Sadaļas Sadaļas

Zinātnes vārdā

Orgāns uz čipa

Zinātnes vārdā

Hidrobiloģija, zooplanktons un dzīvnieku ceļošana kuģos. Saruna ar hidrobioloģi S.Strāķi

Kad darbs ir pētīt darbu. Saruna ar Ievu Puzo

Antropoloģe: Individualizētā sabiedrībā cilvēkus vieglāk ekspluatēt kā darbiniekus

Mēs dzīvojam neoliberālisma laikmetā, ko raksturo sistēmiska nedrošība un liela atbildība uz indivīda pleciem, tostarp par iespējamo risku, Latvijas Universitātes radio NABA raidījumā “Zinātnes vārdā” norādīja kultūras antropoloģe Ieva Puzo. Mūsdienu pasaulē vērts domāt par solidaritāti, lai pārlieku nenoveltu atbildību uz katru pašu, jo individualizētā sabiedrībā cilvēkus var vairāk ekspluatēt kā darbiniekus, norādīja pētniece.

Kultūras antropoloģe Puzo veikusi pētījumus Japānā, Melnkalnē un Latvijā, bet šobrīd Rīgas Stradiņa universitātē veic pēcdoktorantūras pētījumu “Mobilizējot zinātni: Pētnieku pārrobežu mobilitāte salīdzinošā skatījumā”.

Kāda mūsdienās ir izpratne par darbu, kas tiek uzskatīts par labu darbu un kas – tieši pretēji? Ko sevī ietver jēdzieni “augsti kvalificēta darbaspēka mobilitāte” un “sistēmiska rakstura nedrošība”? Kāpēc laiku, kurā dzīvojam, raksturo neziņa un nedrošība nodarbinātības, materiālās un cita veida labklājības ziņā? Šos un citus jautājumus antropoloģe skaidroja sarunā ar radio NABA.

Kā tu nonāci līdz antropoloģijai?

Mans bakalaura grāds ir Japānas studijās, ko ieguvu Latvijas Universitātē. Šis ir starpdisciplinārs fons, un Āzijas studijas šķita tas virziens, kur turpināt, un es pieteicos Fulbraita stipendijai, nokļūstot Bērklijas Universitātē Kalifornijā, Āzijas studiju maģistra programmā. Šīs studijas, kur pieeja bija – studenti izdzīvo vai noslīkst, man deva ļoti labu pieredzi. Universitātē devos uz dažādiem kursiem un izslēgšanas procesā sapratu, kas der un kas ne. Visu laiku fonā bija Japāna – mans maģistra grāds saistīts ar Japānas subkultūrām, arī doktorantūrā reģionālais konteksts bija šī valsts, bet tieši maģistrantūras laikā sapratu, ka vēlos darboties antropoloģijā.

Kāpēc tieši antropoloģija bija tava izvēle?

Eiropas kontekstā mēs vairāk runājam par sociālo antropoloģiju. Tā ir joma, kas pēta cilvēku sabiedrības salīdzinošā skatījumā un skatās uz cilvēkiem kā sociālām būtnēm, ko, no vienas puses, ir veidojis tas konteksts, kurā viņi ir dzimuši, auguši, strādā, dzīvo, veido attiecības, bet, no otras puses, kuri to arī savā veidā maina. Mēs, antropologi, pieņemam, ka ir kaut kādas universālās lietas, ko visi pasaulē dara, – mēs visi piedzimstam, visi ēdam, veidojam attiecības, visi kādā brīdī arī pametam šo zemi, taču tas, kā mēs to darām, ļoti, ļoti atšķiras dažādās vietās un laikos, un tieši to antropologi mēģina saprast un izpētīt, lai parādītu, ka, no vienas puses, tas svešais varbūt nav nemaz tik nesaprotams, bet no otras – šķietami pašsaprotamais arī nav nemaz tik pašsaprotams.

Tavs darbs ir arī pētīt darbu. Cik lielā mērā mēs kā personības vispār sevi identificējam ar savu darbu?

Idejas par to, kas ir labs darbs, vai tas vispār ir darbs, kā tas iekļaujas cilvēka kopējā dzīves ritumā un tamlīdzīgi, ļoti, ļoti atšķiras atkarībā no vietas, laika, tā, kā mēs par to domājam, kā mēs to praktizējam, un to vienmēr ir labi atcerēties. Atgriežoties pie Japānas studijām, redzams, cik atšķirīgi amerikāņi un japāņi stāsta par savu darbu – amerikāņi identificējas ar savu profesiju, bet japāņi – ar kompāniju, kurā viņi strādā. Japānā situācija ir ļoti, ļoti mainījusies pēdējo desmitgažu laikā.

Pēc Otrā pasaules kara plaši izplatīta prakse bija nodarbinātība vienā kompānijā mūža garumā – uzsāc darbu kompānijā un nostrādā tur līdz pensijai, šajā laikā pakāpeniski kāpjot pa karjeras kāpnēm.

Pēdējā laikā šis modelis jūk un brūk, tāpēc ka kompānijas arī nospiedošos ekonomiskos apstākļos turpina pieprasīt to pašu, ko ir pieprasījušas no viņu tēviem un vectēviem. Un turpina pieprasīt ļoti garas darba stundas, lielu investēšanos darbā, tajā pašā laikā vairs nesniedzot to drošību, kas pienācās viņu senčiem. Japānas gadījumā ļoti labi var redzēt, kā cilvēki mēģina saprast, kā tad dzīvot tālāk, veido kaut kādus jaunus modeļus.

Viens ir jaunāku cilvēku aizplūšana uz lauku reģioniem, mēģinot rast jēgpilnu darbu tur. Otrs virziens ir dzīve sociālo mediju platformās, piemēram, tā dēvētie “internet idol”tie ir advancētāka līmeņa influenceri. Šī kustība, kurā tiek izmantotas platformas, lai radītu tām saturu un jēgpilnu darbu sev, Japānā aizsākās un attīstās straujāk nekā citviet pasaulē. Taču šai jomai ir arī ēnas puses, jo no tiem cilvēkiem, kuri šajā vidē mēģina kļūt veiksmīgi, slaveni un bagāti, to, kam tas izdodas, ir ļoti, ļoti maz, un principā galvenie ieguvēji šajā visā ir to platformu – “Youtube”, “Instagram”, “Tiktok”, Japānas gadījumā savas vietējās, īpašnieki.

Virtuālā vide, tas, ka mēs nepārtraukti esam sasniedzami, ir izpludinājusi darba un personīgās dzīves robežas.

Jā, un tās kļūst arvien izplūdušākas. 90. gados bija skaists socioloģisks darbs par to, kā kādas kompānijas darbinieki ASV nodala darba un mājas dzīvi, piemēram, formas tērpa novilkšana pēc darba, kā arī citi veidi. Galvenais, ko mēs no tā varam paņemt, ka šīs robežas veido paši cilvēki un ka tās ir svarīgas. Mūsdienās tas tā vairs nestrādā, it īpaši Amerikas kontekstā, tādējādi darbs kļūst par lielu mūsu identitātes daļu.

Problēmas novilkt robežas pandēmijas laikā īpaši skāra tos, kuri darbu varēja strādāt attālināti – nebija vairs šī ceļa uz darbu, pārslēgšanās brīža – kā no gultas ārā, tā pie datora.

Pievēršoties augsti kvalificēta darbaspēka mobilitātei, man šķiet, ka tik kustīgi kā zinātnieki ir reti kura darbinieku grupa. Ko tu par to esi atklājusi?

Tas saistīts ar dažādiem zināšanu radīšanas režīmiem, kas šobrīd pasaulē kļūst arvien aktuālāki. Mans pētījums ir par ārvalstu pētnieku pieredzēm trīs dažādos nacionālajos kontekstos – Japānā, Melnkalnē un Latvijā. Pandēmijas apstākļos projekta fokuss ir nedaudz mainījies, lielāku uzsvaru liekot tieši uz Latvijas kontekstu, par ko es ļoti priecājos, jo šī ir fantastiska iespēja uzzināt daudz vairāk par to, kā šeit notiek procesi. Par to runāt ir būtiski tāpēc, ka man kā antropologam ir ļoti svarīgi saprast, kā cilvēki iedzīvina kaut kādas noteiktas politikas, piemēram, zinātnes politikas rīcībpolitiku, jo mēs redzam tikai dokumentus.

Mēs gribam, lai diasporas zinātnieki atgriežas Latvijā.

Jā, un tas ir interesanti, kāpēc tie ir tieši diasporas zinātnieki, uz ko mēs fokusējamies? Tā atbilde varbūt nav tik pašsaprotama, kā varētu šķist. Uzsvars uz diasporas zinātniekiem, augsti kvalificēto darbaspēku ir milzīgs, savukārt citiem ārvalstu zinātniekiem tiek pievērsta mazāka uzmanība. Bet tajā pašā laikā mēs ļoti gribam ārvalstu studentus. Taču visos dokumentos, zinātnes tehnoloģiju pamatnostādnēs, kas tagad tiek apspriestas, tāpat arī Nacionālās attīstības plānā parādās tas, ka mums ir vajadzīga starptautiskā sadarbība.

Mums jau arī trūkst zinātnieku kā tādu, tāpēc ir loģiski aicināt viņus atbraukt uz Latviju, radīt Latvijā vērtību, un tad tālāk lai viņi lemj paši.

Jā, un tad arī būtu labi saprast, cik ilgu laiku šie cilvēki šeit ir gaidīti, kādi ir viņu darba apstākļi, ko viņiem var piedāvāt pēc tam, kad kāds noteikts projekts vai līgums ir beidzies, un tamlīdzīgi. Un šeit ir svarīgi, protams, arī saprast, ka gan šīs zinātnes rīcībpolitikas, gan arī, protams, cilvēku kustība, ir globāla. Mēs nevaram skatīties tikai uz Latviju, tikai uz to, kas notiek Latvijā, tāpēc, ka Latvija mācās no citu valstu rīcībpolitikas un latviešu zinātnieki piedalās šajā mobilitātē visā pasaulē.

Šobrīd sanāk faktiski kā cīņa par katru zinātnieku, kurā katra valsts rīkojas, kā nu var, – dažas aicina ciemos, dažas piedāvā uzturēšanās atļaujas un citus bonusus. Vai mēs varam piedāvāt labākus nosacījumus, jo mēs arī gribam, lai mūsu pašu zinātnieki pēc stažēšanās ārvalstīs atgriežas Latvijā.

Šeit ir tāds interesants moments, ka visā pasaulē, it īpaši šajos zinātnes radīšanas centros, piemēram, ASV, Lielbritānijā, Vācijā, Austrālijā, Japānā, arvien samazinās pilnā laika jeb nodrošināto darbavietu skaits. Arvien vairāk zinātnieki, pētnieki, tiek nodarbināti uz noteiktu laiku, uz noteiktu projektu, uz īsiem līgumiem, piemēram, Vācijā tie ir vairāk nekā 90%, ASV – apmēram 70%.

Cilvēki, kuri ir uz pilnu laiku un neterminētu līgumu, ir priviliģētā situācijā. Īpaši sāpīgi īstermiņa līgumi ir tiem zinātniekiem, kuriem ir ģimenes, tāpēc mums ir jādomā par zinātniekiem arī kā par cilvēkiem, jo lielākoties visas zinātnes politikas tiek vērstas uz to, ka mēs skatāmies uz zinātnieku kā uz kaut kādas noteiktas vērtības radītāju, uz darbinieku, un tur šis cilvēciskais elements pilnīgi pazūd.

Pavisam nesen iznāca raksts par to, kā jaunas pētnieces tiek aicinātas atlikt ģimenes veidošanu līdz tam brīdim, kad viņām būs šis stabilais pilna laika darbs.

Kā lai es tieku līdz šim darbam?

Tieši tā! Mēs ļoti labi zinām, ka reproduktīvos lēmumus nevar pieņemt tādā veidā un, ja tur parādās vēl kaut kādi reproduktīvās veselības sarežģījumi, tad šī situācija kļūst vēl komplicētāka un ļoti nopietni ietekmē cilvēku dzīves. Par šādiem jautājumiem arvien vairāk tiek runāts, tādās nopietnās platformās kā “Nature”, “Science” ik pa laikam parādās kāds viedokļa raksts vai pētījums, piemēram, par to, kā ASV bērna piedzimšana negatīvi ietekmē sievietes karjeru.

Vai tev ir kādi secinājumi par to, kā atšķiras mobilitāte Japānā, Melnkalnē un Latvijā?

Ir sarežģīti, pandēmija ļoti izmainīja projekta gaitu. Pagājušā gada rudenī man bija plānots būt Melnkalnē, bet šī gada pavasarī – Japānā, un šajā laikā es būtu vākusi datus savam pētījumam. Antropologiem ir ļoti svarīga tiešā saskarsme ar cilvēkiem – sarunas, ilgstoša laika pavadīšana kopā, tas tagad nebija iespējams. To, ko varu, mēģinu darīt attālināti, taču tas ir sarežģīti.

Par Latviju varētu uzsvērt jautājumu par to, kāpēc pētnieki šeit brauc. Mēs varam izdalīt vairākas cilvēku grupas, piemēram, tie, kas ir atbraukuši nu jau pirms kāda laika, vairākiem gadiem un viena vai otra iemesla dēļ dzīvo šeit vairākus gadus, teiksim vairāk par 10 gadiem. Tie, kuriem ir iepaticies vai ir bijuši personīgi apstākļi, kas viņus ir atveduši uz Latviju, vai viņi redzējuši šeit tādu labu iespēju, ka ir kaut kāda niša, kuru viņš šeit var attīstīt. Tad ir cilvēki, kas ieradušies noteiktās programmās, piemēram, šīs pašas pēcdoktorantūras programmās vai arī doktorantūru programmās, kā arī tādi, kas ir atbraukuši uz Latviju personīgu iemeslu dēļ, un šo aspektu nevajag novērtēt par zemu!

Bet, vērtējot šo zinātnieku situāciju kopumā, gribētu teikt, ka rīcības politikas veidotājiem būtu svarīgi saprast to, ka, lai arī finansējums ir būtisks jautājums, bet ir daudz un dažādi iemesli, kuru dēļ cilvēki brauc uz Latviju un grib šeit strādāt, tāpēc ir ļoti, ļoti svarīga vide, kurā viņi tiek uzņemti. Piemēram, ja runājam par institucionālo vidi, ir sarežģīti, ja administratīvais personāls nerunā angļu valodā vai arī visi dokumenti un atskaites jāaizpilda latviešu valodā.

Tas jau būtu tas atbalsts – cilvēks, kas atbalsta, jo būtībā zinātniekam ir jārada vērtība, nevis jāaizpilda atskaites.

Jā, un kas ir tie cilvēki, kas sniedz atbalstu? Tie viņu pašu kolēģi, kas palīdz ar tulkojumiem, ar dzīvesvietas atrašanu, ar daudzām citām sadzīviskām un darbu saistītām lietām. Un te parādās tas paradokss, ka, no vienas puses, zinātne balstās uz to, ka mēs sadarbojamies, klausāmies, ko stāsta citi, palīdzam citiem, lūdzam, lai palīdz mums, lasa rakstus, komentē un tā joprojām. Tā visa ir sadarbība. Un tajā pašā laikā ir milzīgs uzsvars uz to, ka tavs darbs tiek vērtēts ļoti individualizēti un ļoti kvantitatīvos mērījumos, un tad pienāk šis brīdis, ka tas, cik ļoti tu esi ieguldījis, lai palīdzētu savam ārvalstu kolēģim iejusties šajā vidē, būs mīnuss, jo tas būs laiks, ko tu neesi veltījis, piemēram, publikācijas rakstīšanai.

Kas ir sistēmiska rakstura nedrošība, viena no tavām pētniecības interesēm?

Tas ir tas, ko angliski dēvē par “precarity” un apzīmējuma latvisku tulkojumu man piedāvāja antropoloģe Dace Dzenovska. Tas ļoti labi arī skaidro šo jēdzienu, par ko arvien vairāk tiek šobrīd runāts, piemēram, pavisam nesen iznāca OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) garš ziņojums par akadēmisko sistēmiskā rakstura nedrošību.

Jau senos laikos cilvēki bija secinājuši, ka nekas nav pastāvīgāks par pārmaiņām. Vai tiešām šobrīd ir kas citādi?

Citādi tādā izpratnē, ka mēs, pētnieki, runājam par to, ka tagad ir neoliberālisma laiks, kuru raksturo sistēmiskā nedrošība. Iepriekš, piemēram, Japānā pēc Otrā pasaules kara tika izveidota sistēma, kura tika balstīta pieņēmumā, ka visa sabiedrība ir vidusslāņa sabiedrība, visiem ir darbs, ideālajā gadījumā visiem vīriešiem ir darbs nodrošināts līdz pensijas vecumam. ASV bija diezgan līdzīgi, arī Eiropā sabiedrība, politika tika virzīta uz to, ka ir liels sociālais nodrošinājums, bet tas, sākot no astoņdesmitajiem gadiem, visur pasaulē jūk un brūk.

Latvijas gadījumā tas vēl ir Padomju Savienības sabrukums un tam sekojošās neoliberālās reformas.

Individuālā atbildība šajā laikmetā kļūst pati svarīgākā, jo par visu, kas cilvēkam ir, viņš pats tiek noteikts par atbildīgu. Tā kā ieguvumi ir individualizēti, tad arī visi riski tiek lielā mērā tiek ļoti individualizēti. Ja viss ir tik bezgala individualizēts, tad kas notiek ar kaut kādām iespējamām solidaritātēm, ko mēs varētu veidot? Jo katrs ir vairāk pats par sevi, jo vieglāk šādus cilvēkus, piemēram, ekspluatēt kā darbiniekus.

Kā tu ieteiktu pret šīm pārmaiņām izturēties – tās ir jāpieņem? Un ko darīt, lai justos labāk šajā pārmaiņu laikā?

Domājot par šo šķietami pašsaprotamo stāvokli, ieteiktu atcerēties, ka tas nemaz nav tik pašsaprotams, ka ir kaut kādi noteikti globāli, reģionāli, nacionāli, institucionāli mehānismi, kas šo vidi rada. Šeit ir vieta domāt par solidaritātēm, ko mēs varam un ko mums vajadzētu veidot, lai kaut kādos brīžos spētu pretoties mēģinājumiem visu pārlieku individualizēt, atbildību pārlieku noveļot uz indivīdu vienu pašu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Sarunas
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt