DAŽAS ATZIŅAS:
- Ar sievu smejamies – pēc trešā jau vairs nav starpības, māja vienmēr vieglā haosiņā.
- Ir liela atšķirība, kāds tēvs biju vecākajam dēlam un tēvs, kāds tagad esmu jaunākajam – diena pret nakti.
- Kas ir vecāku loma? Radīt priekšnoteikumus, lai bērni būtu veiksmīgi un maksimāli laimīgi.
- Bērni ir tas, caur ko mēs ejam nākotnē. Ja neesam kādas īpašas pasaules personības, tad vienīgais, ko mēs varam pēc sevis atstāt, ir bērni.
- Mūsdienu pasaulē vienai lietai vajadzētu pievērst lielu uzmanību – bērnu spējai adaptēties straujām pārmaiņām.
Par vecākiem kļuva agri
Pirms mūsu tikšanās viņam jau bijušas trīs intervijas – divas Latvijas, viena – Francijas žurnālistiem. Kad vaicāju, vai pēdējo viņš sniedzis franču valodā, Sārts atbild, ka franču mēlē sarunas vēl nevedas tik perfekti, kā gribētos: "Lasu un saprotu labi, bet runāšana pieklibo. Tad, kad strādāju Aizsardzības ministrijā, mēs tādā maza trīs cilvēku grupiņa katru darba dienu sākām ar franču valodas mācīšanos, bet vēl jāturpina. Tas ir vajadzīgs ne tikai darbam vien. Kādreiz mēs ar sievu diezgan regulāri devāmies kādu nedēļu atpūsties uz Franciju, kur, kā zināms, ar angļu valodu vien iztikt ir grūti. Un valodas zināšana jau pavisam citā līmenī ļauj saprast cilvēkus, izjust valsts šarmu, vai ne?"
Mans tētis
LSM.lv interviju cikls “Mans tētis” piedāvā filozofiskas un gluži praktiskas sarunas ar vīriem un tēviem par bērnu audzināšanas, attiecību jautājumiem iepretim praksei, ka par to parasti runā sievietes un mammas. Iecere – apkopot iedvesmojošas tēvu pieredzes, dalīt sabiedrībā tēvu kapacitāti un potenciālu.
Jānis Sārts: Es tā aizdomājos – vai mēs maināmies, kļūstot par vecākiem? Un tad, pašam atbildot uz šo jautājumu, man tādu references punktu jaunībā nebija, biju vēl pārāk jauns. Bet tas, ko saka zinātne, ka smadzeņu struktūra mainās ne tikai sievietei, kas būtu loģiski, jo viss ķermenis arī fizioloģiski pielāgojas, deviņus mēnešus tiek gaidīts bērns, visi cikli samainās, – bet interesanti ir tas, ka smadzeņu procesi izmainās arī vīriešiem mirklī, kad viņi kļūst par tēviem. Mēs taču esam tikai blakus stāvoši, un arī ne vienmēr. Bet pat tādā blakus esībā tas notiek. Tas man šķiet ļoti interesanti un savā ziņā dod apliecinājumu arī tam, ka viena no pamatfunkcijām caur evolūciju, kā mēs esam attīstījušies, ir būt par vecāku. Un, lai mums veiktos, abos – gan sievietē, gan vīrietī – notiek šie procesi un maina to, kādi mēs esam.
Dace Leimane: Nu, Svētajos Rakstos ir rakstīts: "un viņi kļuva par vienu miesu", (smaids) ko varbūt zinātnes atklās vēl pēc kāda laika...
Ar tiem seniem stāstiem vienmēr jābūt uzmanīgiem. Piemēram, joga, kas ir sena prasme, runā par elpošanas nozīmi, un zinātne tagad ir atklājusi elpošanas saistību ar nervu sistēmu un lēmumu pieņemšanu – jā, tagad mēs esam nonākuši līdz šim, kas, ko un kāpēc. Bet vienlaicīgi es izturētos uzmanīgi pret seno laiku novērojumiem, kas gan ir pamanījuši kādas cēloņsakarības, bet ne visi ir tādi, uz ko var nopietni atsaukties, vai ne?
Jā, jūsu amats ir tāds, kas liek balstīties tikai uz racionāliem apsvērumiem un loģiskiem argumentiem. Bet es kā redaktore saskaros ar cilvēkiem no mākslas pasaules, piemēram, tikko veidojot interviju ar komponistu Juri Kulakovu, kurš teic, ka mūzika nāk tikai no augšas, no Dieva. Līdzīgi ir teicis Imants Kalniņš un daudzi citi. Kāpēc es to pieminu? Jo tas sasaucas ar mūsu sarunas tēmu: manuprāt, ka tēvu būšana ir ļoti cieši saistīta arī ar jušanu, vai nav tā?
Tagad atkal atpakaļ pie zinātnes. Kas veido mūsu lēmumu pieņemšanas sistēmu? Ir pilnīgi aplams pieņēmums, ka šie procesi notiek tikai atsevišķi smadzenēs. Tikko klausījos ļoti interesantus pētījumus, Izraēlas Veizmana institūta laboratorijā laikam tas bija, – par smaržu. Kā smarža ietekmē to, kā cilvēks jūtas, kā darbojas, [kā ietekmē] viņa motivācijas. Piemēram, zīdaiņa smarža...
Jau izklausās patīkami...
Jā, jau izklausās patīkami, tur kaut kas ir. Un zinātnieki konstatēja ķīmisku vielu, es diemžēl nenosaukšu precīzi, kas ir zīdaiņa smaržā, bet tā rada ne tikai cilvēkos, bet arī dzīvniekos tādas labas sajūtas reakciju. Sākumā to atklāja pelēs, tad cilvēki sāka pētīt, kā tas strādā cilvēkos. Un atklāja, ka reakcija, kā tas strādā uz vīrieti un sievieti, fundamentāli atšķiras. Vīrieši kļūst mierīgāki, sievietes – agresīvākas.
Sievietes uztraucas...
Un principā, no evolūcijas viedokļa – tas ir racionāli. Jo tas agresīvais mednieks – viņam ir jāsamazina agresivitāte, jārod kontakts ar to zīdaini. Savukārt sievietei – jāsargā.
Nujā.
Tas nu nekādā ziņā nav daļa no racionāla procesa, kuru mēs izprotam, tāpēc jums ir taisnība, sakot: jā, tā ir sajūta, tāpēc arī abu vecāku smadzenes pārkārtojas, lai ļautu bērnam izdzīvot un turpināt cilvēces gaitu. Tas ir tas lielais mērogs. Dažām lietām, kas cilvēcei ilgi bija brīnums, zinātne ir atradusi cēloņsakarību, daudz vairāk ir tādu, kam nav. Bet katrā ziņā būt par vecāku – tas ir ļoti dziļi, tā ir daļa no cilvēka dabas. Tas nu ir fakts. Tāpēc arī daudzas reakcijas, kā mēs jūtamies, – tas nenotiek tikai racionālajā prātā, – tas notiek dziļi mūsu būtībā.
Jā, tā ir. Sakiet, vai jūs būtu gatavs pastāstīt kaut ko vairāk par sevi kā tēvu. Un sākumā varbūt iezīmēt, kāds bija jūsu paša tēvs?
Es laikam esmu ļoti atšķirīgs no sava tēva. Viņš nebija klātesošs, es viņu atceros diezgan miglaini, pat var teikt, ka nepazīstu. Savukārt ar saviem bērniem es visu laiku esmu kopā.
Mums ar sievu ir pieci bērni, daži jau ārā no ligzdas, daži vēl tur kūņojas...
Cik ir gadu ziņā...?
Vecākajam 27, tad 23, tad 18, 16 un 7. Pilns spektrs!
(Smaids) Jā! Bagātīgi!
Nu, jā. Es esmu no šķirtās ģimenes, kas diemžēl Latvijā un pasaulē nav retums, bet nu – ar mums ģimenē kopā dzīvoja vecaistēvs, kas manā gadījumā diezgan aizpildīja tēva lomu. Bet viņš bija tāds, teiksim tā, ulmaņlaiku produkts...
Diezgan patriarhāli virzīts?
Nē, nē, ne tik daudz. Vairāk tas, ka viņam šķita, ka primāri jāgādā, lai sviests un maize būtu. Bet, kā jau padomju laikā – par to daudz nedomāja...
Jā, jā. Par to tik daudz arī nerunāja, publiski nediskutēja.
Es arī neesmu bijis uz to ieciklējies. Fakts ir tāds. Un kā ir – tā ir. Ejam uz priekšu. Bet nu tā ir sagadījies, ka ar saviem bērniem esmu pilnīgi cits modelis.
Vai jūs varat noformulēt, kāds jūs bijāt pirms bērniem? Jānis pirms un pēc. Vai arī jūs tik sen jau esat tēva lomā, un pieci bērni... Tas ir īpaši.
Nē, jūs ziniet, mēs ar sievu smejamies: pēc trešā jau vairs nav starpības! (smejas) Māja vienmēr haosiņā vieglā. Vecākajam dēlam jau ir 27 gadi, vecāku dzīvi mēs uzsākām diezgan agri. Tāda apzināta gatavošanās nenotika, viss atnāca dabiski. Protams, ja man nebūtu predisponētība pret bērniem, protams, pieci bērni mums nebūtu. Bet man patīk bērni. Protams, tur ir gan kalni, gan lejas, ir pirmie trīs gadi, kas fiziski ir ļoti grūti, tad ir pusaudžu gadi, kas ir grūti garīgi. Taču es nevaru noraksturot sevi, kāds es biju pirms un pēc bērniem. Bērni ir daļa no dzīves.
Jums ir dēli? Meitas?
Trīs dēli, divas meitas. Vecākais ir dēls, tad divas meitas un vēl divi puikas.
Vai vienmēr izdodas?
Vai jūs varat mazliet paraksturot, kādi ir jūsu uzstādījumi? Kad, jūsuprāt, ir noteikti jābūt blakus? Un kas ir tās lietas, kur jūs attieksmē pret bērniem liekat akcentus? Piemēram, jūs stāstījāt, ka jūsu vectētiņš bija ar tādu ulmaņlaiku ievirzi, primāri rūpējās par ģimenes materiālo labklājību, – kā tas ir jūsu gadījumā?
Nu, šis ir slideni, labāk būtu, ka šo novērtējumu dotu mana sieva vai bērni. Tas būtu precīzāk. Mans paša skatījums būs tāds subjektīvs. (smejas)
Man darba sakarā visu laiku jābraukā pa ārzemēm, komandējumi un tā tālāk. Bet man kalendārā vienmēr ir datumi, kad man jābūt obligāti mājās. Vai man tas simtprocentīgi izdodas? Nē.
Ir bijuši gadījumi, kad es neesmu bijis kādā dzimšanas vai vārda dienā. Bet tas man ir ļoti svarīgi – būt klātesošam. Sadzīviskajos mājas darbos es uzskatu, ka tur nekādu dalījumu nevar būt, kaut gan sieva droši vien teiktu, ka es daru par maz. (smejas) Ja vajag nomazgāt traukus, uztaisīt ēst vai uzmazgāt grīdu, – nu nav man problēmas. Varbūt es to nedaru tik bieži, kā vajadzētu, bet es to daru. Tāpat pilnīgs atavisms, man šķiet, ir tas, kas bija kādreiz, ka vīrieši nemaina autiņus. Es atceros arī, kad bērni bija mazi, es bieži cēlos augšā pa nakti, biju tas, kas veica barošanas procesu, jo man nav tik ciešs miegs kā sievai.
Visiem bērniem?
Nu, kā nu tur katram bija? Viens bija labāks gulētājs, cits gulēja mazāk. Vienu sieva baroja ar krūti ilgāk, citu mazāk, bet nu... Kopumā es uzskatu, ka viss ir jādara abiem. Vai esmu to darījis pietiekoši, mana otra, labākā puse (smejas) noteikti pateiktu, ka nē, bet es esmu centies! (smejas)
(Smiekli) Jūs esat tik fleksibls, ka, šķiet, jums nav nekādu problēmu. Kā, es ticu, arī varētu būt pēc pieredzes ar pieciem bērniem, – ka tu esi izgājis tik daudz kam cauri. Un tas, kas sākotnēji nepaticis, varbūt ir pat kļuvis par kaifu...
Nē, nu kaifs jau nav viss, ja? Es vienkārši – ne tikai attiecībā uz bērniem, bet vispār dzīvē – mēģinu dzīvot pēc principa "kas jādara, jādara". Un viss!
No kurienes jūs esat tāds cilvēks? Vai jums bērnībā iemācīja ļoti strādāt? Kāpēc jums ir šāda vīrišķīga attieksme, kāda nebūt visiem nepiemīt?
Es nezinu. To man būs grūti pateikt...
Jūs laikam netaisāt no problēmas problēmu.
Nu, kā? Kad Latvijas izlase hokejā zaudē, man veselu stundu vai divas ir problēma. (smejas) Tā jau nav! Es jau neesmu ideāls. Un ir liela atšķirība, kāds tēvs es biju vecākajam dēlam: strikts – ka jābūt tā un tā; ka mājās jābūt tikos un ne citādāk! Un tēvs, kāds tagad esmu jaunākajam – diena pret nakti! Jo bērni mūs ar sievu arī ir mācījuši. Visvairāk laikam iemācīja mūsu vecākais dēls, bet arī katrs nākamais. Uzkrājas arī pieredze visās jomās, kas saistītas ar bērniem. Piemēram, vecāku sapulces. Jaunākais tagad sāks iet pirmajā klasē, un es esmu parasti tas, kas iet uz vecāku sapulcēm. Es nezinu, kā to izturēšu, jo zinu: pirmajās klasēs – tur par katru sīkumu divas stundas vai ilgāk būs jāsēž. Un tad 12. klasē – labi, ja sanāk kopā, lai vienotos par naudām, kas jāmaksā izlaidumam, vai ne?
(smiekli) Jā.
Protams, katrs bērns ir unikāls, bet reizēm ir grūti pārciest kaut kādus procesus, kas liekas bezjēdzīgi. Bet ir arī mierinājums, ka tu zini, kas tas ir normāli un ka tas beigsies. Šķiet, ko gan var sēdēt divas vai pat divas ar pusi stundas tajā vecāku sapulcē, bet tajā pašā laikā tu zini, ka tas mazināsies, ar laiku paliks labāk... Vai arī – ir grūti, piemēram, kad bērniem zobi nāk, tu neguli naktīs, bet pēc pieredzes ar pieciem bērniem tu apzinies arī, ka tas tā ir bijis gadu tūkstošiem. Un ir viens bērns, kuram tas ir bijis ļoti grūti, citam – ne. Šie procesi nav nekas jauns, svarīgākais ir mūsu attieksme pret tiem. Protams, nākamajā rītā ejot uz darbu neizgulējušamies jau kuro nakti, ir tā, ka liekas – viss ir līdz brošai. Bet tu apzinies, ka tas diezgan drīz beigsies. Arī vēdersāpes, kas ir tipiskā problēma zīdaiņiem, – arī tur tāpat. Tādā plašākā perspektīvā uz to paskatīties. Es negribu teikt, ka man tajā brīdī nav grūti, esmu tāds pats, kā visi citi.
Es tikai atgādinu visiem: šīs problēmas nav jaunas, tās ir bijušas vienmēr!
Nu, jā, bet tas, ka bērnam vai tev pašam sāp vēders, – neko daudz jau nepalīdz apziņa, ka arī citiem sāp.
Jā, bet – ejam tam cauri. Soli pa solītim.
Vai jūs atceraties kādu gadījumu? Ko tieši jums ir iemācījis kāds no bērniem?
(domā) Nu, piemēram, man liela mācība bija – vecākais dēls jau vidusskolas laikā sāka interesēties, kā viņš varētu iegūt naudu, nopelnīt, un viņš atnāca un stāstīja man savu ideju, ka viņš varētu online grāmatas radīt. Es teicu: "Grāmatas? Kāds grāmatu bizness onlainā? Mūsdienās? Perspektīvas kādas?" Un? Man bija pilnīga ne-taisnība, jo tagad viņam ir veiksmīgs bizness, kas uz to balstās. Pilnībā digitāls.
Redz, vidusskolā tu vēl neuztver savu bērnu ārkārtīgi nopietni, bet vēlāk es sapratu: bāc, man ir jāmācās!
Bērns kaut kādās jomās tevi ir pāraudzis, zina un saprot vairāk, – un tad tev tas ir jāpieņem un jāsāk citādāk uz to raudzīties. Ne vienmēr tas uzreiz tā notiek. Jo man jau raksturs arī diezgan tāds, ka nu... – es mēģinu noteikt lietu kārtību (smejas)! Bet šis gadījums man lika paskatīties uz lietām savādāk. Kaut arī tas nenotika uzreiz, jo es jau kādu laiku domāju, ka tur nekas nevar būt. Bet jā, – ne tikai jomās, kur man nav nekāda saprašana, bet arī lietās, kur man šķiet, ka redzējums ir, tas jaunietis var būt ar skaidrāku redzējumu un var mācīt mani.
Jā.
Šis ir viens piemērs, kas parāda, ka bērnu un vecāku attīstība iet abos virzienos: ne tikai mēs dodam, bērni arī dod. Tikai tas jāpieņem. Jo tikpat viegli jau var iet tam pāri, sakot: taisnība bija man!
Citas cikla "Mans tētis" intervijas
Bet es nolasu arī, ka jūsu dēls bija pietiekoši spēcīgs. Neskatoties uz to, ka pēc tam, kad viņš paprasīja jums padomu un dabūja gandrīz noraidījumu – kas tur var sanākt? – viņš tomēr gāja savu ceļu.
O, jā, jā. Mums visiem bērniem ir spēcīgi raksturi.
Kas to veidojis? Vai jūs viņiem ļāvāt visu darīt? Tādi raksturi parasti veidojas no ļaušanas un ticības bērniem, nevis no stingras audzināšanas, vai ne?
Es domāju, ka vecākajam mēs bijām stingrākā vecāku versija, brīžam pat pārspīlēti kādus rāmjus uzlikām. Tad tas mainījās. Kā mana sieva, kas pati nāk no piecu bērnu ģimenes, saka: "Vecākais bērns izcērt ceļu pārējiem" – un tas tā notika arī mūsu gadījumā. Vecāki bieži dzīvo pēc inerces: bērns ir jāatbalsta! Bet svarīgi vienā brīdī ieraudzīt, ka viņš jau ir spēcīga personība, kas gatava iet savu ceļu.
Formulējot, kas ir vecāku loma? Radīt priekšnoteikumus, lai bērni būtu veiksmīgi un maksimāli laimīgi.
Jā, bet pasakiet, lūdzu, formulu, kā šādus priekšnoteikumus radīt? Visi labprāt gribētu dzirdēt, jo gatavu recepšu jau nav.
Vajag paprasīt, pirmkārt, vai bērni tā jūtas? Tā jau būs viņu atbilde, vai mums, vecākiem, tas ir sanācis vai ne. Varbūt, ka viņi pateiks, ka mēs esam riktīgi traucējuši augšanas procesā. Pašlaik es domāju, ka tas ir balanss, ka tu dod pastāvību un vienlaicīgi atbalsta sajūtu. Tas ir pamats.
Mammas un tēva atbalsta sajūta atšķiras?
Es nevarēšu nokomentēt, es nezinu (smejas). Visdrīzāk, ka jā. Vismaz mūsu ģimenē. Māte ir tas: feel good – mājas atmosfēra, apčubināšana. Man kā tēvam droši vien vairāk – saturiskās lietas, mani komentāri par kādām izvēlēm, arī tīri praktisks atbalsts. Piemēram, mums visi bērni, izņemot jaunāko pagaidām, nodarbojas ar sportu. Tas ir tāds uzstādījums ģimenē. Un tad, lūk, tā daļa loģistikas ir uz mani.
Izvadāšana?
O, jā! Tas ir sarežģīti!
Kā jūs varat to apvienot ar savu amatu?
Nu, tagad jau pieslēdzas arī sieva un vecākā meita, viņai jau ir autovadītāja tiesības.
Viņai ir 23, ja?
Jā, 23! Mēģinām kaut kā žonglēt. Nav viegli, bet, atgriežoties pie vecāku uzdevumiem, svarīgi ir dot iespēju un atbalstīt. Un vienlaicīgi – arī pārāk netraucēt! Bet to viegli pateikt (smejas) – reizēm sanāk labāk, reizēm ne tik labi!
Vai tas, ka jums pašam ir bērni, turklāt pieci, kas prasa lielu menedžmentu, ietekmē to, kā jūs kā vadītājs attiecaties pret māmiņām savā darba kolektīvā? Un darbiniecēm, kas iet dekrētā?
Es domāju, ka jā. Protams, ne jau atbalstu pie priekšnieka meklē, vismaz tiešā veidā ne, bet nu sajūtu, ka viss ir kārtībā. Un tad es varu iedot kādu padomu sarunas laikā. Piemēram, no mana kā vīrieša viedokļa epidurālā anestēzija dzemdību laikā ir ļoti laba lieta. Jo iet tām visām sāpēm cauri? – ...
Jūs domājat, ka tas nav pareizi?
Tā man šķiet, pie tādiem secinājumiem esmu nonācis. Ja ir kvalitatīvi ārsti, kamdēļ ciest tādas sāpes? Jā, var izturēt! Bet arī zobu var izraut bez atsāpināšanas. Priekš kam?
Izklausās loģiski...
Nu? Manuprāt. (smaida) Nu, kaut ko es saprotu, ar to es varu padalīties un tādā veidā pabalstīt. Katru reizi, kad kāds darbinieks pie manis atnāk un paziņo šādu jaunumu, tā ir laba ziņa...
Un jūs nedomājat: ak, šausmas, tagad aiziet labs darbinieks un man "izkrīt" svarīgs posms manā darbu plānošanā?
Es uz to veros lielajā bildē: es zinu, ka šim cilvēkam tas būs kaut kas īpašs viņa dzīvē un ka mums visiem Latvijā šī ir laba ziņa, tāpēc es savas problēmas uztveru kā sekundāras. Protams, man ir jādomā, kā es lāpīšos šajā periodā, bet nevar teikt, ka tāpēc es plēšu... – man jau nemaz nav matu, ko izplēst, vai ne?
(Smiekli)
Ārprāts! Tagad man darbinieka nebūs? Nē, nē, nē, – tā es uz to neskatos.
Kardiologs Andrejs Ērglis, būdams arī liela kolektīva vadītājs, teica, – lai kā viņam kādreiz darba plānus izjauc kādas jaunas speciālistes ārstes aiziešana dzemdību atvaļinājumā, turklāt viņš pats ir veltījis gadus, lai šo jauno dakteri izaudzinātu, profesors tajā pašā laikā apzinās, ka, tieši kļūstot par mammu, šī jaunā daktere vienlaicīgi kļūs daudz vairāk par ārsti, – šīs profesijas dziļākajā nozīmē...
Jā, jā, jā, – tās tas varētu būt. Ārsta profesijā, protams, daudz vairāk nekā mums, strādājot ar lieliem datu apjomiem un mākslīgo intelektu. Bet, protams, jebkurā profesijā vecāka pieredze cilvēku dara daudz bagātāku.
Un nekā citādi to nevar iegūt, vai ne?
Jā, vai bērns ir tavs vai adoptēts, bet es piekrītu, šī pieredze nav salīdzināma ne ar ko citu. Bet man atšķirībā no Ērgļa kunga pat nav dusmu nevienu brīdi (domā)... nē, nav. Pasaules centrs ap šejieni negriežas.
Ap kurieni griežas? (smaids)
Es nezinu. Tas atkal ir jautājums par lielām lietām un dzīves jēgu. Katram jau laikam ir jāatrod sava atbilde, bet, atgriežoties pie personīgā, – bērni ir tas, caur ko mēs ejam nākotnē. Mums katram ir dzīves ambīcijas, dzīves kvalitātes prasības, ko mēs cenšamies sasniegt, bet nu – ja mēs neesam kādas īpašas pasaules personības, tad vienīgais, ko mēs varam pēc sevis atstāt – tas ir bērni.
Ne jau katrs var apgleznot Siksta kapellu, vai ne? (smaids)
Jā. Starp citu, pēc pamatizglītības esmu vēsturnieks. Un tagad ikvienam ir iespēja nodot savu DNS un paskatīties, kas tev senčos bijis. Viens no secinājumiem ir: tu esi tavu senču kopsavilkums! Protams, tas, kāds es esmu vai kādi ir mani bērni, – tas tikai daļēji ir DNS, liela ietekme ir arī videi.
Jūs esat veicis šo DNS testu?
Ja! Jāsaka, ka zināmā mērā pat jutos garlaikots: dati liecina, ka esmu 99% no Baltijas (smejas).
(Smiekli) Jā?
Iepretim sievai, kam bija daudz kolorītāki rezultāti, bet par sevi man bija tāds: hmmmmm?
Bet kaut kas tur ir, kāpēc tomēr jums tagad pa pasauli sanāk daudz braukāt, kaut kādas saites jūs tur velk? (smaids)
Droši vien līdz ar zinātnes attīstību DNS rezultāti būs daudz detalizētāki. Manās saknēs uzrādās arī Hanzas tirgotāji – to dzimtas kokā var redzēt. Un tas, kas redzams dzimtas kokā, saskan arī ar DNS rādījumiem.
Ā! Jūs esat veidojis arī dzimtas koku?
Nuja. Vai tad es esmu vēsturnieks vai neesmu? (smejas) Nav sanācis veltīt, protams, tam ļoti daudz laika. Bet ir interesanti salāgot dzimtas vēsturi un paskatīties uz to konceptuāli. Piemēram, tēva tēva ģimene – četri bērni. Bet nāk Pirmais pasaules karš, un viņš ir palicis viens. Pārējie krituši un pazuduši Krievijā. Un tad tu saproti: hei, četri bērni ģimenē, bet atnāk karš un izmētā pa pasauli, aizrauj represijās, un nav vairs ģimenes. Tas iedod citu perspektīvu, vai ne? Turklāt man bija svarīgi uzzināt arī kaut ko vairāk par tēva līniju, kur man nebija nekādu zināšanu.
Izpētot dzimtas vēsturi, es citādāk sāku skatīties uz dažādām Latvijas vietām. Piemēram, agrāk braucām apskatīt kādu abstraktu muižu, bet tagad tu aizbrauc, skaties un domā: "Te mans vecvecvectēvs un vecvecvecmāte ir strādājuši! Smuki jau ir, bet – ar kura sviedriem viss te ir ticis darīts?" (smejas)
(smiekli) Bērni arī ir braukuši šādās vēstures ekskursijās līdzi?
Nē, viņus tas īsti nesaista. Pēc maniem novērojumiem – tas vairāk sāk interesēt ar gadiem. Es gan mēģinu ieinteresēt, bet līdz galam vēl nav.
Varbūt ar laiku?
Jā, jā, tas atkal tas balansa jautājums: nedrīkst uzspiest. Bet es ik pa brītiņam atkal pamēģinu piedāvāt šādu iespēju (smejas).
(Smiekli) Jūs ar sievas kundzi tad vairāk braucat?
Tagad jau vispār atvaļinājuma laikā ir ļoti sarežģīti kaut ko kopā samenedžēt, jo katrs bērns ir citā vietā savā sporta nometnē...
Kas tie ir par sportiem? Vai kādi noteikti vai dažādi?
Katram ir bijusi iespēja aiziet savu ceļu. Airēšana, peldēšana, balets, basketbols un tagad hokejs ir paņēmis ļoti daudz no mūsu laika. Spektrs ir ļoti plašs, jo atkal – mums pirmais dēls iemācīja: mēs mēģinājām kādos virzienos sūtīt, piedāvāt, bet beigās pats izdomāja airēšanu: pats aizgāja, pats arī turpināja. Tā ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Var dot impulsus, bet... Protams, lielākajai daļai būs tā: ja neko neliks, tad sēdēs datorā, tāpēc kaut kādiem noteikumiem ir jābūt...
Jūs domājat, ka vajag kādu rāmi, kura ietvarā ir brīvā bērna izvēle un viņa paša griba?
Manuprāt, vislabāk strādā tas, ka tu kopā ar viņu dari. Un tad tu arī redzi, vai paķeras vai nepaķeras. Jo ir tādi, kam patīk komandu sporta veidi un ir individuālisti, tāpat praktiskie apsvērumi, izmaksas...
Jūs arī pats sportojis esat? Esat vēsturnieks – sportotājs?
Jā, es savulaik ļoti aktīvi sportoju. Nodarbojos ar karatē. Ieguvu pat trešo vietu Eiropas čempionātā...
Ou?!!!
Jā, tik sen, ka es pat nevaru atcerēties, kurš gads tas bija? Laikam 1993.
Ahā?
(nosmejas) Jā, tik sen, ka vairs nav taisnība... Un sieva arī man ļoti sportiska, tāpat kā es...
Bet ne karatē, ja?
Arī. Tur mēs iepazināmies!
Redz kā!
Jā. Un tāpēc mums abiem šķiet, ka sportot ir svarīgi. Manuprāt, mūsdienās tas ir īpaši būtiski, jo digitālā vide ir tik ļoti ievelkoša, tāpēc tā pretējā puse ir nozīmīga.
Tagadējo bērnu izaicinājums
Sakiet, vai tik lielā ģimenē var arī ieviest kādas tradīcijas? Vai arī varbūt tad, kad jums bija mazāk bērnu – ko jūs tad darījāt kopā?
Ceļojām. Briselē dzīvojām kādu laiku...
Cik bija bērnu, kad dzīvojāt Briselē?
Atbraucām ar diviem, aizbraucām ar četriem. Nu, jā, ceļošana ir viena no lietām, ko mēs mēģinām darīt. Joprojām: pirms pāris nedēļām visi, izņemot vecāko, bijām ceļojumā. Liela mašīna, buss – ar tik lielu ģimeni citādi nevar kustēties.
Jūs pats pie stūres?
Jā! Un pēdējā laikā arī ar vienu bērnu vai ar diviem kaut kur izceļojam. Tas ir tāds praktiskas dabas jautājums. Savukārt vasarā pulcējamies mūsu lauku mājā, kas ir vienā zvejnieku ciematā. Tad arī vecākais atbrauc no saviem ceļojumiem pa pasauli, tad nu tur laukos notiek tāda kopābūšana. Neviens netiek uz to spiests, tas ir ļoti dabiski. Jo bērni visi, kā jau teicu, ir ar pietiekami spēcīgiem raksturiem – katrs ar savu redzējumu, kas viņam jādara. Un patīkami ir, ka tu nevis liec, bet viņiem gribas.
Reizēm arī viņi paši uzņemas tādu ģimenisku iniciatīvu. Piemēram, reiz vecākais brālis trīs jaunākos savā ceļojumā aizveda, izņemot jaunāko. Tas viņiem arī bija liels notikums. Tā kā viņiem jau sava dinamika ir parādījusies, ne vienmēr mums jābūt tur klāt.
Vai tas nenes arī tādu neierastu apjukumu? Paralēli priekam, ka viņiem ir sava dzīve un sava dinamika.
Varbūt, bet tas ir labi. Vienmēr ir jautājums, cik tas bērnu un vecāku kopējais tusiņš integrējas. Mūsu bērniem ne pārāk labi izdodas ar integrēšanos mūsu tusiņos: mūsējos viņi var piedalīties, bet mēs viņējos acīmredzami labi neierakstāmies (smejas), kas, manuprāt, ir pilnībā fine. Un gan jau, ka tas ar laiku pamainīsies (smaida).
Nu jā, ir jauki, ka ģimenē ir abi vecāki, vai ne? Jo, esot vienam vecākam, tajā visā tāda vientulība var parādīties. Paliekot ārpus.
Jā, bet nu cik lielā mērā bērns par to ir atbildīgs?
Jā, jā. Ir tieši otrādi, – tu pats esi atbildīgs par savu laimes sajūtu, lai neuzkrautu bērnam lieku smagumu...
Turklāt vienu lietu gan šajā intervijā es gribētu pateikt no profesionālā skatu punkta!
Jā?
Tas, kas mums visiem jāsaprot, ka bērni, kas tagad aug, ieies pasaulē, kas būs ārkārtīgi, ārkārtīgi mainīga. Mēs būsim dzīvojuši ar visām tām pārmaiņām, kas dzīvē ir notikušas, salīdzinošā stagnācijā un paredzamībā ar to, kas gaida viņus. Mākslīgā intelekta eksplozijas strauji mainīs pasauli, kā to pazīstam līdz šim. Mainīsies veids, kā mācīsimies. Pazudīs diezgan strauji virkne profesiju, un tikpat strauji parādīsies jaunas. Šajā sakarā vienai lietai vajadzētu pievērst ļoti lielu uzmanību: bērnu spējai adaptēties jebkādām straujām pārmaiņām. Jo tehnoloģiju temps tikai palielinās. Būs kādi, kas no tā ļoti iegūs, un mūsu vecākais dēls ir konkrēts piemērs tam, kā var iegūt no tā.
Jūs par viņa grāmatu biznesu domājat, ja?
Jā, ja tas nebūtu digitāls, ja nebūtu "Amazon" kompānijas – viņa darbinieki ir izbārstīti pa visu pasauli. Un arī viņš pats dzīvo tur, kur viņam sagribas. Parasti tropiskajā zonā, kur ļoti labs laiks, izņemot vasaru, kad viņš ir šeit, Latvijā.
Viņš arī pats raksta?
Nē, viņš producē. Viņam ir redzējums un zināšanas – tas nav Latvijas, bet globālais tirgus, kurā viņš spēlē. Bet stāsts ir par to, ka svarīgi bērniem mācīt adaptēties, mainīties, maksimāli apgūt jauno. Jo riski ir izkrist no aprites... Mūsu laikā izaicinājums bija apgūt datoru, beigās jau visi apguva. Bet šeit temps būs tāds, ka tas, kas pirmais apgūs to pašu "ChatGPT4", kas tagad ir aktuāls, – šis cilvēks darba tirgū būs desmitkārt interesantāks.
Kas ir šis GPT4 ?
Tās ir jaunās mākslīgā intelekta programmas, kas – vēl jau nevar – bet, es domāju, ka piektais modelis pēc zināmiem parametriem jau varēs uzrakstīt grāmatu no nekā.
Jūs esat par to publiski runājis, sakot, ka sabiedrība šo iemeslu dēļ var polarizēties vairāk nekā materiālā līmeņa ziņā...
Jā, un arī mēs savā ikdienā ar šo jau strādājam. Ja ir pietiekami liela teksta bāze kaut kādā jomā, tu vari pat veidot virtuālo skolotāju, piemēram, matemātikā vai ekonomikā vai dabaszinībās. Nevis tā, ka skolniekam kāds sēž blakus. Principā šādu apmācību var izveidot jau tagad. Tas, protams, vēl attīstīsies, un strauji. Man ir grūti prognozēt, kas būs pēc diviem gadiem, bet jaunajai paaudzei tā būs normāla parādība viņu dzīvēs. Tāpēc man žēl par mūsu izglītības sistēmu, kas ir nevienmērīga. Un kvalitāte bieži ir iztrūkstoša. Saturiski.
Nu, jā, es saprotu, kāpēc jūs šajā kontekstā ievietojat arī sportu un ķermeņa vingrināšanu kā ļoti nozīmīgu paralēli intelekta treniņam. Te varētu arī par mūzikas nodarbību ietekmi runāt smadzeņu attīstībā...
Stāsts ir par balansu, jo smadzenes tāpat kā ķermenis ir jātrenē, lai tās uzturētu veselīgā aktivitātē, pretējā gadījumā ceļi, pa kuriem elektrosignāli pārvietojas, sašaurinās. Jaunu valodu apgūšana, mūzikas instrumentu apguve, augstākā matemātika – tās ir tās konvenciālās lietas, kas liek smadzenēm trenēties. Tas palīdz asināt arī mentālo veselību vecumdienām. Protams, jaunam cilvēkam tas ir iebūvēts. Jautājums ir, cik tu kā vecāks veicini to, lai jaunietis arī turpmāk dzīvē būtu adaptīvs.
Dzīvojot Latvijā un ārpus mūsu valsts vai arī savos ceļojumu novērojumos – vai esat pamanījis kādas atšķirības starp tēviem dažādās pasaules vietās?
(domā) Es dzīvoju savā burbulī, tāpat kā vairums cilvēku, – un cilvēki man apkārt ir diezgan līdzīgi paradumos. Tāpēc īpašu pārsteigumu man tur nav. Tajā pašā laikā es ļoti labi zinu, ka, piemēram, Latvijā ir arī pavisam citādi modeļi. Bet nu labi – personiskās sajūtas arī ir svarīgas, vai ne? (smejas)
Jā, jā, jā – es jūs cenšos uz to izaicināt! (smiekli)
Jā, redziet, mans darbs ir mēģināt izvairīties no emocijām un spriest racionāli. Bet, tā kā zinātne saka, ka tikai 20% no mūsu lēmumiem ir racionāli, pārējie – instinktīvi, tad jums ir viegli mani izprovocēt (smejas). Grūti ir man – palikt pie racionālā.
(Smiekli)
Atgriežoties pie jautājuma, – mūsu vide salīdzinoši ir bijusi skarbāka nekā tradicionāli Brisele, piemēram, kur bijusi ilgstoša labklājība. Tas nozīmē sagaidīšanu, ka viss būs labi, jo vienmēr – divās, trijās paaudzēs – viss ir bijis labi. Protams, arī tur ir rajoni, kur tas tā nav, bet vidējā sajūta ir tāda. Arī miers ir citādāks, un dzinulis iet un darīt Beļģijā nav tik liels kā pie mums. Šķiet, ka tā ir ļoti ērta dzīve: sociālā sistēma ir salīdzinoši stabila, tas, par ko tu domā, ir – uz kurieni kārtējo reizi brauksi atvaļinājumā? Pensijas vecuma pacelšana par vienu gadu viņiem šķiet traģēdija, kas mums tā nav. Bet ir arī Amerikas sabiedrība, – ārkārtīgi koncentrēta uz panākumiem. Milzīga fokusēšanās uz to. Vai Singapūra arī. Mums ir tā: sisties dzīvē vajag, bet tas nav tik ekstrēmi kā Amerikā, kur tevi definē tavi panākumi, gandrīz viss cits tur ir sekundārs. Tas arī veido to, kā tu kā vecāks skaties, kas ir vai nav labi tavam bērnam. Tāds ir empīriskais iespaids no mana burbuļa pozīcijas.
Jā, jūs ļoti interesanti uzzīmējāt dažādu valstu sabiedrību atšķirību, bet vai var iezīmēt tajā arī tēva portretu?
Šķiet, ka no tēva tiek sagaidīts vairāk būt klātesošam. Īpaši jaunākajā paaudzē. Tēvam doties bērnu kopšanas atvaļinājumos – tā ir kļuvusi par normu, kas manā jaunībā netika pat apspriests.
Beļģijā vai Ziemeļvalstīs šī ir norma jau ilgāku laiku, tagad – arī pie mums.
Kas vēl ir pamainījies? Viena lieta, par ko man ir jādomā, – vai mēs bērniem neliekam pārāk daudz spilvenu apakšā? To vajag, bet man šķiet, ka ir mazliet par daudz, jo izaugot visi spilveni tiks paņemti nost. Un, ja nav bijusi prakse sasisties un mācīties no tā, var būt šoks.
Vai jums pašam bija daudz spilvenu?
Nu, man liekas, ka ne. Kā māte aizgāja strādāt, tā tikai ik dienu vēlu vakarā bija mājās. Un tad nu es no agriem gadiem pats ar visu tiku galā: pamācos, pa sētu dzīvojos vai kaut kur aizklīstu...
Kurš bija tas jūs rajons?
Brīvības un Cēsu ielas...
Rīgas centra zēns?
Jā, jā, jā... Jebkurā gadījumā, protams, nevar vienmēr teikt: man tā bija, tāpēc tas ir pareizi. Svarīga ir spēja adaptēties un pielāgoties. Taču jāļauj bērniem arī sasisties un kļūdīties...
Vai iespēja tagad puišiem iet armijā, – vai to var saistīt arī ar spilvenu noņemšanu vai mazināšanu?
Protams, armijai ir citi mērķi, tā nav sociālā institūcija, armijas pamatfunkcija ir aizsargāt valsti pret ienaidnieku. Taču jaunietis, izejot cauri šādam apmācību kursam, nobriest. Neizbēgami. Īpaši, ja ir labi instruktori. Un es domāju, ka mūsu armijā tādi ir. Tas, protams, ir ar plus zīmi. Parunājot ar Zemessardzes puišiem – to visi novērtē.
Tajā pašā laikā, arī nodarbojoties ar sportu, var panākt līdzīgu rezultātu. Vienkārši armijā vēl citi aspekti pieplusojas klāt.
Sports ir ļoti labs veids, kur izjust zaudējuma sāpes, lai iemācītos saprast uzvaras saldumu.
