Tālis Eipurs: Labdien! Pastāstiet, lūdzu, kas jūs esat un ko darāt? 

Romāns Bondarenko: Labdien visiem klausītājiem un Latvijas iedzīvotājiem! Esmu asinsvadu ķirurgs. Strādāju Černihivas pilsētas 3. slimnīcā. Civilajā medicīnā es vairāk nodarbojos ar fleboloģiju – venozās sistēmas saslimšanām, varikozo vēnu paplašināšanos, kāju trofiskajām čūlām, pēctromboflebīta sindromu. Latvijā tas, starp citu, ir ļoti labi attīstīts, kādreiz pie jums braucu stažēties. Tā ir arī arteriālā patoloģija, trombu likvidēšana, cukura diabēta radīti sarežģījumi asinsvados un arī asinsvadu traumas kā miera, tā nu jau arī kara laikā. Tās ir rekonstrukcijas operācijas ekstremitāšu glābšanai. 

Bez tā visa jūs arī esat tēvs.

Jā, tēvs diviem brīnišķīgiem dēliem. 

Kādi līdz šim bijuši visgrūtākie brīži jūsu darbā pēc iebrukuma? Mēs zinām, ka Černihiva kādu laiku bija gandrīz pilnībā aplenkta un gandrīz atgriezta no pārējās Ukrainas. Kuri profesionālie brīži jums atmiņā paliks uz visiem laikiem? 

Patiesībā profesionāli tādu brīžu bijis ļoti, ļoti daudz. Līdz 24. februārim mēs dzīvojām parastu un mierīgu dzīvi. Plānojām attīstību, stažēšanos ārzemēs. Man katru gadu jāiziet vai nu kāda stažēšanās vai arī noteikts apjoms tiešsaistes apmācību, lai uzturētu savu ārsta sertifikātu. Bet 24. februārī... ir grūti aprakstīt to, ka tu pamosties no tā, ka tavu pilsētu bombardē. Par to biju lasījis tikai grāmatās.

Biju cerējis, ka mana paaudze ir tā, kas dzīvo pēc kara, bet izrādījās, ka esam pirmskara paaudze.

Protams, tas bija šoks, panika, informācijas vakuums. 

Bet, kā izrādījās, pirmās dienas nemaz nebija pašas smagākās. Jā, mēs centāmies kaut kā organizēties, izlemt, kā strādāt tālāk, ātri izrakstīt visus slimniekus, kurus varēja izrakstīt, lai atbrīvotu vietas ievainotajiem. Ar katru dienu kļuva, ja tā var sacīt, arvien "jautrāk". Krievijas karavīri nāca arvien tuvāk. Černihiva jau pavisam drīz bija pēc būtības aplenkta – sākumā no divām, bet vēlāk jau no četrām pusēm. Ar pārējo pasauli mūs savienoja tikai viens neliels ceļš. Tilti bija sagrauti, un loģistika bija ļoti problemātiska. 

Taču vissliktākais bija tas, ka Krievijas karavīri mērķtiecīgi iznīcināja civilo infrastruktūru. Sabojāja gāzes vadus, termoelektrostacijas, ūdens uzņēmumu. Ūdens pazuda ļoti ātri. Lai arī Černihiva nav pārāk liela pilsēta – ap 300 tūkstoš iedzīvotāju – tad tomēr iztēlojieties, kā tas ir, kad 300 tūkstošiem nav ūdens, nav kanalizācijas un iespējas izmantot tualetes, jo nedarbojās sūkņi. Nebija elektrības. Jau pēc nedēļas nebija arī apkures. Vienlaikus ārā – vēl nelieli mīnusi. Divu diennakšu laikā daudzstāvu nams ir atdzisis. 

Tas viss tieši tā bija arī slimnīcā. Ir ļoti grūti paskaidrot, kā tas ir – operēt +8, +10 grādu temperatūrā, kad nedrīksti būt pietiekami silti ģērbts. Kad jāvelk viegls operācijas apģērbs, es tādus vilku divus. Nevar arī pienācīgi apstrādāt rokas, jo tās ir jāmazgā ilgi, bet ūdens temperatūra ir +8 grādi. Kamēr mazgā rokas – tu tās pārstāj just. 

Grūti bija arī tad, kad sākās triecieni pa pilsētas centru. Sākot no 17. marta, pat no 15. marta, viņi jau bija diezgan tuvu. Sāka šaut tieši pa iedzīvotājiem un viņu rindām. Lieta tāda, ka, lai arī daļa cilvēku bija paguvuši evakuēties, daļa joprojām bija palikusi. Un viņiem trūka pārtikas. Vairākās vietās varēja dabūt maizi. Ja godīgi, tādas rindas pie veikaliem, kur vismaz kaut ko pārdeva, es neatceros kopš Gorbačova laikiem, kad pats vēl biju puika. Sāka tēmēt tieši pa rindām. Turklāt ar kasešu lādiņiem. Tas nozīmēja – maz ievainoto un daudz līķu. 

17. martā sākās masveidīga pilsētas centra apšaude, visās slimnīcās masveidā ieveda ievainotos. Turklāt bija cietusi arī viena no lielākajām slimnīcām. To būs grūti aizmirst. Turklāt izrādījās, ka esmu vienīgais sava profila speciālists kara hospitālī, kurā biju pieaicināts kā brīvprātīgais. Es tur jau faktiski dzīvoju. Bija ļoti daudz ievainoto ar asinsvadu bojājumiem arī manā slimnīcā, un faktiski es visu laiku skraidīju starp kara hospitāli un slimnīcu. Tas bija biedējoši. Ir grūti aprakstīt, kā tas ir, kad kaut kas netālu svilpj un sprāgst, kad tu krīti, lien, bet saproti, ka ir jāskrien. Lidmašīnas lidoja pār Černihivu un bombardēja. Tuvākā sagrautā ēka bija 300 metru attālumā no manas mājas. Tuvākais sašautais Krievijas tanks – mazāk nekā pusotru kilometru no manas slimnīcas. Slimnīcā, kurā strādāju, vairākās vietās trāpīja artilērija. Brīnums, ka nebija cietušo. Sašāva datortomogrāfijas aparātu, ļoti cieta operāciju bloks – tur visām zālēm logi bija izsisti, bet uz ielas -2 grādi. Logus aizsita ar finieri, bet turpat vien bija jāoperē, un jāoperē daudz. 

Kā jūs sadalījāt laiku starp slimnīcu un kara hospitāli? 

Jāsāk ar to, ka man paveicās ar brīvprātīgajiem, kuri palīdzēja evakuēt sievu un bērnus. Tas daudz ko atviegloja. Es sapratu, ka situācija ir ļoti nopietna un man nav kur atkāpties. Es dzīvoju hospitālī. Mājās es nedzīvoju. Vairākās vietās ap hospitāli bija sakari, šur tur bija mobilais tīkls. Kad nebija jāstrādā, ik pa pusstundai vai pāris stundām sazvanījos ar kolēģiem slimnīcā, vai neesmu tur steidzami vajadzīgs. Ja vajadzēja, kājām skrēju uz slimnīcu. Par laimi, tie ir apmēram 3,5 kilometri un tos varēja noskriet. Savukārt, kad skrēju uz slimnīcu, brīdināju kolēģus hospitālī. Tur bija paaicināti arī citi civilie ārsti – vesela komanda – ķirurgi, onkologi, traumatologi, anesteziologi – ļoti spēcīga un motivēta komanda, kas sevi ļoti labi parādīja. Dažiem no viņiem bija mašīnas. Brīdināju, ka izskrienu, un informēju, pa kādu maršrutu, ka tur operāciju zālē var nebūt sakaru. Ja vajadzēja – kolēģis riskēja, ņēma mašīnu un brauca pēc manis, stāvēja pie slimnīcas un signalizēja. Es sapratu, ka atbraukts pēc manis, visu metu pie malas un skrēju. Tas nozīmēja, kam vajag manu palīdzību. Kaut kā tā arī dzīvojām. 

Cik ilga smagākais periods, kura laikā dzīvojāt slimnīcā? 

Tas bija no 27. februāra līdz 1. aprīlim. Slimnīcā vispār es nodzīvoju līdz pat maija sākumam. Bet artilērija Černihivu beidza apšaudīt aprīļa sākumā. Staigāšana starp hospitāli un slimnīcu kļuva mierīgāka. Dzīvoju hospitālī, bet varēju uz stundiņu, pusotru aiziet paskatīties, kas notiek ar māju, apliet ziedus, kas brīnumainā kārtā bija izdzīvojuši, kaut ko sakārtot, atcerēties, ka ir arī kaut kāda cita – mierīga dzīve. 

Tiesa, es joprojām nespēju apjēgt, kas īsti ir šausmīgāk, – tad, kad apkārt lidoja un svilpa, vai arī tad, kad viss apklusa. Pirms tam ne pārāk ticēju posttraumatiskajam stresam un traucējumiem, kuri ir karavīriem pēc kara. Bet, kad aprīļa sākumā beidzās apšaudes, es sapratu, ka naktīs vairs nevaru gulēt tad, kad viss ir kluss. Tas klusums vienkārši griež ausīs. Tas bija ļoti šausmīgi. 

Bet slimnīcās – ja līdz aprīlim vairāk bija ievainoto, tad pēc tam, kad parādījās pirmā iespēja saņemt medicīnisko palīdzību un pacienti varēja atbraukt līdz slimnīcai, bija ļoti daudz ielaistu pacientu ar asinsvadu problēmām, ar diabēta problēmām, čūlām un gangrēnām. Bija ļoti daudz jāoperē. Un ūdens tikai nedaudz sāka parādīties. Bija maz personāla. Ļoti grūts periods. 

Kā tas tālāk attīstījās līdz pat šim brīdim? 

Marts bija karsts mēnesis. Daudz ievainotu iedzīvotāju un karavīru. Darbs ritēja dienu un nakti. Ar kolēģiem dzīvojām hospitālī sešvietīgā palātā, kur mums iedalīja gultas. Tas bija komandas darbs. Visi kolēģi, ārsti, māsiņas, personāls, kas palika un nebija evakuējušies, dzīvoja slimnīcā ar izsistiem logiem, bez apkures un ūdens. Ūdeni uz slimnīcu veda reizi diennaktī. Ūdensvedējs signalizēja. Ja 5–7 minūšu laikā neviens neatnāca ņemt ūdeni, tad brauca prom. Tāpēc kāds vienmēr dežurēja un sauca citus. Visi saskrēja ar spaiņiem. Ja es tajā brīdī biju slimnīcā uz pārsiešanām vai operācijām, tad vispirms bija jāsanes 7–8 spaiņi ūdens uz ceturto vai piekto stāvu, palīdzēt kolēģiem, māsiņām – jaunām meitenēm. 

Piedod, nav viegli to visu atcerēties, kā pacientiem jānodrošina elementāri apstākļi. Aprīlī tas viss norima. Viņus [iebrucējus] aizdzina līdz robežai. Sāka pienākt kaut kāda humānā palīdzība un pārtikas produkti. Paldies visiem, kuri tobrīd palīdzēja! Taču tad sāka vest ievainotos no robežas, jo karš turpinājās. Apšaudīja robežu, mūsu karavīrus un pierobežas pilsētas. Kad viņi atkāpās, tur bija ne tikai nenormāls marodierisms, tā bija arī visu un visa mīnēšana. Man bija jāoperē vairāki pacienti, kas bija cietuši no mīnas. Tā ir ļoti smaga trauma. 

Aprīlī bija pakāpeniska atgriešanās dzīvē. Šajā laikā es jau biju iemācījies nomazgāties ar divām pusotra litra pudelēm, kurās pievienoju nedaudz silta ūdens.

Kad atjaunojās ūdensapgāde, elektrība, atnācu mājās, atgriezu silto ūdeni, piepildīju vannu, sapratu, ka es tur nevaru iekāpt. Es nesapratu, kā var iekāpt tādā daudzumā ūdens. Nezināju, kā mazgāties vannā. Lūk, tā izmainās cilvēks divos kara mēnešos. 

Maijs bija grūts, jo civilo pacientu kļuva arvien vairāk un vairāk. Bija arī daudz karavīru. Visi bija kaut kā turējušies uz stresa un adrenalīna. Bet, tiklīdz mūsu reģionā kļuva nedaudz klusāk, daudziem saasinājās hroniskas pataloģijas. Arī tās man kara ārsti lūdza operēt. Faktiski strādāju bez brīvdienām līdz jūnija sākumam. Un tad mani pašu veselība pievīla un bija kādu brīdi jāārstējas pašam. Tad jau lēnām atgriezās cik necik parastā dzīve. Bet tāpat – apšaudes, raķetes – jūs jau to zināt. Visa vasara un rudens bija nemierīgi. 

Skatoties kartē, jūs esat kādus 40–50 kilometrus no robežas ar Baltkrieviju un Krieviju. 

Jā, diemžēl tas viss ir tepat blakus. 

Un kāds šobrīd ir jūsu ritms? 

Šobrīd dzīvojam jauna uzbrukuma gaidās. Redzam, ka nekas nenorimst. Viss tikai pieņemas spēkā. Visi gaida jaunu uzbrukumu un tam gatavojas. Attiecībā uz ievainotajiem mūsu reģions šobrīd nav karstākais frontes punkts. Tāpēc ir samērā mierīgi. Ir gadījumi, bet ne ļoti daudz. 

Darbs ar pacientiem slimnīcā jau ir krietni tuvāks miera laikam. Operējam, bet jau daudz mierīgākos apstākļos. Bet te jāatgādina, ka mēs tomēr esam rezerves virsnieki. Mēs gatavojamies. Mūs regulāri izsauc uz iesaukšanas punktu. Daži kolēģi jau iesaukti Ukrainas bruņotajos spēkos un dien frontē. Mobilizācija turpinās. Notiek karš, un ar to viss ir pateikts. 

Kolēģi dien kā kara ārsti, kara mediķi vai citādi? 

Kā ārsti, kā kara mediķi. Lai jums būtu labāk saprotams – mūsu universitātē grupā bijām 11 cilvēki. No viņiem divi šobrīd ir Donbasā. Viens no kara pirmajām dienām ir brīvprātīgais. Iepriekš pasniedza Kijivas Medicīniskajā universitātē. Bija pediatrs. Tagad ir kara ārsts. Bet otrs ir no Černihivas apgabala, arī ķirurgs – pēc Černihivas blokādes beigām devās uz iesaukšanas punktu un dien vissarežģītākajā reģionā. Par laimi, abi ir dzīvi un veseli. Cenšamies uzturēt kontaktu. Tāpat arī mani klasesbiedri kur nu kurais dien. Un daudz vēl diemžēl dienēs. Bet tas ir karš par mūsu neatkarību. Tas ir mūsu tēvijas karš. 

