Juris Lasinskis: Latvijas Televīzijā strādāju kopš 2007. gada, kaut daudziem šķiet, ka kā veca mēbele esmu te daudz senāk. Pieredzējušie šoferi kādās sarunās reizēm retoriski pavaicā: "Vai atceries, kā bija Āģenē?" (līdz 1987. gadam Latvijas Televīzijas telpas atradās Āgenskalnā – red.), uz ko es atbildu: "Jā, jā!". Kaut stāstus par televīzijas Pārdaugavas laiku esmu dzirdējis tikai no vecāko kolēģu stāstiem, pats vēl toreiz televīzijā nestrādāju.
Dace Leimane: Vai šī sajūta, ka esi te jau sen, televīzijas kolēģiem nerodas tāpēc, ka bijāt tikušies un runājuši, kad tu piedalījies kādos televīzijas projektos, bet tolaik biji kameras otrā pusē – uz skatuves?
Iespējams. Mana lielā aizraušanās un pamata nodarbošanās ir mūzika, un, pirms kļuvu par Latvijas Televīzijas gaismotāju, jau daudzkārt biju te viesojies, piedalījies filmēšanās un saticis daudzus no tagadējiem kolēģiem.
Pirms turpinām par televīziju, vai vari mazliet iezīmēt savus mūzikas projektus?
Sākums – 80 gados kopā ar Gvido Lingu grupā "Ārprāc". Tad es aizgāju armijā un, kad 1989. gadā atgriezos, "Ārprāc" bija pārdēvēts par "Zig zag", Gvido jau bija nodibinājis pats savu grupu "Linga", bet es iekļāvos "Zig zag". Īsi pēc atgriešanās no armijas festivālā "Bildes" bija arī mans pirmais lielais koncerts ar "Zig zag". Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskā universitāte – red.) Studentu klubā pie Tijas Auziņas.
"Bildes" šoruden ar daudziem koncertiem svin 35. Festivāla mamma Tija Auziņa tikko viesojās arī raidījumā "Daudz laimes, jubilār!".
Jā, jā, es arī strādāju šajā filmēšanā. Savulaik kā mūziķis piedalījos arī festivāla plenēros un bilžu mālēšanā – kad saņēmos, kaut ko uztaisīju arī šajā jomā, kaut atzīstu, ka citiem sanāca labāk. Festivāla "Bildes" laikā mums radās vēl viena grupa – "Rīgas Viļņi". Ar mākslinieku Jurģi Krāsonu bijām solisti, grupā muzicēja arī Juris Riekstiņš, Juris Vītiņš un Uldis Timoško. Meitenes no Mākslas akadēmijas – trio ar nosaukumu "Jūras vārti" – bija mūsu bekvokālistes jeb fona dziedātājas. Tas tā labi saskanēja – "Rīgas Viļņi" un "Jūras vārti". Viena no trio meitenēm tagad ir labi pazīstama filmu māksliniece Ieva Jurjāne, kura bieži strādā kopā ar savu vīru, režisoru Viesturu Kairišu. Man ir bilde, kur viņa mani ir uzzīmējusi tādās rūtainās biksēs – es, vēl tāds šmaugs un tievs, biju aizņēmies uz "Bilžu" koncertiem aktiera Rūdolfa Plēpja bikses. Otra bekvokāliste bija šarmantā Linda Lūse, mākslas galerijas "Istaba" īpašniece. Meitenes toreiz teica, ka ir liels prieks, ja cilvēkiem patīk tavs mākslas darbs, glezna, bet sajūta uz skatuves, kad "publika sajūsmā spiedz un grābstās gar kājām", esot kas īpašs, ne ar ko neaizvietojams.
Un kāda tad bija tava sajūta no skatuves gaismām aiziet aizkadrā?
Nebija jau tik traki, te atkal ir cits šarms. Turklāt es maz strādāju studijās, vairāk – izbraukuma filmēšanās, tādā veidā turpinot būt dažādu notikumu virpulī, kas ir ļoti interesanti. Tas ir viens no šī darba bonusiem.
Pastāsti, lūdzu, kā tieši tu nonāci televīzijā?
Kaut kādā ziņā nejauši. Pirms tam biju strādājis dažādus darbus – celtniecības materiālu veikalā, kādās tīrīšanas firmās, taču gribējās kaut ko pamainīt. Uzzinājis, ka Latvijas Televīzijā ir atbrīvojusies apgaismotāja vieta, atnācu aprunāties, smejoties – visu mūžu mani ir gaismojuši, tagad es varētu pamēģināt, kā tas ir – atrasties kadra otrā pusē. Sarunas laikā telpā nāca iekšā un gāja ārā operatori, kurus es jau pazinu: Armands Rudzītis, Ēriks Kraiņevs, Andris Sarma, Andris Priedītis. Mēs bijām tikušies filmu un arī "Bilžu" filmēšanās, tāpēc viņi mani sveicināja: "Sveiks, Juri, sveiks, sveiks!". Ienāk režisors Andris Brikmanis, arī pasveicina mani. Priekšnieks bija tīri izbrīnījies! Varbūt tas viņu arī pamudināja mani pieņemt darbā. Savā ziņā jau biju savējais.
Tu biji savējais, tomēr profesiju vajadzēja mācīties no paša sākuma, vai ne? Pastāsti, kā tas notika!
Jā, vajadzēja mācīties, kaut es nebiju vairs tik jauns – man jau bija 40. Pamata un tehniskajās lietās mani apmācīja kolēģi – citi gaismotāji –, savukārt mākslas lietas es ļoti daudz vēroju un mācījos no operatoriem.
Daudzi tavi kolēģi gaismotāji ir pārgājuši uz operatora profesiju, ko savā ziņā var saukt par izaugsmi. Vai Tev nav bijusi tāda vēlme?
Jā, daudzi, kas atnākuši pēc manis, ir kļuvuši par operatoriem, labiem sava darba profesionāļiem, taču es nejūtu sevī tādu aicinājumu. Jo es nodarbojos ar mūziku un mana sajūta ir tāda, ka labāk esmu savā tagadējā vietā, kurā jūtos labi un organiski, nekā esmu tāds nekāds operators, kas par savu lietu nedeg un strādā kādā tumšā studijas stūrī. Tā es nevēlos.
Daudziem operatoriem patīk strādāt kopā tieši ar tevi. Vai tev pašam ir atbilde, kāpēc?
Protams, patīkami, ja ar mani kādam ir patīkami strādāt. Varbūt skaidrojums ir izpratnē, ka operators un gaismotājs ir tandēms un es kā gaismotājs strādāju pietiekami ilgi, lai pazītu katra operatora darba stilu un spētu pielāgoties. Ikvienam labam operatoram ir savs rokraksts. Viņš ir tas, kas veido kadrējuma konceptu, un man nevienā brīdī nav nācis prātā atnākt uz filmēšanu, salikt gaismas pēc sava redzējuma – būs šādi! Nu, protams, nē, tā nenotiek! Turklāt režisors pirms filmēšanas visu izrunā ar operatoru un gaismotājs visas nianses bieži nemaz nepārzina. Cita lieta, ka darba procesā es piedāvāju savus risinājumus. Operators skatās caur kameras aci, un tad mēs vienojamies. Jo es ar savu aci jau neredzu, kā kadrs izskatās.
Tu teici ļoti interesantu lietu, ka piemērojies katra operatora stilam un ka šos atšķirīgos stilus arī labi pazīsti. Vai vari tos kaut kā raksturot? Kā tie atšķiras?
To ir gandrīz neiespējami noformulēt, jo, ja es tev pateikšu, ka viens operators parasti izvēlas gaismu no augšas, bet cits – no vēl kāda rakursa, tas nevienam neko neizteiks. Bet interesanti ir tas, ka paši operatori, skatoties raidījumus un nezinot, kurš no kolēģiem ir filmējis, pēc kadrējuma un gaismu izvietojuma spēj atpazīt– to ir taisījis Rudzītis, to – Vecvagars. Vai vēl kāds cits.
Bet arī gaismotāji ir dažādi, vai ne?
Jā, protams, arī gaismotāji ir dažādi. Mūsu nodaļā strādā ļoti daudz talantīgu un erudītu puišu. Tehnoloģijas katru dienu mainās, tagad televīzijas studijās gaismotāji strādā ne tikai filmēšanas laukumā, bet, sēžot pie modernām pultīm, vada visu gaismošanas procesu. Gaismotājs – tā ir ļoti nopietna profesija, kurā visu laiku ir jāmācās. Savukārt izbraukumos, kur es bieži strādāju, palīdzu operatoriem ne tikai kadra veidošanā, bet arī gluži cilvēcīgi sanest daudzās tehnikas vienības. Bieži vien filmēšanas vietas mēdz būt augstu, piemēram, piektajā stāvā, turklāt mājā bez lifta, bet mums ir daudz smagas tehnikas – gaismas, kameras, pagarinātāji u.c. – tas viss ir jāsastiepj augšā un pēc tam arī jānones lejā. Arī jociņi, sarunas, lai visus filmēšanas laukumā uzmundrinātu, – tās ir tādas smalkas lietas, ka ir jāsajūt. Nevis tikai: "Es atnācu ar savu lukturīti, uzliku, kur operators liek. Sveiki, uz redzēšanos!" un prom. Tad šeit nevar strādāt.
Īstajā atmosfērā jau arī viss dzimst. Arī es tev varu teikt paldies! Ne reizi vien filmēšanas laukumā tu man, redaktorei ar datoru klēpī, esi palīdzējis. Piemēram, kad mana datora lādētāja vads nestiepjas līdz elektrības rozetei, tu bez jautāšanas esi klāt un izlīdzi ar pagarinātāju, kas ir gaismotāju ekipējumā. Spēj pamanīt.
Tādas elementāras lietas. Nav vērts par to runāt.
Lai tā būtu. Klau, Juri, vai mēs varam lasītājiem izstāstīt, kas ir pamata tehnikas vienības, kas ir gaismotāja arsenālā?
Agrāk bija citādāk, jo tehnika bija daudz lielāka un smagāka. Vecie kolēģi ir stāstījuši arī visādus jokus. Piemēram, gaismu lukturi bija milzīgi, un tiem priekšā atradās lieli vāki. Tad nu vienreiz pēc filmēšanas fabrikā "Laima" dāsnie darbinieki bija pa kluso sadevuši gaismotājiem šokolādes konfektes, ko padomju laikā veikalos varēja nopirkt tikai ar lielu pazīšanos, bet no rūpnīcas iznest, protams, nedrīkstēja. Ko nu? Attapīgie gaismotāji atvēra luktura vāku un… Kur vēl labāka vieta konfekšu glabāšanai?
Un ja nu lukturus būtu jāieslēdz?
Tieši tā arī esot gadījies. Šķita, ka filmēšana jau cauri, bet tad tomēr kāda epizode bijusi jāpiefilmē papildus. Tīrās šausmas! Lukturi sasiluši un šokolāde sākusi kust.
Kolorīts stāsts!
Jā, tādu stāstu vecajiem kolēģiem ir daudz. Tagad viss ir mainījies, kļuvis daudz modernāks – pāriet uz LED gaismām, strādā ar akumulatoriem, līdz ar to vairs nav obligāti vajadzīgas elektrības rozetes. Agrāk gaismotājs, ierodoties filmēšanas vietā, nevis plānoja, kur novietot lukturi, bet vispirms skatījās, kur ir elektrības kontakts. Padomju laikā būvētajās telpās kontakti bija daudz mazāk, līdz ar to, ja telpā pārvietojās daudz cilvēku, izaicinājums bija visu sagatavot tā, lai kāds neaizķeras, nepaklūp un krītot nenogāž gaismu. Tagad gaismās ir iemontēti dažādi efekti, savukārt agrāk uz gaismas luktura stiprināja dažādus filtrus.
Kāpēc filtri vajadzīgi?
Iekštelpās ir dzeltenāka gaisma, savukārt āra gaisma ir zilāka, aukstāka pēc toņa. Gaismu temperatūru mēra kelvinos, bet nesarežģīsim visu ar tehniskām niansēm. Ja, piemēram, filmē pie loga, tad siltās gaismas lukturim liek aukstās gaismas filtru. Jo pie loga ir zilāka gaisma. Savukārt, ja filmē istabas vidū, tur būs siltāka gaisma, tad zilo filtru, iespējams, nevajadzēs. Dzīvē jau vienmēr ir nianses, bet galvenais, ka agrāk gaismu temperatūras maiņu panāca tikai ar filtru palīdzību, savukārt tagad jaunajās gaismās ir poga, ar kuras palīdzību var uzgriezt gan silto, gan auksto gaismu.
Vai tu vari, lūdzu, paskaidrot, kāpēc nepietiek ar istabā esošo apgaismojumu. Kāpēc jāliek papildu gaisma?
Apgaismojums telpās tradicionāli ir no augšas, tāpēc cilvēks izgaismojas slikti – neizceļas acis, turklāt bieži krīt nevajadzīgas ēnas, kas padziļina krunciņas. Bieži vien operators izvēlas lietot sānu gaismu, kas veido interesantāku rakursu vai kontra gaismu, kas izceļ siluetu. Papildus jāskatās arī, kāds ir fons, – varbūt nepieciešams fonā izgaismot kādu detaļu vai palaist gaismas starus. Lai nav tā, ka cilvēks sēž kā melnā caurumā. Daudz dažādu nianšu.
Un to visu kopā sauc par gaismas režiju, ja?
Tieši tā.
Bieži aktrises uztraucas, vai viņas būs labi izgaismotas. Šķiet, katram operatoram ir stāsti par to. Pastāsti, lūdzu, kā ir jāliek gaisma uz sievieti, lai viņa, arī būdama cienījamos gados, izskatītos skaista un starojoša? Vai ir kādi ieteikumi?
Tomēr ir jāskatās katra seja atsevišķi. Palīdz gaisma no apakšas, bet jāņem vērā, kāds grims ir dāmai. Arī apģērbs ir būtisks – balta kleita ļoti atstaro gaismu, tāpēc seju ir grūtāk izgaismot. Ja sievietei ir melni mati un viņa saģērbusies melnā, turklāt vēl arī grims ir ļoti spēcīgs, tad gaismotājam un operatoram ir nopietns uzdevums, kur vajag piestrādāt ilgāk.
Vai tavā pieredzē ir kāds īpaši grūts stāsts?
Atceros, reiz filmējām Lilitu Ozoliņu viņas grimētavā Dailes teātrī, kas bija pavisam maza un šaura, turklāt viena siena spoguļos. Uzreiz bija skaidra problēma – kā lai noslēpj lukturus, lai tos neredz spoguļu atspīdumos? Un vispār tiem nebija vietas, gandrīz nekam nebija vietas.
Kas bija operators?
Edgars Bite, ar kuru kopā bieži dažādos kultūras projektos esam strādājuši. Viņš arī ir viens no vadošajiem operatoriem, kura rokrakstu uzreiz var atpazīt. Toreiz Edgars, mazajā grimētavā uz ceļiem nometies un deviņos līkumos saliecies, Ozoliņas interviju nofilmēja labi. Bet, jā, ar māksliniekiem, citkārt aktrisēm, reizēm ir izaicinoši, jo viņas skaidri zina, kurš profils ir smukāks, no kuras puses var filmēt. Tomēr reizēm viņu prasības nav iespējams realizēt.
Un tad filmēšana ievelkas, vai ne?
Jā, visādi gadās. Savukārt cilvēki, kas nav pieraduši pie filmēšanas, bieži sūdzas, ka lukturi bliež acīs un ka gaismas traucē skatīties kameras virzienā. Profesionāļiem savukārt tādu problēmu nav – viņi zina, ka nevajag lukturī skatīties. Un viss.
Vai tu vari pastāstīt, kuri ir tavi projekti? Tie, kuros strādā visbiežāk?
Ilgstoši esmu strādājis bērnu raidījumā "Kas te? Es te!", kas tagad ir beidzies. Patīk "Daudz laimes, jubilār!" strādāt, kā arī "Kultūrdevas" sižetu ierakstos. Gandrīz katru svētdienu esmu baznīcā – dievkalpojumu tiešraidēs. Starp citu, tagad mēs ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā filmējam – ļoti daudz skaistu sakrālu celtņu esmu redzējis. Tās ir izcili skaistas. Bet no visiem raidījumiem sirdij vistuvākais un arī visilgstošākais projekts ir "Province".
Kāpēc tieši "Province"?
Kaut kā mums ir saslēdzies. Atslēga ir radošā komanda. Tu jau zini, ka sinerģija mūsu darbā ļoti svarīga. Gadiem cauri "Provinces" komandā esam tā sastrādājušies, ka saprotamies bez vārdiem. Katrs zina, kas jādara. Es pazīstu režisores Daces Kokles, kā arī operatora Armanda Rudzīša darba stilu. Zinu, kā Harijs Beķeris intervēs. Un ne tikai profesionāli. Mums ir arī savs attiecību, pat runas stils izveidojies. Bieži sanāk braukt komandējumos uz vairākām dienām, un tā apcelšanās reizēm ir diezgan skarba. Ja mūsu busiņā iekāptu kāds cilvēks no malas, viņš, iespējams, justos nekomfortabli – cits citu apbižo, kašķējas savā starpā, bet nē, tas ir veids, kā mēs paķeram uz zoba, tādi ir mūsu iekšējie jociņi.
Lasi un skaties raidījuma "Province" stāstus:
Jūs arī ārpus darba atpūšaties kopā?
Jā, reizēm.
Tas varbūt ir arī Daces nopelns? Ka viņa satur cilvēkus kopā?
Jā, noteikti. Mums pat savas tradīcijas ir izveidojušās. Piemēram, bieži komandējumi iekrīt pirmdienās. Tad vakarā mēs visi sapulcējamies manā viesnīcas numuriņā un skatāmies erudīcijas spēli "Veiksme. Intuīcija. Prāts".
Cik godīgi! Nekādas bohēmas? Tie laiki laikam ir pagājuši. Tā vietā minat jautājumus?
Jā, minam jautājumus un noskaidrojam, kurš gudrāks. Un, ja nevaram uzminēt, smejoties atrunājamies: "Kas par jautājumu? Kāpēc mums tas vispār jāzina?". Bet bohēmu es piedzīvoju laikā, kad vēl nebiju gaismotājs, bet kā viesis nācu uz televīzijas kafejnīcu un piedalījos raidījumos. Toreiz aiz letes strādāja atraktīva dāma Džūlija, ko visi par Džūli sauca. Tad gan lustīgi gāja! Bija kādreiz arī tāds laiks.
Bet, ja mēs atgriežamies pie "Provinces" – gan jau strādā ne tikai komandas, bet arī raidījuma satura dēļ?
Jā, jā, tur nav slavenības, bet gan vienkāršie cilvēki, kas bieži ir interesantāki par slavenībām.
Vai ir kāds, ko atceries īpaši?
Vai… Grūts jautājums, jo tādu ir tik daudz! Uzreiz varu pateikt, ka cilvēki Latgalē ļoti atšķiras no kurzemniekiem, kas ārēji ir daudz atturīgāki un vēsāki. Viņu draudzība ir jāiekaro, tad viņi atvērsies. Savukārt latgalieši atvērsies uzreiz, un tad varbūt kādreiz jūs kļūsiet arī draugi. Bet prieks, ka cilvēki "Provinci" skatās.
Ja neatceries pašu spilgtāko stāstu, pastāsti kādu no pēdējiem!
Piemēram, Meņģelē bijām, rudenī tur ir Ražas svētki – vietējie zemnieki sabrauc kultūras namā uz grupas "Galaktika" koncertu, vakarā ir danči, bet pa vidu – loterija. Dalības maksa ir 7 eiro, katrs atved kaut ko un tad lozē. Galvenā balva – liela mēslu krava vai, kā latvieši saka, sūdu čupa. Tā ir vērtība, tas ir zelts! To gan, protams, nepieved klāt, tai laimīgais uzvarētājs pēc tam pats brauc pakaļ. Bet es vinnēju gaili.
Oho! Jūs arī piedalījāties?
Nu, jā, mēs filmējām, bet arī piedalījāmies. Kā visi. Mēs gan nekādu priekšmetu loterijai neiedevām, bet es balvā visiem nodziedāju dziesmu! Un gaili arī samainīju pret aveņu vīnu un sulu.
Gailis negribēja uz Rīgu braukt?
Negribēja vis. Bet atdevu savu gaili tikai ar noteikumu, ka to neliks zupā. Kundze, kas gaili paņēma, solījās, ka nē, un apliecinājumam atsūtīja man video, kur viņš knābā graudus no rokas. Tā ka man ir pārliecība, ka mans gailis ir labā aprūpē. Kundze arī prasīja, kā tad lai saucot? Es atteicu, lai sauc par Frici!
Burvīgs stāsts!
Jā, jā, es tagad gaidu vēl bildes un video. Viena lieta mani gan darīja nemierīgu – viens gailis jau tur bija priekšā – brašāks un lielāks –, tāpēc vaicāju, vai tas nedara Fricim pāri? Bet viss esot labi un tieši otrādi – vecākais apmācot jaunāko kolēģi.
Tad tev Meņģelē tagad ir krustdēls?
Jā, jā, man ir krustdēls! Protams, laukos ir arī ļoti smagi stāsti. Tad šķiet – ko mēs te sūdzamies? Piemēram, satikām puisi, cepuri nost, džekam 16 gadi, beidzis 9. klasi, tagad kādā lauksaimniecības tehnikumā mācās un ļoti smagi strādā. Pats brauc ar traktoru, dara visus lauku darbus, viņam ir kazas un aitas. Runa viņam 16 gados ir kā pieaugušam vīram – valodā nekā pavirša, jo viss viņam ir izplānots, zina, ko darīs rīt, ko parīt. Ko darīs ziemā, kādi darbi būs pavasarī. Darbs ir ikdiena no bērnības, jo neviena cita nav, kas viņa vietā strādātu. Ražas svētku pasākumā ieradās stalts, uzvalkā, savu māsīcu izdancināja.
Tētis nav?
Es tik labi nezinu, jo, kad mēs visu sagatavojam, filmēšanas brīdī reizēm izeju ārā. Lai nebūtu pārāk daudz cilvēku, jo tas reizēm traucē. Noskatos vēlāk jau samontētu raidījumu.
Vienmēr skaties savus darbus?
Jā, jā. Ar Rudzi (operators Armands Rudzītis – red.) noskatāmies un parasti pēc tam sazvanāmies – kas bija labi, kas ne tik, ko vajag uzlabot? Lieta tāda, ka citi operatori jau arī skatās, izsaka vērtējumus. Un mēs tos respektējam. Ja ir kāds kritisks komentārs, pieņemam. Jā, jā, kvalitātes latiņa ir jātur.
