Laikmeta krustpunktā

Neredzu partiju, par ko es varētu balsot. Saruna ar uzņēmēju Jūliju Krūmiņu

Laikmeta krustpunktā

Viss jāsadedzina aiz sevis. Par politiku, sabiedrību un filmām saruna ar Olgu Dreģi

Žurnāliste Aija Kuģe: Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida

Cilvēkiem, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts, ir neizdevusies dzīve. Saruna ar žurnālisti Aiju Kuģi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Mums katram ir jāsaprot, ka karš Ukrainā nav karš tikai pret Ukrainu, tas var atnākt arī mūsu mājās, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" uzsvēra žurnāliste Aija Kuģe. Tāpēc šobrīd viņai ir briesmīgi noraudzīties uz sabiedrības šķelšanos Latvijā, kas sākās jau Covid-19 laikā. "Tie ir visi tie, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts, bet tie ir tie cilvēki, kuriem ir neizdevusies dzīve," vērtēja žurnāliste.

Aijas Kuģes vārds ārpus Latvijas noteikti ir zināms vairāk nekā Latvijā. Viņa 90. gados vai ik dienas par Dienvidslāvijas karu ziņoja radio "Brīvība" (svoboda). Viņa ir piedzīvojusi savām acīm, ko nozīmē karš Eiropā 20. gadsimta beigās, naids, bumbu uzlidojumi, nāves un cik smeldzīgas ir kara sāpes un atmiņas.

Aija Kuģe ir dzimusi un augusi Latvijā, Valmieras pusē – Dikļos, bet lielu dzīves daļu pavadījusi Dienvidslāvijā. Dzīvojusi Belgradā. Viņas draugu lokā ir daudz krievu inteliģences pārstāvju, daudz žurnālistu, arī tādi, kuriem pēdējos mēnešos nācies mukt no Maskavas. Jau kādu laiku Aija ir atgriezusies dzimtajos Dikļos. Savulaik teikusi, ka pēc Dienvidslāvijas karā pieredzētā filmas par karu vairs neskatās.

Latvijas Radio: Aija, es zinu, ka tas ir grūti, jo par tevi varētu grāmatu uzrakstīt, bet, ja tev pašai divās minūtēs būtu īsa sava vizītkarte jāizstāsta, kas ir Aija Kuģe?

Aija Kuģe: Domāju, ka es pati sev uz to jautājumu nevarētu atbildēt. Šobrīd Aija Kuģe ir no Dikļiem, no laukiem, lauciniece, kura ir aizmirsusi visa sava mūža dažādās lielās pilsētas. Es, pat uz Rīgu atskrienot, ilgāk par vienu dienu izturēt nevaru, izņemot, ja uz koncertiem vai teātriem. Es dzīvoju savā lauku mierā un nevēlos vairs būt par publisku personu. 

Dzīvē visādi pieturas punkti ir bijuši. Es mācījos Dikļos, tad Valmierā, pēc tam aizbraucu mācīties uz Lomonosova Maskavas Valsts universitāti, esmu psiholoģe. Pēc tam apprecējos ar savu vīru, kurš bija tajā laikā Dienvidslāvijas džeza mūziķis. Tur es nodzīvoju 40 gadus, man ir dēls, kurš pēdējos 20 gadus dzīvo Itālijā, viņš ir multimediālais dizaineris. Tagad es gaidu, kad dēls pārcelsies uz Latviju, es nesaku, ka atgriezīsies, jo viņš nav te ne dzimis, ne audzis, bet viņš, protams, ir Latvijas pilsonis un zina latviešu valodu. Cerēsim, ka nākošo pāris mēnešu laikā viņa dzīves vieta būs Latvijā. 

Liela tava dzīves daļa ir aizvadīta bijušajā Dienvidslāvijā, Belgradā, un arī svarīgs tavas dzīves posms ir žurnālistika, darbs radio "Svoboda" un Dienvidslāvijas karš.

Ar tādu kara žurnālistiku sāku nodarboties tikai tad, kad tur sākās karš. Īstenībā tā bija vislabākā, vienīgā  mana izvēle ar kaut ko nopietnu nodarboties. 