Kāda īsti ir atšķirība starp darbu kara hospitālī un slimnīcā? Ir skaidrs, ka atšķirība ir liela, bet es tomēr gribētu, lai jūs klausītājiem izstāstāt – kāda tieši? 

Kara medicīna ir veidota no posmiem un evakuācijas līmeņiem. Katrā līmenī tiek sniegta tikai noteikta veida palīdzība. Ja esi, piemēram, divus kilometrus no frontes, tu drīksti tikai apturēt asiņošanu, uzlikt pārsēju un steidzami evakuēt pacientu. Ja esi 10 kilometru attālumā – tur var darīt kaut ko vairāk. Jo tālāk no frontes pacientu evakuē, jo kvalificētāka palīdzība viņam tiek. Tie ir vēl vecie padomju standarti, kādus mums mācīja pat vēl universitātē. Tā ir būvēta visa armijas medicīna. Jā, tagad ienāk jaunas NATO doktrīnas par paātrinātu evakuāciju uzreiz uz specializētākiem centriem. Bet notika tā, kā notika – Černihiva nonāca aplenkumā. Frontes līnija bija dažus kilometrus no manas slimnīcas, no hospitāļa – vēl kādus trīs kilometrus tālāk. Un pacientus nekur nevarēja evakuēt. Tāpēc man bija jāveic asinsvadu rekonstrukcijas operācijas, lai gan dažus kilometrus no frontes saskaņā ar visiem kara kanoniem es nemaz to nedrīkstēju darīt. Ja tu apturi asiņošanu, vienkārši noslēdzot asinsvadus, tad ir 50–70 procentu liels amputācijas risks. Tas nav apmierinošs rezultāts. Tāpēc armijas medicīna piemērojās un kļuva daudz civilāka, saprotot, ka drīzumā nevienu nevarēs evakuēt. Turklāt kara medicīnas iestādes bija labāk komplektētas, jo no turienes neviens neevakuējās un bija visi darbinieki. Bet viegli strādāt nebija ne vienā, ne otrā vietā. Bija daudz darba, bet mēs nepadevāmies. 

Jau no iepriekšējām mūsu intervijām podkāstā ir saprotams, ka, ja nu kādam Ukrainā šobrīd atslēgumu laikā ir elektrība, tad tās ir slimnīcas ar ģeneratoriem. 

Jā, par laimi, tā ir. Es dziļi paklanos brīvprātīgajiem, kuri – nezinu, kādā veidā, – to sagādāja slimnīcām. Protams, ir labi, ja ir ģenerators, bet – ja pilsēta ir aplenkta, tilts sagrauts, notiek apšaude… ģenerators ir… bet kur ņemt degvielu? Tāpēc, atceros, mums slimnīcā bija viens pats mazākais ģenerators. Pie tā pieslēdzām saldētavas ar asins rezervēm un medikamentiem, kuri jātur aukstumā. To ieslēdza uz pusstundu un izslēdza uz pusotru, lai taupītu degvielu. Sarēķinājām, ka ar tādu temperatūru medikamentiem pietiek. 

Tagad, par laimi, visi ir daudz gatavāki. Kad atslēdz elektrību, ieslēdzas ģenerators. Diemžēl tas ir bieži, bet slimnīcas turas. Nu jau vairākus mēnešus slimnīcās nav bijis pilna atslēguma. 

Jūs teicāt, ka visi redz tuvojamies daudz aktīvāku iebrukuma posmu un jūs tam gatavojaties. Cik gatavāki jūs šobrīd būsit, salīdzinot ar iebrukuma sākumu, ja diemžēl atkal būs kādi saasinājumi? Cik saprotu, būsit daudz pieredzējušāki un gatavāki darbam tādos apstākļos. 

Mēs arī tā uzskatām. Kad biju palicis vienīgais savas jomas speciālists savā slimnīcā un hospitālī, man pirms daudzām operācijām pazuda bailes. Es sapratu – vai nu es to daru, vai nu cilvēks mirst, vai arī paliek bez ekstremitātes. Ir teiciens par to, ka acis baidās, bet rokas – dara. Parādījās tāda attieksme. Tagad es saprotu, vienalga – man tas izdosies vai ne – es to darīšu, jo citādi es vairs neprotu. Mēs strādāsim un būsim katrs savā vietā. 

Ja runā par materiālo nodrošinājumu un apgādi šī brīža situācijā – kā tas ir mainījies? No vienas puses – kļūst tikai grūtāk, no otras – jūs daudz labāk zināt, kas ir vajadzīgs, kādām rezervēm jābūt slimnīcā. Kā apgādes un infrastruktūras ziņā jūs esat gatavāki? 

Šo, lūdzu, ļaujiet man nekomentēt, jo to var klausīties daudzi, ne tikai tie, kam tas būtu jādzird. Teiksim tā, secinājumi no pieredzētā ir izdarīti. Cik tie būs efektīvi, cik pareizi mēs būsim sagatavojušies – to parādīs tuvākais laiks. Protams, ceru, ka tās mūsu zināšanas tuvākajā laikā nebūs jāpielieto. Bet visu rādīs laiks. 

Medicīnā ir ļoti daudz sieviešu. Tāpat mēs zinām, ka sievietes drīkst pamest Ukrainu. Arī Latvijā sastopam ārstes no Ukrainas. Kā tas ir ietekmējis nozari un arī jūsu slimnīcu? 

Tas, protams, bija grūti, jo daudz sieviešu speciālistu aizbrauca. Turklāt, ja ārstu vidū ir viena daļa sieviešu un otra daļa vīriešu, tad māsas un arī operāciju māsas, ar kurām kopā ir jāstrādā zālē, – tās visas ir sievietes. Tā nu ir. Daudzām tā bija izvēle starp pienākumu pret ģimeni un pienākumu pret valsti. Daudzas izvēlējās ģimeni. Un man nav tiesību viņas nosodīt. Protams, tas lika pamatīgi pārkārtot darbu, jāuzņemas dubultas un trīskāršas slodzes. Tā nu cilvēki dzīvoja darbā un strādāja. Jā, tas bija ļoti grūti. 

Vienlaikus, kad sākās apšaudes, slimnīcā bija diezgan laba bumbu patvertne. Tur pirmajās diennaktīs saskrēja sievietes ar vairāk nekā simt bērniem. Viņi vienkārši nevarēja izbraukt. Ticiet man, mums visiem labāk būtu, ja šīs sievietes ar bērniem varētu izbraukt un neredzētu visas tās šausmas. Mana māsa arī šobrīd ir piespiedu evakuācijā ārzemēs. Es par to priecājos, jo bērni iet skolā un visu šo nedzird, normāli attīstās. Būtu tikai labi, ja vairāk sieviešu spētu izbraukt. Bet darbā tajā laikā katras rokas bija zelta vērtē. Arī man bija daudz vieglāk pēc tam, kad evakuēju sievu ar bērniem, kad zināju, ka viņas ir drošībā. Bija daudz vieglāk operēt un skraidīt starp hospitāli un slimnīcu, jo tad tu atbildi tikai par sevi un vienu dzīvību.

Piedodiet, ja runāju saraustīti, bet tās jau ir emocijas. Es jums to stāstu, un man visi šie tēli uzpeld. Nav tās labākās atmiņas. 

Kā karš ir mainījies pacientu un ārstu attiecības, un kā mainījušās pacientu iespējas un cerības uz palīdzību?

Kad notiek aktīva karadarbība, protams, medicīniskās palīdzības pieejamība ir minimāla. Ātrā palīdzība nestrādā. Iemesls ir vienkāršs – nav sakaru. Viņi brauc tikai tad, kad ir kāda informācija, ka kaut kur kaut kas ir uzsprādzis, kaut kur trāpījusi aviobumba. Iedomājieties, jums ir atslēgts telefons un tāpat ir visiem draugiem un paziņām. Nav arī televīzijas. Nav nekādas informācijas. Ko tad darīt? Tāpēc aktīvās karadarbības laikā, kad Černihiva bija ielenkumā, situācija bija traģiska. Smagus pacientus riskējot veda radinieki. Tie bija pietiekami traģiski brīži. Uzreiz pēc karadarbības norimšanas mūsu reģionā, protams, bija daudz smagu pacientu, jo nokļūšana līdz slimnīcai jau bija cik necik droša, parādījās sakari un transports. Černihiva tomēr ir centrs vienam no lielākajiem apgabaliem Ukrainā, un ir lieli attālumi, daudz purvu un upju, uzspridzināti tilti un daļa ceļu mīnēti. Nokļūt bija grūti, tāpēc daudz smagu gadījumu bija. 

Tagad, skatoties uz saviem pacientiem, ir jau tuvāk miera laikam, vismaz pagaidām. Tie ir plānveida pacienti, vairāk vai mazāk stabili pacienti. 

Ja runājam par palīdzības pieejamību, es pat teiktu, ka tā ir pat ļoti laba. 

Kā pacienti redz mūs – ārstus –, to gan man grūti pateikt, jo pats esmu otrā barikāžu pusē. Ar saviem pacientiem uzturu aktīvu kontaktu. Līdz nākamās nedēļas beigām viss pieraksts un operāciju saraksts ir pilns. Vairākas operācijas dienā. Līdzīgi ir arī vairumam manu kolēģu slimnīcā. Es kā asinsvadu ķirurgs varu veltīt laiku pacientam, kurš vienkārši pieklauvē un saka: "Piedodiet, dakter, esmu atbraucis no tāla ciemata, vai atvēlēsit dažas minūtes?" Protams, ka es atrodu. Nevaru atteikt kādam no tālāka rajona, kuru vēl arī apšauda. Tieši tik vienkārši. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Rietumeiropā tas īsti nav iespējams. Šodien man bija vismaz pieci tādi pacienti atbraukuši. Es starp operācijām viņus pieņēmu. Ja viņi atbraukuši no dziļas provinces, tas patiešām ir svarīgi. Tāda lieta pie mums medicīnā vēl pastāv. 

Kā ir mainījusies iedzīvotāju mirstība ielaistu slimību un citu apstākļu dēļ? 

Martā un aprīlī situācija bija ļoti bēdīga. Īpaši martā. Kad skraidīju starp hospitāli un slimnīcu, skrēju gar vienu no pilsētas morgiem. Koka kastes ar mirušajiem pie tā nekad nebija mazāk par 40–50. Un katru dienu tās bija citas kastes. Tie pat nebija zārki. Tās bija steigā sanaglotas kastes. Tik daudz zārku pie morga es nekad nebiju redzējis. Pilsētas centrā ir mežaparks un tur bija brāļu kapi, kur šos cilvēkus glabāja. Es nezinu, kāda par to ir oficiālā informācija, bet tas ir tas, ko pieredzēju. Īpaši jau sirmgalvji un cilvēki ar hroniskām saslimšanām. Iedomājieties, kur aplenktā pilsētā ņemt insulīnu diabētiķim? Kur ņemt preparātus cilvēkiem ar hormonālām slimībām? Nemaz nerunājot par onkoloģijas slimniekiem, kam vajadzēja ķīmijterapiju. Man bail domāt, kā izdzīvoja tie, kam bija hroniska nieru mazspēja. Es klusēju par miokarda infarkta pacientiem, kuri nesaņēma stentēšanu. Tas viss bija ļoti skumji. Skaitļus es nezinu, bet katru dienu redzēju jaunas un jaunas kastes mirušo apglabāšanai. Un tas bija tikai viens no morgiem. 

Ja runājam par noskaņojumu, slimnīcas nav tās vietas, kur visi vēlas nokļūt. Visi tur tādi nervozi arī miera laikā. Dakteri vienmēr par maz runā ar pacientiem. Pacienti par visu ko, protams, uztraucas. Kā ir pamainījušās attiecības starp cilvēkiem? Vai vienam otra saprašana ir kļuvusi saspringtāka un skumjāka vai tieši pretēji? 

Drīzāk otrādi, attiecības kļuvušas vairāk sirsnīgas, vismaz Černihivā. Īpaši starp tiem ārstiem un pacientiem, kuri šeit bija palikuši aplenkuma laikā. Viņi viens otru saprot. Aktīvās karadarbības laiks parādīja visiem, kāds kurš ir cilvēks. Vairums viens otram palīdzēja. Vairums. Kad man bija iespēja nopirkt maizi, jo to pie slimnīcas dažkārt pārdeva, un pēc tam pa ceļam ieskrēju mājās, tad maizi ienesu arī kaimiņiem un viņiem lūdzu: "Lūdzu, neejiet stāvēt rindās, lai man pēc tam jūs nebūtu jāoperē. Naudu nevajag, ņemiet maizi. Ja vajag kādas zāles, mēģināšu kaut ko no slimnīcas atnest." Bija arī cilvēki, kas sevi parādīja ne no tās labākās puses. Bet visumā sabiedrība ļoti mobilizējās un šobrīd attiecības ir daudz labākas. Arī tie paši mani šodienas pieci papildu pacienti, par kuriem man neviens nemaksā. Tad nu spriediet paši, vai pacientiem kļuvis labāk vai sliktāk. Un tā daudz kur. Savstarpējais atbalsts ir pieaudzis. 

Paskatieties kaut vai uz brīvprātīgo kustību Ukrainā, kad visi samet naudu, lai pirktu kaut ko armijai – bruņumašīnas vai kādu tehniku. 

Ar to gan es uzreiz nelūdzu kaut kā palīdzēt mūsu kolēģiem un vēlreiz pateicos visiem Latvijas nodokļu maksātājiem, kuri mums tiešām ir palīdzējuši un palīdz. Bet konsolidācija sabiedrībā ir. Karš ir tās mokas, kurā beidzot dzimst Ukrainas nācija. Lai arī par to pēc tam rakstīs grāmatās, šis noteikti nav vieglākais dzīves posms. Ja man ir jau 40 gadu un es pret to attiecos tā vēsturiski – filozofiski, tad man ir žēl manu bērnu, kuri nevar normāli mācīties. Es ceru, ka tomēr varēšu viņiem sagādāt atbilstošu izglītību un viņi jau dzīvos mūsu jaunajā Ukrainā. 

Mēs zinām, ka šobrīd Ukraina ir ļoti grūtā situācijā ne tikai militāri vai mentāli, bet arī ekonomiski. Tas, manuprāt, nevar neietekmēt slimnīcas. Tās ir algas, līdzekļi medikamentiem un daudz kas cits. Kas šajā ziņā ir mainījies slimnīcās, jūsu slimnīcā? Ko jūs redzat? 

Algas, par laimi, mums maksā laikā. Un, protams, ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis mums palīdzējušas gan ar medicīnisko aprīkojumu, ar izejmateriāliem un medikamentiem. Tas ļāvis izveidot zināmu rezervi. Šajā nozarē pagaidām finansējums saglabājas. Un ceru, ka tas tā arī būs turpmāk. 

Ja par kopējo ekonomisko situāciju – lai kādas grūtības arī nebūtu, es lieliski saprotu, ka karavīram ierakumos ir daudzkārt sliktāk nekā man. Aktīvā kara laikā pēc būtības naudai nebija nozīmes. Tik, cik maizi nopirkt. Slimnīcā kaut kāds ēdiens bija. Hospitālī baroja. Nebija, kur tērēt naudu, jo nebija jau arī veikalu. Daudzi veikali vienkārši izdalīja savas preces. Telefonus, lādētājus, baterijas. Es piedzīvoju ļoti aizkustinošus mirkļus. Piemēram, kad aplenkuma laikā nebija elektrības, Černihivā nebija elektrības, pilsētā ir vairāki galdiņi ar saules baterijām, kur varēja uzlādēt telefonus. Cilvēki organizējās, nesa savus telefonus, pieskatīja sauli, pārvietoja galdiņus, sekoja, vai nelido droni. Ja tie parādījās, viņi ātri pārvietoja galdiņus, jo sākās artilērijas apšaude. Tas tāpēc, lai saglabātu iespēju uzlādēt telefonus un visiem būtu kaut kādi sakari. Un tobrīd bija ļoti smagi ekonomiskie apstākļi. Ja izdzīvojām tad, domāju, ka pārdzīvosim arī tagad. Daudzviet Ukrainā klājas daudz smagāk. Es lieliski saprotu, ka Ukrainu gaida grūti laiki. Bet mēs atjaunosimies. Mums vienkārši nav citas izvēles. Mēs šo karu nesākām, bet mums tas ir jāpabeidz un jāatjauno valsts. 

Es saprotu, ka ārstiem attiecības ar nāvi ir citādākas nekā cilvēkiem, kuri nav saistīti ar slimnīcām. Vai šī iebrukuma laikā jūsu attiecības ar nāvi ir kaut kā mainījušās? 

Grūts jautājums. Grūts un neviennozīmīgs. Kā ķirurgam, kurš ilgi nostrādājis neatliekamajā ķirurģijā un redzējis nāvi… pie tā savā ziņā pierod. Tomēr, kad redzi aizgājēja radinieku asaras, tās vienmēr ir nepatīkamas sajūtas. Ir tāds vecs latīņu teiciens – es izdarīju visu ko varēju, bet, ja kāds zina un prot labāk, – lai izdara citādāk. Kad tev atved mirstošu cilvēku un vienīgais, ko vari izdarīt, ir atvieglot viņa ciešanas – tās ir vienas sajūtas. Kad dari visu iespējamo, bet viss notiek kaut kā ne tā, tās ir citas sajūtas. Cilvēka nāve ir liela traģēdija. Vairums ārstu neatliekamajā palīdzībā, ķirurģijā, traumatoloģijā, ortopēdijā, anestezioloģijā – viņi reti nodzīvo līdz lielam vecumam. Viņi aiziet agrāk, jo, lai kā tu necenstos nocietināt sirdi, viņi to tāpat izlaiž caur sevi.

Reti kurš redz ķirurga asaras, kad viņam ir aizgājis nāvē pacients. Bet ticiet man, tādas ir.

Par to vienkārši nerunā. Bet tas cinisms, par ko kādreiz cilvēki runā, bieži ir aizsargreakcija. Pajautājiet psihologiem. 

Šī gada laikā esat saticis cilvēkus, kuriem tā bijusi izvēle – doties pretī nāvei. Vai tas nav mainījis jūsu attieksmi pret dzīvības cenu? 

Grūti uz šo atbildēt. Ziniet, katrs ir izdarījis savu izvēli. Un tā nav bijusi viegla. Arī es. Un esmu darījis visu iespējamo un to, ko pratis. 

Jūs un kolēģi esat tie, kuri satiek karavīrus uzreiz no kaujas lauka. Reti kādam nākas tik tuvu pietuvoties karam. Es vēlējos saprast šos brīžus. 

Tas vienmēr ir smagi. Katrs ievainotais ir ļoti satraukts. Tas ir cilvēks, kuru nāve ir atlaidusi, bet nav skaidrs, uz cik ilgu laiku, un nav zināms, vai izdosies viņu pārtvert vai ne. Tas ir cilvēks, kurš vēl karo, kurš joprojām raujas uz priekšu un ir tur. Tas ir cilvēks, kuru nekādi negribas zaudēt, kuru gribas izglābt ar visām patiesībām un nepatiesībām. Tad viņam iestājas nākamā stadija – viņš saprot, ka tas ir nopietni un uz ilgu laiku. Viņu pārņem depresija. Iedomājieties – nav elektrības, ūdens. Tu ej ar lukturīti apgaitā. Tev jāieskatās viņam acīs un jāsaprot, vai kaut kas nav ne tā. Jānoķer viņš psiholoģiski. Man mājās bija bibliotēka, pat ar vecām padomju grāmatām krieviski un ukrainiski. Arī Valentīns Pikulis, kas dzīvoja Rīgā. Es tās dalīju arī ievainotajiem, kuri to negribēja. Teicu: "Lūdzu, lasiet. Gribiet, es jums kārtis atnesīšu? Spēlējiet! Runājiet viens ar otru!". Vajadzēja noturēt to pacientu, ļaut noticēt, ka viss būs labi. Tie bija smagi pacienti, ar mīnu sprādzienu traumām, kad pa visu ķermeni ir daudz šķembu – plaušās, vēderā, kājās, kājstarpē, cilvēki ar norautiem locekļiem. Viņi bija jānotur. Un tajā brīdī atved jaunu ievainoto, un arī tas ir jānotur. "Puiši, tikai nepadodieties, tikai nepadodieties!" Kad viņus izdevās evakuēt, paskaidro nākamajam nodaļas vadītājam, ka viņi jāpieskata. Un tu pārdzīvo, kādu palīdzību viņi tālāk saņems.

Tie ir cilvēki, kurus tu esi izlaidis caur savu sirdi un joprojām nevari atlaist. 

Par laimi, esmu redzējis ievainotos, kuri jau ir rehabilitējušies, un man bijis viņus jākonsultē. Jā, tie jau ir nedaudz citi cilvēki. Viņiem acīs ir atgriezusies dzīvības uguns. 

Vai var teikt, ka ir mainījusies mana attieksme pret nāvi? Nezinu. Es esmu ārsts, un man ar viņu ir jācīnās, pat ja es saprotu, ka tas ir Sīzifa darbs. Bija tāda lieliska filma – "Hacksaw ridge" jeb kauja par Heksoridžu par ASV karavīru, kurš reliģisku apsvērumu dēļ neņēma rokās ieroci, lai arī dienēja jūras kājniekos, bija sanitārs un nesa ārā ievainotos. Es atceros viņa lūgšanu: "Kungs, dod man iespēju izvilkt kaut vēl vienu ievainoto". Lūk, katru reizi, kad tu ej, tu lūdz Dievu, lai varētu izvilkt vēl vienu, palīdzi ar manām rokām šim pacientam. Tie vārdi vienmēr ir prātā. Gribas izglābt vismaz vēl vienu, to – kurš ir šeit šajā mirklī. Atvainojiet, ka kļuvu emocionāls un varbūt haotiski sanāca. 

Liels paldies, ka piekritāt atbildēt uz šo jautājumu. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bet šobrīd mums lēnām jābeidz saruna. 

Kamēr mēs te sarunājamies un novērsos, bērni jau visas konfektes man aiz muguras apēduši. Vajadzēs iet audzināt (smejas).

Kā cilvēki Latvijā jums slimnīcā varētu vislabāk palīdzēt? 

Jūs jau tā esat daudz paveikuši. Man pat nav tiesību kaut ko vēl lūgt. Laiks rādīs. Jūs sevi parādījāt no ļoti pozitīvas puses. Ja cilvēks ir cilvēks, tad viņš vienmēr tāds būs. Tāpēc liels paldies visai Latvijas tautai un nodokļu maksātājiem, kuri saprot, ka šī nauda neaiziet kaut kādiem mūsu mākoņainiem sapņiem, bet gan lai nosargātu savu neatkarību un arī Eiropu padarītu daudz drošāku. Man ar savām divām augstākajām izglītībām ir skaidrs, ka šobrīd izšķiras visa Eiropas kontinenta tuvāko simt gadu nākotne – vai kontinents būs stabils un drošs, vai Eiropa būs uzplaukuma un cilvēktiesību oāze vai nebūs. Tāpēc novēlu visu to labāko, un laiks visu parādīs. 

Ko jums pašam novēlēt? 

Droši vien veselību, jo to man vēl vajadzēs. Jāpabeidz karš, maksimāli jāpalīdz ievainotajiem, slimajiem un pēc tam jāatjauno valsts un jābūvē savu bērnu nākotne. Es tomēr ceru viņiem iedot labu izglītību. 

Jūs neesat pirmais, kurš mums saka ko līdzīgu. 

Ziniet, ir tāda lieta kā mentalitāte. Nācijas psiholoģija un vērtības. Ukrainā ģimene un bērni ir ļoti liela vērtība. Domāju, ka Latvijā arī. Tāpēc paldies jums, bija prieks sarunāties un ceru satikties mierīgā Ukrainā un arī Latvijā. Es tomēr vēlreiz gribētu atbraukt, apsolīju sievai parādīt Jūrmalu. Daudz domāju arī par stažēšanos.

Jums ir mans numurs. 

Un jums manējais. Ceru, ka jums manējais kā ārsta numurs nebūs vajadzīgs. 

Pilnu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Interviju oriģinālvalodā vari klausīties šeit: