Uz jautājumu, vai var pierast pie kara, Isarova atbildēja pārliecinoši: “Jā, var. Tas, man liekas, ir ļoti fizioloģisks process, kad mūsu ķermenis, smadzenes nespēj izturēt tik ilgstoši stresu un fokusu uz vienu lietu.”
“Ja es par sevi runāju – sākumā galīgi nevarēju tikt ar sevi galā, tad jau kļuva mierīgāk. Smadzenes sāk filtrēt ārā informāciju [par karu], jo tā ir pārāk satraucoša. Kopumā pie kara fizioloģiski var pierast,” viņa piebilda.
Isarova atklāja, ka, lai gan daļa radinieku šobrīd drošību raduši pie viņas ģimenes Latvijā, apmēram puse piederīgo joprojām atrodas Ukrainā. Arī radinieki, kas apmetušies Latvijā, jau sen grib mājās un ir gatavi doties atpakaļ uz Ukrainu, jo reizēm mānīgi sāk šķist, ka situācija kļūst mierīgāka.
“Ir brīži, kad man liekas, ka nu jau varbūt nav tik traki. Tad es paskatos ziņas un saprotu, ka tur ir tieši tik traki, kā ir bijis iepriekš, kā februārī. Gaisa sirēnas skan, cilvēki joprojām tiek nogalināti, sievietes joprojām tiek izvarotas un viss notiek,” viņa uzsvēra.
Mediķe norādīja, ka jau no sākuma centusies neromantizēt notiekošo un pieņemt arī iespējamos negatīvos kara iznākumus:
“Lai gan dziļi sirdī ticu [Ukrainas] uzvarai, pieļauju arī scenāriju, ka tas varētu nenotikt. Īpaši reāli tas ir gadījumā, ja mēs visi pieradīsim pie kara, ja citu valstu augstākās amatpersonas pieradīs un kļūs nedaudz vienalga.”
Viņa vērtēja, ka pierašana pie kara varētu novest arī pie citiem risinājumiem, kas nebūs izdevīgi Ukrainai, jo uzvaru karā var definēt dažādi.
“Cik nu es saprotu no kara, frontes līnija nav pieci, 10, 20 kilometri, tie ir tūkstošiem kilometru. Un, ja viņiem [Ukrainas karavīriem] nav ieroču un ja ieroči nāk tik lēni, moments, kad karš var salūzt uz neforšo pusi, ir diezgan reāls,” Isarova uzsvēra.
Tāpat viņa atgādināja, ka Ukraina karā katru dienu cieš lielus zaudējumus, ko ilgstoši izturēt ir smagi: “Es, protams, zinu, ka viņi joprojām varonīgi turas un iekšējais gara spēks ir, bet jāsaprot, ka viņi arī ir cilvēki.”
“[Ukrainas karavīri nogurst] ne tikai fiziski, bet arī morāli. Iespējams, ka viņi vienā brīdī sāk domāt par to, vai pasaule mūs joprojām atbalsta, vai mēs šajā neesam vieni.
Ja tev apkārt mirst visi tavi draugi un tuvinieki, ar kuriem tu esi visus šos gadus, pat no 2014. gada cīnījies par savu valsti, ir skaidrs, ka arī viņu psiholoģiskais stāvoklis noteikti kādā momentā nebūs visspožākais,” vērtēja Isarova.
Sevišķi sāpīga, viņasprāt, ir sabiedrības līderu zaudēšana, kuri par brīvību cīnījušies jau kopš Krievijas pirmā iebrukuma. Tas ukraiņos uz brīdi noteikti izsauc kareivīgu vēlmi atriebties, taču ilgstoši tas ir morāli ļoti smagi, viņa vērtēja.
Tas ir iemesls, kāpēc joprojām jādomā par notiekošo un jāpalīdz Ukrainai, taču vienlaikus Isarova uzsvēra, ka Latvija ir izrādījusi milzu atbalstu jau līdz šim: “Protams, ir labi atstāt vietu izaugsmei un domāt par to, ko mēs vēl varētu palīdzēt. Tas ir būtiski, ka mums ir dzinējspēki, kas nepārtraukti atgādina, ka Ukrainā ir karš un mums kaut kas ir jādara, bet kopumā man nevienā brīdī nav bijis kauns par to, kā mēs kā valsts un sabiedrība esam atbalstījuši Ukrainu, jo tas atbalsts ir milzīgs un tūlītējs.”
“Esmu pilnīgi pārliecināta, ka ukraiņi šo atbalstu neaizmirsīs nekad,” viņa piebilda.
