Pirms kara galvenā aktualitāte bija Covid-19

Tālis Eipurs: Kas tu esi un kas jūs esat – tie, kuri darbojas ar smagi ievainoto Ukrainas karavīru nogādāšanu Latvijā?

Mārtiņš Medinieks: Mani sauc Mārtiņš, un es esmu oficiāls pārstāvis mūsu platformai M-HELP, kuru sadarbībā ar saviem domubiedriem un tuviem draugiem izveidojām, meklējot risinājumus, kā jebkādos veidos varam palīdzēt Ukrainai tieši kara apstākļos. Tā nu sanāca, ka vienkārši sapratām to, ka noteikti varam koncentrēties uz medicīnas pusi. 

Kas ir tie "jūs"?

Tie esam mēs – Arvis Rekets, Mārtiņš Medinieks un Jurijs Guščins. Mēs Latvijas pusē iepriekš esam strādājuši ar dažādiem projektiem, un tad nu attiecīgi mums tā komanda izauga, pievienojot oficiālos Ukrainas pārstāvjus. Mums ļoti, ļoti palīdz Oksana Tomčuka un Olga Červakova. Mēs esam draugu un domubiedru grupa – es, Arvis, kurš ir vienkārši izcils ideju ģenerators un ārkārtīgi erudīts cilvēks, kas vienmēr atrod nestandarta risinājumus, Jurijs, kurš ir tehniski ļoti laikmetīgs cilvēks un ātri atrod risinājumus tieši informācijas tehnoloģiju (IT) pusē, un tad tās ir mūsu oficiālās pārstāves Ukrainā – Oksana, kas ir bijusi ļoti aktīva cilvēktiesību juriste, un Olga, kura bijusi ļoti aktīva žurnāliste jau kopš 2014. gada. Tāda mēs esam šī komanda. Meklējām risinājumus, kā labāk palīdzēt, kā palīdzēt efektīvāk tad, kad visur vēl bija diezgan liels haoss. Nonācām pie tā, ka izmantojām mūsu tehnoloģijas.

Pie tā mēs vēl nonāksim. Vēl par jums pašiem – tu pastāstīji par tagadnes darbošanos attiecībā uz Ukrainas karavīriem, bet kas jūs esat – uzņēmēji, cilvēki, kas katrs dara savu darbu? 

Jā, ikdienā mēs katrs darbojamies pārsvarā ar savām lietām, kāds no mums ir programmētājs, es pats vadu IT biroju Rīgā, kopā ar Arvi mēs izstrādājam dažādus produktus, tehnoloģiju risinājumus, un pēdējā laikā tieši fokusējamies uz medicīnas pusi. Manis minētās dāmas ikdienā ir Ukrainā un strādā tieši savos lauciņos, un tā ir žurnālistika un advokātu biroja vadīšana. Tāpēc mums visiem šis projekts prasa gana daudz laika, bet tā tomēr ir tāda blakus lieta. 

Tu sāki jau atbildēt uz manu nākamo jautājumu – kas ir tas, ko jūs darījāt līdz karam? To jau varētu nojaust apmēram pēc tā, ko tu nupat teici, bet kas mainījās līdz ar 24. februāri pirms vairāk nekā gada? 

Tieši tā, mēs šos tehnoloģiskos risinājumus sākām izstrādāt, fokuss bija tieši medicīnisko programmu izstrādāšana un pilnveidošana. Pirms kara mums visiem labi zināmais Covid-19 bija dienas galvenā aktualitāte, tur mēs aktīvi darbojāmies, lai izveidotu aplikāciju, programmu, kas atvieglotu ģimenes ārstiem darbu. Nosaucām to par "Medicīnas radaru", bijām vieni no Nacionālā veselības departamenta pilotprojekta dalībniekiem. Strādāju ar 50 ārstu praksēm, centāmies izveidot sistēmu, kas tiešām atvieglotu darbu ārstiem. Tādā komandā mēs Latvijā to arī pilnveidojām, strādājām ar ārstiem, ar Nacionālo veselības departamentu, izveidojām ļoti labu sistēmu un, protams, skatījāmies uz tālāko izaugsmi, ieskicējām arī kaut kādas sarunas ar ārvalstīm.

Bez Covid-19 uzraudzības pievienojām vēl arī asinsrites, sirdsdarbības monitoringu, vispār sirds slimību, kardiovaskulāro, kā arī zīdaiņu uzraudzības sistēmu, ar ko paši ļoti lepojamies.

Sākoties karam, paši sapratām – tā, šobrīd šis ir drusku jāpiebremzē, jo parādījusies ļoti aktuāla lieta – karš. Neviens nezināja, kas un kā vispār notiks, un tad vienkārši sākām skatīties, ko mēs varam izdarīt, lai varētu efektīvi nodrošināt un plānot loģistiku, kā apstrādāt konkrētas vajadzības. Sapratām, ka ļoti aktīvi jau pirmajās dienās sāka darboties organizācijas, kas sniedza humano palīdzību, kas bija ļoti vērtīgi un ļoti labi, bet mēs to medicīnas pusi bijām jau uzsākuši un tur arī mēs nolēmām aktīvi darboties.

Kas bija tas, kāpēc jūs sākāt skatīties tajā palīdzēšanas virzienā? Kas tā bija par sajūtu tev pašam?

Tā laikam ir sajūta, ka cilvēciski ir ļoti viegli asociēties ar ukraiņiem.

Tāpat ir šis vēstures ritējums, un kaut kā vienmēr ir pierasts, ka ir tā empātija pret to, kam tiek darīts pāri. Šajā gadījumā tas, manuprāt, bija pilnīgi netaisnīgi, cilvēkiem tiešām uzbruka, un šajā gadījumā tiešām gribas sniegt to palīdzību.

Citas "Drošinātājs" sarunas

Ar smagu darbu izveidoja atpazīstamību un reputāciju

Bet ir tādi, kas tiek līdz šai domai, neko neuzsāk, bet noziedo, kas jau arī ir ļoti daudz. Jūs tomēr darījāt vairāk, kas tā par enerģiju bija, kas ļāva vai lika to darīt?

Tas laikam ir tas, ka ir pierasts darīt līdz galam. Tāpat uzslavas Arvim, kurš ir cilvēks, kurš spēj iedvesmot, un tā mēs tur kopā ļoti ātri sagrupējāmies un sapratām – vienkārši kaut ko darām, skatāmies, liekam un taisām šīs sistēmas.

Dzirdējām arī ziņās, ka konstatētas loģistikas problēmas, tiek sūtīti kaut kādi ziedojumi, pēc tam tie pazūd, tad liek kaut kādas izsekošanas [ierīces], un cilvēki nodarbojas ar lielu pašdarbību. Tas jau ir normāli, ir kara apstākļi, un ir cilvēki, kas ir negodprātīgi un cenšas izmantot situāciju. Mēs domājām – nē, mums tas ir jāizdara labāk, savādāk, un meklējām visus iespējamos veidus, kā uzrunāt tieši slimnīcas, lai slimnīcas būtu tās, kas mums izsaka savas vajadzības, jo tādas bija. 

Slimnīcas tika apšaudītas, izlaupītas un nebija spējīgas funkcionēt. Nepieciešamība pēc palīdzības bija milzīga. Tas bija tas, ko mēs darījām, mēs pieslēdzām entuziastus Latvijā, integrējāmies ar zāļu fondu, lai varētu atšifrēt, piemēram, medikamentu nosaukumus tieši Ukrainas pusē, bet jāsaka godīgi, arī sākotnēji taustījāmies, kāda tieši būs tā palīdzība.

Kaut kādā mirklī mēs caur dažādiem kanāliem nonācām līdz Īrijas pusei, Anglijai, latvieši paši arī bija ļoti aktīvi, un sākām sūtīt medicīnisko aprīkojumu, jo tas bija daudz vienkāršāk nekā ar medikamentiem, zālēm. Sistēmu audzējām un veidojām lielāku. Tas patiesībā notika kaut kā ļoti strauji, caur tādu lielu, lielu taustīšanos, meklēšanu. Sākām pēc tam ieņemt kaut kādas aprises un arī uz Latvijas organizāciju fona saprast, ar ko kurš īsti nodarbojas.

Tad nu mēs bijām tie, kas strādāja medicīnas pusē, kas veidoja sava veida atpazīstamību – ā, tie ir tie puiši, kas sūta [palīdzību] slimnīcām.

Principā viss aprīkojums, ko mēs sūtījām, bija reālas vajadzības. Tās nebija vēlmes, bet tiešām fiziska vajadzība. 

Cik tālu jūs esat tikuši tagad? Kas ir tas, kas šobrīd ir sakārtojies, kas jūs esat šobrīd?

Viss šis mūsu projekts ieņēma citas aprises, kad veidojās reputācija, ka strādājam ar slimnīcām tiešā veidā. Tad mūs uzrunāja Latvijas Veselības ministrijas pārstāvji, tika pacelts jautājums – nedaudz precīzāk iepazīstināt ar to, kā mēs tieši sadarbojamies ar slimnīcām.

Kādā no reizēm noliktavās, kur mums bija piegādāts kārtējais medicīnas aprīkojums, ieradās tā brīža Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko un Edvards Smiltēns. Šajā tikšanās reizē no vēstnieka puses tika rosināts arī jautājums, ka mēs noteikti gribam palīdzēt tiešā veidā karavīriem, bet tas ir ļoti sarežģīts birokrātisks process, jo tomēr notiek karš.

Šeit ir jāsaka milzīgs paldies mūsu pārstāvēm Ukrainā, kas, balstoties uz savām iepriekšējām darbībām, kontaktiem un pieredzēm, ļoti paātrināja procesus, satiekoties jau ar cilvēkiem klātienē, un radās iespēja, ka, jā, ir viss izdarāms, un mēs noteikti varam skatīties, kā varētu palīdzēt jau karavīriem, jau konkrēti cilvēkiem.

Pēc šīs tikšanās ļoti ātri attīstījās visi notikumi, un principā jau pēc divām nedēļām mēs uz Latviju nodrošinājām un atgādājām jau pirmo autobusu ar militārpersonām, kurām bija jāveic operācijas un jānodrošina rehabilitācija.

Kad tas bija?

Pirmais autobuss ieradās 9. augustā. 

Cik tur bija karavīru? 

Manuprāt, 23. 

Cik tagad ir jau šis skaitlis tālu uzaudzis?

Skaitlis nav uzaudzis sevišķi daudz, jo pēc pirmā autobusa šī procesa organizēšana mums bija liels pārbaudījums. Milzīgs nopelns ir slimnīcai, mūsu Veselības ministrijai, kas visu pārskatīja, un dakteriem. Tie bija cilvēki, kas nāk no kara frontes, tie nebija ikdienišķi savainojumi.

Lēnām pēc tā pirmā autobusa sapratām, kā vispār darboties, ko plānot, ar ko rēķināties, kādi varbūt ir paredzamie sarežģījumi.

Jau nākošo autobusu mēs organizējām stipri plānveidīgāk un gatavojāmies. Tāpat neiztikt bez iepirkuma, kurā bija iespēja ikvienam pieteikties, skatīties un meklēt risinājumus, kā visefektīvāk nodrošināt visu šo informācijas apmaiņu ar Ukrainas pusi, kā organizēt karavīru transportēšanu.

14. novembrī atbrauca otrs autobuss, tajā bijā 18 karavīri, un tad gan mēs sapratām, ka decembrī un janvārī noteikti neko īsti nedarīsim, jo sākās gripas sezona.

Gripas sezonu mēs tiešām ļoti izteikti varējām izjust. Ne tikai gripa, bet diemžēl arī Covid-19 nekur nebija pazudis.

Bija tā, ka dakteri ļoti bieži saslima, un tas ierobežoja šī pakalpojuma sniegšanas iespējas, to, cik intensīvi var nodrošināt rehabilitācijas un visu pārējo. Tad mēs zinājām, ka, līdzko gripas periods noslēgsies, atkal plānosim tālāk. Tā arī šobrīd ir izveidojies. Bija autobuss martā, tajā bija 25 pacienti, šobrīd notiek aktīvs darbs pie medicīnas profilu saskaņošanas, un nākošais jau plānojas maijā. Tātad ik pa diviem mēnešiem mēs esam ieplānojuši sūtīt karavīrus. 

Vai Latvijā vēl kāds ko tādu dara? 

Latvijā patiesībā cilvēki kaut kā to ir piemirsuši un ne tik bieži par to runā, bet Latvijā patiesībā jau darbojas Ārlietu ministrijas programma, ļoti aktīvi ir bijuši "Vaivari" [Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"], ir bijuši arī pacienti jau 2014. gadā, kad sākās okupācijas citos Ukrainas reģionos – jau tad tika sniegta palīdzība. Līdz ar to "Vaivariem" tā pieredze ir bijusi jau ilgstošāka, un es pieļauju, ka arī pārējās ārstējošās iestādes ar to ir darbojušās jau pirms tam, tikai, kā noprotu, tā otra programma ar 2023. gadu apstājās, un šobrīd mēs esam oficiālie sadarbības partneri ar Austrumu slimnīcu [Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu], Veselības ministriju Latvijā un tāpat ar Veselības ministriju Ukrainā, jo mēs esam autorizēti saņemt šos medicīnas profilus un tālāk jau koordinēt darbu ar ārstiem, kas izvērtē konkrētos pacientus un to, kādu palīdzību ir iespējams sniegt.

Diemžēl ir reizes, kad nākas arī atteikt palīdzību šeit. Piemēram, ļoti bīstamas infekcijas slimības gadījumos būtu jārada speciāli apstākļi, lai pacientu varētu uzņemt, nošķirt un ārstēt. Pārsvarā fokuss mums ir tieši uz rehabilitāciju.

Karavīra atgādāšana līdz Latvijai ir organizatoriski sarežģīts darbs

Tu pieminēji, ka tas bija sarežģīts process ar pirmo autobusu. Varbūt to var nedaudz paraksturot? Kaut vai ar viena cilvēka piemēru, ko tas nozīmē karavīram, kāds ir tas process no ievainojuma brīža līdz tam, ka viņš tiek uzņemts kādā Latvijas medicīnas iestādē? 

Situācijas noteikti var atšķirties cita no citas, bet viena karavīra piemēru varu ieskicēt.

Cilvēks, kurš varbūt vispār nav bijis ar militāras izglītības fonu, tiek iesaukts armijā. Konkrētajam cilvēkam ir gadījies jau trešajā dienā raķešu uzlidojums, kurā viņš no savas komandas ir izdzīvojis viens pats, ir ļoti smagā stāvoklī, savainots, un pēc tam kolēģi viņu ir atraduši. Loģiski, ka viņam tiek sniegta uzreiz pirmā iespējamā palīdzība, viņš tiek nogādāts lazaretē, kas ir frontes tuvumā. Tad, tikko ir gatavs pārvešanai, viņš tiek pārvests uz kādu slimnīcu kaut kur Ukrainā. Tā viņš tiek piereģistrēts cietušo kareivju statusā. Sarakstus apkopo Ukrainā, un Veselības ministrija dod šos karavīru profilus mums. Mēs tos nododam Latvijā Austrumu slimnīcas pārstāvjiem, tāpat arī "Vaivariem", un principā katra klīnika tos izskata pēc savām specialitātēm un skatās, kurus no cilvēkiem varētu apkalpot, tiešām sniegt ļoti kvalitatīvu palīdzību.

Kad ir šī atgriezeniskā saite no slimnīcas, atgriežamies Ukrainas pusē. Tur tad arī tiek apkopoti saraksti, kam Latvijas puse ir piekritusi palīdzēt. Tad, protams, saraksts tiek aktualizēts, jo pacientu stāvokļi var mainīties, var kaut kas notikt, diemžēl var būt arī kādi sarežģījumi. Varbūt kāds ir pieņēmis palīdzību jau no kādas citas valsts, tāpēc tie saraksti atkal tiek aktualizēti, pārskatīti, un tad jau tiek komplektēts konkrēts datums, kad mēs organizējam pārvešanu un autobusu. Varbūt konkrētais karavīrs vēl atrodas kādā lazaretē kādā mazākā pilsētā vai citur, arī tad viņi, protams, tiek pārvesti konkrētā datumā uz vietām, kuras apbraukā jau mūsu organizētais transports.

Tad viņi tiek atgādāti uz Latviju. Latvijā mēs viņus sagaidām, pieņemam šeit, tiek veikta vispārēja veselības pārbaude, saprasts par šīm pašām infekcijām, tiek nodotas visādas analīzes un viss pārējais, lai saprastu, vai cilvēkam, kuram tiek plānota protezēšana, tiešām vispirms nav nepieciešama kāda operācija. Arī tā var gadīties, tāpēc tiek veiktas kvalitatīvas pārbaudes Austrumu slimnīcā, tur esam arī mēs ar Arvi, apkopojam dokumentus un piereģistrējam viņus šeit, jau atrodoties Latvijā.

Svarīgs solis ir dabūt karavīriem Latvijas personas kodu, kas pēc tam jau ir pamats kādu konkrētu zāļu vai protēžu pasūtīšanai. Tas ir ļoti svarīgs solis tālākai ārstēšanai.

Tad slimnīca, izvērtējot situāciju, nosūta pacientu uz konkrētu ārstējošo iestādi vai nodaļu, un tur tad ar viņiem sāk strādāt speciālisti. Nereti ir tā, ka varbūt tiek veikta kāda manipulācija vai operācija, un tad pēc tam karavīrs atkal tiek pārvests uz kādu citu nodaļu vai slimnīcu. Tam arī mēs sekojam līdzi, un pēc apstākļiem var gadīties tā, ka cilvēkam ir jāpaliek ilgāk Latvijā. Tad, protams, slimnīcā mēs viņus vairs neturam, tiek nozīmēta ambulatora rehabilitācija. 

Tad mēs kopā dodamies uz banku nokārtot konta numuru, jo ar Ukrainas bankām tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Sakārtojam konta numuru sociālo dienestu vajadzībām, jo puišiem pienākas vienreizējs pabalsts un pēc tam pāris mēnešus arī neliels finansiāls atbalsts. Nereti ir tā, ka ienākumu Ukrainas pusē viņiem nav nekādu, jo tur ir karš. Kāds varbūt ir sakārtojis invaliditātes pabalstu, bet nereti ir tā, ka ienākumu nav – ne vairs no armijas, nekādu.

Bet Rīgas dome ir ļoti pretimnākoša, tāpat arī Pilsonības un migrācijas lietu dienests, un mēs ātri tiekam galā ar papīriem, tur mums ir izveidotas speciālas procedūras. Viņus piereģistrējam, vajadzības gadījumā sakārtojam arī uzturēšanās atļauju, tad puišus izmitinām, visbiežāk tas ir Rīgā ar Rīgas domes atbalstu, un turpinām strādāt. Ir aktīvas organizācijas, kas arī darbojas ar puišiem, palīdz ar visādiem tīri ikdienišķiem jautājumiem, kārto frizierus, palīdz ar drēbēm un visu ko citu. Bet tā jau tad kļūst par ikdienu šeit. Kādam sanāk laiku pavadīt slimnīcā, kādam slimnīcā tas ir nedaudz īsāks laiks un sākas ambulatorā rehabilitācija, ar katru individuāli tiek strādāts, tāpēc tas darbiņš patiesībā lielos apmēros sākas tikai pēc tam.

Vēl viens posms, ko varbūt tu mazāk aprakstīji, bija tā pati transportēšana. Saprotu, ka tad, kad viņi šeit ir atlabuši, saņēmuši palīdzību, viņiem ir katram savs ceļš, bet šurp viņus visus ved ar vienu autobusu? 

Jā, tas ir mūsu organizētais medicīniskais transports, tā saucamais "medevac", kas ir ļoti svarīgs posms šajā visā, jo tur mums ir noorganizēts ārkārtas situāciju mediķis, kurš visu ceļu pavada ar puišiem plecu pie pleca.

Tas darbs ir tiešām ļoti sarežģīts. Pēdējā reisā, piemēram, bija cilvēks, kas ir pilnībā paralizēts, un tāpat tas ceļš ir šīs 17–18 stundas. Puišiem ir visas dabiskās vajadzības, dakterim visi ir jāuzrauga, jākontrolē, jāpalīdz.

Tas brīdis, kad, redzot pie slimnīcas piebraucam autobusu, visi ir nonākuši galapunktā, ir milzīgs atvieglojums arī mums pašiem.

Vienmēr par to ļoti priecājamies, jo tad jau pēc tam tālāk ir vieglāk strādāt uz vietas. Tāpat ir arī puiši, kam ir lielas sāpes. Viņiem ir paredzēta rehabilitācija, bet viņiem ir kaut kas, kas izraisa lielas sāpes, un tas ir ļoti grūti – būt ceļā. Tas ir jāsaprot, ka to [pārvest karavīrus] tomēr vajag darīt profesionālā veidā. 

Laimīgā loze nokļūt Latvijā

Kas ir tas, ko jūs varbūt sākumā nezinājāt, bet tagad zināt daudz labāk? 

Patiesībā tie ir daudzi, daudzi sīkumiņi, daudzas darbības. Kad nodrošinājām pirmo autobusu, visas iesaistītās puses mācījās. Tāpat mēs pilnveidojamies, un labs piemērs varētu būt dokumentu reģistrācija. Protams, ka ir jākārto dokumentu kopijas, kaut kādas veidlapas, un ir jāsaprot, kura veidlapa kurā gadījumā.

Visi šie procesi jau ar otro autobusu gāja nesalīdzināmi gludāk, nu jau trešajā autobusā biju sapratis visefektīvākos veidus un soļus, lai man pēc tam nebūtu puiši jāmeklē pa palātām, jābraukā pa visām slimnīcām. Tāpat tas ir arī ārstiem. Ārstiem un māsiņām ir šī izpratne par to, ka

šie cilvēki ierodoties ir kara nomocīti, kādam ir sāpes, viņš cilvēcīgi var būt ļoti īgns, viņš var pateikt kādu nelabu frāzi, jo cilvēks tiešām ir lielās ciešanās, svešā vidē.

Ārsti ir ļoti saprotoši un pretimnākoši, un patiesībā tas ātri vien mainās – cilvēks pierod, aklimatizējas, saprot, ka tiešām par viņu parūpēsies.

Daudziem vizīte Latvijā ir pirmo reizi, viņi nezina, ko sagaidīt, viņi vienkārši saprot, ka, jā, viņiem ir kritusi laimīgā loze nokļūt šeit, bet kas būs tālāk – tā ir milzīga neziņa. To noteikti var labi saprast. Tāpēc katrā posmiņā katram ir bijis kaut kas, kur pilnveidoties. Tāpat arī tajā, kā kārtot palīdzību ar sadarbības partneriem, iestādēm – tie ir ļoti daudzi sīkumi, kas veido to kopainu un rada pieredzi cilvēkiem, kā ir būt šeit. 

Laimīgā loze nokļūt Latvijā – tāda frāze tev izspruka. Ko tas nozīmē Ukrainas karavīram? Kāda ir pašu ukraiņu spēja palīdzēt šādiem smagi ievainotiem karavīriem? 

Ukrainai spējas noteikti ir, Ukraina ir ļoti liela, un tāpat medicīnas jomā noteikti arī tiek sniegtas dažādas palīdzības. Ne tikai militāri tiek palīdzēts, bet arī medicīniski. Taču ir kaut kādas lietas, specifikas, šīs pašas protezēšanas, kur "Vaivari" dara vienkārši fantastisku darbu, kas ir ļoti sarežģīti Ukrainā, jo cilvēki cieš ļoti daudz, ļoti bieži. Ir jāsaprot, ka bieži tur ir jāgaida ļoti ilgu laiku vai ir kādi citi apstākļi, kuru dēļ šo palīdzību, kas ikdienā būtu pašsaprotama, kara apstākļos nevar sniegt. Tāpēc tas ir viens no posmiem, kurā mums sanāk efektīvi palīdzēt.

Ļoti, ļoti laba slava ir mūsu mikroķirurgiem, un visi šie gadījumi, redzot, kad puisim pasaka, ka viņš nekad vairs roku pirkstus nekustinās, bet trīs dienas pēc operācijas, man viņu satiekot, viņš jau sāk kustināt pirkstus un raud laimes asaras… Tajā mirklī ir tā, ka redzi – jā, mazā Latvija, un mūsu eksperti, profesionāļi noteikti ir spējīgi mainīt cilvēku dzīves.

Viens no puišiem teica, ka viņš bija priecīgs dzirdēt, ka tieši Latvija viņu uzņēmusi. Bija izskanējis, ka viņš varētu doties arī uz Franciju, bet tieši Latvijai veidojas ļoti laba reputācija.

To norādījis arī Ukrainas vēstnieks Latvijā. 

Kāpēc ne Francijai, kāpēc Latvijai?

Tie laikam ir tie stāsti, kas izplatās savstarpēji, ko paši karavīri runā – par ko lepojas, par ko priecājas, jo sociālie tīkli viņiem ir ļoti aktīvi, karavīriem ir daudz dažādu grupu, kurās viņi komunicē. Ir gadījies dzirdēt stāstus ne tikai par ievainotajiem karavīriem, bet esmu runājis arī ar militārās puses pārstāvjiem, un tur ir dažādi gan varoņu stāsti, gan tādas lietas, kas izplatās tautās un karavīru vidū. Tāpat es pieņemu, ka tas ir šis stāsts par Latviju. Vēl neaizmirsīsim tādu lietu, ka, nonākot Latvijā, viņiem ir [pretimnākoša] vide, jo lielākā daļa ukraiņu tomēr runā krievu valodā, un tā ir valoda, ko man ir nācies šī projekta dēļ apgūt un pilnveidot. Šeit, vismaz esot Rīgā, kad cilvēks ārstējas ambulatori, viņiem ir iespējas iet, komunicēt veikalos un citās ikdienišķās situācijās. Tas arī noteikti ļoti palīdz. Piemēram, Francijā tas būtu stipri sarežģītāk. 

Izteiktie karotāji un tie, kuri tam nav radīti

Tie ir smagi ievainoti karavīri, kas šajā "medevac" autobusā atbrauc uz Latviju, bet ir tādi, kuri ir tik atkopušies, ka dodas atpakaļ karot?

Tādi ir, daži no karavīriem ir ar ļoti specifiskām zināšanām un ļoti nepieciešami dienestam. Ir bijis tā, ka tas tiek organizēts un plānots, un viņi tiek gaidīti atpakaļ. Ir tādi, kas prasa operatīvu palīdzību ar, piemēram, ārstējošās iestādes izrakstu tulkošanu uz ukraiņu valodu, jo, aizbraucot atpakaļ, viņiem ir atkal jāiet medicīniskā komisija, un viņi grib ātrāk iztulkot dokumentus, lai viss, viņiem ierodoties Ukrainā, jau būtu ukraiņu valodā, un viņi var iet uz šo komisiju un atgriezties dienestā. Protams, ir arī tādi cilvēki, kas saprot, ka tas vairs nebūs iespējams, un tad domā, ko un kā darīt, kādas ir tās iespējas viņiem Ukrainas pusē. Ir cilvēki, kas ir tiešām ļoti izteikti karotāji, un ir tādi, par kuriem var redzēt, ka tiešām – viņš ir iesaukts, viņam rokās ir bijis iedots ierocis, ekipējums, bet viņš tam nav gatavs un radīts. Tas ir, protams, ļoti saprotami. 

Ko tu vari pastāstīt par smagi ievainoto ukraiņu garu? Kādi viņi uz šejieni atbrauc, kādi dodas prom? Kāds ir vispār viņu noskaņojums? 

Es vēroju ļoti dažādas situācijas, tos cilvēkus, kurus man pašam ir sanācis vest uz transportiem, – tie noskaņojumi viņiem ir dažādi. Tie cilvēki, kas dodas atpakaļ ar mērķi karot, skriet uz fronti, viņi ir diezgan savākti, fokusēti. Var just, ka pārslēdzas jau uz tādu nedaudz citu realitātes izjūtu. Piemēram, viens no puišiem, kurš tiešām ļoti dedzīgi devās atpakaļ, pats palūdza arī psihologa palīdzību tieši pirms aizbraukšanas, kas ir tāda nobrieduša cilvēka solis, manuprāt, saprast, ka to palīdzību vajag – sakārtot domas, nofokusēties. Ir, protams, tādi cilvēki, kas brauc un pieņem to likteni – kāds tas būs, tāds būs. Visi ir gaidās, kad ātrāk karš beigsies. Tad atkal rodas jautājumi – kā atkal strādāt?

Saprotam, ka Ukraina būs jābūvē no jauna, bet citam šīs darba spējas ir pilnībā zudušas.

Ir kāds karavīrs, kurš pastāsta, ka savu pilngadību sasniedzis jau 2014. gadā un ir karojis kopš 2014. gada, un neko citu dzīvē viņš nemaz nav darījis, bet šobrīd viņš ir dienestam nederīgs un saprot, ka būs smagi, būs grūti.

To var redzēt, to var just, tā tas ir. 

Cik tālu uz priekšu jūs plānojat savus braucienus? Jau pieminēji, ka viens būs maijā, bet cik tālu jūs raugāties uz priekšu? Mēs visi gaidām un nezinām, kad būs, kāds būs un vai izdosies pretuzbrukums, lasām visdažādākās prognozes par kara gaitu. Kā jūs redzat savu nākotni tajā, kas tagad ir iesākts?

Mēs noteikti darbosimies tik ilgi, cik vien tas būs iespējams un būs vajadzība, bet plānveidā mēs ar mūsu ārstu un slimnīcu kapacitāti varam palīdzēt vienam autobusa sastāvam reizi divos mēnešos. Tas ir tā diezgan optimāli.

Tātad, ja tagad to organizējam maija sākumā, tad noteikti nākošo sāksim plānot uz jūliju. Bet, protams, ilgtermiņā to nezina, manuprāt, neviens šajā pasaulē, cik ilgi karš ilgs, un arī pēc kara traumas jau cilvēkiem ir jāturpina ārstēt. Jebkurā gadījumā es domāju, ka Latvijas speciālisti ir ļoti augstu novērtēti, un pie šīm pašām protezēšanām ir vajadzīgas atkārtotas vizītes. Iespējams, Latvija varēs arī turpināt palīdzēt. Darīsim to tik ilgi, cik ilgi būs nepieciešams un iespējams.

Kaļ jau nākamos plānus – sniegt palīdzību ukraiņu bērniem

Kā apkārtējie var jums palīdzēt? 

Visu laiku domājam par papildu iespējām, ko vēl varētu darīt, kas vēl būtu kas tāds, kā mēs paši vēl varētu palīdzēt. Šīm militārpersonām, viņiem katram ir ģimene, bērni. Nereti šie cilvēki no Ukrainas jau ir izbraukuši uz kādām citām valstīm, bet ļoti lielam skaitam ģimene, sieva, bērni, joprojām dzīvo Ukrainā. Tur šis psiholoģiskais spiediens, manuprāt, ir nemitīgs un nebeidzams. Pat ja tu dzīvo Kijivā, ir visi bumbu uzlidojumi, mēs saprotam, ka tā dzīves kvalitāte ir savādāka.

Tāpēc ir radusies ideja, ka Latvijā varētu izveidot divu nedēļu ilgu psiholoģiskās rehabilitācijas programmu karavīru bērniem, par kuru iniciatīvu izrādījuši arī Latvijas ārsti. Tie ir pusaudži, kas ir vispār sarežģītā vecumā, kad viss kas notiek un ir pārmaiņu laiks, un kara apstākļos tas noteikti ir ļoti grūti. Mēs domājam, ka varētu izveidot kvalitatīvu programmu, kurā būtu dažādas aktivitātes, ko veikt, iznomāt labus apstākļus izmitināšanai, darboties ar šiem jauniešiem. Organizācijas jau ir izteikušas vēlmi piedalīties finansēšanā.

Tas varētu būt tāds liels atbalsts jauniešu vecākiem, kareivjiem, un, protams, galvenokārt jau pašiem bērniem. Tāpēc varbūt ir cilvēki, kas var sevi saskatīt šajā projektā – piedāvāt labas izmitināšanas iespējas vai izveidot kādu aktivitāti. Mūsu mājaslapā ir atrodama kontaktinformācija, noteikti var vērsties pie manis vai Arvja, tad tiešām varam radīt kaut ko foršu. 

Visiem ievainotajiem ukraiņu karavīriem noteikti varam novēlēt izturību, veselību un uzvaru, bet ko novēlēt tev un jums?

Noteikti vēlos izmantot šo izdevību pateikties cilvēkiem par to, ko katrs jau ir izdarījis, jo tie paši pieci, 10 eiro vai kāds mantisks ziedojums – tas ir daudz. Es esmu bijis klāt cilvēkam, kurš ierodas Latvijā jau kā kara bēglis, kuram nav vispār nekā. Es zinu to, cik tas ir milzīgs atbalsts, kad ir šī cilvēku aktivitāte. Es atgādināšu, ka karš turpinās, nekas nav beidzies, tāpēc ir vērts painteresēties pie mūsu labdarības organizācijām, aktīvistiem, kā vēl var palīdzēt. Varbūt var nekautrēties un uzdot to jautājumu – ko būtu labāk darīt? Tad jau var uzzināt tās iespējas.

Tāpēc novēlēšu citiem, pirmkārt, nepazaudēt līdzcietību un vēlmi būt noderīgiem ar savu rīcību, ar savu palīdzību. Otrkārt, arī drosmi darīt lietas.

Ir forši padomāt par labu lietu, bet daudz foršāka ir sajūta, kad tu saņemies un to lietu arī izdari. 

Tev jau viss šis ir – gan drosme palīdzēt, gan līdzcietība. Ko tev novēlēt no tā, kā tev trūkst vai varbūt pie kā ir grūtāk tikt?

Patiesībā šobrīd, esot apkārt tik foršiem cilvēkiem, ar ko sanāk ikdienā strādāt, es pat nespēju iedomāties, kas vēl būtu nepieciešams. Noteikti jāpriecājas, ka man ir laiks, ko tam visam atvēlēt, tāpēc es ceru, ka tas man netiks atņemts, tāpat kā apkārtējo sapratne par to, ko es daru. 

Tad lai tev pietiek laika un apkārtējo sapratnes!

Jā, paldies!