Uzziņai
Pusaudžu motivācijas programmas jeb MOT treneri strādā brīvprātīgi un šobrīd to īsteno 72 Latvijas skolās. Secināts, ka skolās, kurās īsteno šo programmu, ir mazāk bulinga un vientuļu, atstumtu jauniešu.
Laura Lapiņa: Brīvprātīgo palīdzīgā roka un atbalsts ir nepieciešams daudzās jomās. Kāpēc jūs izvēlējāties kļūt par brīvprātīgajiem, kas atbalsta tieši jauniešus? Kāds bija jūsu ceļš pie viņiem?
Kristīne Vilnīte: MOT programmā esmu jau astoto gadu. Mans ceļš sākās ar vienu sievieti, kas iedvesmoja un parādīja, ka ir iespēja darīt arī citas lietas – ne tikai strādāt, ne tikai būt mājas, bet arī nest pienesumu sabiedrībai. Tā bija Katrīne [Katrīne Judovica – red.], kas ir MOT vēstnese Latvijā un jau arī pasaulē. Un es viņai noticēju. Programma bija tik tikko ienākusi Latvijā. Sapratu – jā, šis ir tas, ko es gribētu darīt savā brīvajā laikā, jo jaunieši ir mūsu nākotne. Būt kopā ar viņiem brīžos, kad viņi pieaug un kļūst par pieaugušajiem, palīdzēt viņiem saprast sevi un būt drosmīgiem – tā ir lieliska iespēja kaut ko mainīt šajā pasaulē, nesēdēt uz dīvāna un pukstēt, bet iet, izdarīt un baudīt savus darba augļus.
Jevgēnijs Ivanovs: Man laikam mērķi ir sadalāmi divās kategorijās. Viena ir patiesa ticība tam, ka MOT un drosme padara jauniešus, mūsu valsts nākotni – labāku. Otra ir savtīga vēlme, jo man patīk izzināt sevi. Un tad, kad tu esi pastrādājis kādu laiku ar pieaugušajiem, es esmu mentoru programmā, tad tu saproti, ka ir vajadzīgs nākamais izaicinājums. Skolēni – tā ir pilnīgi cita kategorija. Bet nonācu MOT, pateicoties darbam – mums organizācijā, kas ir "Swedbank", ir daudz MOT treneru. Organizācija dažādos veidos atbalsta šo brīvprātīgo darbu. Kolēģim, kas jau bija iesaistījies, es uzdevu jautājumu – kā tas ir? Un tad es pieteicos viņam līdzi par atbalstītāju. Ļoti ātri no kolēģa gājiena vienatnē tas kļuva par mūsu duetu. Viņš arī atzina, ka divatā tā ir pavisam cita sadarbība, mijiedarbība, lai tos 30 skolēnus savāktu. Tā nu es trešo gadu eju ar viņu – tagad 9. klasē. Un pats izejot vasarā arī trenera kursus, uzņēmu savu pirmo – 7. klasi.
Laura Lapiņa: Tas ir brīnišķīgi, ka arī darbavietas un uzņēmumi sāk saprast, ka brīvprātīgais darbs ir patiešām darbs, ka tas ir pienesums, nevis traucēklis. Brīvprātīgais darbs var cilvēku spēcināt un palīdzēt sasniegt arī darbavietas mērķus.
Jevgēnijs Ivanovs: Šogad sarunu festivālā "Lampa" Cēsīs, kur bija atsevišķa skatuve un mēs stāstījām par MOT, pienāca klāt liela uzņēmuma darbinieki un ar patiesu izbrīnu jautāja: "Jums tiešām darba devējs ļauj darba laikā iet un apmeklēt skolas un piedalīties MOT?" Es teicu: "Jā, kāpēc nē?" Viņi jautāja, vai nevar pateikt arī viņu uzņēmuma vadībai, ka tā ir jādara. Tā kā es iedrošinu visu uzņēmumu vadītājus padomāt par to, ko uzņēmuma darbinieki iegūst.
Laura Lapiņa: Es piekrītu šim aicinājumam, jo man šķiet, ka brīvprātīgais darbs ir pelnījis, lai tas beidzot parādītos spožā ieguvumu gaismā pašiem darbiniekiem un citiem cilvēkiem. Ilze, kāds bijis tavs ceļš līdz MOT?
Ilze Rozīte: Es ikdienā strādāju ar jauniešiem un jauniešu sociāli emocionālajām prasmēm. Līdz ar to es saprotu un apzinos, cik svarīga ir šī ieguldīšanās. Man piezvanīja skolotāja un piedāvāja. Viņa nebija pārliecināta, ka es piekritīšu. Bet es teicu: "Jā, okej, protams, kāpēc ne!" Es saprotu, ka katra ieguldīšanās jauniešos – vēl jo vairāk, ja mēs tiekam skolā pie viņiem – ir ļoti būtiska. Jo kaut kādā mērā sanāk, ka viņiem nav izvēles, viņiem ir mūs vismaz jāuzklausa, un šajā gadījumā tas ir ļoti, ļoti vērtīgi pašiem jauniešiem. Es esmu trenere tikai otro gadu, un ļoti priecājos par šo iespēju. Redzu, kā jaunieši aug un veidojas, un viņiem patīk.
Laura Lapiņa: Pastāsti, cik bieži MOT treneri dodas uz skolu? Reizi nedēļā, reizi mēnesī – kāds ir jūsu grafiks?
Ilze Rozīte: Man šķiet, ka katrs treneris pats izvēlas, cik bieži tas ir. Mēs zinām, cik reizes mums ir jāiet. Pirmajā gadā – sešas. Un otrajā un trešajā gadā – pa trīs reizēm. Cik bieži tas ir? Manā gadījumā – kā es vienojos ar skolas vadību, cik bieži un kurā laikā viņi ir gatavi mani uzņemt.
Laura Lapiņa: Cik ātri ir iespējams sadraudzēties ar jauniešiem? Droši vien pirmajās reizēs ledus ir kaut kā jālauž.
Ilze Rozīte: Man šķiet, ka katra klase ir atšķirīga, katra vide ir atšķirīga. Pilsētās tas varētu būt citādāk, mazpilsētās atkal citādāk. Domāju, ka arī no MOT trenera ir atkarīgs, kā viss iesākas. To tā nevar izmērīt, tas ļoti ir atkarīgs, kādā vidē treneris tiek un kādi ir bērni.
Laura Lapiņa: Kristīne, tu varbūt vari pastāstīt, kas īsti ir MOT? Kas ir šī programma, un kādas tēmas tajā tiek apskatītas kopā ar jauniešiem?
Kristīne Vilnīte: MOT ir norvēģu programma. MOT norvēģu valodā nozīmē – drosme. Trīs gadus mēs esam kopā ar jauniešiem un runājam par trīs drosmēm – drosmi dzīvot, drosmi pateikt nē un drosmi rūpēties. Trīs gadu ciklā no 7. līdz 9. klasei mēs ar jauniešiem apskatām ļoti daudz dažādu tēmu, bet tās visas ir sociālās tēmas – vai nu par sadarbību, vai par cieņu, par to, kā radīt labu vidi klasē un – kā sadraudzēties. Runājam arī par pieņemšanu. Jau no pirmās nodarbības mēs runājam par klases "orbītu" – mēs trīs gadu laikā veidojam draudzīgu klasi, kur katrs ir pieņemts un saprasts. Un stiprākais un lielākais beigās 9. klasē pat ir sadraudzējies ar kādu, kurš ir klusāks un varbūt ir bijis nesaprasts. Jo MOT nodarbībā mēs ļaujamies plūsmai, ļaujamies aktivitātēm. Uzklausām ikvienu, un jaunieši sadzird, ka viņiem klasē, izrādās, ir skolēni, kas slēpo vai spēlē basketbolu, vai iet ar vecākiem sēņot.
Šādās sarunās viņi iedraudzējas arvien vairāk un vairāk. Tas arī ir mērķis.
Laura Lapiņa: Zinu, ka jums ir iedoti gatavi scenāriji ar spēlēm un uzdevumiem, ar kuriem jūs varat iet pie klasēm. Cik šie scenāriji ir variējami – vai jūs paši liekat kaut ko klāt, Jevgēnij?
Jevgēnijs Ivanovs: Manuskripti ir iedoti, pie tiem arī ir vēlams pieturēties. Protams, kādas papildu variācijas ir iespējamas. Bet, kas ir svarīgi, ka sadarbībā starp mums, treneriem, un skolēniem interesantākā sadaļa abām pusēm ir praktiskie piemēri no mūsu dzīves. Mūsu pieredze patiesībā ir tas, kur viņi būtībā bieži vien iepauzē un patiešām ieklausās, un beidz pa klasi amzierēties. Tie stāsti, kas mums pašiem vai visapkārt ir piedzīvoti, tā, manuprāt, ir interesantākā un lielākā pievienotā vērtība.
Laura Lapiņa: Varbūt varat arī padalīties ar kādiem uzdevumiem vai spēlēm? Ilze, kas ir tavs favorīts no spēlēm?
Ilze Rozīte: Man liekas, ka visas spēles, kas ir šajā programmā, ir kolosāli izvēlētas. Nav tādas labākas vai sliktākas, jo katrai dienai, katrai tēmai spēle ir tieši tāda, kā vajag. Spēle, ko manas klases piemin ļoti bieži, gandrīz katrā nodarbībā, ir par aitām. Tā ir par to, ka mēs, aitas, sekojam barā viena otrai – kā pirmā blēj, tā pārējās blēj līdzi. Treneris rāpo pa zemi un blēj, un visi rāpo līdzi un blēj kopā ar treneri. Mēs vienmēr atceramies šo piemēru ar humoru un smaidām. Pareizajās situācijās es saku: "Tu atkal tā kā aita?" Vai: "Mēs te visi atkal kā aitas?" Citreiz es nodarbībās noblejos, un viņi uzreiz saprot, par ko es runāju. Līdz ar to es un manas klases – mēs par aitām – tās ir mūsu favorīts.
Jevgēnijs Ivanovs: Es varu padalīties ar diviem, kas man ir ļoti spilgti palikuši atmiņā. Viens ir par šķīvīšiem – uzdevuma būtība ir tajā, ka katram skolēnam pie muguras ar skoču tiek pielīmēts kartona šķīvītis, ar kuru viņš staigā pa klasi. Un viņi [klasesbiedri] uz tā raksta viens otram labās lietas. Tā kā viņiem iepriekš ir daudz stāstīts, ka jāpievērš uzmanība arī tiem, kuriem tu ikdienā mazāk pievērsies, tad pēc tam ir aizkustinoši redzēt viņu acis, kad viņi šķīvīšus lasa. Pārrunājam nākamajās klasēs, vai tie šķīvīši ir saglabāti. Vienam otram tie stāv uz galda, pie datoriem, kur viņi ik pa laikam grūtos brīžos ieskatās.
Otrs ir šī gada jaunais uzdevums, kurš saistīts ar video un saucas "Noa". Tas ir par puisi, kurš klasē ir atstumts. Video tiek izspēlētas dažādas situācijas – Noa atstumj sporta laukumā, klasē, ēdnīcā. Video ir kā spogulis klases attiecībām. Jo skaļi viņi par to nerunā, bet tad, kad viņi redz, viņi aizdomājas. Pēc tam mēs pārrunājam: "Vai klasē jums arī ir savs Noa?" Video ir arī meitene, kura Noa izstumj un negrib ar viņu draudzēties. Nākamajā stundā, citā video sērijā parāda tās meitenes skatpunktu, kur viņu pašu atstumj. Un tad tu redzi arī to – ja klasē kāds ar mani negrib draudzēties, tad es saprotu arī to otru cilvēku. Parāda, ka uz vienu un to pašu notikumu var paskatīties dažādi, un palīdz iejusties viena kurpēs un otra kurpēs. MOT vērtība ir būt par spoguli attiecībām klasē. Mēs parādām to, par ko viņi ikdienā nerunā. Kad tu redzi no malas, tad tu aizdomājies. Svarīgākais solis ir nonākt līdz rīcībai kaut ko mainīt.
Laura Lapiņa: Man liekas – pārrunāt ir svarīgi, jo ir diezgan daudz pusaudžu filmu, kas runā par izstumšanu. Bet bieži vien prātā kāds temats vai pieredze nenosēžas, kamēr neesam to pārrunājuši un sapratuši. Arī atskatoties uz saviem skolas gadiem, man šķiet, ka būtu bijusi nepieciešama tāda stunda, kurā mēs mācāmies drosmi dzīvot. Vai jums arī pašiem nešķiet, ka šādai spēcinošai programmai kā MOT vajadzētu būt jau skolas pamatprogrammā?
Kristīne Vilnīte: Es varu pastāstīt, ka valsts ir izdarījusi solīti uz priekšu. Lai skolas varētu akreditēties, tām ir jābūt kādai no programmām, kas ir skolu vidi veicinoša. Līdz ar to skolas ir spiestas kaut ko izvēlēties. Mēs ļoti priecājamies, ka izvēle krīt arī par labu mums – izvēlas tieši MOT programmu. Šādā veidā skolas iepazīst un notic mums. Saprot, ka šī bija laba izvēle. Un visi ir ieguvēji.
Jevgēnijs Ivanovs: Man liekas, ka viena no priekšrocībām MOT treneriem ir tas, ka tu esi kaut kas pa vidu. Tu neesi vecāks un tu neesi skolotājs – ir dažādas situācijas, citreiz skolotājiem ir jābūt stingriem. Ja nav piesaiste ne vienai, ne otrai pusei – tas kaut kādā brīdī paver diskusijas mazliet brīvākas. Tam, ka MOT treneri ir ārpus skolas, ir zināmas priekšrocības.
Laura Lapiņa: Un tā noteikti ir arī iespēja ienest pieredzi no jomas, kurā MOT treneris ikdienā strādā.
Jevgēnijs Ivanovs: Bet, piedaloties MOT programmā, es patiešām novērtēju skolotāju darbu. Jo es jau tur atnāku ar izglītojošu, bet visā visumā tomēr ar tādu izklaidējošu programmu.
Kad es saprotu, ka šo 30 cilvēku uzmanība ir jānotur ikdienā, es vēlreiz noņemu cepuri.
Laura Lapiņa: Kas ir emocionāli saviļņojošākie brīži, kad jums ir bijis vislielākais gandarījums?
Ilze Rozīte: Es jau iepriekš ar kolēģiem dalījos par to, ka tikai otrajā gadā, tas ir šogad, es patiesi saprotu, ka viņiem tiešām patīk MOT programma. Var redzēt pirmos rezultātus. Meitene no vienas klases man saka: "Klausies, Ilze, tas Oto ir tāds tīri foršs." Es atbildu: "Bet es tev to jau pagājušogad teicu." "Jā, es tagad tā domāju – tev bija taisnība." Tādas mazas situācijas, ko var novērot, kurās klases komunikācija ir pamainījusies. Piemēram, man klases audzinātāja vakar no rīta saka: "Mums klasē ir jauns bērns, viņam šī ir pirmā stunda." Es aizeju uz klasi un redzu, ka meitenes ar viņu jau runā: "Mēs tev starpbrīdī varētu parādīt skolu." Neviens viņām nav licis to darīt, viņas jau pašas iejūtas MOT situācijā.
Laura Lapiņa: Pašas kļūst par trenerēm.
Ilze Rozīte: Jā, es stāvēju, skatījos un domāju – wow. Pēc tam stāstīju otrai klasei: "Jūs zinājāt, ka tur ir jauns bērns, un meitenes pašas pie viņa piegāja un piedāvāja [parādīt skolu – red.]." Tie rezultāti liekas maziņi – viena situācija, otra. Bet kopējo klases fonu padara daudz sirsnīgāku un pieņemošāku. Katrs nākamais bērns, kas atnāks uz šo klasi, saņems pilnīgi citu attieksmi nekā tie, kas atnāca varbūt pirms gada.
Laura Lapiņa: Es domāju, ka šie rezultāti nav mazi, jo es zinu vecākus, kas ļoti pārdzīvo par to, ka bērns ir atstumts klasē, un ir ļoti grūti to risināt. Tāpēc jūsu panākumi un rezultāti noteikti nav sīkums, tie būtiski ietekmē jauniešus un viņu turpmāko dzīvi. Vai jums, Kristīne un Jevgēnij, ir kādi gadījumi, kad jūs redzat izmaiņas?
Kristīne Vilnīte: Viens no zīmīgākajiem gadījumiem, kas man mazliet apgrieza arī pasauli, bija pagājušajā gadā, kad 8. klases skolniece vienā no nodarbībām, ejot prom, iedeva man zīmīti. Bet viņa ir tāda, kas stāv malā un neiesaistās, vienaudži viņu vēl nevar pieņemt. Viņa man uzrakstīja paldies. Gaidīju nākamo stundu, un es viņu vēroju – redzēju, ka viņa atveras. Pēc šīs nodarbības viņa man atkal iedeva zīmīti, un atkal – paldies! Tad tu saproti – ir vērts, tu esi šīs sešas nodarbības vadījis un tu redzi, ka tā meitene tāpat sēž malā, tāpat viņa neiesaistās, bet viņa tevi dzird. Tas ir labākais, kas var notikt.
Jevgēnijs Ivanovs: Man saviļņojošākais moments bija šī gada sākumā, kad vienā no nodarbībām klases skolēni rakstīja par saviem sapņiem. Sanāca tā, ka klasē bija ienākusi klases audzinātāja, viņai bija jāizdala kādas lapiņas. Viņa uzdeva jautājumu: "Vai es varu palikt paskatīties un paklausīties?" Mēs jau kā satrenēti sakām: "Ja tu paliec, tev jāpiedalās." Tas bija, manuprāt, tik brīnišķīgs moments, kad klases audzinātāja, kurai it īpaši skolas sākumā ir daudz rūpju par visām ikdienas problēmām, dzirdēja par savas klases sapņiem. Viņai pašai bija jāstāsta par saviem. Skolēni, man šķiet, ikdienā nekad nedzirdētu par to, kādi sapņi ir viņu skolotājai. Klausoties skolēnu sapņus, redzēju, ka arī klases audzinātājai bija saviļņojums acīs. Tas atkal bija tāds aizkustinošs moments, kas ārpus MOT programmas, es domāju, ka nenotiktu.
Laura Lapiņa: Katrā darbā ir noteikti gan augšas un lejas –, kā jūs tiekat ārā no lejām? No brīžiem, kad kaut kas nav izdevies. Vai meklējat atbalstu? Zinu, ka jums ir satikšanās arī ar citiem MOT treneriem.
Kristīne Vilnīte: Ir kāpumi un ir kritumi. Kad tev ir kritums un tu domā, vai tiešām es savā brīvajā laikā esmu gatava iet, cīnīties, kaut ko pierādīt, tad ir ļoti svarīgi, ka ir kolēģi apkārt – pārējie MOT treneri. Mums ir MOT entuziastu saieti, mēs jau trešo gadu kopā svinam Ziemassvētkus. Tu jebkurā brīdī vari vērsties pie savas atbalsta komandas un teikt: "Viss, vairs nevaru." Viņi saka: "Nē, tu vari. Tagad tu atsperies. Un tev aizies tikai uz augšu." Ja nebūtu citu treneru, tad daudzi no mums tā arī paliktu – pamēģināju, ir labi, paldies, ne man, uz redzēšanos!
Laura Lapiņa: Komanda un kopīga kustība ir no svara, jo vienam ir daudz grūtāk. Ilze, varbūt vari pastāstīt, kādas tēmas jauniešiem ir svarīgas, bet mēs, pieaugušie, tās nepietiekami ar viņiem apspriežam vai par maz dalāmies savā pieredzē?
Ilze Rozīte: Man šķiet, ka pamatlieta ir komunikācija pēc būtības. Ikdienā ļoti daudz komunikāciju atstājam sociālajā vidē – uzrakstam "WhatsApp". Laiks, ko mēs pavadām kopā ar bērniem, ir ierobežots. Nereti mēs to neizmantojam komunikācijai. Jauniešiem ir ļoti svarīgi, lai ar viņiem sarunājas. Man gribas teikt jau jauniešiem, jo īsti bērni vairs 7. klasē nav. Ja mēs protam ar viņiem cieņpilni sarunāties, tad pilnīgi vienalga, par ko, jo jaunieši īstenībā runā par visu.
Viņiem ir ļoti svarīgi dzirdēt pieaugušo viedokli, viņiem ļoti patīk, ka pieaugušie dalās ar savu pieredzi, ka pieaugušie nemelo.
Visi šie stāsti par to, ka mūsu laikā tā nebija, mēs tā nedarījām… Tad, kad pieaugušie saka, ka bērni ar mums nerunā… Jā, pārstājiet viņiem melot. Piemēram, es vakardien ar jauniešiem runāju par spēju pateikt "nē" alkoholam, un man likās, ka tā tēma jau ir tik nodrillēta, ka viņi bakstīs viens otru un mani neklausīsies. Bet viņi klausījās. Laikam ir svarīgi, kā mēs ejam pie jauniešiem, kā mēs ar viņiem runājam. Cik mēs esam patiesi tajā situācijā. Viņi klausās, un viņiem jebkāda tēma ir svarīga, kas nāk no pieaugušā patiesi un pa īstam.
Laura Lapiņa: Un kas ir tas, ko jūs esat ieguvuši sev no jauniešiem?
Jevgēnijs Ivanovs: Darbā ar jauniešiem es diezgan labi atceros sevi. Lai gan laiks ir pagājis, daudzas lietas ir tādas pašas. Gan klases mijiedarbība, gan apbižošana, izstumšana – tas nav mainījies. Jā, ir mainījušies starpbrīži. Cepuri nost visām skolām, kas ir bijušas gana drosmīgas noņemt telefonus un atļaut tos tikai pēc skolas, jo tas ir būtisks ieguldījums skolēnu komunikācijas prasmēs nākotnē. Mans ieguvums ir labāk viņus izprast un spēt palīdzēt un iedrošināt runāt. Jaunieši bieži vien negrib izcelties, grib pakļauties bara impulsam. Viņiem jāsaņem drosme runāt. Mans lielākais ieguvums ir saprast, kā viņi jūtas. Tikai tad mēs varam palīdzēt izrunāt lietas. Tad, kad jaunietis ir atvēries un gatavs runāt, tas man jau ir pirmais ieguvums.
Laura Lapiņa: Varbūt arī savā ikdienas darbā ir kādi uzlabojumi? Jo, piemēram, es pēc braucieniem pie senioriem noteikti kļuvu daudz drosmīgāka – pavadot laiku ar cilvēkiem mūža nogalē, tu saproti, ka ir jādara, ka nav, ko zaudēt, ka tev ir jābūt drosmīgākam.
Jevgēnijs Ivanovs: Pēc nodarbības ar trīsdesmit 7. klases skolēniem jebkura darba prezentācija, uzstāšanās – pilnībā sabrūk bailes, ja tādas tev bija. Man drīzāk izaicinājums ir ne tik daudz runāt un uzstāties viņu priekšā, bet – kā viņus iedrošināt, kā kļūt par sarunu biedru. Pēc tam, atgriežoties darbā, tu saproti, ka visas ikdienas problēmas ir salīdzinoši vienkāršas.
Kristīne Vilnīte: Brīdī, kad mēs runājām par drosmi dzīvot, es atskārtu, ka pavisam neesmu drosmīga. Es daru darbu tāpēc, ka ir komfortabli, tāpēc, ka ir ērti, man tas sanāk, bet gandarījumu un jēgu es neredzu. Tad es jauniešiem apsolīju, ka mainīšos, saņemšu drosmi. Šogad satiekot jauniešus, viņu pirmais jautājums bija: "Nu, skolotāj, saņēmāt drosmi?" Viņi mūs sauc par skolotājiem. Es saku: "Jā, es nomainīju darbu." Aizgāju uz pilnīgi nezināmu, bet es redzu jēgu. Tu nevari stāstīt par to, ko pats nedari. Paldies jauniešiem, šis ir patiešām simtprocentīgs viņu ieguldījums manā darba dzīvē.
Laura Lapiņa: Brīnišķīgi – mainās dzīve gan jums, gan jauniešiem pašiem. Kā ir ar MOT programmu, vai ikviens var kļūt par treneri? Kad var pieteikties? Vai ir jābūt kādām iemaņām, vai visu var kādās apmācībās apgūt?
Jevgēnijs Ivanovs: Uzņemšana, ja es nekļūdos, ir pāris reizes gadā, tad ir vairāku dienu apmācības. No manas pieredzes, ko es ieguvu šovasar, lielākais uzdevums ir atrast, kāpēc tu to gribi darīt. Pašam jābūt gana drosmīgam, lai tev sakrīt vērtības un vēlme palīdzēt. Lai tev būtu apņemšanās – šīs ir saistības ilgtermiņā, tu nevari izstāties tad, kad būs grūti, un grūti būs, par to šaubu nav. Tu nevari izstāties, kad tev kaut kas apniks. Apņemšanās veltīt laiku ir viena no svarīgākajām. Noder dzīves pieredze, lai tev ir pieredzes stāsti. Bet galvenā ir apņemšanās ziedot laiku.
