1:1

(Zīmju valodā). 1:1. Gundars Rēders: Linda Reicle

1:1

(Zīmju valodā). 1:1. Gundars Rēders: Niks Vujačičs

1:1. Gundars Rēders: Niks Vujačičs (arī oriģinālvalodā)

Evaņģēlists Niks Vujačičs: Vienmēr ir iespējams būt pateicīgam par to, kas tev ir

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Es gribu, lai cilvēki zina manu stāstu nevis tāpēc, ka esmu iedvesma, bet tāpēc, ka mēs visi ejam cauri kāpumiem un kritumiem," tā intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Viens pret vienu" atgādināja Niks Vujačičs – cilvēks, kurš piedzimis bez rokām un kājām, taču ar savu pieredzi spējis iedvesmot daudzus.

Vujačičs ar dažādām lekcijām nu viesojies jau 78 pasaules valstīs, un rudenī viņš plāno ierasties arī Latvijā, lai drīz pēc tam savu aktīvo pasaules apbraukāšanas turneju beigtu.

"Es vēlos būt mājās. Un Latvija ir viena no pēdējām valstīm, uz kurām došos," viņš sacīja.

Vujačičs piedzima Austrālijā, un sākotnēji nekas neesot liecinājis, ka viņa vecāki sagaidīs būtiski citādāku mazuli. Māte strādājusi par medmāsu, tāpēc bijusi gana informēta par grūtniecības norisi un dzemdībām. "Viņa tik ļoti mani gaidīja, ka viņa pat nepārbaudīja, vai man ir rokas un kājas. Tādēļ, kad es piedzimu, tas bija tik liels šoks manai mammai un tētim. Viņi raudāja, viņi sēroja, viņi sēroja par dēlu, kas viņiem nekad nebūs," viņš tagad saka. "Būt bez kājām un rokām, protams, bija izaicinājums, izaicinājums viņiem, domājot par nākotni un prasot, vai viņš jelkad būs patstāvīgs."

Tolaik Austrālijā likums neļāva bērniem ar šādu invalidāti apmeklēt skolu, bet Vujačiča vecāki panākuši, ka likums tiek mainīts un dēls var apmeklēt izglītības iestādi.

"Viņi vienmēr man teica – tev nav ne roku, ne kāju, bet tev tika dotas smadzenes,"

intervijā stāsta Vujačičs. Šobrīd viņš ir pasaulē pazīstams grāmatu autors, lekciju autors un sludinātājs. Viņa ģimenē aug četri bērni.

Vujačičs vairākkārt piedzīvojis smagu depresiju, mēģinājis izdarīt pašnāvību. Komentējot to, kas tad bijis pagrieziena punkts, kas devis cerību, ka dzīvi var mīlēt, viņš atceras kādu gadījumu no bērnības: "Es mīlu futbolu, es spēlēju futbolu, un 13 gadu vecumā es savainoju savu mazo pēdu un kādas trīs nedēļas nevarēju staigāt. Gulēju gultā, skatījos griestos un sapratu, ka man ir izvēle – vai nu dusmoties par to, kā man nav, vai arī būt pateicīgam par to, kas man ir. Un es sapratu, ka man jābūt pateicīgam par savu mazo pēdu, pateicīgām par savu ģimeni, par faktu, ka man ir mājas."

Tāpat viņš arī norāda, ka ticība Dievam mainījusi viņa dzīvi un attieksmi pret to. "Es vēlos, lai cilvēki zina, ka mana cerības, mans mērķis, mans spēks, mana izturība pastāv tādēļ, ka es zinu, ka ir dzīve pēc nāves," sacīja Vujačičs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti