«Brīnumi pastāv». Saruna ar žurnālisti un rakstnieci Liu Guļevsku

Žurnāliste un rakstniece Lia Guļevska tautas atzinību izpelnījās kā radio raidījuma "Mikrofons" personība. Viņa arī autore vairākām grāmatām par Latvijas izcilībām – aktieriem, zinātniekiem, ārstiem. Savukārt šajā Latvijas Televīzijas raidījuma "Lielās patiesības" sarunā, kurā satikās seni "Mikrofona" laiku kolēģi, Guļevska stāsta par to, kā atrast sevi, kad ierastās slavas virsotnes zūd, kā arī par padomju un tirgus laikmeta "produktiem".

Ilmārs Latkovskis: "Mikrofons" tavā dzīvē bija ļoti augsta virsotne. Tu sarunājies ar izciliem un slaveniem cilvēkiem. Viņi ieklausījās tevī. Tauta tevi pazina un mīlēja. Un tad vienā brīdī tas viss beidzas. Vērtību juku laikā tu no slavenā "Mikrofona" aizej uz mazpazīstamu raidījumu "Mājas svētība". Jābūt taču apjukumam, tu esi kā no laivas izmests…

Lia Guļevska: Jā, tāda sajūta bija. Kaut gan beigās aizgāju prom no "Mikrofona" labprātīgi. Tā vide, kas tur sāka veidoties, vairs nebija tā, pie kuras es biju pieradusi. Protams, ka man sirds sāpēja. Vēl tagad atceros pēdējo teikumu savā atvadu "Mikrofonā". Tas bija no Blaumaņa dzejoļa: "Ardievu mana jaunība, ardievu, ar dieviņu līgo!". Taču es esmu pateicīga Dievam par tālāko notikumu sakritībām. Es nonācu redakcijā pie sava pirmā un vienīgā žurnālistikas skolotāja Rišarda Labanovska. Un visai drīz es varēju īstenot to, ko "Mikrofonā" darīt nevarēju. Tas sākās ar veļu laika raidījumu. To gribēju veidot jau tad, kad mūžībā aizgāja "Mikrofona" dvēsele Ausma Indriksone. Taču tajos laikos kaut kas tāds vēl nebija iespējams. Pārejas laiks no "Mikrofona" uz "Mājas svētību" jau sakrita ar Atmodas pirmsākumiem, un cenzūrā jau bija iestājies tāds juceklis. Tas veļu raidījums izdevās. Sāka zvanīt dažādi interesanti cilvēki. Viena no viņiem – Alda Mūriņa – pravietiski teica: "Tagad aizvien vairāk satiksiet cilvēkus, kas jūs vedīs pa šo ceļu!".

Un tas sasaucās ar manu iekšējo sajūtu, kurai pieturos joprojām: "Brīnumi pastāv".

Daudziem jau patīk teikt, ka tic brīnumiem. Pasaka to ar vieglu mēli, paši nezinot, ko ar to domājuši.

Es ticu brīnumiem tādā nozīmē, kā man to teica Alda Mauriņa. Nedomājiet, ka tautasdziesmās un teikās pateiktais ir tāda tukša ļaužu izdoma, tēlainība vai fantāzijas. Tas viss ir dzīvē. Ir elfi, ir rūķi, ir Ziemassvētku vecītis, kuram es ticu vēl līdz šai dienai. Cita lieta, kā viņš vizuāli parādās un kā tas šobrīd tiek iztirgots, komercializēts.

Lia – “Mikrofona” jaunā darbiniece. 1975. gads

"Mikrofons" jau arī bija sava veida brīnums, kas arī piedzīvoja tirgus laikus.

Kā reiz jautāja un pats atbildēja Leons Briedis[1], – kas uzturēja latviešu garu "krievu laikos"? Dziesmu svētki, teātri un "Mikrofona" aptauja. Līdz ar to es esmu laimīga, ka mums Latvijā ir bijusi šāda lieta, kas būtībā ir dzīva joprojām. Ko Latvijas TV šajā gadu mijā rādīja pēc himnas izskanēšanas? "Mikrofona" aptaujas noslēguma koncertus. Viss pateikts.

Mēs uz "Mikrofonu" tomēr skatāmies ar savām un tā laika acīm. Citi teic, tas "Mikrofons", tā veidotāji un dalībnieki tik un tā bijuši padomju laiku produkts. Plašāk runājot, tas ir stāsts, ka mēs tā režīma apstākļos dzīvojām, un neizbēgami tā ietekme un nospiedumi mūsos ir.

Mums bija tomēr tā citam cita pleca sajūta. Kaut kādā ziņā mēs esam laimīgi cilvēki, ka esam piedzīvojuši dažādus laikus, – es esmu dzimusi vēl kara laikā, mana vecmāmiņa kopā ar mani kā zīdaini ir slēpusies pagrabā –, es domāju, ka tā ir mūsu priekšrocība.

Te ir viena tāda kurioza nianse. "Padomju laika produktiem" vēl bija daudz skolotāju ar Latvijas laika kalumu. Savukārt tiem, kuri vīpsnā par "padomju laika produktiem", pašiem skolotāji bija "padomju laika produkti".

Jā, no universitātes studiju laiku pasniedzējiem es labi atceros, piemēram, [Anastasiju] Stikāni un [Vilni] Eihvaldu. Viņi stāstīja tādas lietas, ka es pilnīgi sarāvos, vai auditorijā nav kāds stukačs. Un Gunārs Bībers bija brīnišķīgs vīrs. Tā ka mums ar pasniedzējiem ir ļoti laimējies. Es neiestājos komjaunatnē, taču universitātē tiku. Partijā es arī nestājos. Kādi nu kuram tie nospiedumi…

Jā, tagad tikpat labi varam apcerēt, cik daudz kuram ir tirgus laika nospiedumu. Bet mēs taču neteiksim, ka tie padomju laiki bija labums, ko tagad vajadzētu atpakaļ?

Nekādā gadījumā. Bet es nedomāju, ka šobrīd ir laimīgs laiks. Virsroku ņem lietas, kas būtībā nav tās svarīgākās. Dzīvei šobrīd pietrūkst krāsainības, arī dziļuma. Uldis Tīrons manā grāmatā[2] sarunā stāsta, ka pat šamaņi vairs nav tādi, kādi tie bija pirms gadiem divdesmit. Tagad arī viņi kļuvuši daudz virspusējāki, primitivizējušies. Un es ticu Tīronam kā šamaņu zinātājam.

Tomēr vai nav tā, ka latvieši pārāk mīl pieķerties pagātnei, idealizēt to?

Pirms dažiem gadiem manis bezgala mīlētais Zigmunds Skujiņš vienā Jaungada vēlējumā man uzrakstīja: "Skaidrību meklēt tikai nākotnē ir naivi, vislabāk to apstiprina tieši pagātne".

Tomēr tev ir palaimējies arī pēcmikrofona laikos rast radošu dzīves piepildījumu. Ja tā nebūtu, tad, piedod, tu būtu viena dusmīga vecene, kas raudātu, ka viss labais tikai nozagtajā pagātnē…

Jā, iespējams, turklāt vēl arī nelaimīga. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka esmu pateicīga Dievam par savu likteni. Man ir ļoti liela vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt un darīt labu, un varbūt tādējādi es mēģinu atmaksāt to, kas man ir dots. Ja ne citādi, tad vismaz ar šādu grāmatu[3], kurā ir tik daudz viedu cilvēku domu. Kā teic viens no  grāmatas varoņiem Uldis Jansons, Visumā viss ir kārtībā, tādu kārtību vajadzētu panākt arī te, uz Zemes. Nu, pagaidām vēl nav. Un manai meitai Diānai "Eņģeļu grāmatā" ir teikums, vai mēs bieži padomājam, kad atbildam uz "Kā tev iet?" – "Visumā labi". Jā, Visumā patiešām viss ir labi. Paskaties, Saule, Mēness, visas pārējās planētas, viss griežas. Saule aust, Mēness nāk ārā. Jūra iziet no krastiem Mēness ietekmē. Vai tu esi stiprāks par jūru?

Es stiprāks par jūru? Domāju, ka nē. Pareizāk sakot, es neesmu par to domājis.

Tu domā tevi tas neietekmē? Dzimstot mūsos esot 96% ūdens kādu laiku, tad mēs sākam žūt, man jau, piemēram, tagad varētu būt tikai kādi 76%, manos gados, tāpēc man ir jādzer vairāk ūdens, bet tas ūdens reaģē uz Mēness fāzēm. Un, tad mēs brīnāmies, ka mēs jūtamies ne tā vai šitā, vienu dienu reibst galva, otru dienu gribas pacelties spārnos un lidot.

Nu mēs esam nonākuši pie slidenā mistikas ceļa. To ejot, var kārtīgi "atrauties" gan no baznīcas, gan no zinātnes tempļa. Kādas ir tavas attiecības ar Dievu, reliģiju, baznīcu?

Es pieminēju Uldi Jansonu; viens no teikumiem, ko viņš ir atbildējis Imantam Ziedonim, vai viņam vispār ir no kaut kā bail, viņš ir padomājis un teicis: "Jā, man ir bail sabojāt savas attiecības ar Dievu." Ja tā runā tādi vīri... Tas nenozīmē, ka man ir jāiet ar Dievu satikties baznīcā, nebūt ne. Zigmunds Skujiņš saka, es izeju ārā, naksnīgajās debesīs jau mirdz zvaigznes. Kaut kur apkārt man, visur ir dzīvība, viss pastāv, viss notiek.

Tātad tu tici kaut kādai augstākai kārtībai, likumsakarībām?

Mums ir jāsadzīvo ar domu, ka mēs neesam galvenie ne šajā redzamajā pasaulē, ne neredzamajā. Cilvēki, kuriem šajos jautājumos uzticos, man ir teikuši, ka tajā pasaulē ir tāda pati cīņa kā šeit uz Zemes, varbūt pat vēl spēcīgāka. Tāpat es ticu, ka mūsu mīļie cilvēki no tās pasaules mums var palīdzēt pat vairāk, nekā savulaik būdami blakus. Tieši tā es ticu savai mīļajai vecmāmiņai, kas ir mani uzaudzinājusi un kas man palīdz.

Katram pašam ir jāsaprot un jāmēģina noorientēties, kam ticēt, kam ne. Delfu orākuls jau vēstīja – visas atbildes ir tevī.

Tagad pragmatiskāki cilvēki sāk vīpsnāt, ka mūsu saruna ir pilnīgs kukū. Bet domāju, ka tā neteiks patiesi zinoši cilvēki, īsti zinātnieki un sava aroda praktiķi. Tavās sarunās ar viņiem redzu lielu pietāti pret mistiskiem un reliģiskiem jautājumiem.

Es domāju, ka viņi vienkārši ir jau nonākuši pie dziļākām atziņām. Atkal Zigmundam Skujiņam ir ļoti īss ģeniāls teikums – var notikt tas, kas nevar. Viņa paša mūžs ir tam apstiprinājums. Bet runājot par zinātniekiem, es spilgti atceros kādu epizodi pirms gadiem divdesmit Radiomājas vestibilā, kur bijām kopā ar Pēteri Kļavu. Tad burtiski ielidoja mūsu gaidītais Andris Buiķis, kurš tikko bija atgriezies no zinātnieku konferences Grieķijā. Buiķis mūs abus apķēra un sajūsmināts sauca, ka viņš tagad varot vienpersoniski paziņot, ka 60% no šiem zinātniekiem apstiprinājuši, ka pieņem viena augstākā gara esamību Visumā. Pēteris Kļava atbildēja, citādi jau nevar būt, gods un slava zinātniekiem. Bet es biju vienkārši laimīga, man tas likās tik skaisti, jo jābūt kaut kam labam, kam tu tici. Citādi ir grūti dzīvot.

Esmu sastapis nopietnus cilvēkus, kuri vīpsnā arī par Buiķi un Kļavu.

Vīpsnāt jau var par visu, arī par tiem pašiem vīpsnātājiem. Es saprotu, ka tas viss izklausās diezgan neticami.

Tajā pašā laikā visas šīs dzīvības un nāves, pēcnāves un iepriekšējo dzīvju lietas cilvēkus ļoti uzrunā. Būtībā jau tie ir pamatjautājumi tūkstoš un tūkstoš gadu ilgām garīgajām tradīcijām. Bet tas ir arī lauks, kur rosīties visādiem šarlatāniem.

Es tev pilnīgi piekrītu. Šie jautājumi tiek nonivelēti, padarīti viegli zelējami. Tāpēc mani visvairāk uzrunā, kad šiem jautājumiem pievēršas ārsti. Piemēram, holandiešu kardiologs [Pims] van Lommels, grāmatas "Apziņa viņpus dzīves" autors. Viņš ir izgājis pamatīgu šaubu ceļu. Cilvēkam daudz kas ir jāpieredz pašam. Līdz tam ir šaubas un vīpsnāšana, kāda tur gaisma, kāda tur pēcnāves dzīve…

Zinu, ka tev pašai ir iepriekšējo dzīvju pieredzējumi. Bet tagad nebūs vietā par to runāt. Tie tomēr ir ļoti uzmanīgi skarami temati. Ja tu saki "iepriekšējā dzīve", tad vairumam pirmā pretreakcija būs "murgs". Kad Jungs līdzīgas situācijas apraksta ar "kolektīvo bezapziņu", tad daži atveras ieklausīties. Vēl citi to pašu izsaka ar "kultūrtraumu" vai DNS, un tad jau var raisīties saruna. Cita starpā, no godājama mūsu kardiologa Dr. Romana Lāča, kurš Latvijā pirmais veica sirds transplantāciju dzirdēju, ka viņš pret taviem iepriekšējo dzīvju pieredžu aprakstiem izturas ar dziļu pietāti.

Es varu atkārtot tikai vienu, ka mūsu apziņa ir nemirstīga un mūžīga, un runa ir tikai par apziņu, jo ķermeni mēs mainām. Savulaik par šīm lietām daudz runājām ar Gunāru Cilinski. Viņš teica tā – man vieglāk būtu, ja viss beidzas ar šīspasaules dzīvi. Bet, ja viņš iedomājoties, ka vēl kaut kur par to būs jāatbild, ko sastrādājis šajā dzīvē, un tikai pēc tam atkal nākošais process… Es viņam saku, vai tad Jūs jūtaties tāds milzīgs noziedznieks savā dzīvē bijis? Protams, katrs mēs savā dzīvē kaut ko sastrādājam, par ko, droši vien, katram būs arī jāatbild. Taču Dievs man ne mirkli nav šķitis kā soģis. Es viņu pieņemu kā vislielāko draugu, padomdevēju, kuram gan ne vienmēr paklausām. Bet tad ir tāda lieta kā sirdsapziņa.

Tad Gunārs Cilinskis arī negribēja pieņemt, ka pēc šīs pasaules dzīves cilvēks vēl kaut kādā veidā turpina dzīvot?

Viņam tomēr patika tā doma, ka ar šīs pasaules dzīvi viss vēl nebeidzas. Viņu šie jautājumi ļoti interesēja. Gunārs daudz par to domāja, daudz lasīja.

Gan jau pienāks laiks, un tad redzēsim, kas ir "pēc tam". Tie patiešām ir interesanti jautājumi, bet galvenais tomēr ir un paliek, kā mēs dzīvojam šīs pasaules dzīvi.

Tad es atļaušos piesaukt trīs Jura Rubeņa izteiktus principus, kuriem cenšos pieturēties no visas sirds. Pirmais. Vienmēr atceries, ka esi Dieva radība un attiecīgi arī uzvedies. Otrais. Pēc iespējas vairāk tiecies ar sev tuviem cilvēkiem. Varbūt ikdienas darbos ne visi tev būs tik tuvi, taču tev ir iespēja izvēlēties. Trešais, man vismīļākais princips: katru dienu izdari vismaz vienu, kaut visniecīgāko savā egoismā nebalstītu darbiņu. Piemēram, kaut vai iedod barību putniņam. Man pašai ļoti mīļš ir stāstiņš par savu mazdēlu, kad viņš bija vēl maziņš. Viņš man jautāja: ''Omiņ, vai skaitīsies arī tas, ka atnesīšu tev tēju, kad skatīsies televizoru?" Es atbildēju: "Jā, Krister, tas skaitīsies. Pirmkārt, tas tev ienāca prātā. Otrkārt, tu to tēju pagatavoji. Treškārt, tu man to atnesi." Diena nav nodzīvota veltīgi. Nemaz jau nerunājot par mani, kura tik laimīga par tādu mazdēla uzvedību. Es ko tādu novēlu visiem cilvēkiem. Un, ja kaut drusku kāds to tā arī atcerētos un ievērotu, viņam pašam būtu vieglāk dzīvot.

Es tagad atceros, ka mazākajās klasītes skolā bija kladē jāraksta mani dienas labie un sliktie darbi. Man nepatika tas. Kaut kad es to kladi saplēsu un izmetu.

Vai pēc tam nebija žēl?

Tagad ir žēl. Pirms iemiedz, jādomā, ko labu šodien esi izdarījis, par ko es varētu būt pateicīgs dzīvei?  Un tad konstatē, ka tas nav nemaz tik viegli, vienkārši neesi radis par to domāt.

A – par to, ka es esmu dzīvs. B – par to, ka es varu kustēties. C – par to, ka man nekas nesāp. Ja arī sāp, tad kā savos fantastiski cienījamos gados, – viņam šogad paliek 99, – saka Jānis Kubilis: "Jāsadzīvo." Arī sadzīvot ar sāpēm ir māksla. Nevis triekt sevi zemē iekšā, vai, dieniņ, cik man ir slikti – nē.

Nu, jā, smags jautājums, protams…

Nav smags. Ir jāturas un viss. Smagi ir neturēties, ja tu sabirsti, ka tu pieņem visas negācijas, kas nāk, nāk, nāk.

Lia, paldies tev par šo tikšanos, paldies par šo sarunu, mazliet pavilkām uz sentimentu un nostalģiju, bet, manuprāt, ļoti vajadzīgās devās.

Viss ir tevī, viss ir tevī pašā. Paldies par uzaicinājumu uz šo sarunu!


[1] Leons Briedis (1949 – 2017) – dzejnieks, esejists, latviešu kultūras spoža personība.

[2] Lia Guļevska. "Cilvēks veltī savu dzīvi tam, kam viņš tic", 2021.

[3] Domāta tā pati iepriekš minētā grāmata. Taču Lia Guļevska ir autore vairākām grāmatām par latviešiem nozīmīgām personībām, piemēram, Gunāru Cilinski, Romanu Lāci u.c.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt