«Notiek vērtību aukstais karš». Saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu

Notiek vērtību aukstais karš

Jūs esat pievērsies vērtību jautājumiem, un izskatās, ka tiešām visā pasaulē tie kļūst ļoti aktuāli. Mēs, jūsuprāt, varam runāt šobrīd par tādu vērtību sadursmi sabiedrībā?

Nu es domāju, ka noteikti var. [..] Notiek vērtību aukstais karš, kur ir pretstāve, kas ik pa laikam uzliesmo tādās sadursmēs jau tīri karstā veidā. Tās ir "Black Lives Matter" vai "Antifa" kustības, un tad atentāta mēģinājums pret prezidentu Trampu. Arī tas, kas nesen notika Lielbritānijā, tie grautiņi, un Amsterdamā, un visur citur. 

Nu te mūsu galā vairāk ir diskutēts par Stambulas konvenciju, seksuālajām minoritātēm, sieviešu līdztiesības jautājumu. Tie visi ir vērtību jautājumi.

Droši vien, ka tos varētu pieskaitīt pie vērtību jautājumiem, lai gan īstenībā vārds "vērtība" drusku līdzinās vārdam "garīgums".

Mēs runājam par vērtībām, lai gan faktiski būtu jārunā par tikumiem, kas ir vērtību izpausme dzīvē, viņu lietojums dzīvē.

Kāpēc ir dažādi tikumi vai dažādas vērtības? Vienalga, kādu jēdzienu mēs lietojam. Kāpēc tā veidojas?

Tur droši vien būtu jājautā kādiem cilvēkiem, kas specializējas šādās lietās. Es personīgi to vairāk saistu ar filozofiskās domas attīstību. Viens no tādiem ļoti nopietniem pavērsiena punktiem bija Žans Pols Sartrs ar savu eksistenciālisma filozofiju, kurš teica, ka esamība ir pirms jēgas. Vai nozīmes. Līdz tam bija pretēji, ka nozīme bija pirms esamības. Proti, ka cilvēks piedzima pasaulē, un priekšā tur bija kaut kādas tradīcijas, kaut kādas vērtības vai tikumu sistēma, kaut kādi likumi tur bija, un cilvēks, augot no bērna par cilvēku, ieauga tajā un iekļāvās tajā savas sabiedrības vērtību sistēmā.

Pēc Sartra iznāk tā, ka es esmu vispirms, un jēga vai nozīme pēc tam – es pats radīšu sev vērtības, es pats radīšu nozīmi, es pats to piešķiršu.

Tad, kad tas tā notiek, tad jau tās vērtības katrs cilvēks var izveidot ļoti atšķirīgas, turklāt tur fonā vēl ir Nīčes mācība par to, ka Dievs ir miris, mēs viņu nogalinājām, un nepietiks visur ūdens, ar ko nomazgāt asinis no mūsu rokām. To viņš neteica tā triumfējošā veidā, to viņš teica, vienkārši paredzot to, kas nāks, ka tagad nāks vispārējs haoss un asins izliešana, un šajā situācijā varonim ir ar savu gribu jāiznāk priekšplānā un jānoliek dūre galdā. Tad mēs nonākam līdz šādu vērtību vai šādu apliecību, vai savu personīgo domu sadursmē.

Tas, ko jūs sakāt, ka tā ideja, kas te nāk tagad, ka visiem ir vienādas iespējas un vienādas tiesības… Mēs te jau runājām par sievietēm, bet droši vien tas attiecas ne tikai uz sievietēm, bet arī uz seksuālām minoritātēm un visu pārējo. Tā ir tad tā cilvēku izdomātā vērtību daļa? 

Visur ir gradācijas. Nevar tā pateikt melns vai balts. Ir lietas, kuras, protams, ir atklātas mums… Man liekas, ka tas arī bija Nīče, kurš teica, ka cilvēks nerada vērtības, viņš atklāj viņas. Vai tas bija kāds cits… Neatceros.

Mēs varam atklāt kaut ko. Piemēram, migrācijas jautājumos - ka izturies labi pret svešinieku, nedari viņam pāri, neapspied viņu, neaplaupi un tā tālāk. To tagad bieži vien citē arī mūsdienu apstākļos, bet tajos apstākļos bija runa par kādiem tirgotājiem, kas atbrauca, vai kādiem sūtņiem, kas bija atsūtīti, vai kādiem cilvēkiem, kas bija iemaldījušies tavā teritorijā, un pret viņiem bija jāizturas labi, bet ar to noteikumu, ka viņi mūsu zemē necels savus altārus un nepielūgs svešus dievus. Tātad viņi iekļausies tajā sabiedrībā, kurā viņi ir.

Bet tas nav lietojams vairs tādos apstākļos, kad miljons cilvēki vienā dienā šķērso tavu robežu.

Tā kā nu kaut kur jau mēs varam redzēt kaut kādus norādījumos Svētajos rakstos, kā būtu pareizi, bet kas nav pielietojami tādos apstākļos, kādi tiek radīti.

Līdzīgi ir arī par minoritātēm. Es esmu centies tiešām iekāpt viņu kurpēs, ja tā var teikt. Man ir bijusi sarakste "Messenger" ar homoseksuālu vīru vienu, kurš man ir rakstījis daudz par saviem pārdzīvojumiem un kā viņam tas ir bijis. Es esmu klausījies arī diezgan daudz liecību par transcilvēkiem, kā tas viņiem ir, un es saprotu… Viens cilvēks man ļoti daudz ko atklāja šajā tematikā. Tas bija Māris Sants savā laikā, kurš pateica vienu teikumu, ka iemīlēšanās un romantika ir milzīgs apgabals cilvēku dzīvē. Jā, es to cenšos saprast. Jo cik liela nasta ir tad, ja tev ir tā, ka tu nespēj to realizēt dabiskajā vispārpieņemtajā veidā. Tā ir milzīga problēma, un mums tas ir jāatzīst un jāmēģina tiem cilvēkiem sniegt visu cilvēcīgo un kvalificēto palīdzību. Taču tāpēc nevajag noārdīt visu sabiedrības struktūru.

Sabiedrības struktūras noārdīšana, manuprāt, pakļauj riskam mūs visus cilvēkus. 

Eiropa ir attīstījusi domāšanas veidu, kas neļauj sevi aizstāvēt

Kāpēc jūs domājat, ka tā būtu sabiedrības struktūras noārdīšana?

Nu kā, ir jau kaut kādas lietas, kas ir sabiedrības auduma pamatos. Vīrietis, sieviete, laulība, ģimene. Tās ir tās pamata lietas, uz kā ilgtspējīga sabiedrība spēj pastāvēt. Mēs varam mēģināt veidot kaut kā citādi tās lietas. Nav jau vairs nekāds noslēpums vai kas nedzirdēts tā ideja, ka ir neskaitāmas dzimtes, kādās cilvēki var dzīvot, identificēties ar jebko un tā tālāk. Es domāju, ka tāda sabiedrība nav ilgtspējīga.

Tad sanāk, ka tāda Francija un praktiski visa Rietumeiropa ir izārdījusi sabiedrības struktūru šobrīd?

Es domāju, ka lielā mērā viņa to ir izdarījusi. Francija, Lielbritānija ir piepildījusi sevi ar miljoniem cilvēku, kas nāk no pavisam citas kultūras, ar pilnīgi citādiem priekšstatiem, kā ir jābūt lietām debesīs un virs zemes. Viņu dzimstības rādītāji ir daudz lielāki nekā pamatiedzīvotājiem, un, manuprāt, ir liels pamats bažām par to, ka Francija un Lielbritānija, un daža laba cita Rietumeiropas zeme ilgi vairs nebūs tāda, kādu mēs to bijām pieraduši redzēt.

Eiropa ir attīstījusi tādu filozofiju vai tādu domāšanas veidu, kas neļauj sevi aizstāvēt.

Piemēram, ar to pašu citātu par to, kā jāizturas pret ienācēju, pret svešinieku, kas bija domāts par pavisam citiem apstākļiem, ka mēs nedrīkstam slēgt savas robežas – nu beidzot mēs tagad esam sākuši to darīt. Tas bija nedaudz komiski, ka, no vienas puses, kad Ungārija sāka uzbūvēt žogus uz savām robežām, tad visi viņus nosodīja, vai sauca par fašistiem vai rasistiem, vai vēl kaut kā, un tagad Eiropas Savienība pat atbalsta, ka mēs uz savām robežām žogus būvējam. Tā kā tā atmošanās nāk, nu reizēm tā nāk par vēlu. 

Jūs domājat, ka tā atmošanās būs arī tādos iekšējos jautājumos, piemēram, par seksuālajām minoritātēm, un tos, kas ir geji vai lesbietes, tos atkal aizgrūdīs pagrīdē?

Es nezinu, kā būs, es vienkārši novēroju to, kas ir noticis, piemēram, Amerikā. Kas notika Amerikā ar to tirāniju, ko kreisuļi mēģināja uzspiest pārējiem cilvēkiem. Tās pašas bēdīgi slavenās izrēķināšanās vai atcelšanas, ja kāds konditors atsacījās uzcept kūku viendzimuma laulībām, tāpēc, ka viņš bija kristīgas pārliecības. Šos biznesus iznīcināja burtiski ar nenormālām soda naudām, tiesāja par kaut kādu diskrimināciju,

un turpat pie musulmaņu maiznieka neviens neuzdrošinājās iet ar tādu priekšlikumu vispār. Tas ir tik liekulīgi.

Tagad visa tā cilvēku vajāšana ar naida runas dažādiem aspektiem, kas stipri līdzinās slavenajam 58. padomju kriminālkodeksa pantam, ar kura palīdzību visus disidentus salika cietumos… Es domāju, tur analoģijas ir diezgan redzamas, kas notiek vai kas notika.

Daudzi kristieši ar labu iemeslu priecājas par Trampa atgriešanos

Par Ameriku pieminēto, nu Donalds Tramps tagad kā ASV prezidents… Jūs priecājaties par šo te amerikāņu izvēli? Nu kristieši jeb baznīca lielā mērā bija aiz viņa vēlēšanās.

Jā, un ļoti skaidru iemeslu dēļ. Ne tāpēc, ka viņi nezinātu, kāds ir Donalds Tramps, piemēram, savā personīgajā dzīvē, bet viens ļoti labi izglītots profesors Amerikā, luterānis, man teica tā: Donalds Tramps ir kā Bībeles ķēniņš Kīrs, kurš, pagāns būdams, ļāva uzcelt par jaunu Jeruzalemi un Jeruzalemē templi, un ka Trampa pirmā prezidentūra, viņš teica, deva baznīcai vēl vienu paaudzi, jo Obamas administrācija bija orientējusies uz baznīcas iznīcināšanu.

Tā kā es saprotu, ka diezgan daudzi kristieši ar labu iemeslu priecājas par Trampa atgriešanos.

Jo, redziet, mēs šeit esam tādā pasaules daļā, kurā mums izšķirošais punkts ir karš Ukrainā. Tu vari būt vienā vai otrā pusē, un tāpēc mēs Trampu vērtējam galvenokārt no šī viedokļa: kas notiks ar Ukrainu, vai viņš atbalstīs Ukrainu. Ja viņš būtu apņēmies atbalstīt Ukrainu tikpat, cik Izraēlu, tad es domāju, ka mēs daudz tur tā nebēdātos par viņu vai neuztrauktos par viņa ievēlēšanu.

Mums jau tās galvenās bailes ir, vai Amerika neizstāsies no NATO, kas tad ar mums notiks. Amerikāņiem ir drusku cits skats uz to. Man viens amerikāņu armijas pulkvedis teica tādu frāzi: ja mums amerikāņiem kaut kas ir ārkārtīgi svarīgs, pirmās šķiras jautājums, tad mēs esam gatavi doties par to mirt; ja kaut kas ir otršķirīgs jautājums, mēs aizsūtām savus puišus tur par to stāvēt; ja kaut kas ir trešās kārtas jautājums, nu tad mēs tur sūtām naudu.

Tas apmēram raksturo, kā Amerikas sabiedrība uztver to, kas mums ir degoši svarīgākais. Viņi arī pēc citādām mērauklām vērtē Donaldu Trampu. Daudzi kristieši skatās uz to, ka demokrātu pārvaldītajos štatos, piemēram, abortu jau drīkst daudz kur izdarīt līdz pat dzimšanas datumam. Tas daudziem kristiešiem šķiet pilnīga negantība.

Visa tā politika vai arī tā "gender" ideoloģija skolās, kur vecākiem faktiski atņem tiesības kaut kādā veidā vispār aizstāvēt savas ģimenes vērtības, jo viņiem draud atņemt vecāku tiesības par šo vai par to, ka viņi aizliedz, piemēram, savam mazgadīgajam bērnam veikt kaut kādas dzimumu maiņas procedūras.

Bet jums tā doma ir pieņemama pašam? Ka svarīgākais ir nevis kāds Tramps ir, bet ko viņš dara.

Man nākas pierast šobrīd pie tā, ka ir ievēlēts Donalds Tramps, un es atzīstos, ka es skatījos lielā mērā tāpat, kā daudzi skatījās – man svarīgākais bija jautājums par Ukrainu, ko Amerikas jaunais prezidents darīs…

To mēs vēl nezinām, bet jautājums ir par to būtību, ko jūs uzsvērāt, kad jūs sacījāt, ka būtiskākais ir, ko viņš izdara tev, nevis kāds viņš ir pēc būtības. Nu Trampa gadījumā.

Ideāls gadījums, protams, būtu, ja viņš būtu tāds, kurš pats ir saskaņā ar to, ko viņš pārstāv, vai saka, ka pārstāv. Es atceros, ka viņš stāvēja kādas baznīcas pagalmā ar Gideona Bībeli rokā un sacīja, ka šis ir viņa atskaites punkts. Protams, varētu cerēt visos gadījumos pie visiem sludinātājiem, ka viņš dara to, ko pats sprediķo. Es katrā ziņā ceru, ka prezidents Donalds Tramps atbalstīs Ukrainu pietiekami. Un ka viņš arī NATO jautājumā būs pietiekami noteikts.  [..]

Kas attiecas uz to, ka viņš stāv ceļā tai demokrātu partijas pārstāvētajai, teiksim, kreisuma ideoloģijai, to es uzskatu par ieguvumu, jā. 

Vai politiķi var "nopirkt" baznīcu?

Mums arī ir, pieņemsim, "Latvija pirmajā vietā" un Ainārs Šlesers, par kuru ir dažādas aizdomas, un mēs esam dzirdējuši oligarhu sarunas, bet, lūk, viņš sola, ka parūpēsies par baznīcai svarīgām lietām, un tāpēc baznīca saka – redz, Šlesers ir mūsējais. Tas nekas, ka viņš tur var būt pats kaut ko, nu pieņemsim, izmanto. Galvenais, ka viņš izdara to, kas baznīcai svarīgi.

Es nekādā ziņā neatbalstu to, ja kāds politiķis kaut ko dara negodīgi. No otras puses, es domāju, ka tas jau ir tas veids, kā politiķi iemanto vēlētāju balsis, proti, izdarot kaut ko labu. Tā jau tas notiek arī ar visiem citiem, nu kāpēc mēs tā uz Aināru Šleseru koncentrējamies?

Nē, uz visiem. Es tādā ziņā skatos drīzāk, ka kristietību jeb baznīcu var nopirkt šādā veidā.

Kāpēc lietot terminu "nopirkt". Tam ir uzreiz tāda korupcijas konotācija.

Nu reāli tā sanāk.

Tad jau iznāk tā, ka, lai cilvēki skatās uz jūsu labajiem darbiem un slavē Dievu debesīs, tad mēs tādā veidā uzpērkam cilvēkus priekš Dieva. Tas neskan labi un nav labi tā valodu lietot tādā drusku nekorektā veidā. Es pilnīgi droši zinu, ka mūsu baznīcā ne visi ir "Latvijas pirmajā vietā" vēlētāji, un [baznīcas cilvēki] skatās arī uz citu partiju labajiem darbiem un tos novērtē pēc savām mērauklām kādām.

Bet tas, ka politiķus vajag vērtēt pēc viņu darbiem, tā ir, protams, ļoti pragmatiska pieeja.

Es zinu, ka Amerikā [politiķus] drusku vairāk nekā pie mums vērtē arī pēc viņu personīgās rīcības personīgajā dzīvē. Pie mums tas vispār parasti netiek ņemts vērā.

"Tradīciju kristieši" jūtas mazāk piederīgi baznīcai

Vai nav tā, ka kristietība tā kā piedzīvo arvien lielāku krīzi, jo arvien mazāk cilvēku vienkārši tic Dievam? Es skatos tās aptaujas, kas ir dažādās valstīs, ne tikai Latvijā, bet arī Latvijā tajā skaitā. Līdzīgi ir Lielbritānijā, Francijā. Mēs redzam, ka ateistu skaits pieaug.

Ja runā par kristietību kopumā, tad kristietība pasaulē pieaug.  Pa visu pasauli kristiešu skaits pieaug, un taisni tādu nodevušos un praktizējošu kristiešu skaits pieaug.

Eiropā, es teiktu, notiek zināms atbirums, jo mums jau bija ārkārtīgi daudz tā saucamo kultūras kristiešu vai tradīcijas kristiešu, kuri sacīja: es esmu luterānis tāpēc, ka mana vecmāmiņa bija no luterāņu baznīcas, bet personīgi tādu savu saistību ar to nejūtu.

Nu šie cilvēki, man liekas, tik tiešām arvien vairāk…

vai arī nākamās paaudzes vēl mazāk jūtas piederīgas baznīcai. Tur ir taisnība, tur var piekrist, un tas ir baznīcai skaidrs uzdevums vai izaicinājums.

Diezgan daudzi jauni cilvēki - es nezinu pētījumus par Latviju, bet par citām zemēm tādi ir bijuši - saka, ka viņi nav kristieši vai nepieder baznīcai tāpēc, ka viņi netic tam, ko baznīca māca. 

Viņi arī netic Dieva eksistencei. 

Jā, jā, jo tas esot pretrunā ar zinātni. Acīmredzot šis ir viens lauciņš, kur baznīcai ir jāpiestrādā, jo nu ir kaut kāds zinātnes tāds viduslīmenis, tehnokrātu līmenis, kurā daudzi jūtas ateisti, un tad ir viens cits līmenis, kas jau ir tāda kā advancētā zinātne, kur tas nemaz vairs tik skaidrs nav. Ir ļoti labi argumenti par to, ka Bībelē aprakstītā pasaules rašanās un vēsture mats matā sakrīt ar jaunākajiem zinātnes atklājumiem.

Baznīcai acīmredzot ir jāpievērš uzmanība tam, ka cilvēki tā saka, ka viņi netic tam, ko viņu baznīca māca, tāpēc, ka tas ir pretrunā ar zinātni, un pie tā cītīgāk jāpiestrādā. 

Esmu runājis ar jauniešiem, viena lieta ir, ka viņi netic, bet ir jau arī tas, ka viņi nesaprot baznīcas jēgu. Viņi saka, ka aiziet uz baznīcu, bet tur ir kaut kādas nesaprotamas darbības, cilvēki kaut kādos dīvainos tērpos staigā, ka tas ir kaut kas tāds ļoti arhaisks.

Nu, jā un nē. Es esmu redzējis arī diezgan daudzus jaunus cilvēkus, sevišķi vīriešus, kurus piesaista taisni šīs izsmalcinātās vai izstrādātās senās liturģiskās formas. Piestrādāt, es domāju, nozīmē šajā gadījumā vēsts izplatīšanu.

Vispirms tā vēsts pašam ir jāapzina un tad jāmeklē kanāli, kā to izplatīt. Veids, kā to izplatīt.

Tāpēc mums, piemēram, ir nu diezgan reāla tāda doma… Mums ir zināmi līdzekļi, ko par tiem darīt – uzcelt kādā mikrorajonā baznīcu vai ieguldīt, piemēram, digitālās klātbūtnes attīstīšanā un paplašināšanā. Nu tāds ir jautājums 21. gadsimta baznīcai. 

Kāpēc Krievijā baznīca kļuvusi par kara svētītāju?

Sekojot līdzi tam, kas notiek Krievijā, es, no vienas puses, priecājos par to, ka mums Latvijā nav visi tik ticīgi kā Krievijā, kā mēs redzam, kur tā baznīca aktīvi darbojas, lai palīdzētu krieviem kļūt par slepkavām karā. Kā jūs saprotat, kāpēc Krievijā baznīca ir kļuvusi par kara svētītāju?

Tam ir ļoti sena vēsture. Pirmkārt, tāpēc, ka dominējošā baznīca Krievijā ir pareizticīgā. Tas ir kristietības austrumu atzars, kas no Konstantinopoles vai no Bizantijas laikiem ir bijis tādā tradīcijā, ka mēs esam kopā ar ķeizaru, ka ķeizars ir faktiski galvenais, un pēc tam nāk patriarhs, metropolīts vai tamlīdzīgi. Tas austrumu baznīcai ir bijis visos vēstures laikos diezgan raksturīgi.

Es domāju, ka tieši tas, ka austrumu kristietībā ir bijusi tā ļoti ciešā saikne ar valsts varu, ar valdnieku, ar valdnieka īpašo statusu, tas izpaužas arī Krievijā šodien.

Pa starpu jau tur vēl nāk padomju laiks, kas ar savu ārkārtīgi brutālo vajāšanu politiku jau nospieda tur cilvēkus uz ceļiem. Arī baznīcu vadības.

[Jāņem vērā] arī tas, ko diakons Andrejs Kurajevs teica - savā laikā garīgais seminārs pie Maskavas bija vairāk tā kā valsts universitātes filozofijas fakultātes filiāle, ka tur ļoti daudzi nāca, gan pasniedzēji, gan studenti, no tās vides. Bet tad sākās tas, ka ļoti daudzi virsnieki atvaļinājās no dienesta armijā, kļuva jaunajai Krievijai pēc Padomju Savienības sabrukuma nevajadzīgi, un ļoti liels daudzums no viņiem kļuva par garīdzniekiem. Viņi izvēlējās tādu ceļu.

Tā kā šobrīd Krievijas pareizticīgās baznīcas rindās ir ļoti daudz garīdznieku, kas ir izbijušie virsnieki, militāristi, un tā visa kombinācija, manuprāt, arī ir tā.

Tas briesmīgākais jau arī ir, ka baznīca ir iesaistīta, tieši tādā pašā veidā ļaujot cilvēkiem noticēt, ka tas, ko viņi dara Ukrainā, ir labi.

Tieši tā. Ir, piemēram, tāds Tkačevs, ārkārtīgi populārs priesteris, arī ir kādreizējais virsnieks, kurš ir tagad kļuvis par tādu kara apoloģētu… Viņam tur bija simtiem tūkstošu sekotāju pirms kara, un tagad viņš caur savu "Youtube" kanālu vai citiem kanāliem ir kļuvis par tādu īsto kara apoloģētu. Tas ir traģiski, man liekas. Tā ir baznīcas un sevis apkaunošana. 

Bet drīkst es pajautāšu jautājumu, vai nav tā, ka ticīgie vispār ir tā kā vairāk pakļauti noticēt jebkam? Tajā skaitā dažādām muļķībām, sazvērestību teorijām, ticībai, ka karš ir laba lieta? Viņi vispār ir atvērti noticēt, nevis šaubīties.

Es domāju, ka tā varbūt nav ticība, par ko jūs runājat. Drīzāk tā ir vientiesība vai lētticība, kas, protams, nav pārāk laba rakstura īpašība. [..] Tur zināmā mērā varbūt arī izglītības trūkums kādreiz nospēlē savu lomu.

Es teiktu, ka ticība nenozīmē lētticību. Man patika, kā bīskaps Roberts Barons teica, ka ticība sākas tur, kur zinātne visus savus argumentus jau ir pateikusi. Ticība ir aiz zinātnes, nevis pirms viņas.  

Interneta bīstamība un svētība

Sabiedrībā šad un tad notiek diskusijas par to, kā sociālie tīkli mūs ietekmē, kādas tam visam būs sekas. Ko jūs domājat par šo?

Man tā bīstamība liekas tajā, ka iespējas publicēties sociālajos tīklos un iegūt daudzus sekotājus ir noņēmušas jebkādu vajadzību pēc izcilības. Kādreiz, lai izdotu grāmatu, piemēram, bija milzīgi daudz jāiegulda darbs un kompetence un jāiziet cauri visādiem filtriem. Ja tev izdeva grāmatu kaut kādu, tas bija jau kaut kādas piepūles rezultāts.

Šobrīd…Es redzēju tādu vienu mazu jautājumu, kas ir tie "Youtube shorts" saucamie, ka viena un tā pati meitene spēlē kaut kādu bungu solo, un viņai ir seši tūkstoši skatījumu, un tad viņa to pašu dara bikini, bet viņai ir seši miljoni skatījumu. Bet tieši to pašu dara.

Lai panāktu lielo zvaigznes statusu vai popularitāti, ārkārtīgi maz ir vajadzīgs kaut kādas piepūles vai tiešām kvalitātes, un tas ļoti palielina kaut kādas dezinformācijas un "fake" informācijas saturu un piesārņo vidi.

Tas, man liekas, ir diezgan dramatiski.

Otrs ir tas, ka sociālajos tīklos ir tagad vesela paaudze uzaugusi ar to iespēju, ka, ja tev kāds nepatīk, tu vari viņu aizbloķēt vai atsekot. To pašu mēģina pārnest uz cilvēku sadzīvi. Kad kāds ir izdarījis ko tādu, kas man nepatīk, tad viņu vajag atcelt, viņu vajag bloķēt, viņu vajag dabūt pie malas katrā ziņā. Tas ir viens tāds moments, kas ir, man liekas, riskants.

Nu tad, protams, visas teroristu organizēšanās un tamlīdzīgas lietas, tas jau pats par sevi.

No otras puses, tas, kas tādu neīsto cilvēku rokās kļūst par bīstamību, tas ir liela svētība arī kaut vai brīvībai – vārda brīvībai, domas brīvībai, ka tevi nevar tik viegli cenzēt mūsdienās.

Mums ir Satversmē ierakstīts, ka cenzūra ir aizliegta, bet viņa jau iet pa visām malām, mēģinājumi kaut kā cenzēt cilvēkus, bet tagad tas vairs nav tik vienkārši, un tas vairo cilvēku brīvību. Šie tīkli un vispār interneta iespējas paver milzīgi daudz informācijas iespējas. Es tagad pats esmu konstatējis, ka vairāk lasu internetā, nekā drukāto literatūru.

To informāciju es varu arī klausīties, krāsojot žogu vai braucot mašīnā, kad es klausos lekcijas. Tas ir uzdāvināts laiks uzreiz. Man ir uzreiz divreiz vairāk laika kaut ko darīt. Tāpēc es domāju, ka viss ir jādara nu tā ar svētību, Dievam par godu, un lai kalpotu dvēselēm apkārt.

Ja pusminūtē es pajautātu, kāda, jūs domājat, būs Latvija, nu mūsu gals, pieņemsim, mūsu civilizācija vēl pēc 30 gadiem?

Nu man grūti atbildēt uz šo jautājumu. Pēc 30 gadiem… Es nevarēju iedomāties, kāda viņa būs pēc 10 gadiem, pirms 10 gadiem. To ir ļoti grūti pateikt. Es nemāku atbildēt uz to. Es zinu to, ka vienā vai citā veidā ticība mūsu kungam Jēzum Kristum un viņa baznīca būs šeit, ja viņš nebūs vēl atnācis, kā saka, uz savu otro atnākšanu, kad viss mainīsies, kad visi apstākļi pasaulē mainīsies. Nu par to esmu drošs, ka baznīca būs šeit, un viņa atradīs veidu, kā turpināt savu dzīvi un kalpošanu.