem, arī pieci metru resnu, tāpēc, ka viņam dobums esot. Tur viens varens arborists sastādīja uz četrām lapaspusēm aktus uz priekšu un atpakaļ, un tomēr nozāģēja. It kā tādēļ, ka tam esot dobums un gaisma spīdot cauri...Bet mūsu otrais lielākais dižozols – tajā var 15 cilvēki saiet iekšā, un tur gadskaitļi ir iekšā no 1890. gada. Vairāk nekā 100 gadu ozols stāv ar saviem ievainojumiem, ar savu tukšo dobumu.

Arboristu lielākā muļķība un nodevība ir, ka jāzāģē koki cilvēku glābšanai. Vēl pagaidām neviens dižozols nav cilvēku nositis! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt