Arnis Krauze: Dagnija Staķe savulaik ziņu izlaidumos bija redzama un dzirdama vai ik dienu, bija aktīva politikā, pašvaldību darbā, arī muzikālajās izpausmēs. Reiz vadīja mazo Tumes pagastu, tagad viņas dēls vada lielo Rīgas pilsētu. Piecus gadus Dagnija Staķe bija labklājības ministre, tagad viņa ir Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēks un organizē projektus, kas mudina seniorus, sākoties pensijas gadiem, neieslīgt pelēkā vientulībā, bet padarīt savu ikdienu krāsainu un piepildītu. Dagnija, no ministres gadiem es tīri vizuāli jūs atminu spilgtu un krāsainu, bet šobrīd jūs atpazīt ir grūti, jūsu mati kļuvuši dabiski sirmi.
Dagnija Staķe: Tieši tā. No vecuma jau nav ko slēpties, ar matu krāsošanu jau jaunāks nepaliksi. Bet man patīk šis vecums, un es vienmēr esmu labi jutusies jebkurā vecumā. Bet viena lieta gan – es pagātnē nemīlu rakāties. Man nepatīk skatīties vecās fotogrāfijas, kur nu vēl filmas. Man ir sakrāti ieraksti, bet es nekad neesmu tos pacēlusi un noskatījusies.
Šobrīd jūs mudināt seniorus būt aktīviem, bet kāda ir jūsu pašas dzīve pensijas gados?
Esmu strādājoša pensionāre, un tas, es domāju, ļoti daudz ko izsaka. Es vienmēr saku cilvēkiem, kuri nevar sagaidīt pensijas gadus un saka, ka ar pirmo dienu ies prom – "nu, nu, paklausīsimies, ko tu runāsi, kad būsi pensijā". Es domāju, ka tieši strādājoša pensionāra dzīve ir ļoti piepildīta un aktīva. Nevajag aizmirst, ka strādājošie pensionāri dod savu ekonomisko ieguldījumu arī – maksā nodokļus. Tā ka katram ir jāatrod sava nodarbošanās, kā piepildīt brīvo laiku. Man gan brīvā laika ir ļoti maz joprojām.
Šobrīd jums ir saistība ar Stradiņa universitāti?
Jā, tā ir, es esmu sociālā darba prakses vadītāja. Īstenībā zināmā mērā esmu atgriezusies pie tiem laikiem, kad strādāju Rīgas Pedagoģiskajā skolā veselus 10 gadus, kad vadīju praksi topošajiem mūzikas skolotājiem. Protams, tagad tas ir pilnīgi cits profils, bet tāpat ir interesanti. Man ir sasaiste ar dažādām sociālajām iestādēm, un jāsaka, ka varbūt mana politiskā darbība šajā gadījumā ir pat palīdzējusi, jo es ļoti daudz cilvēku pazīstu, ar kuriem varu runāt, par kuriem zinu, ko un kā viņi var izdarīt – studentiem atrast to labāko.
Viens no jūsu projektiem ir "Vecums nav šķērslis". Saprotu, ka projekts aizsākās jau pirms pāris gadiem, vēl pirms Covid-19.
Jā, 2017. gadā tas aizsākās, bet ir jau iziets otrs etaps, un ir iesniegts pašlaik arī "Vecums nav šķērslis – 3". Izmantošu izdevību un lūgšu seniorus aktīvi sekot līdzi un, protams, mēs dosim ziņu, ja šis projekts tiks apstiprināts.
Jūsu dzīve bijusi ļoti saistīta ar mūziku. Ne tikai ar kori, diriģēšanu un dziedāšanu, bet arī pūšaminstrumentu spēli. Šis ir Dziesmu svētku gads. Cik liels būs dalībnieku skaits no jūsu kuplās dzimtas? Jūsu jau tik daudz, ka paši savu kori varētu izveidot.
Ja mēs tā runājam, tad koris "Pa saulei", kuru vada mana meita un znots, faktiski tika dibināts jau kā tāds dzimtas koris, kurā joprojām dzied brālēni un māsīcas. Protams, koris darbojas jau 14. gadu.
Rīgas mērs arī tur dzied?
Viņš dziedāja, un viņš vienmēr saka, ka ļoti labprāt dziedātu. Viņš ir brīnišķīgs tenors, pat [Emiļa Melngaiļa] "Jāņu vakaram" ir solo dziedājis.
Dziesmu svētkos jūs esat bijusi gan skatītāju, gan dalībnieku rindās?
Jā, protams. Es pirmo reizi Dziesmu svētkos piedalījos 1970. gadā, kad spēlēju pūtēju orķestrī SPO (Studentu pūtēju orķestris – Rīgas Tehniskās universitātes, toreiz Rīgas Politehniskā institūta pašdarbības kolektīvs – red.), kuram 5. martā apritēja 54 gadi. Tolaik jau pūtēju orķestru nebija tik daudz, un tajos laikos tā bija veco onkuļu lieta, tā vismaz uzskatīja. Toreiz mēs bijām kā piemērs, ka arī jauni cilvēki var spēlēt. Dziedāju arī korī – Daugavpils periodā dziedāju korī "Daugava", esmu Tukuma korī "Vanema" dziedājusi. Bet jāsaka, ka tagad man tomēr labāk patīk klausīties. Apzinos, ka vairs nevaru iznest visu tā, kā vajadzētu. Protams, es ļoti atbalstu senioru korus kā sociālu vienību, bet man pašai vairs nav vēlēšanās iet dziedāt, es labāk klausos.
Jūsu dzimtā puse ir Vietalva, tad studiju gadi tika pavadīti Daugavpilī, bet kā jūs nokļuvāt Tumē, Tukuma pusē?
Caur Rīgas Pedagoģisko skolu, Rīgas Studentu pūtēju orķestri, kurā iepazinos ar vīru, apprecējos, un vīrs ir no Tumes. Ļoti vienkārši.
Un darbs pašvaldībā?
Pilnīga nejaušība. Jāsaka, ka tad, kad man piedāvāja balotēties, es vispār sevišķi nopietni to neņēmu. Bet vienmēr esmu teikusi, ka liktenis mani iebīda pa tām durvīm, kurās es vislabāk jūtos. Darbs pašvaldībā bija gandarījuma pilns, kad tu redzi, ko tu esi izdarījis. Piemēram, toreiz bija pusgatava Tumes skola, bija "Bankas Baltija" krīze, bet mēs to skolu gatavu tomēr dabūjām. Protams, tas ir cits jautājums, kā viss attīstās tālāk, bet vismaz pagasta centrā nav grausts, un no 1995. gada darbojas skola, jo iepriekšējā nodega.
Nepagāja ilgs laiks, kad jums atnāca aicinājums kļūt par labklājības ministri. 2002. gada 21. novembrī jūs sākāt darbu valdībā.
Jā, bet tolaik man vispār nebija ne mazākās nojausmas par to. Man tiešām šis piedāvājums nāca ļoti negaidīti. Es atceros, ka valdība jau bija apstiprināta, bet pēc divām nedēļām vēl nebija labklājības ministra. Tad bija tas zvans, un es sapratu, ka dzīvē nekad nevajag atteikties no tā, ko piedāvā – jo acīmredzot tas ir liktenis, tas tā bija vajadzīgs.
Lai gan saku, ka kultūra un izglītība ir man tuvas sfēras, bet sociālā joma mani tomēr ir vadījusi ļoti ilgi un vada joprojām.
Bet vēl pirms tam, 2001. gadā, "Panorāmas" arhīva ierakstā jūs kā toreizējā Tumes pagasta vadītāja paužat savu piesardzību un skepsi par administratīvi teritoriālo reformu. Kāds ir jūsu skats šodien?
Jā, un man jāsaka, ka manas domas sevišķi nav mainījušās. Ja vēl varēju zināmā mērā samierināties ar šo reformu, kas bija iepriekš, 2009. gada reformu, tad tagad es vēl šos augļus neredzu, lai gan zināms laiks ir pagājis. Tas, ka pagastā nav tādas kopības sajūtas, tas ir fakts šobrīd. Bez šaubām, es saprotu, ka laikmets diktē savu, digitāli ir pieejami jebkuri pakalpojumi, kaut vai zemes nodokli nomaksāt vai ko citu, bet atnākt un parunāties pie sociālās darbinieces, tas nav iespējams. Šobrīd visi ir iekrauti papīru gūzmā, un cilvēciskais faktors diemžēl ir zudis. Tas nu ir skaidrs. Es arī saprotu, ka varbūt šobrīd citādāk nevar, bet pašlaik es nekādus lielos ieguvumus, protams, neredzu, jo cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs. Un tad mēs par daudz ko brīnāmies, kaut vai par mūsu jauno paaudzi, jo ar viņiem nerunā, bet ar cilvēkiem ir jārunā, ļoti daudz jārunā.
Un tad nāk mazo skolu slēgšana – arī jums Tumē bija jāpieņem šāds sāpīgs lēmums, kas izraisīja asus pārmetumus pret jums no vietējiem.
Tas bija ļoti grūts lēmums, bet savādāk tas nebija iespējams, jo šajā skolā ir 360 vietas, un bērnu skaits bija 200. Astoņus kilometrus tālāk skoliņā bija veca ēka, sausās tualetes. Un mēs vienkārši šo divu skolu dēļ nebijām spējīgi iekārtot pat datorklasi, kas tagad liekas pats par sevi saprotams. Bez tam šajā mazajā skoliņā mācījās tikai trešā daļa Tumes pagasta iedzīvotāju bērnu, un diemžēl pārējās pašvaldības, kuru bērni tur mācījās, bija gatavas maksāt tikai par viena skolēna izmaksām, bet par attīstību vispār neko. Tāpēc centāmies šo skolu piepildīt un galu galā ieguvēji jau bija visi. Arī skolotāji, kas strādāja [slēgtajā] Zelmeņu skolā, dabūja darbu, un visi bija apmierināti. Diemžēl šobrīd arī Tumes skola ir palikusi tikai par pamatskolu, par vidusskolu vispār vairs nav runas. Mēs ļoti labi zinām tos iemeslus, un zināmā mērā paši pie tā esam vainīgi. Ja nav bērnu, tad arī nav, ko mācīt, un skola kļūst zināmā mērā lieka. Tā ir mūsdienu realitāte. Tolaik jau tas bija kaut kas tāds nebijis, ka Latvijā kādu skolu slēdz. Tagad skatāmies, katru gadu jau desmitiem skolu slēdz. Tur faktiski ir vainīga demogrāfiskā situācija pirmkārt.
Bet no Tumes jūs devāties uz Rīgu, uz labklājības ministres kabinetu. Vai atceraties savas pirmās dienas, pirmās nedēļas šajā amatā?
Katrā ziņā es atceros to nakti pirms došanās uz šo darbu. Es jutos tā, it kā man tūlīt būtu jālec aukstā āliņģī, apmēram tādas tās sajūtas bija. Bet jāsaka, ka manas bažas ļoti ātri tika kliedētas. Es sastapos ar brīnišķīgu kolektīvu, ar kuru sazvanāmies vēl šobrīd. Es domāju, ka arī nokļūšana tieši Labklājības ministrijā bija mans liktenis, viennozīmīgi.
Tikpat labi varējāt nokļūt Kultūras ministrijā.
Jā, kas man būtu paticis, bet es domāju, ka visi šie cilvēki, kurus esmu sastapusi, ar kuriem joprojām uzturu pat draudzīgas saites, tas noteikti ir ieguvums dzīvē.
Viena no pirmajām jūsu vizītēm amatā ir došanās uz Sabili, kur Ziemassvētku priekšvakarā SIA "Rojas konservi" Sabiles filiālē atlaiž gandrīz 300 strādniekus, neparedzot izmaksāt algu kompensācijas. Jūs tolaik to nosaucāt par ļaunprātību un uzdevāt darba inspekcijai sagatavot materiālus, ko nodot prokuratūrai.
Jā, bija jau vēl arī Jēkabpils cukurfabrika, bija arī tur tāda lieta ļoti drīz pēc tam. Nu, ko es varu teikt? Vai jūs atceraties kādu gadījumu, ka šobrīd tāda situācija vispār būtu iespējama? Kaut kā nav dzirdēts.
Nav dzirdēts, jā.
Tātad ko no tā mēs varam secināt? Ka īstenībā ir mehānismi, kas cilvēkus aizsargā šādās situācijās. Mēs kādreiz kritizējam, cik ļoti viss ir slikti un tamlīdzīgi, bet salīdzināsim ar tiem laikiem, kas bija vairāk nekā pirms 10 gadiem, – šobrīd mēs kaut ko tādu pat iedomāties nevaram. Tā ka šī situācija tomēr ir atrisināta.
Viens stāsts gan nav atrisināts, pagaidām nevienam ministram nav izdevies to atrisināt, – tās ir cienīgas pensijas mūsu senioriem. Arī jums savā laikā šī problēma bija aktuāla.
Jā, bet te es tomēr gribu teikt, ka savu solījumu par pensiju piemaksām par nostrādātajiem gadiem tomēr mēs izpildījām. Ja sākumā tie bija 17 santīmi, ja nemaldos, par gadu, tad tie jau izauga līdz vienam latam vēlāk. Protams, es ļoti ceru, ka arī jaunajai valdībai atradīsies nauda, lai varētu piemaksāt tiem cilvēkiem, kas pensionējās pēc 2012. gada. Skaidrs, ka pensijas un naudas vienmēr būs par maz, nekad neviens neteiks, ka viņam pietiek, tas ir skaidrs, bet, ja mēs ņemam vērā šo principu, ka pensijas rēķina no tā, kas faktiski ir iemaksāts, – tā ir taisnīga sistēma. Un katram tomēr tagad, it sevišķi jauniem cilvēkiem, par to ir jārūpējas. Ir jāzina, ka nevar strādāt par aplokšņu algu, ka tomēr ir arī jākrāj. Kad es klausos, ka zināmi mākslinieki saka, – viņu pensija ir ap 260 eiro, man tomēr gribas pajautāt – kā tad tev ar to nodokļu maksāšanu savā laikā ir bijis?
Patīk mums vai nepatīk nodokļus maksāt, nodokļi diemžēl ir jāmaksā. Ne par velti saka, ka šīs divas lietas ir neizbēgamas – nāve un nodokļi.
Jūsu darbības laikā tika šķetināts ne viens vien skandāls, kurā jums kā labklājības ministrei bija jāiesaistās, taču tā noteikti nav vienīgā pieredze, ko atceraties no darba Labklājības ministrijā. Ir arī epizodes, ko atcerēties ar prieku un gandarījumu?
Jā, protams. Interesanti ir tas, ka es katru piektdienu devos tikties ar cilvēkiem. Tās bija lielas auditorijas, un, zināt, bija gadījumi, kad cilvēki ceļas kājās un saka paldies. Daudz jau nevajag īstenībā – ja kāds tev pasaka paldies, tas ir milzīgs gandarījums. Es, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka budžeta iespējās izdarījām nemaz ne tik maz. Daudzas sociālās lietas tika izdarītas brīdī, kad premjers bija Aigars Kalvītis, lai gan mēs viņu kādreiz nepamatoti mēdzam, kā saka, aizskart. Es no sava labklājības ministra posteņa gribu teikt, ka tika ļoti daudz izdarīts. Kaut vai, ja atceraties, [premjera Andra] Šķēles laikā tika strādājošajiem pensionāriem pensijas atņemtas, un bija obligāti jādeklarē, ka tāda lieta notiek. Bija daži cilvēki, kas to nedarīja, un viņi uzvarēja Satversmes tiesā. Es gāju pie premjera un teicu: "Mums ir jāatdod visiem atpakaļ šī nauda." Kalvītis teica: "Jā, taisi augšā papīrus, protams, ka tā ir jādara." Tāpat arī bērna piedzimšanas pabalsts tika ļoti krasi palielināts. Tā ka tika arī daudzas labas lietas izdarītas tajā laikā.
Tā nav tikai pensionāru ministrija, cilvēks faktiski no šūpuļa līdz kapam ir labklājības ministrijas apgādībā.
Jūs no politikas aizgājāt, bet tikmēr jūsu dēls Mārtiņš Staķis ienāca politikā un šobrīd ir Rīgas mērs. Jūs arī viņam kādu padomu dodat, vai viņš pats liels un gudrs?
Es varu tikai analizēt un viņam izteikt, ko es domāju šajā vai citā sakarā, bet viņam, protams, ir pašam sava galva, tas ir skaidrs. Bet arī tie principi īstenībā ir pavisam citādi tagad, ir vairāk jāstrādā tieši ar koalīcijas biedriem nekā ar opozīciju. Tas ir bijis vienmēr, un to arī tas darbs pierāda, ka saimnieciskās darbības, protams, arī ir svarīgas, bet ir svarīgi, lai dabūtu pareizos balsojumus. Es katrā ziņā necenšos viņam dot padomus, jo viņš ir cilvēks, kas domā pats ar savu galvu, tāds viņš vienmēr ir bijis.
Jūsu gadi politikā noteikti jūs rūdījuši arī pret dažādiem interneta komentāriem, pret dažādiem aizskārumiem. Vai tagad, kad jūs redzat, ka kādas Mārtiņa darbības tiek nicīgi komentētas, vai tas jums iedzeļ sirdī vai laižat pāri?
Mani tas nedzeļ, nē, jo es zinu, kā tas viss notiek un kā to visu dara. Es domāju, ka te man ļoti ir palīdzējusi politika – pārdzīvot to visu. Es domāju, ka, ja es nebūtu bijusi tajā visā iekšā, droši vien es nevarētu naktīs gulēt. Bet tas tā nav, es to vienkārši uztveru ļoti mierīgi. Es ļoti labi zinu, kas notiks, es paredzu, kas būs.
Jūs savā dzīvē esat piedzīvojusi arī gana daudz nelaimes un smagus mirkļus, zaudējot sev tuvus cilvēkus, bet tomēr vienmēr esat spējusi atgriezties dzīvē. Kāds būtu jūsu ieteikums cilvēkiem, kas varbūt arī ir piedzīvojuši smagus zaudējumus vai saskaras ar kādām veselības problēmām? No jūsu pieredzes – kā piecelties un turpināt?
Ziniet, par dzīvi ir jācīnās – vienalga vai fiziski vai garīgi. Ja esi cīnītājs, tad ātri tiksi no tā visa ārā. Protams, izklausās viegli to pateikt, bet es labi zinu, kā tas ir, cīnīties par savu dzīvību, cīnīties par savu psihisko veselību, pret to, kas tevi burtiski sagrauj momentā. Bet, jā, zināmā mērā palīdz varbūt arī tas, ka man ir darbs. Tas dod spēku un izturību turpmākajam. Tā kā nekādā gadījumā nevajag nolaist spārnus. Es saprotu, ka viegli pateikt, grūti izdarīt, bet jāizdara.
