Tālis Eipurs: Man prieks, ka izdevās ar jums sazināties! Labdien, Sergej!

Sergejs Forošča: Laba diena.

Lūdzu īsti pastāstiet par sevi. Kas jūs esat? Ko jūs darāt savā darbā?

Mēs nodarbojamies ar enerģētiku, elektrotīklu un elektrolīniju ekspluatāciju, kā arī izplatām elektroenerģiju apdzīvotās vietās un nodrošinām mūsu iedzīvotājus ar elektrību. Tas ir mūsu pamatuzdevums. Strādājam Kijivas reģiona elektrotīklos. Esam liels privātais uzņēmums ar daudz struktūrvienībām rajonos, kas piegādā elektrību mūsu patērētājiem, mūsu uzņēmumiem.

Tātad plaša infrastruktūra, kas ļauj valstij strādāt. Bet kas ir tas, ko tieši jūs pats darāt? Latvijā mēs to laikam sauktu par elektriķi?

Šobrīd es atbildu par jaunajiem patērētājiem, kuri vēlas pievienoties mūsu elektrotīkliem un par to maksā, un mēs viņiem dodam iespēju attīstīties. Pievienojam papildu jaudas. Bet no 24. februāra, kad iebruka Krievijas karaspēks jeb, kā mēs sakām, – orki, mana loma un uzdevumi mainījās – tā bija avāriju seku likvidēšana elektrotīklos pēc viņu uzbrukumiem un sprādzieniem. Es organizēju šo darbu, organizēju brigādes, lai lokalizētu bojājumus pēc viņu raķešu un visa kā cita uzbrukumiem.

Ar ko atšķiras viena maiņa jūsu darbā pirms un pēc 24. februāra? Droši vien tās ir kā diena pret nakti...

Jā, līdz 24. februārim strādājām parastā režīmā. Mēs sapratām, ka jau pirms tam valstī ritēja karš – tiesa, citos reģionos – Donbasā, Doneckā, Luhanskā, bet tas mūs skāra maz. Bet pēc 24. datuma mēs tiešām sajutām, cik tas ir šausmīgi un ka ir kaut kas jādara. Mēs pārkārtojāmies un ļoti apzinīgi un centīgi ķērāmies pie darba. Kaut kādā ziņā katrā no mums bija jau patriotisms, bet tajā brīdī mēs tiešām to ieraudzījām – cilvēkus, kuri nodarbojās ar avāriju seku likvidāciju un visu pārējo tiešām ir savas zemes patrioti.

Ko tas nozīmē – likvidēt avāriju? Bojājumi taču var būt ļoti dažādi, ļoti dažādos objektos.

Vispirms mēs sākam ar svarīgākajiem objektiem. Vispirms elektroenerģiju atjaunojām mūsu bruņotajiem spēkiem, lai viņi varētu veikt savus grūtos pienākumus dažādu debesīs lidojošu objektu pamanīšanā. Tas bija jāpaveic vispirms, lai novērstu uzbrukumu mūsu galvaspilsētai un uzbrukumus citām mūsu pilsētām un ciemiem. 

Tāpat mēs likvidējām avārijas vispirms jau tādām iestādēm kā veikaliem, maizes ceptuvēm.

Likvidējām avārijas un devām tiem gaismu, lai viņi varētu ražot, un vispirms jau maizi.

Kas ir redzams tajos objektos, kad jūs tur ierodaties? Tur taču tikko bijuši droni, augstas precizitātes raķetes, citi sprāgstoši objekti…. Vai var teikt, ka ir tāda bojājumu klasika? Ar ko tādi ir raksturīgi?

Teikšu tā, kad mūsu brigādes, tai skaitā es pats, pārvietojāmies pa izpostītajiem ciematiem un pilsētām, ir grūti vārdos izteikt to, ko mēs redzējām. Tās ir sagrautas mājas, degvielas stacijas, veikali, nogalināti cilvēki, blokposteņi, un to visu mēs redzējām savām acīm. Visur gulēja miruši cilvēki, kamēr viņus nenovāca. Bet mēs vēl to visu redzējām, tai skaitā bērnus. 

