Elīna Baltskara: Kas īsti ir veterinārārsts? Tiešām tikai ārsts? Vai kaut kas vairāk?
Zane Gaiķēna: Laikam jau tu neesi tikai ārsts. Man šķiet, ka veterinārārstam ir arī diezgan svarīga loma veidot komunikāciju starp dzīvnieku un saimnieku, jo ne vienmēr saimnieki pamana dzīvnieka vajadzības vai problēmu izcelsmi. Mēs esam tādi kā dzīvnieku ne gluži advokāti, bet dažkārt dzīvnieku balss. Protams, medicīna ir ļoti liela daļa no tā visa, bet noteikti esam ne tikai ārsti. Tajā pašā laikā bieži esam psihologi arī saimniekiem, kuriem jāsaskaras ar grūtām diagnozēm vai pat dzīvnieka nāvi un zaudējumu. Bieži vien ar to ir daudz jāstrādā, un, jā, veterinārārsts ir ļoti plaša profesija. Bieži vien pirms tam cilvēki, kas stājas veterinārmedicīnā, domā, ka viņiem patīk dzīvnieki vairāk nekā cilvēki, un negribas ar cilvēkiem varbūt komunicēt, bet beigās tu atrodies ļoti saspringtā situācijā starp dzīvnieku un viņa saimnieku. Tev ir jāspēj komunicēt ar abiem un saprast viņus abus, just līdzi viņiem abiem.
Tu saki, ka dažreiz cilvēki, kas izvēlas šo studiju virzienu, domā, ka viņiem labāk patīk dzīvnieki nekā cilvēki. Vai tu esi viens no šiem gadījumiem?
Nu, kā kurā gadījumā. Noteikti nav tā, ka man nepatīk cilvēki, bet varbūt dzīvniekus es saprotu un spēju pieņemt biežāk nekā cilvēkus.
Bieži saka, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Vai cilvēks var būt dzīvniekam draugs, un ko tas vispār nozīmē?
Laikam jau tas, pirmkārt, nozīmē to, ka tu viņā ieklausies tāpat, kā mēs ieklausāmies savos draugos. Ja viņi saka: "Man vajag palīdzību", tad tu viņam palīdzi, tu pret viņu atbilstoši izturies, domā par viņa vajadzībām. Tu ar viņu pavadi arī diezgan daudz laika tomēr, viņš ir nozīmīga tavas ģimenes daļa. Draugs varbūt ir viens termins, bet man vairāk gribētos runāt par to, ka viņš ir ģimenes loceklis. Viņš ir tavs pats, pats tuvākais, jo jūs kopā tomēr esat visu viņa dzīvi, daļu tavas dzīves, un katru dienu. Tev ir kaut kā jāspēj ieklausīties viņā, izprast, ko viņam vajag, un to arī sniegt. Bieži vien mums pieklibo viņa vajadzību apmierināšana.
Kas dzīvniekiem ir tāds, kā nav cilvēkam?
Man liekas, ka viņiem piemīt ļoti daudz īpašību, pēc kurām mēs tiecamies. Piemēram, dzīvnieks vienmēr dzīvo te un tagad, viņš nedomā, ka viņam pēc nedēļas ir, nezinu, jāiet uz veterināro klīniku, uz vizīti. Viņš par to nesatraucas visu nedēļu, viņš atrodas šeit un tagad un spēj izmantot šo brīdi tieši tik vienkārši, kā mums varbūt citreiz gribētos. Dzīvnieki ir arī salīdzinoši patiesi. Viņi nekad nemēģinās tev kaut kā izpatikt vai izlikties mazliet labāki, nekā viņi ir. Viņi vienmēr uzreiz parāda un saka tieši to, ko domā un jūt tajā brīdī. Varbūt tā nav pat īsti atšķirība, tas ir tas, kas dzīvniekiem joprojām ir palicis, un mēs varbūt esam to mazliet aizmirsuši –, kā būt patiesiem tajā brīdī, kurā esam. Man liekas, ka tā ir ļoti patīkama īpašība dzīvniekiem. Esot ar viņiem kopā, tu aizdomājies par to un mēģini ieviest savā dzīvē vairāk.
Kas ir tās lietas, ko tu esi visvairāk iemācījusies no dzīvniekiem?
Man noteikti nesanāk būt šeit un tagad diemžēl. Varbūt citreiz tās ir rūpes par sev apkārtējiem. Mums varbūt liekas, ka dzīvnieks ir tāds ļoti individuāls, domā par sevi, viņam ir kaut kādi savi instinkti, bet citreiz, kad tu skaties, kā viņi mijiedarbojas savā starpā, tā ir tāda ļoti, ļoti izstrādāta līdz pēdējam sīkumam komunikācija. Viņi ļoti labi zina, ko darīs kurā situācijā. Viņi skaidri pasaka – es tagad gribu to, tu tagad man to dosi vai paiesi malā. Piemēram, arī tiem pašiem zirgiem barā, viņiem ir ārkārtīgi konkrētas lomas, kuras viņi pilda. Viņi vienmēr zina, kas viņiem būs jādara, kur viņiem jāatrodas, kā jākomunicē ar citiem. To skaidrību par to, ka es esmu savā burbulī, savā pasaulē, un to skaidrību komunicējot un pasakot, ko es gribu un ko man vajag, to es cenšos ieviest savā dzīvē.
Kas tevī ir tāds, ko tu centies iemācīt dzīvniekiem no cilvēku pasaules?
Tieši saviem dzīvniekiem es ļoti bieži cenšos iemācīt tomēr ne vienmēr savas emocijas izrādīt uzreiz un uzsprāgt. Viņiem, it īpaši zirgiem, citreiz ir tāda tieksme kaut ko ieraudzīt, viņi paši ļoti tad satraucas, tad satraucas vēl vairāk un satrauc visus savus draugus, tad visi iet pa gaisu un uzsprāgst. Tas, ko mēs visi kopīgi cenšamies iemācīties, ir miers. Tādās situācijās reaģēt mazliet mierīgāk un plūstošāk.
Kā jūs to mācāties?
Mums iet grūti, bet būtībā tas ir tāpat kā cilvēkam. Mums sākumā, pirmo reizi darot kādu lietu, varbūt ir bail, bet mēs to darām arvien vairāk un vairāk un lēnām pierodam. Tieši tāpat mēs darām ar dzīvniekiem, ar jebkuriem dzīvniekiem. Viņam, teiksim, ir bail no mašīnām. Tad mēs sākam ar mazumiņu, aizejam uz kādu pamestāku ceļu, kur brauc viena mašīna, pēc tam brauc divas. Tā arvien viņš lēnām un lēnām pierod. Tā, man liekas, ir arī cilvēkiem savā dzīvē. Tas nemaz tik ļoti neatšķiras. Tu lēnām pierodi un samierinies ar situāciju.
Kas ir tā komunikācija, saziņa? Kurā valodā tu runā ar dzīvniekiem?
Tas būtībā ir līdzīgi, kā viņi runā savā starpā. Lielākoties tā ir ķermeņa valoda. Viņi jūt gan tavu stāju, gan to, kā tu kusties. Protams, viņi jūt arī tavu balss tembru, elpošanu, sirds darbību. Tādēļ arī saka, ka zirgi ir cilvēka emociju spogulis. Es neteiktu, ka viņi ir spogulis, bet drīzāk viņi sajūt to, ko tajā brīdī jūti tu. Pat tad, ja tu to lieliski centies apslēpt, un viņš vienkārši reaģē. Viņš reaģē uz katru tavu kustību, katru elpas vilcienu. Viņš kaut kā izrāda savu reakciju pret tavu emociju. Tas ir tas, kā tu ar jebkuru dzīvnieku sazinies. Tu viņam ar savu esību, būtību parādi to, kā tu jūties šeit – "šeit ir droši, tu arī vari justies droši". Tā ir tāda lieta, kas patiesībā ir jāmācās. Mums vairs tas dabiski, šķiet, nenāk. Arī cilvēkiem savā starpā.
Kā tev šķiet, kāpēc zirgi ir skaistā, spēcīgā, cēlā simbols?
Man šķiet, ka lielākā īpašība, kas viņiem piemīt, kas cilvēkiem vienmēr ir šķitusi interesanta, ir tas, ka viņi tomēr ir bijuši arī brīvības simbols. Zirgi tieši tādi arī ir – viņiem ārkārtīgi svarīga viņu dzīvē joprojām, arī esot kā mājas zirgiem, ir brīvība. Man šķiet, ka jebkurš cilvēks, kas ir redzējis, kā, vienalga, tas ir viens zirgs, varbūt tas ir mazs ponijs, viņš auļo pāri pļavai un izbauda dzīvi tajā brīdī, tu redzi, ka tā ir brīvības definīcija. Viņš tajā brīdī būtībā lido. Kopumā tie ir ļoti skaisti dzīvnieki. Viņi ir atlētiski, kas cilvēkiem arī ir ļoti patīk, viņi ir spēcīgi, bet kopumā tas viss, man liekas, tomēr ir par to brīvību.
Kas zirgi ir šodien? No brīva dzīvnieka tas kļuva par vienu no darbiniekiem saimē, taču tagad mēs pārvietojamies un smagumus pārvietojam citādos veidos. Mēs tos darbam vairs neizmantojam.
Man šķiet, ka šobrīd zirgs, visticamāk, ir pielīdzināms tiem pašiem suņiem un kaķiem. Tas ir mūsu mājdzīvnieks, tas ir mūsu ģimenes loceklis, tas ir mūsu draugs. Lai gan mēs joprojām ar zirgiem jājam un tos izmantojam sportā, ir cilvēki, kam tas ir bizness, – pāri visam zirgs ir mūsu mājdzīvnieks un ģimenes loceklis, par kuru rūpējamies ar prieku. Tas var būt mūsu hobijs, atslēgšanās no ikdienas rutīnas. Viņš palīdz ar to – vakarā, pēc darba aizbraucot uz stalli, cilvēki parasti paliek uzreiz pilnīgi citādāki, smaidīgi un priecīgi. Tas ir ļoti liels, ļoti dārgs mājdzīvnieks.
Kā, kāpēc un kad tu izdomāji, ka tas ir mājdzīvnieks, ko vēlies?
Man šķiet, ka lielākā daļa zirgu cilvēku atbildētu tieši šādi, kā tūlīt atbildēšu es – man nav ne mazākās jausmas. Man ģimenē neviens nekad nav nodarbojies ar zirgiem, es neesmu droša, ka es kādreiz vispār biju redzējusi zirgu, kad jau biju nolēmusi, ka man noteikti tāds būs un man gribas zirgu. Tā ir kaut kāda, es nezinu, vilkme. Varbūt ļoti neizskaidrojama, nepamatota, neracionāla. Tu bērnībā aizej tai līdzi un vienā brīdī attopies un saproti, ka tā ir lielākā daļa tavas dzīves.
Cik gadu vecumā tu tiki pie sava pirmā zirga?
Man bija 14 gadi.
Kā tieši tu paziņoji vecākiem,14 gadu vecumā, un pierunāji viņus, ka jums vajag zirgu?
Man liekas, ka panākumu atslēga ir nesākt prasīt 14 gados, bet jau tad, kad tu sāc runāt. Vienkārši gadu no gada tu par to runā, par to domā, noteikti pirms tam arī brauc trenēties un parādi, ka tu spēj uzņemties atbildību. Jo tā ir milzīga atbildība. Īpaši tad, ja tavā ģimenē neviens cits ar zirgiem nenodarbojas. Tā ir tava četrpadsmitgadnieka atbildība. Protams, šobrīd man tas liekas pilnīgs neprāts, tiešām liekas šausmīgi. Ja man tagad kāds četrpadsmitgadīgs bērns nāktu pretī un teiktu – man mamma nopirka zirgu, es varbūt šausmās mazliet piesēstu. Bet citreiz tā atbildība tajā vecumā ir tieši tas, kas vajadzīgs, un tu sāc arī par cilvēku mazliet citādāk veidoties.
Kā tu veidojies kopā ar savu lielo atbildību?
Būtībā tā tas arī bija. Tu iemācies to, ka tavas vēlmes nav pirmajā vietā. Nekad. Vienmēr pirmajā vietā ir tava zirga vēlmes un vajadzības. Mana lielākā atšķirība bija tā, ka zirgs dzīvoja pie manis mājās. Viņš nedzīvoja stallī, uz kuru man varbūt būtu tikai jāaizbrauc un jāpajāj. Tas nozīmē, ka pirms skolas es ceļos, es eju viņu barot. Pēc skolas uzreiz nāku mājās un eju pie sava zirga, es tīru viņa stalli, vedu viņu uz aplokiem, mēs kopā darbojamies, trenējamies. Un tāda ir katra diena septiņas dienas nedēļā. Tas nozīmē, ka tev ir agri jāceļas ne tikai darba dienās, bet arī sestdienās un svētdienās. Es iemācījos ar sevi cīnīties, pārkāpt pāri savam ego un saprast, ka varbūt es neesmu pati galvenā šajā pasaulē, pasaule negriežas ap mani. Ja es esmu uzņēmusies atbildību par kādu citu, tad man tā ir jāpilda, man ir jādara viss, ko es varu, cik vien labi varu.
Tev nebija brīži, kad ļoti negribējās un likās, ka varbūt es esmu savos 14 gados pārdozējusi to, cik varu uzņemties to atbildību?
Noteikti, ka bija brīži, kad negribējās. Joprojām ir tādi brīži. Citreiz pēc smagākas dienas, nedēļas vai mēneša, liekas, ka viss, es vienkārši vairs nevaru, es negribu vairs. Bet es nezinu, vai tā ir īpašība, ko es iemācījos, augot ar zirgiem un dzīvniekiem, vai tā ir īpašība, kas man vienkārši piemīt – man šķiet, ja tu kaut ko esi iesācis, tev tas ir jāpabeidz. Līdz ar to, ja man ir tie dzīvnieki, es esmu uzņēmusies par viņiem atbildību, tad es negribu viņus pārdot, atdot, kaut kur citur palaist, un tā tas arī turpinās. Joprojām mans 14 gadu zirgs dzīvo pie manis.
Bet tas reāli ir darbs bez brīvdienām.
Jā, tas ir darbs bez brīvdienām. Godīgi sakot, es pie tā tā esmu pieradusi, ka tad, kad pagājušajā vasarā es pārmaiņas pēc paņēmu atvaļinājumu, es nezinu, kāpēc, un mēs vienu nedēļu aizbraucām uz ārzemēm – tas bija briesmīgi. Tas bija šausmīgi. Tā sajūta, ka tu neesi mājās un kāds cits pieskata tavus zirgus, un tev liekas, ka tu to nespēj kontrolēt. Ja nu kaut kas notiek, kā es atbraukšu atpakaļ? Tas nav tik vienkārši, tā bija tāda panika. Un es nezinu, vai tas ir labi, tas noteikti nav labi man, bet tu pie tā ļoti pierodi, un tas paliek par tavu dzīvesveidu.
Vai tu vispār spēj iedomāties, ka tev dzīvē kādreiz varētu nebūt zirgi?
Noteikti nē. Es domāju, ka nē. Es īsti nezinu, ko es ar sevi darītu. Lai gan dažreiz ir tik grūti, jo tā ir ne tikai atbildība, bet zirgi ir arī dzīvnieki, kuriem ļoti patīk sev visu laiku nodarīt pāri. Tas tev kā viņu saimniekam, ģimenes loceklim un draugam ir emocionāli smagi. Citreiz liekas, – ja varētu tā cieņpilni no šī aiziet, tad varbūt tas būtu vilinoši, bet, neskatoties uz to, laikam nē, es nevaru iedomāties.
Bet kas tevi patur tajā?
Pirmkārt, tie noteikti ir mani dzīvnieki, mani zirgi. Es nezinu, ar ko lai salīdzina to mīlestību, kādu tu izjūti pret saviem mājdzīvniekiem. Es ceru, ka jebkurš dzīvnieku saimnieks saprot, par ko es runāju. Tā ir mīlestība pret viņiem, tā ir savā ziņā beznosacījumu mīlestība, tu nevari no tā atteikties. Tas ir tāpat, kā tu neatsakies no sava bērna tikai tādēļ, ka tev ir grūti – tev ir grūti, bet tu no viņa neatsakies. Tieši tāpat ir ar tiem taviem dzīvniekiem. Zirgi dzīvo ilgi, 30+ gadus viņi var dzīvot, un tu visu viņu dzīvi centies pavadīt ar viņiem kopā. Tā noteikti ir mīlestība pret maniem zirgiem, bet noteikti arī mīlestība vispār pret dzīvniekiem. Man būtu ļoti grūti iedomāties savu dzīvi bez viņiem. Man šķiet, ka būtu ļoti vientuļi.
No kurienes rodas mīlestība pret dzīvniekiem?
Grūti teikt, no kurienes tā rodas. Man šķiet, ka tā savā ziņā ir arī empātija. Tu redzi mūsu, es saukšu šajā gadījumā dzīvniekus par sabiedrības locekļiem, tu viņus redzi kā tādas personas, dzīvniekus, kuriem nav savas balss. Viņi nevar sevi aizstāvēt, viņi nevar neko palūgt, tev gribas viņiem palīdzēt, viņus aizstāvēt, viņus paņemt mājās un par viņiem rūpēties, jo tu saproti, ka viņiem tās rūpes ir ļoti vajadzīgas. Tas ir tāds viens aspekts no mīlestības pret dzīvniekiem, bet otrs ir arī skaidrā komunikācija – tu vienmēr zini, ko dzīvnieks no tevis grib, tu viņam visu vari izstāstīt, viņš tāpat kaut kādā veidā reaģē. Varbūt tā ir arī sajūta, ka tu kādam esi tik ļoti vajadzīgs. Labi, zirgiem varbūt tas nav tik izteikti, bet suņiem – tu atnāc mājās un redzi, ka esi viņa cilvēks, viņš tevi visu dienu ir gaidījis. Tā arī ir forša sajūta.
Ko cilvēka attiecības ar dzīvniekiem pasaka par cilvēkiem?
Manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs par cilvēku kā par personību. Varbūt par spēju būt empātiskam, jo man ir grūti iedomāties cilvēku, kurš ir ļauns, neiecietīgs, nežēlīgs pret dzīvniekiem, ka viņš spētu būt ārkārtīgi labsirdīgs un mīlošs pret saviem apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir pirmais spogulis. Ja tu esi spējīgs slikti izturēties pret kādu, kas ir pilnīgi neaizsargāts un pilnīgi no tevis atkarīgs, tad varbūt tev ir jāpadomā par to, kā strādāt ar sevi, lai tev nebūtu tādas vēlmes. Man šķiet, ka tas ļoti parāda to, kāds tu esi cilvēks, kad neviens uz tevi neskatās, kad tev nav jāizliekas par labāku, nekā tu esi.
Ko tu domā par cilvēkiem, kuri ir nežēlīgi pret dzīvniekiem? Tā ir milzīga problēma, kuru ir grūti risināt, par kuru daudzi domā – tas jau ir tikai dzīvnieks.
Grūti teikt. Man ir grūti iedomāties, kas notiek to cilvēku galvās. Mēs par to ar kursabiedriem ļoti daudz runājam, jo patiesībā tādu gadījumu ir daudz. Tā varbūt citreiz ir apzināta nežēlība, bet dažreiz tā ir vienkārši nolaidība, nevērība, nevēlēšanās iedziļināties problēmās, kas rodas tavam dzīvniekam. Nu, es nezinu, neko labu es viennozīmīgi par to visu situāciju nedomāju, bet man šķiet, ka tā ir ļoti nopietna problēma pie mums. Noteikti, ka ne tikai pie mums, bet kaut kā šķiet, ka Latvijā tas ir izteiktāk, salīdzinot varbūt ar Rietumeiropu. Mēs vairāk atļaujamies būt neiecietīgi un domāt par to, ka tas taču ir tikai dzīvnieks, viņam taču nav, nezinu, emociju. Bet, protams, ka viņam ir emocijas! Viņš jūt un domā tieši tāpat kā mēs. Viņam ir savas domas, viņam ir savi darbi ikdienā, kas ir jāizdara. Viņam ir sava pasaules uztvere, viņš tikai nespēj to pateikt mums ar vārdiem.
Ja mēs nespējam ieklausīties tajā, ko viņš mums rāda, vai nevēlamies ieklausīties, tad ir skumji, ļoti, ļoti skumji.
Cik daudz dzīvnieki saprot?
Es domāju, ka viņi saprot daudz. Grūti teikt. Es kaut kur lasīju, ka dzīvnieki nesaprot nākotnes un pagātnes konceptu, ka viņiem ir tikai te un tagad. Iespējams, ka tā arī ir, bet citreiz man šķiet, ka savā ziņā viņi saprot vairāk nekā mēs. Viņi noteikti sajūt dabu un pasauli vairāk nekā mēs, viņi sajūt apkārtējos cilvēkus un citus dzīvniekus vairāk nekā mēs, tādā intuitīvā līmenī. Un es domāju, ka kopumā izpratne viņiem ir ļoti līdzīga mums. Viņi redz to pašu, ko mēs. Viņi zina, kuri ir viņu draugi, kuri nav, kā rīkoties atsevišķās situācijās, viņi arī iemācās, piemēram, – ja es no rīta paskrāpēšu pie durvīm, man saimnieks iedos kārumu. Jā, es domāju, ka viņi domā līdzīgi kā mēs un saprot arī tieši tikpat daudz kā mēs, varbūt pat mazliet vairāk no tādas primitīvākas izpratnes, ko mēs kā cilvēki, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā ar tehnoloģijām, esam piemirsuši un vairs nejūtam tik ļoti.