Ja es tagad tā domāju, liekas briesmīgi to teikt, ka visi Dienvidslāvijas kari – tas bija labākais laiks manā dzīvē. 

Tas varbūt izklausās pat nepieklājīgi kaut ko tādu teikt. Tas bija ļoti intensīvs laiks, nepārtrauktais adrenalīns, nepārtraukti uz visādiem kara laukiem braukt un strādāt no rīta līdz rītam, tā bija arī daudzus gadus pēc tam. Īstenībā varbūt reizēm ir grūtāk strādāt ne tieši kara laikā, bet pēc kara, jo tas vienmēr ir ļoti, ļoti smags laiks. Daudziem cilvēkiem, vispār man arī, no malas skatoties, likās, ka [tas laiks] pat varbūt  [ir] smagāks, nekā pats karš.

Tad jau 2014. gadā izvēlējos pārcelties uz Latviju, jo vienmēr vēlējos to darīt. Visi Dikļu kaimiņi arvien brīnās, nu, kāpēc tu nebrauc dzīvot uz Rīgu? Es teicu: nē, es gribu laukos, man te mamma kādreiz dzīvoja, es esmu no tiem Dikļiem, un es nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. 

Ar ko es šobrīd nodarbojos? Audzēju puķes, savā dārziņā kaut ko rušinos, un jaukākais [ir] tas, ka pie manis brauc ļoti daudz ciemiņu, var teikt, no visas pasaules. Tā kā es īstenībā tagad esmu no Dikļiem. Aija no Dikļiem. Jaunībā mani pat sauca – Dikļu Aija. Tad vēl pa vidu (tātad es no 2014. gada esmu Dikļos) apmēram gadus trīs vismaz ar vienu kāju nodzīvoju Parīzē. Tagad vismaz reizes divas gadā uz pāris nedēļām vai mēnesi aizbraucu – rudenī, lai pagarinātu vasaru, bet pavasarī, lai ātrāk sāktu to vasaru. 

Tas, ko vēl dara Aija no Dikļiem, redzot sociālos tīklus tu ļoti aktīvi joprojām seko visām norisēm, kas notiek pasaulē, protams, arī šī brīža traģiskajiem notikumiem Ukrainā. Runājot par karu, mēs šodienas sarunā vairāk pieminēsim bijušās Dienvidslāvijas karu, jo to tu esi pieredzējusi savām acīm. Fragmentā no filmas "Brīvība tiešajā ēterā", kurā dokumentēti tavi darba gadi Belgradā, izcilais fotogrāfs Gunārs Binde atminas tevi kā savu foto modeli, tavu vēlmi iemācīties serbu valodu un nosauc arī par "velna skuķi, ar kuru runāt bija interesanti ". 

Ar kuru (Bindi) es vēl arvien draudzējos. 

Un daudzi no taviem sapņiem realizējās, arī serbu valodas apguve, kurā, es noprotu, tu runā tikpat labi kā latviešu valodā. 

Jā, tā man ir viena no manām trim paralēlajām valodām, es [tajā] pat domāju. Ir tēmas, par kurām es varu domāt tikai serbiski. 

Un arī ar savu kaķi tu sarunājoties tikai serbiski.

Jā, es ar saviem dzīvniekiem vēl arvien [runāju serbiski]. Savulaik jau savu kaķi un suni atvedu no Belgradas uz šejieni, viņi bija veci un viņu vairs nav, bet arī pēc tam ar visiem [dzīvniekiem] es runājos automātiski tikai serbiski. Es domāju, ka viņi saprot. 

Noprotu, ka tas ir 1993. gads, kad tu sazinies vai ar tevi sazinās radio "Brīvība" cilvēki, un viens no šīs radio stacijas žurnālistiem Džoani Bensi no Minhenes atbrauc uz Belgradu. Tā faktiski aizsākās tavs reportieres darbs Belgradā? 

Ne gluži tā. Īstenībā jau vairākus gadus pirms tam, kad man palūdza, es kaut ko uzrakstīju radio "Svoboda". Džoani Bensi bija mums tuvs ģimenes draugs, viņš vienmēr gribēja, lai es rakstu – bijušajā Dienvidslāvijā bija liela problēma atrast kādu žurnālistu, kas varētu krievu valodā kaut ko ziņot, jo bijušajai Dienvidslāvijai bija diezgan sliktas attiecības ar Padomju Savienību. Krievu valodu, ja arī kaut kur skolās mācījās, mācījās ļoti formāli, un tā kā tās ir diezgan līdzīgas valodas, bet izruna ir pilnīgi atšķirīga, vienkārši nevarēja atrast cilvēku, kas varētu to darīt. Kaut kur no 1991. gada, tikko, kad sākās visas lielās problēmas Dienvidslāvijā, reizēm [rakstīju], ja man palūdza, bet regulāri, var teikt, katru dienu, sāku strādāt 1993. gadā. 

Bijušajā Dienvidslāvijā bija arī etniskais naids, dažādas ticības. Vai tas, ka tu biji latviete, tev palīdzēja dažādās pusēs, vēlāk arī dažādās frontes pusēs? 

Man palīdzēja vispirms jau tas, ka es labi zināju visas vietējās valodas. Kaut gan visas tās lielākā daļa ir ļoti, ļoti līdzīgas, bet vienalga es vienmēr varēju ar cilvēkiem sarunāties. Tas ir citādāk nekā ārzemju žurnālistam, pielietojot visādas citādas starpnieku valodas, angļu, piemēram. Tas man noteikti bija viens liels pluss.

Otra lieta [bija], ka mani kaut kā nepiesaistīja tām pusēm, kuras atbalsta vienus vai otrus Dienvidslāvijas karā. Es tomēr skaitījos no Latvijas. Nu, kas ir Latvija? Kaut kas neitrāls tajā laikā. Lielākais pluss strādājot bija tieši tas, ka es gan kā ārzemniece zināju valodas, zināju cilvēkus, zināju visu to dzīvesveidu. Es viņus varēju labāk saprast. Vai es varēju būt objektīvāka tāpēc? Es domāju, ka jā, kaut gan es biju emocionālāka nekā citi ārzemju žurnālisti, zinot visus cilvēkus, zinot visus apstākļus. Nācās kaut kā to emocionālitāti pavirzīt malā. 

Līdz ar to droši vien tev bija vieglāk saprast vai izprast, kā tāds karš vispār 20. gadsimta beigās ir iespējams.

To bija grūti izprast. Reizēm visi iedomājas, ka tas bija tāpat kā ar Padomju Savienību, kad viņa tur radās. Nē, viņa radās kā Dienvidslāvija vēl karalistes laikos, tātad tam nebija nekāda sakara ne ar Pirmo, ne Otro pasaules karu. Tautas arī visas praktiski gandrīz vai vienādām valodām, un katra tagad nosaukusi valodu savā vārdā – agrāk tā lielai daļai bija kopēja serbu-horvātu valoda, tagad tās ir atsevišķi serbu, atsevišķi horvātu. Un, ja [kādreiz] bija kaut kāda it kā kopēja vēsture, tad tagad biju vienā lielā Eiropas projektā un pētīju tieši, kā tagad, jaunākajos laikos, pēckara laikos izskatās skolēnu vēstures grāmatas. Tās visur ļoti, ļoti atšķiras. Pat tajā nelaimīgajā Bosnijā, kura ir sadalīta divās daļās, varētu pat teikt trīs, kur ir Serbu Republika, Bosnijas Federācija, kurai piekļaujas arī tas nelielais daudzums horvātu, kas tur dzīvo - katrai no tām ir sava skolu sistēma un katram no viņiem ir savas vēstures grāmatas. Varat iedomāties, kā tas izskatās? Tagad jau ir pagājuši praktiski 30 gadi no tiem kariem. 

Par karu runājot, mēs šodien noteikti pieminēsim Ukrainu un Krievijas sākto karu. Ir salīdzināmas un nesalīdzināmas lietas, bet, ja mēs raugāmies uz Dienvidslāvijas kara aizsākumu, tur droši vien arī bija pamanāms tas pats, kas Ukrainā – sākumā milzīga naida kurināšana, tad pašpasludinātu līderu uzrašanās un pašpasludinātas militārās vienības. Tā tas viss aizsākās Dienvidslāvijā un Ukrainā 2014. gadā. 

Tieši tā. Ir ļoti, ļoti [redzamas] visas tās paralēles, kas ir ar Ukrainu, sevišķi vēl salīdzinot ar Ukrainu 2014. gadā. Varbūt šobrīd jau tās zūd, kāpēc tās zūd? Tāpēc, ka Dienvidslāvijas, es vienmēr saku karus, nevis karu, jo tomēr tie bija dažādi, galvenais mērķis bija etniskās tīrīšanas. Tātad atbrīvot, piemēram, Horvātijā atbrīvot [vietas], kur dzīvo serbi, kuri jau gadsimtiem dzīvoja tā sauktajos serbu anklāvos  –attīrīt tos no serbiem. Bosnijā bija tā, ka Bosnijas serbi [gribēja], lai viņiem paliktu tāda teritorija, kur viņi būs vienīgie serbi. Tās visas lielās problēmas. Tātad katrs mēģināja sev radīt etniski tīru teritoriju, tur bija lielākā nelaime ar to. Tur pat nebija tā, kā, piemēram, šobrīd, kur tiek viss noslaucīts no zemes, tur tomēr centās [saglabāt] infrastruktūru, izņemot Sarajevu, kura bija blokādē gadiem un tika daudz apšaudīta, lai gan tur arī nebija infrastruktūra tā iznīcināta, kā šobrīd notiek Ukrainā. Bet tā naida kurināšana, tā Dienvidslāvijā bija no visām pusēm, ieskaitot, ka tur piedalījās baznīcas, reliģijas dažādas. Kara propaganda bija tāda pati - tā, kas radīja to milzīgo naidu, kurš varbūt tagad jau ir mazliet noplacis, bet tas paliek visiem atmiņā. Tas naids vēl aizvien pastāv jaunatnes vidū, kura vispār tos karus neatceras. 

Cik brīvi tu varēji ziņot no Belgradas? Vai Belgradas iestādes kaut kādā veidā tevi uzmanīja, bija jāsastopas arī ar cenzūru?

Jā, pastāvēja vienu brīdi tāda kara cenzūra, kas bija ļoti sarežģīti man, kad es nepārtraukti strādāju radio, kad bija pa tiešo jāpieslēdzas, kaut kas jārunā. Viss bija jāuzraksta, un tika pieprasīts, ka viss, ko tu uzraksti, jāaiznes pie tāda militārā cenzora. Īstenībā tas bija diezgan vienkārši, es kaut kādu nedēļu varbūt tur gāju, no rīta aiznesu kaut kādu izlabotu tekstu, cilvēks paskatās, protams, krievu valodu nezinot, paraksta, un es devos mājās. Tā kā es dzīvoju tuvu, man tas nebija liels laika kavēklis. 

Tajā brīdī, [kad NATO bombardēja Belgradu], arī mūsu radio "Brīvā Eiropa" serbu un horvātu redakcijas daļēji tika slēgtas, tāpēc, ka serbu žurnālisti, kas no Belgradas strādāja, atteicās turpināt darbu NATO bombardēšanas laikā, jo dažādi radikāļi tika draudējuši, ka ne tikai viņus pieliks pie sienas, bet arī visas ģimenes.

Es to neņēmu vērā, es turpināju strādāt. Tas bija īstenībā grūtāk, nekā strādāt kaut kur no Bosnijas, kur bija lielākas asins izliešanas, tāpēc, ka ir cita sajūta, ja tev pāri mājai skrien tās raķetes un ja tu dzirdi tos sprādzienus.

Man vistuvākais bija kaut kādi 500 metri no manas mājas, es dzīvoju arī pašā centrā, kur televīzija tika ar tālvadības raķetēm sabumbota. No otras puses, atšķirībā, kā, piemēram, Krievija šobrīd uzbrūk Ukrainai, tur tomēr mērķi nekad nebija civiliedzīvotāju mājas, kaut gan civiliedzīvotāji cieta. Man šeit, piemēram, ir dati. NATO bombardēšanas laikā, kas bija nepilni trīs mēneši, Serbijā un Kosovā bojā gāja 754 cilvēki, no tiem 754 bija 454 civiliedzīvotāji, no kuriem 207 serbi un 219 albāņi. Tad 300 tie, kas tieši iesaistīti karā, tātad no militārajām aprindām, tur bojā gāja 274 serbi un 26 albāņi no Kosovas atbrīvošanas armijas.

Kopumā, civiliedzīvotāju upuri bija papildus, dažādu iemeslu dēļ, bet tas nebija raidīts [tieši]. Es savā mājā zināju, ka ar mani tas nenotiks, kā šobrīd tas Ukrainā nav. 

Vai arī šis  ir viens no iemesliem, kāpēc tu esi teikusi, ka pēc tā, ko savām acīm esi redzējusi, kara filmas vairs nevari paskatīties?

Kara filmas, un līdz šim brīdim es vispār no kara neko nevarēju skatīties. Tagad sākās karš Ukrainā, protams, ka es to skatos, un reizēm man liekas, kā tas var būt, ka es neesmu tur? Gribētos arī pašai to redzēt un strādāt tur. Tas šobrīd nav iespējams, un es arī neesmu tāda veida kara speciāliste, lai es tur vispār būtu, un pietiek cilvēku, kas daudz labāk strādās nekā es tur. Jā, es nevarēju, es vispār nekādu agresiju nevarēju paciest, es nevarēju skatīties filmas, kur kaut vai parādās kāds šaujamierocis. No otras puses, man it kā nekādas traumas nebūtu no tiem kariem. Citi prasa, vai tev bija jāiet pie kādiem psihologiem, psihiatriem, vai tu dzer nomierinošās zāles. Nē, varbūt vieglāk ir to uztvert, ja tu kaut ko dari, ja tu strādā, ja tev nav laika domāt par to visu, bet, kad karš pagāja, no tā brīža visus šos gadus es absolūti nevarēju nevienu kara filmu skatīties, ieskaitot latviešu kara filmas. 

Droši vien tu daudz domā arī par to, ko pieredzēji savās reportāžās un braucienos. Zinu, ka esi sekojusi līdzi arī kādas sievietes, Hatidžas Mahmedovičas, stāstam  viņai Srebrenicā nošāva jaunus dēlus un faktiski visu ģimeni. Tu esi arī vairākās starptautiskās konferencēs pieminējusi tieši šo stāstu.

Jā, ar Hatidžu es iepazinos tūlīt pēc kara un draudzējos ar viņu līdz 2017. gadam, kad viņa nomira. Viņas pēckara dzīvē bija divi mērķi, pirmais bija atrast, kur ir viņas nogalinātie dēli un vīrs. Dēlus viņa atrada daļēji, tas nozīmē to, kas no viņiem bija palicis, kaut kādas daļas. Jaunākajam dēlam vispirms atrada vienu kāju, kaut ko no biksēm un siksnu vienā masu  kapā. Otrā kapā atrada daļu no galvaskausa. Vecāko dēlu atrada diezgan labā stāvoklī, arī masu kapos, jo tas tajā laikā bija genocīds, tur tika nogalināts vienkārši tā. Paņēma gūstā un nogalināja vismaz sešus tūkstošus vīriešu, pat pusaudžus. Līdz šim ir atrasti tikai četri ar pus tūkstoši, vēl aizvien pastāv kādas 20 vietas, kur viņus visus nevar atpazīt. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo bieži nekas pāri nav palicis. Ar Hatidžu es tiešām draudzējos, viņa mēģināja sameklēt savējos un palīdzēt visiem pārējiem. Viņa bija viena no tām Srebrenicas mātēm, kura tiešām cīnījās par mieru. Viņa brauca uz Serbiju un uzstājās, viņa teica, ka mūsu bērni ir visas pasaules bērni un mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas atkārtotos. 

Filmā "Brīvība tiešajā ēterā" dokumentēta epizode, kur tu atradies Sarajevas apkārtnē. Tu stāsti, ka viss apkārt zied, tikai snaiperus dzird. Tu esi mēģinājusi stopēt kādā krustojumā, kur blakus bijis pasakains margrietiņu lauks. Viss balts zied. Tu stāsti, kā salasīji milzīgu pušķi un biji tik laimīga, taču, kad nāci ārā no pļavas, kāds onkulis sāka kliegt  vai tu zini, ka tur ir mīnas. Abi jūs gaidījāt kopā transportu, un uz jautājumu, kāpēc jūs karojat, kad ir tik skaisti, viņš tev atbildējis: mēs karojam tāpēc, ka ir tik skaisti.

Es neesmu sen bijusi Bosnijā, gadus piecus. Pēc kara es vēl braucu. Kad atgriezos Latvijā, kopš tā laika es neesmu bijusi. Man reizēm gan gribas un reizē arī negribas tur atgriezties. Kāpēc? Tāpēc, ka karš ir pagājis, kara sekas varbūt tā vairs nav redzamas, bet viņas jau paliek. Un man arī tās atmiņas aiztikt vispār negribas. Tas ir kaut kas tāds, ko es vispār vairs negribētu. Tas ir palicis manā pagātnē,

es vairs negribētu pastaigāt pa tām margrietiņu pļavām. Man karš vienmēr ir smirdējis pēc naida. Un es negribu atcerēties, kā tajā laikā tie margrietiņu lauki smirdēja. 

Vai tomēr var vilkt paralēles starp Dienvidslāvijas karu un šī brīža notikumiem Ukrainā? Arī tolaik pret Serbiju, līdzīgi kā pret Krieviju šobrīd, tika vērstas plašas sankcijas. Vai tās kaut kā ietekmēja serbu politiķus? 

Kas attiecas uz sankcijām, kas tika vērstas pret Serbiju, tās tik nopietnas nebija. Varbūt svarīgi tajā laikā bija, ka tika slēgta gaisa telpa. Piemēram, Ukrainas situācija būtu citādāka, ja tiktu slēgta gaisa telpa. Nelidoja lidmašīnas, tu varēji tikai ar kādu transportu aizbraukt uz kaimiņvalstīm. Sankcijas bija, taču Serbijai ir laba lauksaimniecība, vienmēr bija, ko ēst. Bet vienmēr trūka augu eļļas. Atceros, [ka] tūlīt pēc tās bombardēšanas, jau pirms vēlēšanām, kas bija 1999. gada rudenī, cilvēki stāvēja rindā pēc eļļas, kas bija izmesta visos veikalos, un runāja, ka mūs ar eļļu Slobodans Miloševičs [kādreizējais Serbijas prezidents] nenopirks. Atmosfēra jau mainījās.

Nezinu, paralēles ar Ukrainu šeit vispār ir grūti [vilkt]. Tikai tas, ka tas ir karš. Šis ir pavisam citādāks karš. Karš jau ir briesmīgs ne tikai tāpēc, ka daudz cilvēki iet bojā. Īstenībā kara smagumu jau nevajadzētu vērtēt pēc tā, cik cilvēki aiziet bojā. Šī būs nodedzināta zeme. Runājot par Ukrainu, es vienmēr domāju par to, ka es savā laikā vienmēr atbalstīju Francijas prezidentu [Emanuelu] Makronu, tad bija viens brīdis, kurā es biju šokēta, ka viņš var paziņot, ka Ukrainai ir jāpiekāpjas. Tad es mazliet iedziļinājos un sapratu, ka katrs karš beidzas ar miera sarunām, vienalga, kurš uzvar. Viņam ir jābeidzas, un viņš beidzas ar miera sarunām. Pat ja Ukraina uzvarēs, mēs visi to ceram, jo arī mūsu dzīve ir atkarīga no tā, tad tāpat būs kaut kādas miera sarunas, kurās grūti pat iedomāties, ka Ukraina varēs dabūt visu atpakaļ, kas viņai bija līdz 2014. gadam. 

Pēckara laiks reizēm ir smagāks, kaut kādā veidā daudz smagāks. Cilvēki gaida, kad būs miers – tas būs vēl ilgs periods, par kuru mēs nezinām, kā visu atjaunot, kā dzīvot. No Ukrainas daļa cilvēku aizbrauks, daļa atgriezīsies, bet liela daļa neatgriezīsies.

Gribētu, lai tu nokomentē vienu pētījumu, Levada centra publiskotā aptauja rāda, ka 75% Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka, neraugoties uz sankcijām, Krievijai jāturpina iesāktais Ukrainā.

Tas ir ļoti daudz, bet es ticu [aptaujai]. Sevišķi, ja Levada centrs to ir pētījis, tam vajadzētu ticēt. Mana pieredze ir tāda, varbūt tie cilvēki, krievvalodīgie vai krievu tautības, kas ir gan Krievijā, gan Latvijā, tie pieder kaut kādam, kā tagad saka, "manam burbulim". Viņu vidū varbūt ir klusējošie cilvēki, kurus es neredzu un nedzirdu. No tādiem, kas neklusē, ir paziņa, izglītota sieviete ar trim bērniem, ar ļoti bagātu vīru, pati arī raksta grāmatiņas un savā laikā pat saņēma Amerikas stipendiju un mācījās Amerikā. Tagad es pirms mēneša "Facebook" izlasu, ko viņa raksta. Ar ļoti lielu atbalstu no visādiem draugiem viņa rakstīja tā – kā vispār tas var būt, kādas sankcijas, mēs ne pie kā neesam vainīgi. Rietumi grib uz mūsu rēķina iedzīvoties. Es viņai uzrakstīju privāti, es tajā diskusijā nepiedalījos. Viņa man atrakstīja – ko gan tu gribi, man ir trīs bērni? Tas bija viss, pēc tam viņa savu "Facebook" slēdza. Man ir tā lielā laime, ka es varbūt tiešām vairāk draudzējos ar krievu inteliģenci. 

Es arvien neesmu atradusi atbildi uz jautājumu, cik tālu var iet sankcijas, vai viņas ietekmēs parastos cilvēkus. Var notikt kaut kas pretējs, tā saliedētība, kas rodas tāpēc, ka tu jūti, ka arī tev uzbrūk, kaut gan it kā neesi Putina pusē. To [ir] ļoti grūti pateikt. Tas reizēm nav taisnīgi, tas jautājums, cik tālu iet katra cilvēka atbildība un cik viņš pie tā ir vainīgs, kas notiek ar Krieviju.

Vai tu esi vaicājusi sev, cik tālu ies [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins? 

Es esmu vaicājusi, bet tur ir pārāk daudz nezināmo, jo mēs nezinām viņa veselības stāvokli un viņa vispār attieksmi pret realitāti. Otra lieta, mēs nezinām pat par to, kas attiecas uz kodolieročiem. Es esmu pilnīgi pārliecināta, uz 100%, ka viņš pret mums tos vismaz nepielietos, bet es neesmu pārliecināta par 1000% procentiem, un mums katram ir jāsaprot, ka karš Ukrainā nav karš tikai pret Ukrainu, ka tas var atnākt arī mūsu mājās. Tieši tāpēc ir briesmīgi skatīties, ka Latvijas sabiedrība pat šajā gadījumā ir šķēlusies.

Un tie nav tikai vietējie krievi un latvieši, tā ir arī daļa tieši latviešu sabiedrības. Tas sākās jau Covid-19 laikā, tie ir visi tie, kuriem Latvija ir neizdevusies valsts. Bet tie ir tie cilvēki, kuriem ir neizdevusies dzīve, kuri visu sagaida no valdības, no valsts, it kā no tevis nekas nebūtu atkarīgs paša.

Tāpēc es vispār negribu par Latvijas iekšpolitiku runāt, man reizēm liekas, ka es tur neko nesaprotu. 

Galvenās lietas, ko tu nesaproti, kaut pāris mini, kaut vienu. 

Tās ir pārāk daudz, ja tā būtu tikai viena, es varētu. Visā komplektā es daudz ko nesaprotu, visu to drausmīgo populismu partiju vidū, vismaz ar to ir jāsāk. Kad es atgriezos Latvijā, man bija divu partiju piedāvājumi iesaistīties politikā, ar ļoti skaistiem solījumiem, ka es jau nu būšu tā, kas par kaut ko varētu cīnīties. Es, protams, pārāk labi zinu, kas ir politika, es kategoriski atteicos. Man kaut kāda jēga par to ir, kas ir kura partija, kas tur notiek, bet viss jau..

Es sadzirdēju vārdu populisms.

Jā, populisms un makšķerēšana saduļķotā dīķī. Nu es tam ūdenim cauri neredzu. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti