Tālis Eipurs: Ar ko mums ir tas gods sarunāties?

Nikolajs: Esmu dzimis Latvijā. Man sauc Nikolajs. Piedzimu es Ventspilī. Šobrīd dzīvoju Polijā. Bet pirms tam un pēc došanās prom no Latvijas es ilgu laiku esmu nodzīvojis Ukrainā. Mani vecāki ir militāristi. No Ventspils aizbraucām, kad man bija divi gadiņi. Tad pārcēlāmies uz Bolderāju Rīgā. Bet 1993. gadā, kad jau bija sabrukusi Padomju Savienība, pārcēlāmies uz Ukrainu – tuvāk mana tēva vecākiem.

Cik ilgi tad tu Latvijā nodzīvoji?

10 gadus.

No kurienes tu esi Ukrainā? 

Ir tāda pilsēta Volodimira Ukrainas rietumos, netālu no robežas ar Poliju. Pilsētai ir vairāk nekā 1030 gadu. Ļoti sena un labi zināma pilsēta.

Ja jautā tavai sirdij – tu teiktu, ka tagad esi no turienes?

Sirdī visdrīzāk esmu ukrainis, un arī mūsu senči ir ukraiņi. 

Kāpēc tu šobrīd esi Latvijā? 

2022. gada 24. februārī biju Polijā. Es tur strādāju. Pie mums [Ukrainā] sākās karš, un man bija jādodas aizsargāt savus vecākus, tuvos un draugus un jākalpo dzimtenei.

Bet tu man stāstīji, ka arī pirms tam biji karavīrs. 

Jā, no 2003. līdz 2018. gadam es ar līgumu kā profesionālis dienēju Ukrainas armijā. Tā sanāca, ka šis periods ievilkās uz ilgu laiku. Biju arī rotācijā Dienvidslāvijā. Tad 2014. gadā sākās karš pie mums, un bija jāturpina dienēt uz nenoteiktu laiku. Dienvidslāvijā man tā bija Kosova, bet Ukrainā – Luhanska un Donecka.

Kāda ir tava pieredze? Kas tu biji armijā?

Es biju kājniekos. Biju arī mīnmetēju vienībā. Dažādās vienībās biju. Dienēju arī sapieros. Biju arī nodaļas komandieris. 2014. gadā daudzi gāja bojā, jo bija nesagatavoti tādai notikumu virzībai – gāja bojā daudz manu paziņu, draugu un biedru. Bijām visdažādākajās situācijās, un klājās ļoti grūti. Ir arī ļoti smagi par to runāt un atcerēties tos gadus. Šobrīd, man liekas, ka ir pat vieglāk.

Pēc lielā iebrukuma?

Jā, jo tagad esam vairāk vai mazāk sagatavoti un jau gatavi visam.

Vai tas nozīmē, ka tu aktīvi karoji visus šos gadus vai bija arī kādas pauzes? 

Jā, bija arī tādas. Sanāca tā, ka beidzās līgums. Es jau sen biju gribējis atvaļināties, jo biju vienkārši noguris.

Latvijā tu tagad esi, jo biji smagi ievainots. Bet vai arī pirms tam tev bija nopietni ievainojumi?

Līdz šim man ievainojumu nebija. Tikai tādi nelieli un ne pārāk svarīgi. Bet šoreiz es Harkivas apgabalā, Izjumas virzienā uzkāpu uz mīnas.

Man paveicās – man norāva tikai papēdi, paliku dzīvs. Paveicās arī tāpēc, ka paliku pie samaņas, nebija kontūzijas, un es laikus sapratu, ka esam ienākuši mīnu laukā.

Tas, ka nepazaudēju samaņu, ļāva man izglābt arī dažu labu manu biedru dzīvību. Ja es būtu zaudējis samaņu un citi ietu uz priekšu, uz mīnām uzkāptu arī citi. Man ir arī ieraksts, jo mēs pēc tam analizējam tādas situācijas, lai izvērtētu, kā rīkoties tālāk un tādas neveiksmes neatkārtotos. Saņēmu arī vada komandiera pateicību, ka paliku pie samaņas un palīdzēju viņiem iziet.

Gan jau katrs, kurš dodas karot, saprot, ka var tikt ievainots… Kā var kam tādam sagatavoties? Tev jau pirms tam bija arī tavu biedru pieredze – kā viņiem gāja gan pirms, gan pēc ievainošanas. Sanāk, ka tu varēji mācīties, kā savākt sevi, cik tas var būt grūti. Vai tam var vismaz kaut nedaudz sagatavoties, lai pēc tam būtu vieglāk? 

Tas vienkārši ir jāpieņem. Jāapzinās un jāpieņem. Tie, kuri ir reāli karojuši, bijuši misijās un izbaudījuši profesionālo dienestu, tiem droši vien šajā karā ir vieglāk. Viņi ir pieredzējušāki, apzinātāki. Arī šī kara laikā viņi mēģina nodot savu pieredzi, lai arī pārējiem būtu vieglāk to visu aptvert. 

Tā jau saka, ka drosme nav īpašība, kas cilvēkā ir pastāvīgi un pati par sevi. Tā ir uzkrātā pieredze.

Es biju gatavs jebkuram notikumu pavērsienam. Es biju gatavs mirt un no tā nebaidījos. Un joprojām nebaidos, pats nezinu – kāpēc.

Kā ir ar bailēm vienībā, kā tas ir – iet blakus cilvēki un daļai ir bail, bet daļai nav. Turklāt pārējie jau to par savējiem redz un zina.

Jā, bija tādi puiši. Mēs centāmies atkarībā no karadarbības nopietnības viņus kaut kā pārvirzīt uz citām vienībām, kaut kur uz aizmuguri, kur no viņiem būtu lielāks labums, jo noderīgs ir ikviens. Un, kad piedalījāmies cīņās – vai nu uzbrukuma vai aizsardzības –, centāmies līdzi ņemt pārbaudītus un atbildīgus puišus, lai mazinātu zaudējumu risku.

Tu tātad tiki ievainots. Kas notika uzreiz pēc tam? Pirmajās stundās, dienās… ?

Mani ilgi veda ārā no kaujas lauka. Mūs apšaudīja. Mani cēla pāri upei, veda ar evakuācijas mediķu mašīnu, mums pārsita divas riepas. Visu to laiku biju pie samaņas. Kad man puiši teica – nepārdzīvo, atbrauks cita mašīna un tevi savāks, es sapratu, ka nekādas citas mašīnas nebūs. Es viņiem lūdzu – ja jums ir rezerves riepas – mainiet, lai cik ilgi tas arī nebūtu, es pacietīšos līdz brīdim, kamēr tikšu līdz ārstam. Tā nu arī līdz pat pašai slimnīcai paliku pie samaņas. Biju zaudējis daudz asiņu, bet tikām galā. Pie samaņas paliku pat operācijas laikā. Man dūra zāles, šuva asinsvadus. Es to visu redzēju, bet neko nejutu. Pat pats fotografēju.

Sanāk, ka tu pat kaut kāda ziņā organizēji pats savu glābšanu.

Jā, es it kā pats sev palīdzēju. Protams, viņi arī daudz paveica. Lielāko daļu puiši mani nesa uz nestuvēm. Bija liels gabals – kādi trīs kilometri līdz upei, un pēc tam vēl pāri upei cēla. Pēc tam ilgi braucām īsu ceļa posmu – gan pārsisto riteņu, gan apkārtējās situācijas dēļ.

Tā teritorija šobrīd ir atbrīvota? 

Jā, tā teritorija šobrīd jau ir atbrīvota. 

Un pēc tam? Cik ilgi gulēji slimnīcās Ukrainā un kā viss nonāca līdz nosūtīšanai uz Latviju?

Pēc pirmās palīdzības bija evakuācijas plāns. Braucām no pilsētas uz pilsētu dziļāk aizmugurē un tālāk no kara zonas. Un pēdējā no šiem punktiem man pateica, ka es braukšu uz operāciju un atveseļošanos uz ārzemēm. Es domāju, ka tā būs Vācija, bet pēdējā brīdī uzzināju, ka dodos uz Latviju, uz savu pirmo dzimteni.

Ko tu tajā brīdī sajuti? 

Es biju patīkami pārsteigts, jo savas dzīves laikā vēl gribēju šeit atgriezties. Tiesa, ne tādā veidā. Bet, lai vai kā, – šī ziņa man bija patīkama.

Liktenis? 

Domāju, ka jā.

Kad tevi īsti ievainoja? Cik sen tas bija? Un kad pēc tā visa nonāci Latvijā? 

Ievainots tiku maija vidū – pirms gada, bet Latvijā nonācu augustā.

Kāpēc tevi izlēma sūtīt tieši uz Latviju? Ievainojuma rakstura dēļ? Tu pats pat tur nebiji iesaistīts?

Jā, visticamāk, ievainojuma smaguma dēļ. Ārsti iesniedza manu kandidatūru rehabilitācijai un operācijai Veselības aizsardzības ministrijā. Tā saskaņā ar līgumiem ar Eiropas Savienības valstīm tad arī mani nosūtīja uz Latviju operācijai un rehabilitācijai.

Kādā stāvoklī tu biji brīdī, kad tevi izlēma sūtīt uz Latviju? Jo tobrīd bija pagājuši jau trīs mēneši, un redzu, ka tev cietis ne tikai papēdis, bet arī kāja augstāk.

Kad tiku ievainots, biju smagā stāvoklī. Bojāta ekstremitāte un zaudētas asinis. Manī bija arī šķembas. Bet slimnīcās mani stabilizēja. Latvijā jau ierados vidēji smagā stāvoklī. 

Ja tevi neizlemtu sūtīt uz ārzemēm, Ukrainā tu būtu tādā pašā stāvoklī kā šobrīd? 

To tā grūti pateikt. Ja paliktu Ukrainā, man, droši vien, pilnībā amputētu pēdu un uzliktu protēzi, jo operācija būtu ļoti sarežģīta un laikietilpīga. Bet lielā ievainoto skaita dēļ tādām nav laika, lai to izdarītu tā, kā to profesionāli paveica šeit Latvijā.

Gan jau esi daudz domājis par to, kā varēja būt un kā ir. Ko tev nozīmē tas, ka šobrīd ir šādi?

Ja ievainošanas brīdī es zaudētu samaņu, man, visticamāk, pēdas vairs nebūtu... bet brīdī, kad saņēmu pirmo palīdzību, man ārsts ieteica – ja pirms operācijas būs iespēja parunāt ar ķirurgu, lūdz, lai neamputē, jo pirksti vēl ir savējie palikuši, norauts tikai papēdis. Man paveicās, ka mani sākumā operēja kara ķirurgs no mana apgabala. Sanāca tāda novadnieku saikne.

Tu esi redzējis biedrus, kuriem ir protēzes, bet tava kāja ir rekonstruēta. Kur ir atšķirība?

Es domāju, ka man ir paveicies. Esmu redzējis daudzus paziņas, biedrus, arī tuvus cilvēkus, ar kuriem esmu kopā dienējis, un katram bijuši dažāda smaguma ievainojumi – gan šķembu, gan mīnu, gan apdegumi, gan locekļu zaudēšana. Bet man paveicās, jo man norāva nelielu ķermeņa daļu, un Latvijā, man par laimi, ārsts praktizē to, ka rekonstruēšana no paša ķermeņa labāk piedzīs un atjaunosies nekā kaut kāds mākslīgais materiāls tevī. Sanāk, ka no manis paša ņēma detaļas manai kājai. Tās izgrieza no mana ceļa un gurna un izveidoja papēdi. Lai to atjaunotu, man no ikra izņēma muskuļus, aizvēra ievainojumu. Divus mēnešus tas viss dzija. Decembrī Latvijā atgriezos otrreiz. Tad no ceļa bļodiņas un no gurna man izveidoja pilnvērtīgu papēdi.

Un ko saka? Kā tam visam tagad tālāk būtu jāattīstās? Tu varēsi staigāt kā visi citi vai arī visu dzīvi būs jāklibo? Ko tev saka?

Ārsts saka, ka man līdz pilnai atveseļošanai vajadzēs trīs gadus. Ceru, ka nebūs jāklibo un staigāšu bez spieķa. To parādīs rehabilitācija.

Ko tev tas nozīmē psiholoģiski? Es pats esmu izgājis rehabilitāciju tieši "Vaivaros". Atceros diezgan smagu darbu, lai varētu atjaunot kustības.

Jā, lielākā daļa atlabšanas atkarīga no paša. Jāstrādā ar sevi. Jācenšas daudz laika pavadīt vingrinoties. Jo rehabilitologi iedod minimumu un virzienu, bet lielākā daļa atkarīga no paša.

Man pašam tas nāca diezgan grūti. Apnika katru dienu viens un tas pats.

Man arī bija ļoti grūti sākumā. Tam ir jābūt gatavam.

Sanāk, ka pusgadu, kopš tu decembrī nokļuvi Latvijā un bija operācijas, visu laiku esi bijis Latvijā? 

Jā, kopš decembra visu laiku Latvijā. Augustā atveda, septembrī aizbraucu atlabt slimnīcās mājās, Ukrainā. Decembra sākumā atbraucu uz nākamo operāciju, lai atjaunotu kaulu. Pēc "Gaiļezera" mani nosūtīja uz "Vaivariem". Biju mēnesi rehabilitācijā. Tad turpat Jūrmalā biju rehabilitācijā Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, tad atkal atgriezos "Vaivaros". Tagad uzturos Rīgā un rehabilitējos. 

Kas tev palīdz ar to visu tikt galā? Tu taču neplāno to visu viens pats, piemēram, vietu, kur dzīvot, jo neesi tomēr vietējais un daudz ko te nezini. Kas tev palīdz?

Ir mūsu Latvijas draugi, ir arī brīvprātīgie no Ukrainas, kuri šeit ar tādiem jautājumiem nodarbojas. Domāju, ka arī Latvijas valstij tur ir būtiska loma. Mūsu valstis sadarbojas. Latvija ļoti daudz palīdz Ukrainai, un par to liels paldies. Līdz ar to mūsu ukraiņu karavīri tiek rehabilitācijā šeit Latvijā.

Bet, lūk, katru dienu, kuru tu šeit dzīvo – ar ko tu socializējies, sarunājies? Sēdi šeit viens vai tieši otrādi – ir ļoti aktīvs ritms ar veseļošanos un sabiedrisko dzīvi?

Jā, man ir aktīva dzīve. Mūs te nepamet un pastāvīgi atbalsta gan latvieši, gan ukraiņi, kuri mums palīdz. Brīvdienās mūs pastāvīgi ved uz dažādiem pasākumiem, ekskursijām, izstādēm. Mēs savu brīvo laiku veltām ekskursijām, braucieniem, satiekamies ar latviešiem, ar ukraiņiem.

Kas Latvijā ir tavi vistuvākie cilvēki? Gan jau kādas saites ir nostiprinājušās. 

Gan jau, ka ar tiem, ar kuriem esmu gulējis kopā palātās. Ar puišiem no dažādiem Ukrainas apgabaliem. Esam satuvinājušies, sazināmies, sarakstāmies. Daudzi jau atgriezušies Ukrainā. Daži arī atgriezušies kaujās.

Visi dzīvi? 

Pagaidām jā. 

Kādu tu pats redzi savu nākotni? Vienā brīdī tu atkal staigāsi, būsi atpakaļ Ukrainā – kā tu tur vari būt noderīgs? Vai tu gribi tur tāds būt, un vai tas vispār ir iespējams? 

Šobrīd, lai arī esmu rehabilitācijā citā valstī, kopš pirmajām dienām pēc sava ievainojuma es sāku palīdzēt saviem puišiem, kuri bija ievainoti un atradās dažādās ārstniecības iestādēs. Vai nu ar saviem ārzemēs esošajiem paziņām vai civilajiem mēs nodarbojāmies ar brīvprātīgo palīdzību. Piegādājām slimnīcās apģērbu, higiēnas līdzekļus, zāles. Ko nu kuram vajadzēja. Gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Polijā. Šodien ar telefonu var paveikt visu. Jautāju ārstiem – kādas zāles vajag. Man arī šobrīd vienas savajadzējās, puiši man atveda. Tās man Ukrainā palīdzēja dziedēt ievainojumu.

Tad tev darbi bez apstājas. 

Jā, man zvana arī no nulles, citiem vārdiem – no pirmajām līnijām. Lūdz atvest to, pasūtīt to. Pēc iespējas palīdzēt ar naudu.

Kas tev tā zvana? 

Manējie puiši, ar ko kopā dienēju.

Kā viņiem šobrīd klājas? 

Man ir smagi par to runāt. Bet no manas vienības pamatsastāva atlikuši 15 cilvēki no simta. Vairāk nekā 30 gājuši bojā. Tā ir viena trešdaļa. Vienību atjaunoja, bet zaudējums sirdī ir palicis.

Cik ilgi tu domā vēl būt Latvijā? Kad tu varētu atgriezties Ukrainā pastāvīgi?

Domāju, ka nepalikšu te pārāk ilgi. Varbūt kādu mēnesi, jo saprotu, ka puišiem, kurus plānots vest šurp uz Latviju, arī vajadzēs vietas. Cilvēku ir daudz – ne tikai mūsu karavīriem vajag palīdzēt ar rehabilitāciju. Sociālais dienests mums palīdz, bet zinu, ka daudzi cilvēki gados tepat Latvijā gaida garās rindās, lai tiktu pie tādas rehabilitācijas kā mēs.

Bet pēc atgriešanās Ukrainā – vai tev šad un tad būs jāatgriežas Latvijā uz kādu ārstniecības procesu? Cik daudz tu par to zini? 

Dakteris saka, ka pēc gada, kad tur viss būs saaudzis un visi nervi iedzīvosies, varētu veikt plastisko operāciju, lai papēdis iegūst kaut kādu cilvēcīgu formu.

Gan jau esi domājis, ko darīsi Ukrainā. 

Darīt Ukrainā var visu ko. Rit karš. Es joprojām esmu savā vienībā, savā kara daļā. Ja būs iespējams, es varu atgriezties frontē un veikt citus uzdevumus. Visiem tur nav jābūt tieši iesaistītiem. Varu būt šoferis vai [darīt] citus darbus. Es gribētu atgriezties pie saviem puišiem, bet pats saprotu, ka pie tādām fiziskām slodzēm kā tur es viņiem nevarēšu pilnvērtīgi palīdzēt. Tur ir jāskrien un jālec. Jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Šobrīd man tādas nav, to es saprotu. Bet mēģināšu viņiem palīdzēt no kādas citas vietas kādā citā veidā. Bet tieksme atgriezties ir.

Tuvāk nullei, ja? 

Jā, tuvāk nullei pie puišiem.

Mūsu raidieraksta intervijās redzam dažādus gadījumus. Ir gan spēcīga vēlme tur atgriezties, pat kaut kas jau līdzīgs atkarībai no kara. Citi atkal priecājas, ka tur nav jābūt, vairs nespēj. No kā tas ir atkarīgs?

Tas atkarīgs no katra cilvēka personīgi. Jo katram dzīvē ir savi mērķi un plāni. Mans plāns tagad ir tāds, ka mums vajag uzvarēt. Un mana piedalīšanās jebkādā veidā, esot Ukrainā, būs noderīga mūsu tautai.

Latvijas armija neinteresējas par Ukrainas karavīru pieredzi? Varbūt tev vai taviem biedriem ir kaut kāda dalīšanās pieredzē ar to? 

Jā, mēs esam runājuši ar dažādu valstu karavīriem. Bijām arī ekskursijā NATO bāzē Latvijā. Mums parādīja šajās vienībās dienošo ikdienu. Jā, mēs dalāmies pieredzē. Katra dalīšanās pieredzē palīdz tālākās darbībās.

Citas "Drošinātāja" sarunas

Ko tu vēl vēlētos Latvijā pagūt izdarīt? 

Es šeit esmu dzimis. Astoņus gadus nodzīvoju Rīgā. Gribētu atgriezties vietā, kur pavadīju savu bērnību. Atceros tās vietas un ielas. Gribētu tur atgriezties nelielā ekskursijā, lai atcerētos, kā pavadīju bērnību.

Mēs mūsu sarunu biedriem bieži jautājam – kā jums var palīdzēt. Nu, kaut vai kādu vienu palīdzības veidu. Vai varbūt kādam citam var palīdzēt. Uz ko tu liktu uzsvaru?

Man liekas, jūs jau pietiekami mums palīdzat. Bet

klausītājiem vēlētos lūgt, lai viņi izturētos lojāli pret cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām, un ne tikai no Ukrainas, bet arī pret vietējiem Latvijā.

Gribētos, lai izturēšanās būtu labāka, jo, kad pats saskāros ar tādām problēmām, sāku dziļāk saprast tādus cilvēkus, izturēties ar lielāku cieņu, jo viņi ir pelnījuši mūsu palīdzību. Visdažādāko. Piemēram, cilvēkiem ratiņkrēslos – pacēlājus autobusos, uzbrauktuves veikalos, lai viņiem dotu vietu, palīdzētu. Pat tāds sīkums kā palīdzēt šķērsot ceļu pie katras izdevības.

Tu biji tur – pirmajās līnijās. Ļoti labi arī tagad saproti, kas tur notiek. Gan tagad redzi no malas, gan esi bijis tur iekšā. Kā, tavuprāt, tas viss attīstīsies tuvākajā laikā – nedēļās, mēnešos, gados? 

Tas gan nav atkarīgs no mana viedokļa. Bet tik, cik zinu no mūsu informācijas un ziņām no puišiem, kuri tur tagad atrodas – ir jābūt uzbrukumam. Tas jau ir procesā. Visticamāk, mierīgā ceļā Krimu mums neizdosies atgūt. Tā būs karadarbība līdz pašām beigām. Ukrainai jābūt brīvai, neatkarīgai no iebrucējiem, no Krievijas Federācijas. Es domāju, ka līdz šī gada beigām lielākā daļa Ukrainas būs atbrīvota, bet politiskajā ziņā karš, visticamāk, ilgs līdz 2024. gadam.

Kas tev dod pamatu tieši tādam viedoklim. 

Es ticu mūsu spēkiem. Tas viss sākās jau ar Maidanu un Oranžo revolūciju. Cilvēki sacēlās, lai būtu brīvi un neatkarīgi. Tagad mums parādījusies iespēja, jo mūsu prezidents un bruņoto spēku komandieris ir cilvēki īstajās vietās. Cilvēki ir saliedēti, savākti un gatavi atdot dzīvību, lai dzīvotu neatkarīgā valstī.

Un pats pēdējais jautājums, ko uzdodam katram – ko tieši tev novēlēt? Tavā gadījumā veselību – tas pats par sevi, bet ko vēl? 

Paldies. Gribētos novēlēt pacietību šo visu pārdzīvot. Tas viss ir jāpārdzīvo.

Liels paldies tev par sarunu. 

Bija ļoti patīkami ar jums sarunāties. Es ceru, ka pēc uzvaras pār Krieviju Ukrainā – un tas skanēs kā ielūgums – ielūdzu visus, kuri vēlas pēc pāris gadiem doties ekskursijā uz atjaunotu, neatkarīgu un no visādām politiski netīrām lietām tīru Ukrainu. 

Visu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:

Epizodi oriģinālvalodā klausies šeit: