Lietuvieši ir vienkāršāki, kamēr mēs joprojām esam «smalki Rīgas kungi». Diskusija par Latvijas ekonomikas pagātni un nākotni

Vēsturnieks Krūmiņš diskusijā sarunājās ar Latvijas Universitātes profesoru un domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētāju Dauni Aueru, LTRK prezidentu Aigaru Rostovski, investīciju baņķieri un LTRK valdes locekli Ģirtu Rungaini un LTRK valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu.

Kā mēs nonācām līdz šodienai 

Gatis Krūmiņš. Kā jūs vērtējat esošo Latvijas ekonomikas attīstības ceļu?

Ģirts Rungainis. Veiksmīgs Latvijai bija periods aptuveni no 1870. gada līdz 1940. gadam. Pēc tam mums iekritieni un dažādas problēmas bija ievērojami lielākas nekā kaimiņvalstīs, ar kurām mēs vēsturiski salīdzināmies [Igaunija un Lietuva]. Pēc 1990. gada neesam spējuši līdz galam noorientēties ne pasaulē, ne Eiropā. Neesam to spējuši arī 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā. Šobrīd izskatās, ka mēs to esam izdarījuši sliktāk nekā jau pieminētie kaimiņi. Visi, kas kaut ko dara, to jūt. Ļoti iespējams, ka pēdējos tūkstoš gados nekad tā iepriekš nav bijis, kad tagadējā Lietuvas un Igaunijas teritorijā dzīvo labāk nekā Latvijā. Tas ir tāds soul – searching [būtības, patiesības meklējuma – no angļu val.] moments. Jautājums ir – ko mēs varam izdarīt ar to, kas mums ir. Nevaram izmainītu mūsu pagātni, bet cilvēkiem, kas grib savu, savu bērnu un savu mazbērnu dzīvi saistīt ar šo vietu, tas ir svarīgs jautājums.

Daunis Auers. "Makro" [lielā] bilde kopumā ir pozitīva. Pēdējos 27 gados iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme ir 230 procenti uz vienu iedzīvotāju, kas ir otrs labākais rādītājs Eiropā aiz Lietuvas. Igaunijā izaugsme sākās jau agrāk. Problēma ir tā, ka mēs nezinām, kā šo "makro" bildi izmantot – mums ir puslīdz līdzsvarots budžets, esam Eiropas Savienībā, mums ir eiro valūta.

Mēs nespējam to izmantot atspērienam. Pirmie mājasdarbi ir izdarīti, un tur mums ārvalstu skolotāji palīdzēja.

Uzzīmēja "špikeri", un tad mēs sekojām tam. Tagad, kad pašiem jāiezīmē, kādu ekonomisko nākotni gribam redzēt, mēs nespējam to formulēt.

Aigars Rostovskis. Tālā vēsturē neiešu, Ģirts un Daunis to labāk pārzina. Vairāk [runāšu] par laikmetu, ko pašam nācies piedzīvot. Man bija 20 gadi, kad tās pārmaiņas notika. Gan man personīgi, gan valstij tas bijis milzīgs transformācijas un izaugsmes laiks. Vektors kopumā ir pareizā virzienā un pozitīvs, Daunis jau pieminēja tos skaitļus. Bet vienlaikus tas ir bijis arī neizmantoto iespēju laiks. Galveno "uzrāvienu" iedeva tas, ka padomju okupācijas uzspiestās plānveida ekonomikas vietā mēs ieviesām tirgus ekonomiku. Taču no tirgus ekonomikas neesam paņēmuši iespējami labāko, neesam to izmantojuši tādā mērā, kā to var izdarīt. Pārāk lielu lomu ekonomikā mums spēlē publiskais sektors, ir pieņemts, ka valsts var izdarīt visu, tāpēc daļēji mūsu ekonomikas sistēmā ir tāds "PSRS 2.0" ekonomikas elements. Virziens ir pareizs, bet visas iespējas nav izmantotas.

Jānis Endziņš. Laikā pēc neatkarības atjaunošanas līdz brīdim, kad iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO, mums gāja ļoti labi. Gājām soli solī ar lietuviešiem un igauņiem līdz finanšu krīzei [2008. gadā]. Var dažādi vērtēt 90. gadu sākuma privatizācijas elementus, bet tolaik visi kļūdas pielaida. Pēc finanšu krīzes paradās "šķēre" faktiski visos ekonomikas rādītājos salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Pēc finanšu krīzes esam aizgājuši tādā dreifēšanas režīmā. Tur ir vairāki iemesli. Viens – jo bija ļoti skaidrs mērķis – Eiropas Savienība un NATO, un jāizpilda bija zināmi uzdevumi no šīm institūcijām. Līdz ar to bija skaidrs, kas darāms. Tad vienu laiku Latvijas plāni bija nolikti atvilknēs un mēs vadījāmies pēc aizdevēju nodefinētajiem uzdevumiem. Kad tas beidzās, manuprāt, mēs aizgājām pilnīgi brīvā dreifēšanā bez skaidriem mērķiem un bez fokusa uz ekonomikas izaugsmi. Un kas vēl ir kritiski svarīgi no tā posma, ar mūsdienu acīm raugoties: ko pamatā darām kopš tā brīža? Ķeram zagļus – tos, kas rīkojušies nepareizi. Daļu no tiem, kas bija pie varas, sauca par oligarhiem. Vēl šodien mēs cīnāmies ar to, ka uz uzņēmējdarbību orientēta domāšana valsts pārvaldes kontekstā ir kaut kas slikts.

G.K. Kā ir ar tiem zagļiem? Mums viņu tā kā nebija?

J.E. Gan jau bija, ne jau bez pamata tas notika. Bet šobrīd mēs pārlieku esam koncentrējušies uz atbilstības pārbaudi – lai viss ir kārtībā, lai neviens, nedod Dievs, neko… Mūs vairs neinteresē, ko gribam sasniegt, ir daudz svarīgāk, lai process ir pareizs un kārtībā. Manuprāt, arī sabiedrība tā lielā mērā uzskata. Tā ir problēma, ar kuru mums jātiek galā.

Kāpēc investēt Latvijā 

G.K. Par labajām lietām. Pirms dažiem gadiem man kopā ar citiem Latvijas pārstāvjiem bija iespēja piedalīties augsta līmeņa pasākumā ASV galvaspilsētā Vašingtonā un pārrunāt sadarbības iespējas zinātnes jomā. Sanāksmei neplānoti pieslēdzās divi augsta līmeņa ASV kongresa "lobisti", kuri godīgi pateica – ir plānojuši iet uz sanāksmi par Vjetnamu, bet te kaut kāda Latvija, par kuru pilnīgi neko nezina. Atnāca intereses pēc, kas tā par eksotisku zemi. Tad man vajadzēta ātri Latviju "pārdot" viņiem. Ko jūs teiktu par Latviju, nonākot līdzīgā situācijā – kāpēc tajā investēt? Kā pamatosiet, ka Latvijas ir forša un uz šejieni vajag atbraukt?

A.R. Lielākoties Latviju civilizētajā pasaulē zina. Ikdienā, tiekoties ar ārzemniekiem, saku, ka mēs jau 30 gadus esam pilntiesīga Rietumu civilizācijas valsts, kas kopumā attīstījusies veiksmīgi, bet –

Latvijas lielākais potenciāls ir tas, ka tā ir pagaidām neizmantoto iespēju vieta. Iepalikšana no kaimiņiem, par ko tikko runājām, patiesībā  ir neliela – 20–30 %.

Kaimiņi, īpaši Lietuva, izrāvienu uztaisīja 10 gados, mazas valstis to var izdarīt ļoti ātri. Tie, kas tagad nāktu ar lielām investīcijām un veicinātu pārmaiņas, varētu arī būt galvenie labuma guvēji. Izaugsmes potenciāls mums objektīvi ir lielāks, un tā ir galvenā argumentācija. Tāds līdz galam neaparts lauks. Ir arts pareizā virzienā, bet iespējas ir lielākas nekā mūsu kaimiņiem.

Ģ.R. Tieši tā! Joprojām Rīgas aglomerācija ir lielākā Baltijā. Un Rīgā ir 21. gadsimta lielākais transporta mezgls Baltijā – aviācija utt. Attīstība, salīdzinājumā ar Viļņu un Tallinu, Rīgā nav notikusi. Bet iespējas ir milzīgas. Arī "Zināšanu jūdze" (inovāciju un zinātnes infrastruktūra Pārdaugavā – red.) – ir iespēja veicināt augstskolu un studentu koncentrāciju Pārdaugavā. [Taču] ir vairāki "ja" – ja tiek izdarītas pareizās lietas, ir iespējas attīstībai, jo ir tādi faktori. Ir arī dabas faktori, kas attiecas uz visu Baltiju – meži, zeme, ūdens, tīrs gaiss – tā ir dzīves kvalitāte. Arī klimata pārmaiņu ietekmē šeit ir sagaidāmi labāki vai mazāk slikti apstākļi nekā citur pasaulē. Mēs to uztveram kā pašsaprotamu, taču tas ir "ekstra" labums.

D.A. Jāskatās uz nākotni. Potenciāls ir milzīgs, un tas ir saistīts galvenokārt ar galvaspilsētu, ar metropoli – šeit tiešām ir unikāls klasteris. Ģirts vēl nepieminēja Jūrmalu. Eiropā zinu ko līdzīgu tikai Barselonā, kur ir metropole un turpat līdzās pludmale centrā vai tuvu pie centra.

 J.E. Lielais ietvars ir pietiekoši vilinošs. Eiropas Savienība, rietumnieciska orientācija ar saprotamu tiesisko ietvaru, tāpat klimats – nav zemestrīces, nav pārāk karsts, kas mums varbūt liekas jocīgi, bet daudzi to novērtē.

Zinu cilvēkus, kas te brauc pa vasaru dzīvot, jo tur, kur viņi parasti dzīvo, ir par karstu. Arī datu centriem, kas ir nākotnes virziens, temperatūra ir ļoti svarīga – šeit ir mazāk enerģijas jāpatērē, to visu dzesējot.

Interneta pārklājums ir salīdzinoši labs. Nedomāju, ka vecajā Eiropā mēs varam visur sēdēt mežā un darboties ar planšeti. Lidosta, kas jau tika pieminēta, un vēl – viss ir ļoti kompakti. Esmu galvaspilsētā, bet pēc īsa brīža jau jūrmalā – sauļojos vai ķeru zivis. Darbaspēks joprojām ir lētāks nekā vecajā Eiropā, lai arī to atšķirību mēs gribam, protams, mazināt.

G.K. Pie mums ir arī labāka cilvēku sasniedzamība – sadabūt ministru, valsts sekretāru vai kādu citu atbildīgu personu Latvijā vai Latvijas starptautiskajās pārstāvniecībās ir neskaitāmas reizes vieglāk nekā citu valstu gadījumos. Varu atkal minēt savu pieredzi – Briselē Eiropas Universitātes EUDRES alianses ietvaros tika organizēta vairāku valstu augstskolu tikšanās, un katra aicināja kādus nacionālos pārstāvjus. Es uzrunāju eirokomisāru Valdi Dombrovski un Ilzi Juhansoni [tad Eiropas Komisijas ģenerālsekretāre – augstākā ES ierēdne]. Valdis bija ārpus Briseles un netika, bet Ilze uzreiz piekrita un atnāca. Vajadzēja redzēt, kā pārējie uz mums skatījās. Mēs kā Vidzemes Augstskola tanī aliansē esam mazākie, bet šādas lietas ļoti palīdz nodrošināt nepieciešamo ietekmi. Neviens negribēja mūs budžeta jautājumos apspēlēt.

A.R. Tā ir visu mazo valstu priekšrocība, tikai jautājums, kā to izmanto. Lielajām valstīm ir milzīgs iekšējais tirgus, tur var ar masu kaut ko darīt, bet mazajām valstīm – ja tādas ģimenes attiecības, kur viens otru pazīst, izmanto vienā virzienā un var ātri sakoordinēt lietas – tā ir milzīga priekšrocība. Tas ir tas, ko jau Jānis pieminēja –

pēdējos 20 gados esam aizgājuši lielas sistēmas kopēšanas virzienā, kur uz vēstuli var atbildēt 30 dienās. Ja pieņemam lēmumus kā lielās valstis, tad mēs atpaliekam.

Viņi pieņem lēmumu, un kādi 100 miljardi aiziet tanī virzienā. Mums ir jābūt ātriem – šodien sazvanījās, izdarīja, un viss. Tas arī ir neizmantotais potenciāls. Mums jāvienojas par kaut kādiem principiem un ātrā komunikācija jāizmanto.

Ģ.R.  Tas ir jau no deviņdesmitajiem – ēdot pusdienas, grozoties Rīgas centrā, aizejot uz kādiem pasākumiem, tu vari satikt visus cilvēkus, kurus vajag. Jebkuru vari dabūt rokā. To es arī bērniem saku, ka Latvija ir iespēju zeme, jo jebkurš var satikt premjerministru vai prezidentu ļoti īsā laikā. Bet – to ir jāprot izmantot. Ir jāvienojas par tēmu. Savstarpēja pretdarbošanās un haoss liedz izmantot šo potenciālu.

Kā Lietuva mums aizgāja garām

G.K. Mans kolēģis Ula Gritens [Ola Grytten] no Norvēģijas Ekonomikas augstskolas, kurš arī piedalījās Baltijas valstu IKP aprēķināšanā, teica, ka "štrunts" ar to starpkaru periodu, tur viss ir skaidrs. Visinteresantākais esot tas, ko Lietuva izdarīja pēdējos 15 gados atšķirīgi no Latvijas un kāpēc tā mums aizgāja garām. Ir kādas versijas?

D.A. [Ekonomists] Pols Krugmens, šķiet, jau 1997. gada rakstīja "New York Times" par Īriju, tās fenomenu. Viņaprāt, Īrijas izaugsmi raksturoja trīs lietas – veiksme, pareizais laiks un laba politika. To pašu varētu attiecināt arī uz Lietuvu. Viņiem arī mazliet laimējās, bija pārmaiņas Baltkrievijā, kuru pameta tūkstošiem programmētāju, un lietuvieši nodrošināja, ka viņi paliek tur, nevis dodas uz Latviju vai Poliju. Pareizais laiks un laba politika nozīmē, ka viņi izmatoja jau pieminēto 2007.–2008. gada krīzi kā iespēju. Mēs krīzes laikā vaimanājam, bet lietuviešiem bija ilgtermiņa skatījums. Viņi sakārtoja savu Darba likumu un Lietuvu padarīja pretimnākošāku imigrācijām un investīcijām. Svarīgi, ka par to vienojās kā kreisie, tā labējie un konservatīvie. Politikas virziens bija nemainīgs, neskatoties uz to, kas bija pie varas – kreisie vai labējie – un kas bija premjers. Tā ir tā labā politika, un tur bija stratēģija. Viņi izmantoja to, ka jau pirms 10 gadiem bija fintech (finanšu tehnoloģiju – no angļu val.) kustība. Toreiz Lietuvā jau bija "Barklay" banka, un, kad tā devās prom, tur jau bija pieredzējuši baņķieri, informācijas tehnoloģiju (IT)  eksperti ar saprašanu, kā strādā finanšu tirgus un kā ģenerēt idejas startapiem (jaunuzņēmumiem – red.).

G.K. Lietuvieši vairāk pie konkrēta plāna pieturējās?

D.A. Jā, noteikti. [Lietuviešu baņķieris un investors] Marius Jurgilas to sauc par stratēģiju. Kas ir daļēji nerakstīta, daļēji rakstīta. Bet visi politiskie spēlētāji pieturas pie tās.

Ģ.R. Viņiem arī atšķīrās aizņēmums. Atšķirībā no mums, kas aizņēmās starptautiskajās institūcijās, viņi aizņēmās privātajos tirgos. Viņiem tobrīd notika lielāka vienošanās starp uzņēmējiem un politiķiem, pa kuru ceļu iet. Vēl viena lieta – Jānis jau pieminēja zagšanu. Problēma ir tā, ka mēs aizcirtām durvis un salikām visas atslēgas brīdī, kad zagšana būtībā bija beigusies – ar zagšanu saprotot postpadomju aktīvu pārdali. Brīdī, kad tā bija beigusies, mēs beidzot sākām ķert zagli, kurš nosacīti jau bija prom. Turklāt, kā teica [kādreizējais Latvijas Valsts īpašuma valsts ministrs, vēlāk finanšu ministrs] Edmunds Krastiņš –  pat ja privatizācija notiks ne ideālākajā veidā, bet īpašums nonāks privātajā sektorā, tas strādās, un ekonomika griezīsies.

Vēl gribu [parunāt] par Krievijas aspektu. Mums ir mazliet tendence bērt sev pelnus uz galvas, ka citi ir labāki, bet mēs vissliktākie. Vienmēr ir kāda laime nelaimē. Igauņiem bija Aļošas piemineklis [2007. gadā Igaunijā Tallinas centrā tika demontēts un pārvietots PSRS okupācijas karaspēku slavinošs piemineklis], un pēc tam Krievija ievērojami sašaurināja ekonomiskās saites. Lietuviešiem bija Mažeiķu rūpnīca un "Jukos" sāga [Krievijas naftas kompānija "Jukos" zaudēja kontroli pār rūpnīcu]. Krievija piemēroja tiešas un netiešas sankcijas pret Igauniju un Lietuvu agrīnāk, savukārt pie mums ideja, ka ar Krieviju var strādāt, nomira pārāk vēlu. Tā sāka mirt tikai pēc 2014. gada – stipri vēlāk nekā Lietuvā un Igaunijā.

Lietuvā un Igaunijā vairs nav diskusiju par to, ka austrumu virziens ir neperspektīvs, bet pie mums tā joprojām ir centrā – ir pietiekoši liela daļa sabiedrības, arī politiķi un uzņēmēji, kas uzskata, ka vajag tikai darīt tā, kā krievi grib, un uz tā pamata var būvēt labklājību.

Tas Latvijā ir lielākais izaicinājums, jo, ja mēs skatāmies gadsimtu gaitā, tad Latvijas "Nokia" bija Rīga, Rīgas kungi, kuri mums nodrošināja globālos sakarus un pasaules tirdzniecību, un tranzīts, sadarbība ar Krieviju. Tas notika simtiem gadu! Tagad šī paradigma ir mainījusies un mēs pievēršamies šīs problēmas risināšanai brīdī, kad zemos augļus jau ir noplūkuši lietuvieši un igauņi. Un tas ir jādara nepiemērotā brīdī – esam ģeopolitiski apdraudētā reģionā un miera dividende ir beigusies. Secinājums šeit ir viens – ir jāpanāk izpratne un vienošanās, kurā virzienā mēs ejam. Atbilde ir vienkārša – tā ir uzņēmējdarbība, mazāk birokrātijas, mazāk valsts kapitālisma, vairāk privātās iniciatīvas, izglītības un zināšanu. Konkurētspēja.

A.R. Man rit 54. gads, un esmu sapratis, ka ir grūti veikt kādas izmaiņas, ja dzīve iet un valsts attīstās lineāri. Ik pa laikam ir kāda krīze un turbulence – tas ir laiks, kad vari dabūt procesus uz augšu vai uz leju. Manuprāt, 2008.–2009. gada krīzes iespēju mēs neizmantojām, pabraucām pat uz leju. Dombrovska valdība tai lietai piegāja lineāri – bija jāsamazina izdevumi, tos nogrieza, bet faktiski strukturālas reformas veiktas netika. Sistēmu noplicināja, bet nenotika kustības virzienā, kur privātie rosās. Tas prasīja pārāk ilgu laiku, pirms sākām atgūties. Vēl runājot par Lietuvu – es šo jautājumu uzdevu savam draugam, Lietuvas [Tirdzniecības  un rūpniecības] kameras prezidentam. Viņš atbildēja, ka Lietuvas eksportspējīgie uzņēmumi tobrīd, krīzes laikā, varēja tikt pie naudas. Varēja dabūt kredītus un attīstīt eksportu.

Tādā sajūtu līmenī par Lietuvu varētu teikt, ka kopumā viņi ir vienkāršāki, atšķirībā no mums, kur joprojām ir tādi "smalki Rīgas kungi". Lietuvieši vienkārši dara.

Tas viņiem ir kopīgs ar poļiem, man arī ir poļu asinis un, iespējams, tāpēc es to jūtu. Ar tādu pozitīvi vienkāršotu, reizēm pat primitīvu pieeju viņi sasniedz vairāk. Mums arī laikā starp 1993. un 2004. gadu bija liela rosība. Jā, bija kļūdas, citi krita un klupa, bet bija enerģija un dzīvība. Viņi to ir saglabājuši joprojām, bet mēs esam aizgājuši projām.

D.A. Lietuviešiem ir rīcībspēja. Mums nav, un ir grūti saprast, kāpēc. To mēs redzam šobrīd – kā tiek apspriests un kurā virzienā mēģina ievirzīt idejas par pārvaldību Rīgā.

Ģ.Ŗ. Lietuvieši izmanto iedarbīgu formulu. Tu izvēlies, kas tu gribi būt, un uzvedies tā, it kā tu tas jau būtu. Dažos gadījumos tas nesanāk, bet daudzos gadījumos izdodas. Mums vēsturiski bija iespēja mācīties no vācbaltiešiem, kas bija izcili menedžeri. Un latvieši to darīja, mācījās valodas utt. Diemžēl vienā brīdī vairāk centāmies līdzināties tiem, kuriem nevajadzētu.

G.K. Ja 1940. gadā pirms PSRS okupācijas, kad Lietuvas IKP uz iedzīvotāju bija gandrīz divas reizes mazāks nekā Latvijā, kādam pie mums pateiktu, ka pēc 80 gadiem lietuvieši būs mums priekšā... Laiki mainās.

J.E. Šķiet, mums ir pietrūkusi izpratne par to, cik svarīga ir ekonomika. Daudzas citas tēmas aiziet priekšplānā. No nesenās vēstures – ļoti labi atminos, kā tapa iepriekšējais Nacionālais attīstības plāns (NAP) [2014–2020]. Tur bija 12 prioritārie attīstības virzieni. Mēs sākām lasīt un prasīt, kur tad ir ekonomika? Dombrovskis toreiz bija premjers, un noklausoties mūsu teikto, rosināja: "Labi, liekam virsmērķi – ekonomikas izrāviens!"

Ja plāns jau ir uzbūvēts, nepalīdz, ka vecam zaporožecam pieliek priekšā mersedesa zīmi.

Nebija tur tas ekonomikas virziens. No otra gala ir jāsāk – ja mērķis ir ekonomikas uzrāviens, tad mēs to plānā kaskadējam uz leju – ko mēs tieši darīsim, lai to sasniegtu. Tas nebija tanī un nav arī esošajā attīstības plānā [NAP 2021–2027]. Neesmu padziļināti pētījis Lietuvas un Igaunijas plānus, bet visos parametros, kur salīdzinām biznesa vides, atšķirības ir milzīgas. Viens piemērs – entos gadus sitāmies, lai panāktu nulles likmi reinvestētajai peļņai, laikam panācām to 2017.–2018. gadā. Igauņiem tas bija no 2010. gada. Lai tas dotu kādu atdevi, ir nepieciešams laiks. Šobrīd sākam sajust kādus rezultātus lēmumam pirms sešiem gadiem. Tas pats ir ar darbaspēka nodokli – vēsturiski tas ir bijis lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Līdzīgi ar baltkrieviem…

A.R. Precīzi.

Kad Baltkrievijā notika pārmaiņas, bija zvanīšanās. Veselas kohortas bija gatavas nākt uz šejieni, bet iesprūda birokrātijas dēļ – grūti iedot uzturēšanās atļauju, garās pārbaudes.

Jaunais ASV vēstnieks bija pie mums un teica, ka mūsu drošības pamats ir ekonomikas attīstība. Toreiz ar baltkrieviem tā atkal bija tāda krīzīte, un tur bija varianti – tu to noguli vai tomēr izmanto. Lietuvieši to izmantoja, un šādas lietas viņiem summējās.

G.K. Analizējot Baltijas valstu kopīgo IKP 100 gados, ar kolēģiem nācām pie slēdziena, ka Baltijas valstis vislabāk attīstās pēc krīzēm. Jā, kritumi arī ir lielāki, bet pacelšanās salīdzinājumā ar citiem reģioniem arī ir straujāka. Vienīgais izņēmums laikam ir Latvija un 2008. gads, bet lietuvieši un igauņi reģionu kopumā tāpat pavilka uz augšu. Ja mēs gribam pārmaiņas, vai mums vajag krīzi?

A.R. Mana ideālā vīzija, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju: dažādu apstākļu ietekmē Krievija sabrūk, beidzas karš un Ukraina nostiprinās, savukārt Baltkrievija virzās uz Eiropu. Ukrainai un Baltkrievijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalstīm, tiek pieņemts politisks lēmums, ka šajās valstīs ir jāinvestē, un visa Eiropas nauda iet uz šīm valstīm. Pārējiem pasaka – jums jau 20 gadus deva, tagad pašiem ir jātiek galā.

Pie mums beidzas publiskā nauda, un daudziem ierēdņiem saka – jums te nav vairs vietas. Ejiet, dariet ko citu – tirgojieties, darbojieties… Es gaidu to brīdi, un tas ir vienīgais veids, kā tikt uz priekšu.

Kad šis brīdis pienāk, mums ir jābūt gataviem izmantot tās iespējas. Tam mums vajag amerikānisku garu – riskēt, inovēt… Ja Sanfrancisko tagad brauc pašbraucošas mašīnas, mēs varētu ļaut pirmie ar droniem lidot. Mums jādabū tas riskēšanas gars, vēlme rosīties. Nevis gaidīt, kad iedalīs kādus fondus un tavu projektu apstiprinās vai neapstiprinās.

G.K. Ģirt, ko tu domā? Vai mums tagad vajadzētu krīzi?

Ģ.R. Iespējams, zināma krīzīte mums jau šobrīd ir, jo ekonomika…

G.K. Stagnē. Tikko skatījāmies, ka ir pa nullēm.

Ģ.R. Stagnācija brīdī, kad vajadzības strauji aug, arī spiež domāt, ka vajag ko mainīt. Mums ir iespēja mainīt šo valsts kapitālisma modeli, kurā mēs slīkstam. Es neteiktu, ka mums vajag krīzi.

Tas, ka Krievijas impērija varētu sabrukt – daži autori domā, ka tas notiek jau 130 gadus. Tas ir iespējams, bet, manuprāt, tas ir pārāk nenoteikti.

Manas cerības ir, ka, pirms Putins "izbeidzas", viņš neiebrūk Baltijā vai neizraisa kādu citādu, globālu kataklizmu.

Pilnīgi skaidrs, ka Latvijai kā vietai ir potenciāls, bet mums daudzas lietas jāizdara pareizi. Pareizāk nekā iepriekš. Vēl mums ir jāatrod veids, kā šeit piesaistīt ļaudis un ļaut viņiem darboties. Tas nav vienkārši, jo to grib daudzas valstis un tās atrodas labākās pozīcijās, viņiem ir vairāk, ko piedāvāt. Ir vajadzīga gudrība. Un arī enerģija. Mums jau tagad ir daudzas ekselences saliņas, kas dzīvo savu dzīvi un ir pašpietiekamas, un mēs viņas nejūtam. Noslēdzot par krīzēm – neizniekosim labu krīzi, bet to izmantosim, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas.

Nākotnes potenciāls 

G.P. Kas, jūsuprāt, tuvākajās desmitgadēs ekonomikā būs tās nozares, kas visu vilks uz priekšu?

J.E. Īstenībā – ne nozares. Mēs arī kā kamera neesam teikuši, ka vajag konkrētas nozares. NAP aicinājām fokusēties uz trim lietām: produktivitāte, eksports un investīcijas. Tur nekas nav mainījies.

G.K. Un kur tad RIS3 – viedā specializācija? [Latvijas viedās specializācijas stratēģija, kurā ir definētas prioritāras ekonomiskās attīstības jomas.] 

J.E. Mums tagad ir viens vienradzis [uzņēmums "Printful"]. Kur viņš ir tanī viedajā specializācijā? Nekur nav!

G.K. Ātru internetu, pirms tas parādījās, arī neviens nebija likumā ierakstījis.

J.E.. Tas, ko mēs vienmēr un visur sakām – fokusējamies uz eksportu un produktivitāti. Iespējams, ka izšaus virzieni un jomas, par kurām šobrīd vispār sajēgas nav.

Radām vidi, kas sekmē eksportu un produktivitāti. Kura jomā – to lai izšķir dzīve. To nevar no augšas pateikt.

A.R. Ir labi, ka esam Eiropas Savienībā, taču pēdējos 30 gados ASV ekonomika ir attīstījusies divas reizes straujāk. Mana vīzija ir, ka mums vajag pārņemt anglosakšu, pamatā amerikāņu "draivu" – riskēšanu, balstīšanos uz privāto kapitālu. Latviju nākotnē redzu kā Kaliforniju. Tas ir ASV štats, bet atsevišķi tā ir pasaules piektā lielākā ekonomika. Tas ir galvenais sūklis talantiem. Tur ir Silīcija ieleja, tur viss notiek, neviens nekādus RIS3 neraksta. Tur pievilina talantus, kuri tur rada pasaules brīnumus. Neviens ierēdnis neko tādu neizdarīs.

Un šeit no manis nāk konkrēts vēstījums – viens no nākotnes stūrakmeņiem varētu būt "Zināšanu jūdze" Pārdaugavā. Tur šobrīd ir piecas augstskolas – lielākās valsts un privātās ar 50 tūkstošiem studentu.

Visu to teritoriju vajag izveidot kā vienu aglomerāciju, vienotu ekosistēmu. Kur jebkurš students var aizbraukt ar riteni vai aizlidot ar dronu uz jebkuru universitāti un tur izmantot gan laboratorijas, gan bibliotēkas. Un brīvajās teritorijās sabūvēt ofisu telpas, inkubatorus. Tas izveidotu milzīgu vilkmi, rastos jaunas kompānijas, bet mums būtu jānodrošina ietvars, lai tās kompānijas pēc tam neaizmuktu projām. Pārdaugava "iegrieztu" Rīgu, un Rīga pēc tam visu Latviju. Ar to mēs varētu aizlekt priekšā ne tikai mūsu draugiem kaimiņiem, bet arī visai Eiropai. Ja tam pieliek klāt tās lietas, par kurām jau runājām – klimata pārmaiņas un citas, tad to visu gudri un pareizi izmantojot, potenciāls ir milzīgs.

G.K. 1935. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju lielāks nekā Rīgā bija tikai trīs Eiropas valstīs vidēji – Šveicē, Dānijā un Lielbritānijā. Rīgas IKP uz vienu iedzīvotāju bija lielāks nekā vidējais Nīderlandē, Beļģijā, Francijā un Zviedrijā. Arī Latvijas vidējais nebija slikts – 90% no Eiropas vidējā. Lai arī kā es mīlu reģionus, Rīgas faktors ir vēsturisks.

A.R. Reģioni no tā tikai iegūtu. Rīga arī reģionus rautu augšā. Rīga ir viegli sasniedzama, vajag ātrgaitas transporta maģistrāles, visu veidu, 50–70 kilometri līdz Rīgai – tas viss ir tepat blakus.