“Manuprāt, iepriekšējie 10 gadi izveidojuši milzīgu sasprindzinājumu sabiedrībā, kas veidojies no konkrētiem politekonomiskiem lēmumiem, un tie pat netika apšaubīti. Mēs tik ļoti bijām normalizējuši šāda veida sociālo spriedzi, kas eksistē ikdienā, kas tagad pandēmijas laikā, protams, ir pieaugusi desmitkārt,” pauda Šuvajevs.
Viņš norādīja, ka mazinājusies arī līdzcietība vienam pret otru un pret tām sociālajām problēmām, ar ko saskaras liela daļa iedzīvotāju:
“Manuprāt, pēdējie 10 gadi arī radīja situāciju, kur cilvēkos mazinājās līdzcietība vienam pret otru, un nevis līdzjūtība, bet tiešām līdzcietība par cilvēku problēmām, ar kurām ikdienā saskaramies.”
Antropologs norādīja, ka šī tendence nav absolūti nepārvarama.
“Risinājumi ir vairākos līmeņos, es redzu vairākus politiski ekonomiska rakstura jautājumus, kurus mēs varētu risināt citādāk, bet arī tādā ikdienas līmenī,” viņš stāstīja. “Manuprāt, tā ir nepieciešamība veidot sociālo telpu sarunām, kur dažādās paaudzes var nākt kopā, bet arī tos grūtos jautājumus uzdot.”
Šuvajevs uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībā vērojama plaisa starp tām paaudzēm, kas pieredzējušas dzīvi Padomju Savienībā un tām, kas piedzimušas pēc neatkarības atjaunošanas.
“Skatoties Latvijas sabiedrības perspektīvā kaut vai tīri par sevi. Esmu tā paaudze, kas piedzimst jau gandrīz neatkarīgā Latvijā. Es domāju, ka mana paaudze, mums ir ļoti grūti iedomāties tās cilvēku dzīves, kas ir bijušas pirms mums,” viņš stāstīja, “Ir cilvēki, kas saskārušies ar konkrētām reālijām, kas man vairs nav pieejamas un man nevienā brīdī nebija pieejamas.”
“Es noteikti saredzu plaisu tajā līmenī starp manu paaudzi un paaudzēm, kas nāca pirms manis. Bet tā plaisa kļūst aizvien lielāka ar paaudzēm, kas sekojušas pēc manis,” viņš piebilda.
Antropologs vērtēja, ka pamats uztraukumam ir, jo dialogs starp paaudzēm noteikti kļūs aizvien grūtāks, un jau tagad ir grūti atrast kopīgo valodu un izprast vienam otru: “Es jebkurā gadījumā šeit vedinātu pats savas domas uz to, vai šīs paaudzes fiziskā vidē sarunājas un vai tās sarunas ir labvēlīgas, jo man tomēr šķiet, ka bieži vien, ja ir šāda savstarpēja neizpratne, tas gluži loģiski ved uz kaut kādām dusmām un agresiju, jo ir grūti reaģēt uz to, ko tu īsti nesaproti.”
“Man ir mazāk iespējas bijušas novērot dialogus un sarunas, kur abas puses ir labvēlīgi noskaņotas un neuztver šo savstarpējo neizpratni kā fundamentālu nepārvaramu problēmu, bet kā iespēju izzināt sevi,” Šuvajevs norādīja.