Kad ieradāmies, cilvēki bija mēnešiem sēdējuši bez elektrības. Pie pirmās iespējas, kad bruņotajiem spēkiem bija iespējams pie viņiem piekļūt, kad bija notikusi šo objektu atmīnēšana, mēs devāmies tur labot bojājumus. Mēs to visu redzējām savām acīm, un tas viss ir ļoti baisi un nepatīkami. Tā mēs to redzējām.

Sergeja piefiksētie postījumi pie kādas maizes ceptuves

Ja jums citam elektriķim tagad būtu jāstāsta, ko tas nozīmē, ka objektā ir atlidojusi raķete. Apakšstacijā, piemēram… tur taču joprojām var būt neizslēgta elektrība, joprojām var atrasties kaut kas sprādzienbīstams… Ko tas nozīmē – strādāt šādā bojātā objektā?

Vispirms, kad ķērāmies pie avārijas likvidēšanas – lai vai kas tas būtu – pārvades līnija vai apakšstacija, mēs pastāvīgi atradāmies bīstamajā zonā, burtiski artilērijas krustugunīs – gan no mūsu, gan no viņu puses. Un bija brīži, kad mēs šajā zonā strādājām.

Dažreiz pa divām, trim stundām sēdējām patvertnē, gaidot, kad beigsies artilērijas sagatavošana un apšaude, lai pēc tam varētu turpināt darbu.

Rodas iespaids, ka bez bruņuvestēm un līdzīga aprīkojuma tur strādāt būtu ļoti bīstami. Jūs, elektriķi, tur neizskatījāties tāpat kā karavīri?

Jā, mūsu vadība bija nodrošinājusi mūs ar bruņuvestēm. Taču viens ir sagādāt vestes, bet otrs – mēs jau neesam kara speciālisti. Tāpēc ar mums kopā bija karavīri. Viņi nestrādāja, bet piesedza mūs, bija mūsu tuvumā. Bet, jā, mums tiešām ir bruņuvestes. 

Kad vajadzēja, kad notika apšaudes, tās mūsu pašu drošības dēļ bija jāvelk.

Kāda rakstura bija tie bojājumi pēc sprādzieniem? Ko tas nozīmē?

Mēs kā speciālisti novērtējām bojājumu apmēru. Bija laiks, kad nebija materiālu, bija laiks, kad izmantojām vecus, lietotus materiālus. Ieradāmies, novērtējām situāciju. Bija jāstrādā kā ar lietotajiem materiāliem, tā arī jāatjauno vismaz īslaicīga elektroapgāde. Pēc tam saskaņā ar prioritātēm jāieplāno vēlāka un jau kvalitatīva elektroapgādes atjaunošana. Ja bija jābūvē līnija, mēs sapratām, jā, it kā pagaidām elektrība tur ir, – uz laiku, bet kapitālajam remontam jau izmantojām jaunus materiālus, pasūtījām jaunus vadus. Mums tos arī piegādāja, un savu paveicām. Elektrība tiešām ir tāds netverams produkts. Mēs to neredzam līdz brīdim, kad iedegas spuldzīte. Tikai tad redzam, ka ir elektrība.

Mēs šeit Latvijā lasām, ka pa šādiem objektiem mēdz būt arī atkārtoti triecieni. Vai nu stundas, vai dienas pēc pirmā trieciena tajā pašā objektā. Un tas ir īpaši cietsirdīgi, jo tajā brīdī tur jau var strādāt tādi cilvēki kā jūs, kas to visu jau labo. Šāda iespējamība taču došanos uz bojātajiem objektiem padara īpaši bīstamu.

Jā, tā ir, ka krievu armija veic triecienus enerģētikas infrastruktūrai. Pa apakšstacijām, kas pārvada elektrību, tās ir augstsprieguma stacijas ar 330, 110, 35 kilovoltiem. Mērķis ir mūsu iedzīvotājus atstāt bez elektrības. Mēs savukārt negaidām, kamēr kāds sāks šaut un bumbot mūs. Mēs arī nocietinām savas apakšstacijas. Darām visu iespējamo un neiespējamo, lai noturētu mūsu apakšstacijas ierindā. Mēs tās apberam ar smiltīm, stiprinām ar betonu, lai šķembas nesabojātu mūsu izolatorus, transformatorus un citu vērtīgo aprīkojumu stacijās. Tādu atkal izgatavot un uzstādīt – tas prasa daudz laika un materiālu. Un tiešām šie atkārtotie triecieni ir. Vienā un tajā pašā punktā, lai iznīcinātu mūsu energosektoru.

Tādos atkārtotajos triecienos taču var zaudēt arī pašus speciālistus – tādus kā jūs un jūsu kolēģi.

Jā, mūsu speciālistiem pastāvīgi jāatrodas apakšstacijās. Viņi tās remontē. Ir dežurējošie speciālisti. Un ir iespēja, ka mūsu cilvēki var iet bojā. Tāpēc mēs veidojam patvertnes – gan pagaidu, gan, ja iespējams, pastāvīgas patvertnes, lai nodrošinātu mūsu personālu pret sprādzieniem apakšstacijās un pasargātu mūsu cilvēkus.

Kā mainījusies cilvēku attieksme pret enerģētiķiem, pret elektriķiem? Vai jūs to jūtat kopš kara sākuma?

Jā, kad ierodamies pie mūsu cilvēkiem, mēs redzam, ka viņi sēdējuši divus, trīs mēnešus okupācijā.

Kad iebraucam atbrīvotajā teritorijā, mūs tur satiek cilvēki ar asarām acīs.

Viņi mūs apskauj, piedāvā mums pēdējo, kas viņiem palicis – ēdamo, apģērbu, sasildīties un vēl visu ko. Ir ļoti smagi uz to skatīties. Viņi pret mums izturas kā pret saviem tuvākajiem. To uzreiz var sajust ļoti spēcīgi. Ļoti liels viņu atbalsts un mīlestība.

Kādām vajadzībām visvairāk un vispirms cilvēkiem atbrīvotajās teritorijās trūka elektrības? Ko viņi jums saka? Ko viņi pieslēdz pašu pirmo? 

Vispirms tas ir siltums. Elektrība – tas ir siltums. Kā pie mums, tā pie jums gāzes katli darbojas ar elektrību. Tie ir arī ūdenssūkņi apdzīvotajās vietās. Protams, arī gaismu un visu pārējo darbina elektrība. Arī veikalus, visus uzņēmumus. Viņi bez elektrības un siltuma sēdēja trīs mēnešus. Labi, ja kādam bija malka un kaut kāda krāsniņa. Tur savācās kopā puse ielas, lai sasildītos. Tagad rit ziema, un būs vēl smagāk, kad krievi veiks triecienus pa mūsu enerģētikas infrastruktūru.

Būs vēl grūtāk, bet mēs tam gatavojamies.

Sergeja piefiksētie postījumi kādā apdzīvotā vietā Ukrainā

Kādi ir jūsu novērojumi – okupanti uzreiz pēc teritoriju sagrābšanas apzināti izpostīja elektroapgādi vai arī tas notika tikai, viņiem dodoties prom?

Viņi jau sākumā apzināti atslēdza gaismu mūsu cilvēkiem. Laikam saskaņā ar kaut kādiem saviem standartiem visas apdzīvotās vietas tika atslēgtas no elektrības, spridzinot elektrolīnijas, transformatoru stacijas. Kad viņi devās prom, viss jau bija iznīcināts. Tas mums pēc tam bija jāatjauno.

Cik daudz jūsu kolēģu, elektriķu šobrīd vairs nav darbā un ir devušies karot?  Vai arī elektriķis ir tā profesija, kuras veicējiem jāpaliek savās vietās, lai cīnītos enerģētikas frontē? 

Sākumā jāpasaka, ka tad, kad ierados pagaidu objektā, kur bija jāstrādā iebrukuma dēļ – kolēģu tur nebija. Kāds bija devies izvest ģimeni, kāds bija palicis okupētajā teritorijā. Objektā bija palikuši tikai divi diennakts dispečeri, kas pieņēma zvanus. Mēs analizējām un kontrolējām apakšstacijas – ir tajās spriegums vai nav. Un vēl talkā brīvprātīgi nāca pensionāri, kuri agrāk strādāja mūsu uzņēmumā. Strādājām kopā. Neviens neprasīja naudu. Vienkārši strādāja. Tad sāka atgriezties puiši, kuri jau bija nogādājuši savas ģimenes drošākās vietās. Tad sākām formēt brigādes. Tā mēs strādājām.

Īpašs paldies tieši mūsu pensionāriem, kuri strādāja vienkārši kā patrioti.

Kā jūs uzturat to iekšējo garu savā komandā? Kā jūs šādos apstākļos atbalstāt viens otru?

Atbalsts sākas no sīkumiem. Ne tikai enerģētiķi, bet visa Ukrainas tauta lieliski saprot, kāda ir situācija. Vispirms jau tā ir ļoti plaša elektrības ekonomēšana. Tā ir ne tikai atslēgšana uz kādām stundām. Tas nozīmē, ka ikviens, arī es darbā – ja, piemēram, koridorā, tualetē vai virtuvē nevajag gaismu, mēs to izslēdzam. Ekonomējam. Taupām arī citādi. Piemēram, tāds it kā sīkums – puiši nemet ārā izpīpētās cigarešu paciņas. Nododam tās brīvprātīgajām tepat uzņēmumā, un viņas pērk tabaku, tin cigaretes, liek paciņās un sūta uz fronti. Visādi mēs atbalstām. Ikviens saprot situāciju un palīdz savā sektorā, kā var.

Pat cilvēki, kuri kādreiz bija kolaboranti, atbalstīja Krieviju un tās varu, 90 procenti no tādiem, ko pats pazīstu, ir mainījuši savu viedokli par Krievijas varu un armiju. Viņi joprojām ir krievvalodīgie, bet savu viedokli ir mainījuši.

Cik esmu lasījis, tad pašas elektroenerģijas Ukrainā vairāk vai mazāk pietiek. Ukraina pati ražo elektrību kodolspēkstacijās. Līdz ar to problēma ir nevis elektrības trūkums, bet gan tas, kā to nogādāt līdz patērētājam. Un tas arī ir iemesls, kāpēc cilvēkiem daudzviet jāsēž bez elektrības.

Jā, elektroenerģijas Ukrainā ir bijis pietiekami, un tai arī būtu jāpietiek. Bet, tā kā sistēma tiek grauta, ir problēma tieši ar pārvadi. Ko dara krievu armija – viņi bombardē termoelektrocentrāles, apakšstacijas. Līdz karam Ukraina taču eksportēja elektroenerģiju. Bija pārpalikums. Tagad mums ir deficīts, jo notiek postījumi.

Es ticu, ka jums ir draugi, kaimiņi, radinieki. Viņi jums nejautā, kā vislabāk ar atslēgumiem rīkoties? Kā un ko uzlādēt, kādus akumulatorus? Viņi vēršas pie jums pēc padoma – ko darīt, kā dzīvot tādos apstākļos?

Jā, daudzi jautā. Viņi bija pieraduši vienkārši atnākt mājās un ieslēgt visu, ko vajag. Tagad elektrības trūkst. Tiešām jautā, kā dzīvot, ko darīt. Vispirms es viņiem iesaku kaut kādas alternatīvās lādēšanas ierīces. Te ir runa par ģeneratoriem, akumulatoriem. Tie jāiepērk, jāsagādā, lai vismaz cik necik normāli pārlaistu ziemu.

Es klausījos kādas sievietes interviju. Viņai ir ļoti slims vīrs. Viņam elektrība vajadzīga dzīvības uzturēšanai. Viņi – līdzko parādās elektrība – liek lādēties visas baterijas un akumulatorus. Un elektrības parādīšanās brīdī tā taču rīkojas visi, līdzko iedegas kāda spuldzīte. Tāda slodze nav bīstama?

Šādos apstākļos vispirms jāpadomā par slimnīcām, kuras atrodas rajonos. Tām visām ir zināms atslēgumu grafiks. Slimnīcas mēs cenšamies neatslēgt un tās šajā grafikā neietveram. Ar īpašu valsts programmu visas slimnīcas ir apgādātas ar ģeneratoriem, ja nu tomēr notiek kāda avārija un atslēgšanās. Bet, ja cilvēkiem nav iespēju būt slimnīcā, tad viņi sevi apgādā ar akumulatoriem, ar ģeneratoriem. Un tur nav nekā bīstama. Problēma ir, piemēram, degvielas trūkums. Tur vajag vai nu benzīnu, vai dīzeli. Un tas jau ir atkarīgs no katra paša finansēm.

Jums pašam mājās ir kāda lielāka kastīte, kur var uzkrāt elektrību kādam laikam? Kā rīkojas cilvēki un kā darāt jūs?

Es tāpat kā visi citi kaut ko daru lietas labā. Man pašam ir akumulators un arī pārveidotājs no 12 voltiem uz 220. Tas dod iespēju kaut vai uz laiku nodrošināt sev elektrību. Ir arī ģenerators. Būs jāpaļaujas uz sevi. Tagad taupu degvielu laikam, kad sāksies sals. Varbūt būs jādarbina. Un ne tikai es – tā dara visi. Kāds gatavo malku, kāds būvē krāsnis – no ķieģeļiem, no akmeņiem, lai varētu sasildīties, nomazgāties.

Neviens nesēž un negaida, ka kļūs labāk. Visi darbojas un nodrošinās.

Kas šobrīd būtu jānovēl jums un jūsu kolēģiem tieši šodienas darbā jūsu objektos?

Es saviem kolēģiem gribētu novēlēt, lai viņi vienkārši savu ikdienas darbu veic kvalitatīvi un pēc labākās sirdsapziņas. Un lai viņi atceras, ka mūsu teritorijā rit karš un katram jāiegulda sava daļiņa uzvarā. Mēs uzvarēsim, jo mūsu ukraiņu karavīri ir paši labākie pasaulē. Un vēl – liels paldies jums par jūsu atbalstu, ko jūs mums tiešām sniedzat un rādiet visai pasaulei un savai valstij, ka mēs cīnāmies. Un vēl es gribētu nodot sveicienu. Pirms daudziem gadiem es biju praksē Rīgas elektrisko vilcienu depo. Atceros, ka tur strādāju divus mēnešus. Bet es tur biju un arī par to paldies. Es biju pabeidzis savu tehnikumu. Lai arī tas bija deviņdesmitajos, tomēr tā bija.

Kā karš ir mainījis jūsu attieksmi pret profesiju, ko esat izvēlējies, pret tās svarīgumu?

Ja reiz es esmu izvēlējies šo profesiju jau vairāk nekā pirms 30 gadiem, tas mans darbs vispirms ir dot cilvēkiem gaišu nākotni. Es strādāju cilvēkiem. Ja esmu izvēlējies tādu profesiju, tad es gan miera, gan kara laikā iešu līdz pašam galam un darīšu visu iespējamo, mūsu cilvēkiem, ukraiņiem un mūsu uzvarai.

Sanāk, ka karojat elektrības frontē.

Katrs dod savu darba daļiņu. Un kopumā mēs visi dodamies pretī uzvarai. Katrs darbojas savā frontē un iegulda savu mazumiņu uzvarā.

Pilnu podkāsta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit: