Grāmatas pirmā versija iznākusi itāļu valodā Itālijā 2008. gadā, un tā tapusi uz viņa doktora darba bāzes teoloģijā.
“Attiecībā par laikmetu maiņu ideja ir tāda, ka ik pēc vairākiem gadsimtiem notiek kāds lūzums. Tagad mums ir modernitātes pēdējā fāze, postmodernitātes laikmets.
Katrā laikmetā cilvēks uztver realitāti savādāk, ir citi atskaites punkti, cita vērtību skala,” stāstīja Stankevičs.
“Autors, kuru savā doktora darbā pētīju, saka, ka vienkārši to, ko iepriekšējā laikmetā cilvēks neredzēja, – pēkšņi viņam acis atveras, un viņš sāk saskatīt, ierauga to kā būtisku. Tas, kas bija būtisks, vairs nav būtisks. Vienkārši mainās uztvere, bet parasti šī laikmetu maiņa saistīta arī ar jaunas civilizācijas sākumu. Piemēram, Pirmā pasaules kara rezultātā sabruka lielās monarhijas,” viņš skaidroja.
Uz jautājumu, vai šobrīd esam jaunas civilizācijas sākumā, arhibīskaps atbildēja: “Es ticu, ka kaut kur dzīlēs jau briest šīs pārmaiņas, pirmās bezdelīgas varam saskatīt.”
Par spīti laikmetu maiņai kristietība vienmēr ieņems vietu cilvēku dzīvēs, pārliecināts ir Stankevičs.
“Kristietība bija, ir un paliks, tikai šeit es gribētu nocitēt Raiņa Spīdolu, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tādā ziņā, ka baznīcas uzdevums ir nodot tālākajām paaudzēm to ticības mantojumu, ko tā ir saņēmusi no Jēzus Kristus un apustuļiem, bet tikai katrā laikmetā un sevišķi tad, kad ir laikmetu maiņa, vajag šo mantojumu padarīt saprotamu nākošajām paaudzēm,” viņš stāstīja.
“Diemžēl, bieži vien ir bijis tā, ka baznīca tā kā atpaliek, ļoti retos gadījumos viņa apsteidza šos procesus,” arhibīskaps atzina.
Tas, kas baznīcai būtu jādara, ir jāpagūst reaģēt uz laikmeta problēmām un sniegt uz tām adekvātas atbildes, norādīja Stankevičs.
“Izstāstīt, lūk, šo ticības vēsti mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā. Es to saucu – ielikt evaņģēliju dzīves centrā, parādīt, ka tas dod atbildes uz tavas dzīves pašiem būtiskākajiem jautājumiem, tas ir tas izaicinājums,” viņš atzina.
“Bet, ja visu laiku tiek atražotas vecās frāzes, ko es saucu par filozofiski teoloģisko žargonu, kur viss ir pareizi, kā no teoloģijas mācību grāmatas, bet tas klausītājam neko neizsaka, viņš “izslēdzas” pēc pāris teikumiem. Tā ir hermētiska valoda, kas saprotama šauram speciālistu lokam. Tas vēstījums ir jāpārtulko,” skaidroja Stankevičs.
Tanī pašā laikā, tas nenozīmē politkorektumu vai izdabāšanu, arhibīskaps norādīja: “Esmu pret politkorektumu, bet esmu par to, lai respektētu klausītāja sensibilitāti, uztveri un mēģinātu pielāgot vēstījumu viņa uztverei, bet tas nenozīmē, ka man jāizdabā viņam. Robeža, protams, nav vienkārši atšķirama, bet katrā ziņā tā ir.”
