Laikmeta krustpunktā

Dagnija Staķe: Par dzīvi ir jācīnās – fiziski vai garīgi. Viegli pateikt, bet jāizdara

Laikmeta krustpunktā

Kirovs Lipmans: Krievu draugi baidās kaut teikt. Es tos cilvēkus saprotu

Lidija Lasmane-Doroņina: Esmu piedevusi pāridarītājiem kā cilvēkiem, gribu viņus aizmirst

Disidente Lasmane-Doroņina: Esmu piedevusi pāridarītājiem kā cilvēkiem, gribu viņus aizmirst

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Lidiju Lasmani-Doroņinu par mīlestību pret Latviju un tās cilvēkiem padomju vara sodīja ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tostarp tiesājot pat trīs reizes. Latvijā viņa piedzīvoja čekas vardarbību, bet izsūtījumā Vorkutā to, ko nozīmē cīņa ar dzīvību un nāvi. Lai gan savus pāridarītājus viņa grib aizmirst, kā cilvēkiem viņa visiem ir piedevusi, jo "mēs visi esam Dieva radības", Lidija Lasmane-Doroņina atzina sarunā Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā".

ĪSUMĀ:

Arnis Krauze: 25. marts ir viena no drūmākajām Latvijas vēstures kalendāra lappusēm. Īstenojot operāciju "Priboj" jeb, no krievu valodas tulkojot, "Krasta banga", dažu dienu laikā padomju okupācijas vara salauza tūkstošiem likteņu. Saskaņā ar Padomju Savienības iekšlietu ministra Kruglova 1949. gada 5. februāra pavēli par izsūtīto Latvijas iedzīvotāju nometinājuma vietām jau savlaicīgi tika izraudzīti Amūras, Omskas un Tomskas apgabali. Lopu vagonos iesēdināja vairāk nekā 40 000 cilvēku, viņu vidū bija 11 000 bērni. 

Par 25. marta operācijas "Krasta banga" rezultātiem Latvijā vēsta bezkaislīgs ziņojums Krievijas Federācijas Valsts arhīvā: "Pirmais ešelons nr. 97329 ar izsūtītajiem no Rīgas nosūtīts 25. martā pulksten 15.47."

Lidija Lasmane-Doroņina Sibīriju, ļaunumu un lopu vagonus redzējusi savām acīm – par Latvijas mīlestību, par ticību Dievam okupācijas vara viņu centās pārmācīt ar 14 gariem gadiem ieslodzījumā, tiesājot pat trīs reizes, bet viņa ir arī teikusi: "Es nekad neesmu gribējusi padoties ļaunumam un kalpot viņa priekšā." Ticība un mīlestība ir Lidijas Lasmanes-Doroņinas stiprais pamats tūlīt jau 98 gadu garumā. Paldies, Lidija, ka piekritāt sarunai!

Lidija Lasmane-Doroņina: Kā lai tādā dienā nepiekrīt sarunām, ja viss vēl gluži aizmirsts nav?

Laimīgas atmiņas no bērnības

Tiekoties ar jums, daudzi ļaudis, protams, jautā par jūsu moku un šausmu ceļiem, manai paaudzei jūs arī labprāt ar savām atmiņām dalāties, bet es vēlētos sākt ar gaišo, kas jūsu garajā mūžā arī piedzīvots. Noteikti vienas no gaišākajām ir bērnības, skolas gadu atmiņas? 

Gaišākā jau ir pati bērnība līdz karam, pirmie skolas gadi, tā bezrūpība un tāda liela mīlestība visapkārt. Saule debesīs, siltas mājas, mīļi vecāki un vecvecāki. Visi cilvēki bija jauki, mīļi, labi. Tu jūties kā tāds kaķēns, lolots, barots un sargāts. Nekas jaukāks jau laikam par tādām bērnības atmiņām nevar būt. Man bija gaiša bērnība, mani visi mīlēja, vecāki, vecvecāki, mūsu visi kalpotāji, visi ļaudis, kas mājās bija. Arī kaimiņi – kad paaugos, mēs visi gājām viens pie otra kartupeļu talkās, siena pļaujā, ražas novākšanā. Toreiz jau nebrauca ar tādām mašīnām, nebija arī tik milzīgi lieli lauki. 

Jums arī vajadzēja kāpt kūtsaugšā un lēkāt, lai to sienu piestampātu? 

Jā, darbs jau toreiz nelikās kā smaga nelaime, neviens nedomāja piketēt laukos, jo nebūtu ko ēst pašiem un ar ko lopus barot. Tā tas vienkārši ir, ka cilvēks bez darba nevar dzīvot, un tas bija tik dabīgi, ka neviens par to nedomāja. No smaguma kāds kādreiz pavaidēja, bet atpūtās un gāja atkal. Un tādu darbu es neesmu redzējusi, ka kāds būtu palicis laukā un nepiecēlies, kas tāds netiktu pieļauts.

Vai jūs atceraties pirmo reizi, kad iegājāt dievnamā, vai pirmo reizi, kad kāds jums Bībeli lasīja priekšā? 

Bībeli vairāk jau vecmamma un vectēvs lasīja. Vectēvs vairāk, viņam bija tāda bargākā balss, bet mīļākā balss, protams, piederēja vecmammai un maniem vecākiem. Man tēvs bija ļoti tuvs un mīļš un vecmamma. Vecmamma gan bija slima, un mēs visi par viņu ļoti rūpējāmies. Viņa arī vienmēr darbojās ar mani, mēs kopā gājām uz mežu. Viņa gulēja uz paparžu matrača, un, kad es biju paaugusies, es tās papardes nesu no meža, saulē mēs izkaltējām, un vecmammai vajadzēja tādu paparžu matracīti, jo papardēs nedzīvo blusas. Un ar vaivariņiem vajadzēja mazgāt istabu – ūdenim pielikt vaivariņus, istabu mazgājot. Neviena blusa nedrīkstēja dzīvot manas vecmammas tuvumā, tad tas bija liels skandāls, to es ļoti labi atceros. 

Un tiešām izdevās šādā veidā tās blusas padzīt? 

Jā, izdevās gan. Vecmamma bija tāda liela gudriniece. Ja mans tēvs ar brāli kādreiz mežā nomedīja kādu buciņu, tad vecmamma jau bija tā gudrākā, kā viņš tur jāštovē un kā jāgatavo, to cits neviens nezināja. Viņas īpašie garšvielu nosaukumi mums ar māsu vēl arvien ir uz mēles – grūti pat saprast, ko vecmamma bija domājusi, piemēram, ar nosaukumu "henogreko". Mēs ar māsu gudrojam, ko tas varētu nozīmēt. Es domāju, ka tas varētu nozīmēt ingveru, bet viņai tie nosaukumi visi bija vācu valodā, vismaz uz to pusi, kā jau kurzemnieki vāciski runāja. 

Jūs ar māsu bieži devāties uz jūru? Dzīvojāt jau pavisam netālu.

Māsa ir par mani sešus gadus jaunāka, mēs ar brāli vairāk, mums ir mazāka gadu starpība. Brālis mani vienmēr vairāk vilka līdzi, māsa bija jāpieskata.

"Augšā puļķītis, apakšā muļķītis"

Jūsu ikdienu ļoti izmainīja okupantu ienākšana Latvijā 1940. gada jūnijā. Vai atceraties pirmo reizi, kad ieraudzījāt krievu karavīru savā acu priekšā? 

Pirmo reizi krievu karavīru ieraudzīju Liepājā, jo tad es sāku mācīties ģimnāzijā. Toreiz mums viņi bija "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", jo viņi staigāja tādās budjonovkās, cepurēs ar puļķīti augšā. Tas vienkārši bija šausmīgi. Liepājā mācoties, dzīvoju pie ģimnāzijas draudzenes Latvijas armijas virsnieka kapteiņa Tumševica ģimenē. Viņa meita ir mana vecuma cilvēks un dzīvo Kanādā, mēs vēl sazināmies, cik nu varam. Mums bija apsolīta kadetu balle pēc 16 gadu vecuma, man bija 15, kad ienāca okupanti.

Balle nenotika? 

Balle nenotika. Ienāca "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", un balle nenotika. Man bija vecāks brālis, kas jau mācījās Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā, kur tēvs viņu bija norīkojis, bet viņu izslēdza, jo kādam lielam okupācijas kungam bija goda vārti jāceļ skolēniem, bet mans brālis ar saviem draugiem bija pakāruši beigtu vārnu tajos goda vārtos. Tā mēs toreiz pretojāmies, kā pratām. Tāda bija tā laika Latvijas jaunatne, mani vienaudži. Manu brāli izslēdza, un viņš pārgāja uz Aizputi un vidusskolu pabeidza tur.

Un kara sākums? Kādas ir jūsu pirmās atmiņas, kad sākās karš? 

Mums jau bija radio mājās. Radio bija vectēva istabā. Vectēvs vienmēr klausījās jaunākās ziņas, kas viņu ļoti interesēja. Viņš tad iznāca, un, ja mēs bijām kaut kur turpat sētā, tad es atceros, ka viņš durvīs uz sliekšņa stāvēja un jaunākās ziņas mums paziņoja. Un tur bija Dziesmu svētki, kurus radio atskaņoja. Viņš bija sēdējis un klausījies, kas notiek tajos Latgales Dziesmu svētkos. Atceros, ka tad vectēvs stāvēja uz sliekšņa un teica – nu tie krievi, nu krievi... Un sauca kaut ko, ko viņš tajās ziņās bija sapratis un sadzirdējis. Tā man kaut kas no tā laika, no tās jaunības ir palicis, ka krievi pārgājuši pāri robežai pēkšņi. Kad rudenī aizbraucu uz skolu, tad es viņus tur pirmo reizi satiku – "augšā puļķītis, apakšā muļķītis". Viņu zābaki smirdēja pa gabalu uz ielas, tiem bija tāda īpaša smarža, visai tai dezinfekcijai. Es atceros, ka tēva brālis, tēvocis Ansis, Liepājā dzīvodams, vecs drāšu fabrikas meistars, ticīgs cilvēks, neļāva mums apsmiet cilvēkus un teica: "Jūs nesmejaties, viņi vienkārši nezina, viņi ir trūcīgi, viņiem nav tā, kā mums, viņiem ir citādāk, un viņi ir citādāki, jūs nedrīkstat smieties." Viņš mums neļāva. Mēģināju savaldīties, bet nu nevarējām jau, nevarējām, grūti bija. Tas dalījums palika – mums bija viens redzējums un viņiem cits. Kad sākās visas tās uzbāzīgās mācības un arī tā mācība, ka Dieva nav, tas bija visdīvainākais, jo mēs taču no bērnības zinājām, ka Dievs ir, ka ir labais un ļaunais. Sajūta par labo un ļauno vienkārši ir, bet tad pēkšņi atnāk jauna valdība, un viss ir otrādi. Manas draudzenes Birutas Tumševicas tēvs tiek nošauts, paņemts no Litenes nometnes kopā ar visiem un aizvests prom, un viņas mamma nokļūst Liepājas psihiatriskajā slimnīcā, Biruta atbrauca kādu laiciņu pie manis uz laukiem līdzi. 

1941. gada vasarā viens ļaunums nomainīja otru – ienāca vācieši. 

Ienāca vācieši, un bija tas "zilais brīnums" Liepājā – Birutas brālītis bija apcietināts, un kaut kā viņš bija taisījis pats savas kameras durvis vaļā. Bija brīnums, ka tās durvis bija vaļā, un viņš nāca ārā baidīdamies. 

"Zilais brīnums" – tā bija čekas māja, ja? 

Jā, tā bija čekas māja Liepājā. Un, baidīdamies, ka viņu kāds ieraudzīs, viņš vēl bija cauri vienam dārzam pa kartupeļu vagu izrāpojis, lai viņu neviens neredzētu. Viņš neaptvēra, ka tās durvis jau bija vaļā un visi ir aizbēguši prom, kad vācieši nāca iekšā. Viņš atnāca, atrāpoja mājās netīrs. Tad sākās Liepājā briesmīgais karš. Liepāju sapostīja tā, ka skolu slēdza, mācīties vairāk nevarēja. Kā mēs pratām, tā mēs toreiz protestējām gan pret vāciešiem, gan pret… Birutas mamma atlaba tajā psihiatriskajā slimnīcā, pēc Liepājas lielās bombardēšanas, laikam 1963. gadā, viņi aizbrauca prom. 

Savukārt dažādos kino materiālos dokumentēts, kā jūs atceraties kara beigas – tā saucamo "Uzvaras dienu", kad 72 stundas padomju zaldātiem tika ļauts darīt viss, ko viņi vēlas. Pēc tam jūs stāstāt, ka armijas kolonnas devās pārbaudīt katru māju un "kratīja" arī bērnus – bērni bijuši informanti, tie, kas ar produktiem apgādājuši mežabrāļus, bērniem bijusi pat munīcija. Tas ir stāsts arī par jums? 

Tā jau bija, jo slēpās un mežā sabēga visi mūsējie, manējie, mana tēva, visi mūsu paziņas, visi cilvēki mums apkārt. Mēs nevarējām izšķirot, kurus slēpt, kurus neslēpt, mēs visi bijām vienādi. Tās ķemmēšanas pēc kara, pirmās karavīru rindas, kad izgāja mums visiem cauri, tad arī tie, kas tur pāri palika, sabēga mežā. Mūsu mājā, piemēram, saskrēja leģionāri, jo mēs taču dzīvojām turpat netālu no jūrmalas. Kurš nepaspēja vēl aizbēgt paslēpties no kara uz Zviedriju vai Vāciju, slēpās mežā. Mūsu māja bija pilna ar leģionāriem.

Es nezinu nevienam [vārdus], tikai dažiem, kas vēlāk palika mežā, bet mūsu cilvēki bija visi, mēs viens otru glābām un slēpām. Mēs visi slēpāmies no ienaidnieka.

Atceros, ka krievi brauca, gāja aiz muguras, un viņi bēga mežā iekšā, un saskrēja mūsu mājā. Es pacēlu savu tahtu augšā un viņi sameta to pilnu ar saviem ieročiem, es uzgūlos virsū, tad viņi izlēca pa logu ārā. No mūsu mājas bija izrakta tranšeja tieši aiz loga uz mežu, jo vēl bija domāts laikam aizstāvēties. Viņi aizbēga, tie ieroči palika, un zaldāti iebrauca sētā. Smagā mašīna ar krievu zaldātiem. Es tajā mirklī uzgūlos tam savam matracim virsū. Mēs bijām visi nosmērējušies, apģērbušies [skrandās], jo es biju jauna. Viņiem bija bail no lipīgām slimībām, tāpēc es biju apsējusi kaklu, it kā man būtu difterīts. Mana māsiņa bija nosmērējusies ar govju mēsliem, uzkāpusi mugurā vecam zirgam – it kā tālāk no zemes, it kā kaut kur glābties. Nu, nezinu, kas bija meitenei prātā. Mums bija daudz bēgļu mājās. Bija tāda Rasma, latviete no Novgorodas, viņas tēvs un brāļi aizbēga ar vāciešiem, jo viņi bija izbēguši no cietuma Krievijā, viņas vīrs bija karavīrs. Rasma bija vienīgā, kas prata krievu valodu, kura aizstāvējās. Tēvs jau bija paņemts tajā ķemmēšanā ciet.

Es vienreiz pamodos no tām šausmām, ka krievi iebrauc mūsu mājās, pamodos no tā, ka viens vecs krievu feldšeris no tiem armijniekiem ar karoti man taisīja vaļā muti, lai skatītos, vai tiešām tas apsietais kakls kaut ko tur slēpj.

Es tikai redzēju, ka viņš māj ar galvu, es krievu valodā nevienu vārdu nesapratu toreiz. Un satrakojies komandieris, kas tos zaldātus komandēja, kliedza, lai ar visu gultu mani nes ārā uz mašīnu un ved visus prom no mājas. Neviens gan neklausīja, ko viņš kliedza, jo viņš bija pārdzēries. 

Pirmo reizi čekistu rokās jūs nokļūstat 1946. gadā. Tajā laikā jūs mācāties medmāsu skolā un palīdzat nacionālajiem partizāniem ar dažādām medicīnas lietām.

Tā nebija pirmā reize. Pirmo reizi mani aizveda, tie gan nebija čekisti, tie bija Alsungas robežsargi, jo bija notikusi šaušanās ar mūsu policistu, kurš slēpās mežā, kurš bija Ulmaņa laikā vietējais policists. Viņš bija gājis pēc pārtikas uz savu māju, un mūsējie jau bija vaktējuši viņu, iesākās apšaude. Es biju aizgājusi ciemos pie kaimiņu draudzenēm. Es atceros, ka tad, kad atnācu mājās, mājās bija krievi, un krievi mani vienkārši paņēma ciet tāpēc, ka es atnācu vakarā mājās no tām draudzenēm. Aizveda mani uz Alsungu tajā savā mītnē, kur viņi toreiz bija, un uz visu nakti mani kaut kādā bunkurā iebāza, bet tur nekādu briesmu nebija, man arī bailes nebija. Nebija nekas tāds briesmīgs, mani vienkārši izsauca un papratināja – vai es esmu kaut ko redzējusi mājā nākdama. Ļoti solīdi viņi pret mani izturējās. Salīdzinot ar čekistiem, nekas man nenotika, un mani pat pavadīja uz vilcienu. 

Lopu vagonā uz Sibīriju

Bet par pirmo sastapšanos ar īstiem čekistiem un viņu metodēm, ar šīm atmiņām jūs esat dalījusies filmā "Lidija" 2017. gadā. Tajā jūs atklājāt šausmas, kuras piedzīvojāt – fizisku un emocionālu pazemošanu, vardarbību. Tajā pašā reizē notiesāja arī jūsu mammu un tēvu, un lopu vagonā jūs izsūtīja. Sibīrija – kādas ir tās pirmās dienas, pirmās naktis, kādas jūs atminat tur, aiz Urāliem? 

Es jau tagad zinu arī ekskursantu stāstus, ko viņi stāsta. Man tādu stāstu nav. Es jau to Sibīriju redzēju tikai caur etapiem no viena lēģera uz otru. Faktiski tas pirmais apcietinājums… es nevarēju iedomāties, ka tas tā beigsies. Es jau biju sagatavojusies mierīgi braukt mājās. Es biju tādā lēģerī, kurā bija gan kriminālie, gan policisti, un tur bija tās nometnes, kur vīrieši strādāja mežā, upes malā. Pašā sākumā jau mums arī bija baļķi jāritina no upes – augšā uz kalnu, kalns bija apledojis, mēs sēdāmies uz baļķiem un šļūcām atpakaļ. Tā tur tas darbs turpinājās, jo tā vēl bija jaunība un varēja pasmieties. Līdz kamēr es saslimu un nokļuvu slimnīcā, tad es arī iesāku strādāt slimnīcā, jo viņi redzēja, ka es esmu mācījusies māsu skolā. 

Jums bija plaušu tuberkuloze.

Jā, tur es saslimu. Tad pēkšņi slimnīcā uznāca tāds trakums, ka visus politiskos izlasīja ārā no turienes

un uzšuva mums skaitli uz muguras – mēs vairs nebijām cilvēki, bet numurs tāds un tāds. Un aizsūtīja uz Vorkutu. Tur man bija cīņa ar dzīvību un nāvi tuberkulozes dēļ. 

Jūs to numuru vēl atceraties, ko padomju vara jums piešķīra?

Nē, neatceros, diemžēl ne. Es atcerētos, bet pirms nākšanas ārā, pirms laišanas uz māju mani apzaga. Manā maisā bija salikti dažādu cilvēku stāsti un dažādi noslēpumi sašūti dažādās drēbēs, ko mēs tagad redzam okupācijas muzejā, bet liktenis bija citādi lēmis…

Vai jūs vēl atceraties pieredzēto tīri fiziski? Vai sajūtat to aukstumu, tās sāpes? 

Ir tādi mirkļi – es vēl kādreiz pamostos no sapņa no tiem laikiem – vai tas ir sapnis, vai tas ir tā mirkļa jauns pārdzīvojums tanī brīdī, kad es pamostos, pat ir grūti saprast. Bet tālu no manis tas nav, tas vēl ir ar mani kopā vēl kaut kur. To jūt šad un tad. Kaut gan man tagad ir labi siltā mājā un mēs esam brīvi. Es domāju, to pašu varētu izjust vecs karotājs, izgājis cauri šausmām. 

Savos atmiņu stāstos jūs esat minējusi, ka pa vidu visām briesmām vēl bija arī blaktis.

Krievija bez blaktīm nemaz nav iedomājama. Ar tām cīnās pat cilvēki. Tās pārnes pat tīrīgi cilvēki normālās mājās, un vēl šad un tad pacīnās ar blaktīm. Tas ir kaut kas šausmīgs, kas piemīt – es negribētu teikt tai tautai, bet tai zemei, jo tautas tur ir tik dažādas, bet... Jā, tā tas ir. Vāciešiem vismaz blaktis nebija. 

Vai jūs atceraties to dienu, kad uzzinājāt, ka Staļins ir miris? 

Nu ļoti labi to dienu atceros, es to nemūžam neaizmirsīšu. Tad jau mēs dzīvojām tādā republikas ciematā, kur mans vīrs strādāja.

Un savu vīru jūs iepazināt Sibīrijā? 

Vorkutā, jā, viņš mani paglāba no nāves. Tas ir cits stāsts. Bet gaidīju es ilgi, tas Staļins tik ilgi mira, un es to nevarēju sagaidīt. Mēs dzīvojām istabiņā ar trīs gultām, sunītis mums bija. Es gaidīju un gaidīju to Staļina nāvi. Beidzot to paziņoja, un es vienkārši pa tām gultām dejoju, un suns pa apakšu. Mans vīrs nāca mājās no darba, un es tur gavilēju istabā. Viņš aizvēra un durvis un teica: "Klusāk, klusāk, kāds izdzirdēs, būs briesmas atkal." Jā, tā bija mana gaviļu diena. Norimu un sapratu, ka tagad es tikšu mājās. Un tā arī bija. Man visi sodi jau sen bija beigušies, es jau būtu bijusi mājās tajā mirklī, ja viņš būtu agrāk nomiris. 

Atgriešanās Latvijā

Kādu jūs ieraudzījāt Latviju, jau atgriežoties no Sibīrijas?

Māsu skolas laikā es dzīvoju skolas internātā, bet mans tuvākais radinieks bija brālēns, kas Mežaparkā dzīvoja. Es, mājā braucot, protams, biju pie viņa. Tā bija mana pirmā apmetne. Un bija koki izauguši Mežaparkā, lielāki koki. Pirmais, ko es jutu uzreiz, no dzelzceļa mājā ienākot, bija milzīgs ceriņu krūms. Es vairs apkārtni nepazīstu, Latviju. Tā ir neiedomājama sajūta. Bija uz katra soļa kiosks, kurā varēja nopirkt šņabi 100 gramus. Es atceros, ka mans vīrs pirmajā braucienā uz Latviju, ka mēs gājām ar kājām no Mežaparka uz Rīgu, lai izbaudītu pilsētu, Latviju un mājas. Un viņš lasīja uzrakstus, mēģināja latviski runāt un priecājās. Un mēs no priekiem katrā kioskā pa mazam mēriņam iedzērām –  līdz pilsētas centram bijām priecīgi ceļinieki pa Latviju. Es nemitīgi visu laiku stāstīju, kā bija agrāk, un viņš tikai māja un teica: "Es varu iedomāties." Tas bija priecīgs laiks. Man vajadzēja pie mammas tikt, bet mamma bija Pāvilostā, un tur bija jāprasa vīza, jo uz Pāvilostu bez vīzas nevarēja tikt. Mums iedeva to vīzu, es aizbraucu pie mammas un mamma no prieka vienkārši nevarēja parunāt. Pirmais viņai bija tāds garš prieka kliedziens, viņa nevarēja parunāt ilgu laiku. Tas bija jocīgi, pēc tik ilgiem laikiem bija jāpierod. 

Bet droši vien arī krievu valoda visapkārt, cilvēki armijas trenčos – tas arī bija tas, ko pamanījāt diezgan ātri. 

Jā, es par to vienkārši kādu mirkli negribēju… pat tagad ar jums sarunāties. Jo tā jau bija tā šausmīgā ikdiena. Bija tā, ka tie pirmie krievi, kurus mēs šeit redzējām, nebija tie krievi, kurus es satiku Gulagā. Tur bija daudz brīnišķīgu cilvēku. Bija daži tādi, kuriem skatījos virsū un domāju, vai tad tas ir krievs, vai tad tā ir krieviete? Sevī brīnījos, kamēr iepazinos, ka jā, ir taču arī citādāki krievi, nav jau tikai šie Putina krievi vien. Ir jau patiešām arī tādi kā Puškins, nu, lai būtu viņa iela Latvijā, man nekas nav pretī. Viņi taču ir normāli cilvēki.

Mums pašiem vajag uzvesties tā, lai normālība nāk virspusē, nevis visu laiku mīdīt un nievāt to nesmuko. To vajag bīdīt kaut kur tālāk prom un vērst labo virspusē, lai mēs sajūtam, ka mēs visi esam vienādi cilvēki Dieva priekšā.

To taču mēs katrs saprotam un zinām, ka tā tas ir. Man skolā bija jāmācās baušļi, tāpēc laikam arī uzskati no bērnības ir citādāki – tas labais un ļaunais ir audzis kopā ar mani. Un tiem nabaga cilvēkiem, kurus mēs tur ieraudzījām, "augšā puļķītis, apakšā muļķītis", viņiem tā nebija, viņi to nezināja. Mums kaut kā jāuzvedas tā, lai viņi to sajustu, un sajūt arī, cik es esmu piedzīvojusi, tikai pacietības jau trūkst ikvienam. 

Jums seko vēl divas tiesas, kur padomju vara jūs soda par jūsu uzskatiem. Skatoties tiesas procesus, var pamanīt, ka vairumā gadījumu jūsu apsūdzētāji, prokurori, tiesneši, liecinieki ir ne jau ar krievu, bet ar latviešu uzvārdiem. Vai tā bija?

Tā jau ir. Tā tiešām ir. Tādi mēs esam sava labuma dēļ. Paši pirmie mani apcietinātāji bija krievi, mans pirmais izmeklētājs bija ukrainis, tāds padzīvojis cilvēks. Toreiz gan mana apcietinājuma laikā arī visas kārtības čekā mainījās. Otrā apcietinājuma laikā [1972. gads] bija pilnīgi mainījusies čeka, tas jau bija pilnīgi izmainījies, vairs nebija cementa grīda, virsū uz cementa bija koka grīda. Pirmajā apcietinājumā mēs gulējām uz cementa, un paldies tam čekistam, kas, mani apcietinot, teica, lai es paņemu segu līdzi. Citādi man būtu bijis tikai mans mētelītis.

1972. gadā jūs apcietināja viena teikuma dēļ: "Ja tagad atveras okeāns un appludina pusi cilvēces, kur jūs paliksiet ar savu šķiru cīņu?" Izstāstiet, kādēļ šī viena teikuma dēļ jums pakaļ atnāca čekisti?

Šo teikumu man vienkārši inkriminēja kā noziedzīgu izteicienu. Par darbību te nevarētu būt runa, es neko nedarīju. Tas bija no Solžeņicina, no "samizdata", ko mēs visi lasījām. Prese jau viņu nedrukāja, bet no rokas rokā tas gāja. Es, piemēram, līksmoju, ka Krievijā vēl nav mirusi normālā doma. Vēl kāds cilvēks ir, kas domā, kas kaut ko raksta, kas kaut ko saprot.

Bet brīdī, kad jūs par šo teikumu, par šīs literatūras pavairošanu, paņem ciet, Solžeņicins taču pats vēl bija uz brīvām kājām?

Jā, un Solžeņicins vēl rakstīja, vēl bija brīvībā, bet mani jau apcietināja par šo teikumu. Tā tas tiešām bija. Viņi paši nezina, ko viņi dara, tie, kas dara netaisnību pasaulē. Viņi nezina, ka tas ir sātans, kas to dara viņu vietā, un viņi ir tikai izpildītāji. 

Jūsu otrā tiesāšana jau izpelnījās lielu uzmanību trimdā un trimdas presē, ukraiņi Londonā pat pulcējās pie Padomju Savienības vēstniecības un prasīja jūsu atbrīvošanu. Cik daudz šīs ziņas līdz jums nonāca, vai tās deva spēku un atbalstu?

Es to zināju no saviem radiem, no brāļa un brāļa sievas Valentīnes Lasmanes, jo viņa bija lielākā cīnītāja par to, lai mani izlaistu no lēģera. Ne viena, protams, kopā ar visām organizācijām, bet viņi ir iestājušies par mani. No turienes arī presei tās ziņas. 

Jūsu trešais arests notiek jau 1983. gadā, kad jūs apcietina par pretpadomju propagandu. Toreiz jums atkal 5+3 gadi tiek piespriesti, un jūs ved no viena cietuma uz otru. Trimdas presē toreiz tautieši bija panākuši, ka Zviedrijas valdība par jums iestājas, un Zviedrija bija devusi ziņu PSRS, ka Lidiju Lasmani-Doroņinu aicina pie sevis. 

Jā.

Jūs to arī zinājāt? 

Nezināju. Viņi man to nevarēja paziņot, jo es vēstules nevarēju saņemt. Un čeka mani Zviedrijas vietā aizsūta uz Kalnu Altaju, bet tur bija ļoti skaisti. Žēl, ka tik mazu laiciņu es tur dabūju pabūt. 

Jau 1987. gadā jūs ieguvāt atļauju atgriezties Latvijā. 1988. gada 25. martā jūs dodaties pie Brīvības pieminekļa godināt represiju upurus. Un pat tad, vēl 1988. gadā, čeka jūs nelika mierā. Jūs tikāt paņemta ciet un iegrūsta čekistu bobikā.

Jā, un aizvesta. Kad pie pieminekļa bija protesti Rīgā, viņi iegrūda mani čekistu bobikā un aizveda uz Jelgavu. Un čekists ar mani tur sarunājās, kaut kādus niekus jautāja. Bet es varēju pukstēt viņam par to, ko dara ar mani, cik gribu, viņam bija vienalga, viņš mani tur noturēja, kamēr Rīgā ir tie protesti, jo viņi negribēja ļaut man tajos piedalīties. Kāpēc tas viss tika darīts –  es nezinu. 

Toreiz jūs esot šiem čekas vīriem teikusi – attopieties, jo tūlīt viss mainīsies. 

Nu ja, es jau viņiem visu laiku to teicu, bet viņi jau man neticēja, viņi ticēja saviem priekšniekiem. Man jau bija viegli tam ticēt, jo es biju redzējusi brīvību, es zināju, ko tas nozīmē, – viņi nezināja. Ja viņiem mēģināja kāds to stāstīt, tad tas bija briesmīgs noziegums, un vienkārši ir jāsit nost tas cilvēks. 

Vai, Latvijai atgūstot brīvību, jūs savus vajātājus čekistus arī satikāt? Gluži nejauši varbūt uz ielas vai veikalā. 

Es domāju, viņi tagad vēl nav miruši. Es viņus, protams, satiku, bet es viņus svītroju ārā no atmiņas, lai es viņus nepazītu. Es gribu viņus aizmirst, lai man viņi nebūtu jānosoda. Atzīt viņus, kamēr viņi paši nav lūguši piedošanu manai Latvijai, es nevaru, kamēr viņi paši bojā dzīvi sev un savai dzimtenei… Es esmu viņiem piedevusi tāpēc, ka viņi ir cilvēki. Mēs visi esam cilvēki un Dieva radības, mēs visi zinām, ka sava māte ir jāciena.

Tā zeme, kuru Dievs mums ir paredzējis, kurā Dievs mūsu ir ielicis – mūsu zeme –,  ir tik skaista, kādu reti kurai tautai viņš ir devis…

Bet, ja mēs varam nīst savu māti, tad mēs varam nīst arī to zemi, kurā mēs esam. Tā brīvība, kuru viņš mums devis, tā bija Dieva dāvana, kuru viņš mums atdeva pēc apcietinājuma. Mēs to vienkārši saņēmām kā dāvanu. Ne jau tajās barikādēs mēs to izcīnījām. Mēs varējām vispār nebūt. Tik maza tauta. Bet mums vēl nav kauna strīdēties, balsojot par mūsu brīvību vai nebrīvību. Nav kauna sadalīties tik šausmīgi daudzās partijās. Lielā Amerika var iztikt ar divām, bet mums vajag trīsdesmit. Man vienkārši ir kauns par to.

Zinot visu, kam esat gājusi cauri, kas ir jūsu spēks? 

Kā lai izmēra to spēku? Es ticu Dievam, es ticu, ka nekas bez viņa ziņas nenotiek. Es jau dzīvoju gandrīz gadsimtu, pāris gadu tikai trūkst, un viss, ko es stāstu, ir tas, ko viņš man ļāvis piedzīvot. Cilvēki taču nav tikai slikti vien. Tie paši čekisti ir arī labi. Un labu darīt nevienam nekad nekur nav aizliegts. Jo vairāk centies darīt labu, jo arī vairāk pats saņem laba, jo tu esi kopā ar to labo. Lai Dievs dod to pamanīt un ieraudzīt. Es domāju, ka no bērnības cilvēks saprot, ka ir labais un ļaunais. Kas nāk no labā un kā tam uzbrūk ļaunais, to katrs bērns saprot. Kad un kur viņš pazaudē to? Mēs visi esam Dieva radības, jo mēs saprotam labo un ļauno, bet ļaunais ir ļoti spēcīgs, un tas mūs pārvelk savā pusē bieži vien. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti