Mīlnieki dzīvē un arī uz skatuves. Saruna ar operas solistiem Danu un Raimondu Bramaņiem

Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) solisti Dana un Raimonds Bramaņi, šķiet, ir apskaužami laimīgs pāris. Mēs iepazināmies kādā intervijā pirms apmēram gadiem 15, kad viņi bija spārnotu izaicinājumu priekšā – abiem jaunajiem opermāksliniekiem bija uzticētas galvenās lomas vienā no pasaules skaistākajiem opusiem – Džuzepes Verdi "Traviatā". Toreiz viņi bija apreibuši ne tikai no režisora Andreja Žagara uzticētās atbildības, bet arī no iespējas savu jauno, starojošo mīlestību izdzīvot uz skatuves. Ilgus gadus mūsu ceļi nekrustojās, taču šogad martā, Raimonda 40. dzimšanas dienas sakarā, nolemjam tikties, – vēl jo vairāk tāpēc, ka opernams abiem māksliniekiem atkārtoti piedāvājis atgriezties pie viņiem tik nozīmīgās "Traviatas".

Mēs abi

LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem. 

Bramaņi neko daudz nav mainījušies, varbūt kļuvuši dziļāki, nobriedušāki, bet joprojām tikpat aizrautīgi tajā, ko dara. Iekārtojoties opernama konferenču zāles omulīgā vakara puskrēslā, pamanu, ka viņi jūtas ļoti komfortabli viens otra klātbūtnē. Un nav ne mazāko šaubu, ka tā tuvības vilkme, maigums un uzmanība, kas ir starp Danu un Raimondu, virmos arī starp Violetu un Alfredo pavisam drīz gaidāmajā "Traviatas" izrādē.

Dace Leimane: Es nācu gar opernamu un pamanīju plakātu ar uzrakstu "Raimonda Bramaņa jubilejas izrāde "Traviata", – un sveicu, Raimond, jubilejas priekšvakarā! Kaut gan līdz īstai sveikšanai vēl mazliet jāpagaida...

Raimonds Bramanis: Paldies, paldies! Es pieņemu apsveikumu ar prieku! (smejas)

Kādas sajūtas?

Raimonds: Priecīgas! Kāds cikls ir noslēdzies, cits sāksies. Esmu teātri, arī sieva joprojām ir teātrī, mums būs brīnišķīga izrāde, joprojām mīlnieki uz skatuves! (smejas)

Izskatās, ka arī dzīvē? (smaida)

Raimonds: Jā, arī dzīvē, nevar noliegt...

Bērni tik ir drusku paaugušies?

Ģimenes kopbilde radinieku jubilejas ballē
Ģimenes kopbilde radinieku jubilejas ballē

Dana: Ir jau gan. Vienam ir 16, otram 8 tūlīt būs. Divi dēli.

Skatoties uz jums abiem, atceros mūsu iepriekšējo interviju, un neviļus atkal pārņem tā jocīgā sajūta: cik laiks ir dīvains jēdziens!

Raimonds: Absolūti. Es atceros to sajūtu, kad es pirmo reizi pa šīm durvīm ienācu, un cik ļoti sirds trīcēja mums abiem; kā mēs viens par otru pārdzīvojām, kā katrs par sevi. Un mājās bija mazs vecākais dēls, kas tagad jau izvēlas savu nākotni. Arī mazākais sācis iet skolā, tā kā laiks ir relatīvs. Verdi gan tas pats, mūžīgi brīnišķīgs, bet mazliet savādi būs dziedāt to, ko mēs dziedājām, kad visu sākām. Šī būs pilnīgi citādāka izrāde...

Dana: Šī mums abiem ir ļoti mīļa, ļoti tuva izrāde.

Raimonds: Jā. Bet nekad divas izrādes nav vienādas, jo, kā Pavaroti teica kādreiz: "Es nekad nevaru nodziedāt divas vienādas izrādes, jo šodien es kaut ko citu ēdu brokastīs un arī sapnis man bija citādāks nekā vakar." Vai ne? (smejas) Bet ļoti patīkami, ka opera izrāda tādu godu mums, tāpēc centīsimies sniegt to labāko. Visu, kas šajos gados samācīts un sakrāts.

Bet kā tas ir – dziedāt kopā ar savu tuvāko cilvēku? Vai tas emocionāli nav ļoti grūti? Tajā ziņā, ka jāuztraucas ne tikai par sevi, bet arī par otru.

Dana: Protams, ka mēs jūtam viens otram līdzi, pārdzīvojam un sekojam līdzi, bet mums ļoti patīk kopā dziedāt. Mēs tiešām izbaudām šo procesu, jo opera nav tikai mūsu darbs, tas ir mūsu prieks, īpaši būt kopā uz skatuves, un, kā Raimonds teica, patiešām cenšamies dot visu, ko spējam.

Raimonds: Mūsu gadījumā darbs noteikti nāk uz mājām līdzi. Mēs labi arī viens otru saprotam, jo mūsu profesionālās skolas ir līdzīgas bijušas. Bet, protams, tad, kad Danai ir lielāka loma, grūtāka, tad es vēl vairāk pārdzīvoju, un, jā – ja būtu cits partneris, es to tā neizjustu. Bet pēc tam ir arī tas kopīgais gandarījums, kopā izdzīvotais, ko, es pieļauju, daudzi cilvēki gan gribētu, bet ne par kādu naudu nevar nopirkt.

Ja mēs nebūtu kopā uz skatuves, mums daudzu izcilu mirkļu kopā nekad nebūtu bijis.

Bet konkrētāk atbildot uz manu jautājumu: ir lielāks uztraukums, dziedot kopā ar sev tuvo cilvēku, vai nav?

Raimonds: Noteikti ir. Tad, kad man beidzas satraukums pašam par sevi, sākas satraukums par Danu, un nezūd līdz izrādes beigām. (smejas)

Jo nekad jau nevar prognozēt izrādi, vai ne?

Dana: To nevar nekad, jā. Tā ir.

Varbūt jums ir atmiņā kādi skaisti brīži? Vai arī – kādi ļoti sarežģīti brīži?

Dana: Par mums kolēģi un arī visi mīļie skatuves darbinieki saka: "Kā jūs viens otram jūtat līdzi!" Jo arī, ja tikai viens no mums ir uz skatuves, tad otrs vienmēr stāv aizkulisēs un jūt līdzi.

Ļenskis Čaikovska operā "Jevgēņijs Oņēgins" / Rēzijas Kalniņas režija
Ļenskis Čaikovska operā "Jevgēņijs Oņēgins" / Rēzijas Kalniņas režija

Raimonds: Jā, es tur stāvu ar ūdeni, lai būtu tuvāk, ērtāk pieskriet pauzes laikā. Ja tas būtu cits solists, viņš taču tur nestāvētu, viņš ietu uz grimētavu un sagaidītu savu nākamo uznācienu tur. Bija mums gadījums, piemēram, izrāde "Oņegins", kur Danai bija Tatjanas loma. Es stāvu aizkulisēs, tik ļoti jūtu līdzi, un tad notika tā, ka tenors, kas dziedāja tajā vakarā, pēc pirmā cēliena pazaudēja balsi. Es stāvu kulisēs, pirmais cēliens vēl nav beidzies, bet tenoram aina ir beigusies, un viņš man uzsit uz pleca un vaicā: "Raimond, vai tev ir balss?" Es saku: "Es nezinu, bet ko tu gribi?" Viņš saka: "Man beidzās tikko!" Man izrāde bija paredzēta tikai nākamajā dienā. Bet nav laika domāt – skrienu uz klasi, sāku iedziedāties, starpbrīdi pavilka garāku, un otrajā cēlienā Ļenski dziedāju es. Tā notiek! Ja es nebūtu jutis Danai līdzi, tenors būtu izgāzies otrajā cēlienā, kur ir svarīgā balles aina, nozīmīgais šaušanās skats, un būtu liels skandāls, jo tā bija pirmizrāde, Rēzijas (rež. Rēzijas Kalniņas-red.) taisītā izrāde.

Dana: Toreiz laikam uz Ļenska lomu bija Arsēnijs Jakovļevs uzaicināts...

Viesmākslinieks, ja?

Raimonds: Jā, jā. Viņš pēc tam vēl Domingo konkursā novinnēja, bet nu tā operā gadās – toreiz viņam kaut kas ar veselību bija ne tik labi, vai kā. Un otra lieta, kas nebūtu, ja es nebūtu Danai braucis līdzi uz pirmizrādi, bet gatavojies savam nākamā vakara iznācienam, tad nebūtu arī tā kopīgā pārdzīvojuma un gandarījuma galu galā. Iesākām katrs atsevišķi izrādi, bet pabeidzām kopā! Tā amizanti sanāca! (smaida)

Jā, patiešām! Bet pašam kā bija otrā dienā dziedāt?

Raimonds: Bija ļoti labi. Starp citu, toreiz, kad publikai pirms otrā cēliena paziņoja par Ļenska tēlotāju maiņu, un tad es saņēmu jau aplausus. Tas bija tā negaidīti, bet arī patīkami un uzmundrinoši. Es vēl nekā nebiju izdarījis, bet publika jau aplaudē (smejas).

Dana: Vispār arī mums pašiem savulaik bija līdzīgs gadījums, kad mēs pirmo reizi dziedājām Violetu un Alfredo "Traviatā".

Raimonds: Jā, atbildība un vēlme maksimāli labi izdarīt bija tik liela, ka pēc pirmā cēliena šķita, ka balss vairs nav. Un ko nu? Vēl jādzied divi cēlieni...

Dana: Spēkus nemācējām sadalīt, šķita, ka nav vairs nemaz.

Raimonds: Jā, nu šis amats ir tāds, ka tam pieredze ir ļoti svarīga. Un tad – viens otru kaut kā mierinot, uzmundrinot, stutējot, mēs nodziedājām brīnišķīgi, un visa zāle piecēlās kājās. Tas bija toreiz, kad Samsons Izjumovs vēl dziedāja Žermonu. Viņš atzina, ka tādiem jauniem gurķiem tas tā parasti nemēdzot notikt mūsu opernamā. Tad mēs jutāmies tādā eiforijā. Tas bija lielu izaicinājumu laiks, – toreiz es arī kļuvu par tenoru.

Dana Karaliene Ģertrūde un es Hamlets Kalniņa operā "Hamlets"
Dana Karaliene Ģertrūde un es Hamlets Kalniņa operā "Hamlets"

Vai var, lūdzu, pastāstīt, ko tas nozīmē: "es kļuvu par tenoru"? Vieglā valodā...

Raimonds: Jā. Jau taisījos absolvēt akadēmiju, tuvu akadēmijas beigām aizbraucu uz Milānu, lai iestātos "Accademia Teatro alla Scala" – pie slavenās "La Scalas" ir tāda akadēmija, tur konkurss itāļu valodā. Es toreiz dziedāju kā baritons. Nodziedu savu baritona āriju un jau sagatavojos, ka man pārmetīs, ka nav itāļu valoda laba vai stils. Man par pārsteigumu, novērtē ļoti labi, tikai viena lieta esot: "Jūs neesat baritons, bet tenors! Brauciet mājās, sagatavojiet tenora repertuāru, un mēs jūs labprāt paņemsim." Es biju šokā, es atbraucu atpakaļ uz Latviju, stāstu saviem skolotājiem, bet viņi man pretī: "Nē, nē, tu biji satraucies, tāpēc varbūt tā arī likās." Nu neko! Turpināju dziedāt kā baritons, paiet pāris gadi, bet jūtu, ka balsij nav tāda piepildījuma, kā gribētos. Dziedu, bet nav līdz galam tāda sajūta. Un tad atkal atbrauc viens itāļu pedagogs uz mūsu operu, jautājums pa jautājumam, mēģinām – un jā, tā balss var iet augstāk.

Baritonam tas nebūtu iespējams, ja?

Raimonds: Manam baritonam bija latiņa, cik tālu var, bet pie pareizas elpošanas un balsvedības var uzdziedāt augstāk.

Ko tas prasa ikdienā – kļūt par tenoru?

Raimonds: Negulētas naktis, citu disciplīnu, dzīvesstilu. Tās ir divas dažādas dzīves: cik man jāiedziedās un cik man jātērē laiks, apgūstot materiālu tenorā un cik baritonā! Tenora balss prasa vairāk. Jo fizioloģiski vīrietim balss ir baritons. Nu, jā, ir arī kāda augsta nots, ko viņš profesionāli iemācās paņemt. Savukārt tenors visu reģistru mākslīgi būvē, tas ir sarežģītāk.

Cik bieži gadās tāda prakse?

Raimonds: Operas vēsturē ir vēl viens tāds gadījums kā es – Miķelis Fišers. Viņš arī no baritona pārgāja uz tenoru. Tas prasa: tev jābūt labāk skanošam, veselākam, paēdušam...

Tāpēc Pavaroti runāja par tām brokastīm (smaida)...?

Raimonds: (smejas) Lai skanētu tik saulaini kā Lučāno, – tur bez tiem pastas šķīvjiem neiztikt. Un bez visa, ko viņš tā mīlēja, kā ir aprakstos: viņš varēja ar rolleri braukt un tenisu spēlēt, un visas tās siestas un pasēdēšanas, vai ne? Tā balss bez visa šī tā neskanētu...

Dana: Jā, man ir ne tikai brīnišķīgs vīrs, bet mans vīrs ir tenors! (smejas)

Tu ar to lepojies, vai ne?

Dana: Es ļoti ar to lepojos! Jo man ir iespēja ar viņu dziedāt kopā mīlētāju lomās (smejas).

Raimonds: Nu, ja. Baritons būdams, es būtu tēva lomās.

Dana: Nu, ja. Jo mīlnieki jau ir tenori! (smejas)

Dana, bet tad par sadzīvi un par tenora īpašām dzīves prasībām domājot – vai Raimondam ir īpaši jāgatavo kādi ēdieni vai...?

Dana: Nē, arī šajā ziņā man ir paveicies: mēs abi taisām ēst, jo viens nogurst. Un tad atkal otrs pārņem. Īpaši bērniem. Kam ir brīvs, tas arī uztaisa.

Raimonds: Par to tenora labsajūtu – tas vairāk ir tāds psiholoģisks moments, jo tas izaicinājums ir lielāks...

Raimonds ar Danu Jūrmalā
Raimonds ar Danu Jūrmalā

Dana: Grūtāk. Bet bauda lielāka.

Raimonds: Mūsu itāļu skolotājs Paolo De Napoli iemācīja: nav svarīgi kādā, bet svarīgi, ka tu dziedi savā balsī, nevajag pret dabu iet. Un, ja tu dari to ar pilnu jaudu, es pieļauju, ka skatītājs to jūt. Un katram ir tas dzīves virsuzdevums – izmantot to.

Jūs abi skolojāties pie viņa, ja?

Dana: Jā, mēs abi.

Viņš strādāja Prāgā, jūs teicāt, vai ne? Skaists ceļojums, apvienojumā ar mācībām...

Raimonds: Nu nekāda ceļošana gan nesanāca. Jo dziedātājiem, lai labi dziedātu, diemžēl tu nevari visu dienu staigāt pa pilsētu un vakarā nākt dziedāt – tā tas nestrādā.

Dana: Tas nav izdarāms...

Raimonds: Ir jāizguļas, jābūt pie veselības... Kā kādreiz stāstīja kāds izcils operas solists: ja man jādodas uz izrādi, bet ārā līst, – es uzvelku labas ādas kurpes un saucu taksi. Un ne tāpēc, ka smalki, bet tāpēc, lai justos komfortā, lai nesaaukstētos un labi nodziedātu.

Jā, tas ir saprotams...

Raimonds: Jā, tieši tik vienkārši. Profesija prasa fokusēties, jo ķermenis ir instruments.

Raimonds Bramanis
Raimonds Bramanis

Nu, jā, svarīgi saprast arī, ka darbs jau nesākas stundu pirms izrādes. Bet jūsu stāstītais man atsauc atmiņā Raimonda teikto par savu dzīves moto: "Bez cīņas nav uzvaras!" Tas laikam no Raiņa "Spēlēju, dancoju", no Imanta Kalniņa operas, vai ne?

Raimonds: Jā, Tota moto: "Bez cīņas nav uzvaras!" Kostīmu māksliniece Katrīna Pasternaka to ir pat uzlikusi uz kostīma šajā izrādē Totam, un es domāju: precīzāk šim laikam vairs nevar! Gan man, kļūstot par tenoru, gan arī ikvienam cilvēkam. Jo mani jau neviens nespieda, es pats parakstījos uz šo izaicinājumu, un kolēģi zina: kādu lielu laika posmu nācu uz darbu pirmais un pēdējais gāju, bet katrā ziņā es pats par to maksāju. Un Dana maksāja, kā mana sieva.

Bet kas attiecas uz moto: "Bez cīņas nav uzvaras!" – šī pārliecība manī joprojām ir, vēl jo vairāk kara situācijā. Arī pavisam nesen man bija jāizcīna cīņa, jo pēc kovida izslimošanas man bija lielas problēmas ar balsi: vesela nošu mape bija pilna ar ārstu izmeklējumiem, un neviens nespēja palīdzēt. Visi kā viens tikai saka: "Tā ir pēckovida situācija, jums vajadzīgs laiks!" Cik ilgi? Neviens nevar pateikt.

Bērni aug, rēķini nāk, lomas ir ļoti izaicinošas, bet nu – turpinām cīnīties. Padoties var jebkurā brīdī.

Pie katra tevis teiktā vārda, Raimond, Dana piekrītoši māj ar galvu. Ko tas tev, Dana, nozīmēja? Šāda krīze, kad Raimonds pēc slimības zaudēja balsi, kad divi puikas mājās un pašai lielas, izaicinošas lomas?

Dana: Tas patiešām nebija viegli, bet mēs izturējām un mēs turpinām, un mēs noturēsimies. Mīlestība starp mums ir ļoti liela, mēs arī cienām viens otru kā personību un kā mākslinieku. Mēs esam vienā vidē, zinām plusus un mīnusus un to, kurā brīdī vajag atbalstu. Es zinu, kurā brīdī man vajag viņam ļaut, lai viņš atpūšas un ir istabā, un es visu pa to laiku izdaru, un ir arī otrādi. Labi pazīstam viens otru, jau esam laulībā 17 gadu, vēl pirms tam – divi gadi draudzībā. Ir bijuši arī lūzuma posmi mums, kad nav gājis viegli, bijis arī jāpakašķējas. Vairāk gan darba dēļ. Jācer, ka smagie posmi vairs nebūs dzīvē, jo zaudēt visu, uz ko tu esi visu mūžu mērķtiecīgi no agras jaunības gājis, nu tas ir ...

Raimonds: Jā, mēs esam operas cilvēki pilnā mērā. Tā nav vieta, kur atnākt, nodziedāt izrādi un tad darīt kaut ko citu. Nē, opera ir mūsu aizrautība. Arī brīvajos brīžos bieži klausāmies mūziku. Mūsu itāļu skolotājs mēdz atsūtīt kādu ierakstu, un mēs kā rēbusā skatāmies un domājam: kāpēc viņš šo 1915. gada ierakstu ir atsūtījis? Tad mēs dalāmies viedokļos savā starpā, tā mēs viens otru papildinām. Arī, piemēram, kad mums teātrī bija Pučīni "Madama Butterfly" iestudējums, – Dana bija Čočo-sana, es biju Pinkertons – abas galvenās lomas, – mēs veselu vasaru veltījām, katru brīvo brīdi, kopā ar koncertmeistari, lai iestudētu lomas.

Dana Bramane
Dana Bramane

Dana: Jā, tā ir mūsu dzīve.

Raimonds: Jā, kas ir tajā skaists? Mums nav jādomā, ko brīvā laikā darīt, mēs esam no viena māla lipināti. Mums gan arī muzikālās gaumes mazliet atšķiras, kas ir brīnišķīgi, jo citādi tas vispār būtu vājprāts (smejas).

Dana: Citi varbūt tik ļoti nekoncentrējas uz darbu...

Raimonds: Arī tā var. Tad varbūt ir vieglāk visu tā neņemt pie sirds. Bet man jau no 15 gadiem, kad es sāku tā mazliet jau padziedāt pie savas brīnišķīgās skolotājas Laumas Ābeles, šī operas vide bija kā sapnis. Lauma Ābele, bijusī operas soliste, man stāstīja, kā ar Zāberu valsi dejojusi, kā ar Grāveli... Tik kinematogrāfiskās bildēs tas manā fantāzijā zīmējās, ka es skaidri zināju: es arī to visu gribu, to visu labo un skaisto, to visu tā laika bohēmu, operas dzīvi, kādas šodien vairs, protams, nav. Arī Danai šis stāsts bija ļoti līdzīgs.

Dana: Jā, mana pedagoģe Margarita Gruzdeva man uzbūra skaistas fantāzijas ar savu balsi, ieintriģēja, jā. Un es iestājos 15 gados Mediņos – tas bija tāds izmēģinājuma gads, kad uzņēma nevis 18, bet 15 gados. Pavisam nejauši trāpījos uz noklausīšanos, un Margarita teica: ir jāstājas.

Raimonds: Šodien operā tāpat kā visur ir ienācis kapitālisms: steiga bieži skrien pāri saturam. Mēs esam tie vecie mamuti, kas cīnās par dziļumu. Mums Latvijā ir tikai viena Nacionālā opera, lietuviešiem un igauņiem ir pa trīs opernamiem, tāpēc svarīgi izcīnīto kvalitāti noturēt. Valstij operu nevajag lutināt, bet mīlēt gan. Saprast, ko tas nozīmē, lai mēs varētu operā kvalitāti un saturu noturēt. Un tas Tota moto: "Bez cīņas nav uzvaras!" attiecas uz katru, jebkurā profesijā, tai skaitā arī politiķi, kurš paziņo: "Mēs nevaram!"  Jo aiz katra "nevaram" ir konkrēta cilvēka paraksts!

Leldes līgavainis Zemgus arī teica: mēs nevaram Leldei vairs palīdzēt! Neko tur nevar darīt. Un tad Tots gāja un darīja. Kad vajadzēja tās trīs asins piles, ne Zemgus, bet Tots deva. Tāpēc mums šodien ir Latvija, ka bija cilvēki, kas deva. Un es to uztveru ļoti personiski.

Par jūsu bērniem, jūsu zēniem. Vai viņi ir uzauguši operā? Ņemot vērā, ka jums ir bijis daudz lielo lomu, kas prasa daudz laika pavadīt darbā.

Dana: Nē, mēs esam pratuši tā izkārtot, ka viņi ir maz bijuši operā. Strādājot pie lielās lomas, nav iespējams vēl bērnu paņemt līdzi. Arī attāluma dēļ sarežģīti, jo mēs dzīvojam ārpus Rīgas, Carnikavā.

Ā? Jūs Carnikavā dzīvojat?

Dana: Jā. Lai gan braukāšana nav viegla, mežs, klusums, jūra, upe – tas ļoti palīdz uzlādēties.

Vimbu cope Gaujas upē Carnikavā
Vimbu cope Gaujas upē Carnikavā

Raimonds: Sākumā mēs īrējām dzīvokli Rīgā, ērti jau, protams, ir – tik tuvu darbam. Bet Carnikava ir tāda miera osta...

Tur bija tā skaistā koka baznīca, kas nodega...

Raimonds: Jā, tā bija Baltijā senākā koka baznīca...

Daina: Bet mūsu bērni nav bijuši vieni, mēs daudz laika esam pavadījuši ar viņiem, kaut kā esam mainījušies. Tagad lielais puika daudz palīdz, viņš paliek ar jaunāko.

Vai tu, Dana, esi no Carnikavas arī pati?

Dana: Nē, nē, es esmu no Talsiem!

Raimonds: Es esmu rīdzinieks. Imanta 5, Imanta 4... (smejas)

Nu tur diezgan zaļš, ziniet (smejas)

Raimonds: Zaļš, zaļš. (smejas)

Un jūs satikāties?

Dana: ...akadēmijā, pirmā kursā!

Raimonds: Ļoti banāli, jā!

Un viss uzreiz arī sākās?

Dana: Nu gandrīz uzreiz, pēc diviem mēnešiem!

Pastāstiet, kā bija?

Raimonds: Studentu klubā bija ballīte, tēmā: astoņdesmitie. Attiecīgi skanēja Raimonds Pauls, un visi ģērbās astoņdesmito stilā. Tas bija laikam oktobris, mums bija tāds mazs vokālās nodaļas kursiņš, un kaut kā mēs sadejojāmies. Rūmes nebija, galdiņi arī, bet kaut kā saspiedāmies. Un tad viena deja, otra, un tā līdz rīta gaismai. Es pavadīju Danu līdz autobusam, viņa tolaik Kadagā dzīvoja. Tad nākamajā dienā atkal randiņš, tad vēl un vēl... Viss kaut kā ļoti ātri notika.

Dana: Jā, ļoti. Bet nu mums abiem bija bijusi tā sajūta, ka beidzot ir!

Bet jums tikai kādi 20 gadi bija, vai ne?

Dana: Jā, jā. Viņš ir vienu gadu vecāks!

Raimonds: Nu, jā, pēc divu gadu kopdzīves apprecējāmies. Un tad Dana gadu bija dekrētā... Bet operā, starp citu, Žagars pirmo paņēma Danu. Uz Mikaēlas lomu "Karmenā". Viņam simpatizēja, kā Dana dzied. Pirms tam Žagars mums diplomdarba izrādē kaut ko bija režisējis mazliet. Lūk. Un tā paša gada beigās, uz "Burvju flautas" atjaunojumu, arī man zvanīja no operas. Un tā mēs ar Danu teju vienlaicīgi kļuvām par operas solistiem.

Toreiz Žagars meklēja jaunos talantus regulāri, vienmēr skatījās uz priekšu. Nācijai tas ir ļoti labi. Un arī mums – tas pavēra iespēju ceļu mākslā iet ļoti blakus.

Bet tas ir tāds diezgan rets gadījums mākslā, ka abi, gan vīrs, gan sieva, ir vadošie mākslinieki, vai ne?

Raimonds: Tā ir, jā. Bet tas, kas man ir svarīgi un kas padara mūsu attiecības tādas, kādas tās ir –, ka mēs katrs arī protam suverēni pastāvēt, jo mēs neesam dvīņu brāļi, kas visu laiku ir kopā. Manuprāt, mēs labi mākam salīdzsvarot prioritātes un saprast, kurā brīdī otram ir jānoliek savas ambīcijas malā. Jo es zinu arī daudzus pārus, kas šos izaicinājumus neiztur. Piemēram, vienam ir grūta loma un otram ir, bet bērns naktī raud. Vienam ir jāpabaro. Kurš celsies? Tas nav tā, ka 100% viņa vai 100% es.

Dana: (smejas)

Raimonds: Ko tu smejies? (smejas) Vai nav tā? Vai es kaut ko nepareizi stāstu?

Dana: (smejas) Nē, nē, viss kārtībā!

Raimonds: Pag, tas tad laikam ir tikai mans redzējums! Tagad būs Danas skatījums.

Dana: Viss ir pareizi. Mēs esam pēc horoskopa abi auni. Tā kā mums jārēķinās ar otru. (smaida)

Raimonds: Nu, un arī uz skatuves. "Madama Buterfly" – Pinkertons arī ir liela loma, bet nu tomēr ir mazāk nekā Čočo-sana, – un tad es stāvu ar to ūdens glāzi aizkulisēs, kaut arī man pašam būs jāiet uz skatuves tūlīt.

Dana M-dm Butterfly un es Pinkertons Pučini operā "M-dm Butterfly"
Dana M-dm Butterfly un es Pinkertons Pučini operā "M-dm Butterfly"

Joprojām stāvi? Kaut arī laulībā ir 17 gadi, ja?

Raimonds: Joprojām. Jo, – ja vajag. Un otrādi – ja man ir svarīga loma, Dana skries pakaļ visam, kas vajadzīgs, un nebūs tā, ka lielā māksliniece būs nogurusi un nedarīs.

Dana: Ir arī brīži, īpaši, kad mēs strādājam pie jauna iestudējuma (kā tas bija tikko "Jenufā", kad mēs dzīvojām operā no rīta līdz vakaram), tad vajag arī atpūsties vienam no otra. Jo visu laiku mēs runājam tikai par darbu: "Tur tu varētu vēl tā labāk darīt vai tā." Tad ir jāpabūt arī vienam. Es jau jūtu pēc Raimonda runasveida un saprotu, ka vajag distanci: "Labi, atpūties, viss, miers."

Ja es pareizi atceros no mūsu pirmās tikšanās, Dana, tev bija ļoti stipra ģimene, un tev, Raimond, laikam nebija tā...

Raimonds: Precīzi, jā.

Un arī uzvārds nāk no Danas puses, vai ne?

Dana: Nu, labi arī izklausās: Raimonds Bramanis! (smejas) Nu, nē, nē, tā ir tikai Raimonda izvēle.

Raimonds: Man vienkārši bija grūta, smaga bērnība, ko es negribu ne atcerēties, ne domāt. Bet Danas ģimene kopā ar mammu, tēti un brāli bija ļoti, ļoti pretimnākoši. Viņi parādīja man, ka var arī savādāk, ka var arī normāli dzīvot. Es esmu viņiem ļoti pateicīgs, ka viņi mani uzņēma savā ģimenē un man sākās jauna dzīve. Citam cilvēkam varbūt tā būtu normāla, bet man tā bija kosmiski laba dzīve. Un tad, kad bija jāprecas, tad pat runas nebija: būšu Bramanis! Es gan sākumā nezināju, ka var ņemt arī sievas uzvārdu, bet, kad es to uzzināju, man ne mazāko šaubu nebija. Ne jau tāpēc, ka labi skan vai ko. Tā manas ģimenes vēsture ir tik briesmīga, ko esmu izdzīvojis, – paldies par rūgto pieredzi, bet ar to es esmu to arī noslēdzis. Un es gribu, lai mani puikas arī ir tādi Bramaņu puikas kārtīgi.

Vai Bramaņi ir cēlušies no Brahmaņiem, kas saistās ar garīgo augstmaņu kārtu, priesteriem, zinātniekiem?

Dana: Jā, Indijā bija tie brahmaņi. Bet mēs neesam vairāk pētījuši.

Raimond, bet es vienu nespēju saprast? Kā tu bez tādas normālas ģimenes pieredzes varēji kļūt uzreiz tik labs vīrs un tēvs?

Raimonds: Nu, man tā pieredze bija tik briesmīga, ka es domāju, ka es vispār noiešu kaut kur pavisam... Mūzika bija vienīgais saules stars manai dvēselei. Es mācījos parastā skolā, gribēju kļūt par inženieri, bet Tehniskajā universitātē bija lielas naudas jāmaksā, kādas, protams, man nebija. Skolā es dziedāju korī "Auseklītis", tad paaugoties vīru korī "Auseklis". Abu koru diriģents, starp citu, bija lieliskais Eduards Grāvītis,  un tas dvēseli piesēja. Tas bija tā ļoti nemateriāli, bet tas glāba smagos brīžos – gan fiziski, gan emocionāli. Un korim vokālā pedagoģe bija Lauma Ābele. Viņas atmiņu stāsti par operu bija man kā veldzējums. Opera man kļuva kā iemiesojums pasaulei, kas var būt arī gaiša un skaista, ne tikai elle. Tāpēc opera man nozīmē daudz vairāk nekā tikai profesija.

Un tā ir joprojām: kad tu esi uz skatuves, nav svarīgi, cik dārga tev mašīna, kādā mājā vai dzīvoklī tu dzīvo. Tad tu esi tikai ar savu balsi, savu dvēseli, un skatītājs grib saņemt tieši to. Šis žanrs ir tieši par to.

Tāpēc tu tik labi saproti Raiņa Totu?

Raimonds: Varbūt. Arī viņš ellei izgāja cauri. Totā ir kaut kas ļoti latvisks, mūsos visos ir viņa potenciāls. Viņš nenobijās būt pats.

Un, re, kur Vorens Moks [ķīniešu tenors, kas redzams liela izmēra plakātā pie operas konferenču zāles sienas – red.], viņš ir mākslinieks, kas visu pasauli apbraukājis, tagad Honkongā viņam ir savs festivāls, ko viņš taisa. Lūk, viņš bija atbraucis uz mūsu operu dziedāt "Turandotu". Viņš dzirdēja, kā es klasē iedziedos, un uzaicināja mani uz Honkongu, kur es nodziedāju Hercoga lomu divās "Rigoletto" izrādēs. Bet nevis tāpēc, ka man ir dārga mašīna vai ka es viņam pretī varu kaut ko dot. Nu neko! Bet viņš man teica: "Man ļoti patika, kā tu dziedi."

Tāpēc es ticu, ka ir vēl šodien cilvēki, kas skatās pēc būtības, pēc satura. Šajā sakarā es arī par Raiņa Totu runāju. Un es joprojām esmu lepns par to, ka esmu Bramanis (smaida).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti