Valsts svētku nedēļā Damberga ir saņēmusi Veselības ministrijas Atzinības rakstu par ieguldījumu attīstības procesu veicināšanā un pilnveidē. Tiekamies pāris dienas pēc šīs notikuma. Virsmāsa sagaida nevis mediķa formā, bet lietišķā kostīmā. Uz rokas viņai ir viedpulkstenis, kas ik pa brīdim iemidžinās, vēstījot par saspringtu ikdienu.
Bez formas, bet ne mazāk saspringti
"Nodaļā pie pacientiem vairs neesmu," viņa paskaidro. Virsmāsas ikdiena bieži vien paiet pie datora un pētot dokumentu kalnus, taču darba rezultāts ir visai taustāms. Viņa, piemēram, ievieš jaunas aprūpes metodes, balstoties uz pētījumiem pasaulē, vai analizē, cik daudz māsu nepieciešams noteiktā nodaļā un dienā, lai varētu nodrošināt optimālu pacientu aprūpi. Vidēji vienai māsai BKUS jāaprūpē pieci seši pacienti maiņā, taču skaits var mainīties. "Reizēm process var iegriezties tā, ka viss plāns ir jāpamaina un jādarbojas pēc prioritātēm. Tas ir ļoti dinamisks process," skaidro virsmāsa.
Damberga uzsver, ka savu darbu viņa nevarētu paveikt bez māsām, kas ikdienā strādā nodaļā ar pacientiem: "Mēs varam balstīties literatūrā un visu plānot, bet bez māsām nekas nesanāks. Jaunas idejas top kopā ar izstrādātājiem, un tad dodam nodaļām tās notestēt, pēc atgriezeniskās saites saņemšanas pielāgojam visu vajadzībām."
Atbalstīt, nevis nobiedēt pirmajā dežūrā
Ikdiena ar pacientiem nav sveša arī Dambergai pašai, jo savu darbu BKUS viņa sāka kā māsa jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā 2007. gadā. Virsmāsa atzīst, ka kolēģes, kuras strādā nodaļā ar pacientiem šodien, viņai noteikti varētu daudz iemācīt, taču intensīvās terapijas nodaļā ikdiena bija gana spraiga un mainīga arī pirms 17 gadiem. Taču viena atšķirība noteikti bija – veids, kā jaunpienācējus ievadīja profesijā.
Savulaik jaunajiem darbiniekiem jau pirmajā dežūrā uzticēja savus pacientus un bija jāmēģina "izdzīvot".
Kolēģiem palīdzību iespēju robežās varēja vaicāt, bet nebija nozīmēts neviens konkrēts darbinieks, kura padoms ir pieejams visu laiku. "Kad sāku, viena kolēģe man teica: "Tas ir kā kaķēnam – ja izpeld, tad dzīvos." [Viss bija atkarīgs no tā,] kā paveicās ar kolēģiem. Man paveicās ļoti, jo mani atbalstīja un iesaistīja," atzīst Damberga. Savukārt tie, kuriem nepaveicās ar pieredzējuši kolēģu atbalstu, nereti mēdza pamest ne tikai konkrēto iestādi, bet arī nozari. "Tas ir viens no faktoriem, kas veicina jauno darbinieku aizplūšanu – atnācu un paskatījos, nē, šis stresa līmenis nav man," stāsta Damberga.
Lai to novērstu, BKUS tiks ieviests jauno māsu mentorings, kad jaunpienācējam ir apmēram trīs mēnešus ilgs integrācijas posms pieredzējuša kolēģa paspārnē: "Jaunais darbinieks strādā kopā ar pieredzējušo kolēģi. Pacientu skaits uz abiem ir tāds kā vienai māsai. Sākumā jaunais kolēģis vairāk vēro, bet trīs mēnešu laikā mainās svira, kad ar pacientiem vairāk strādā jaunais darbinieks, un mentors novēro. Protams, mentoriem ir izaicinājums neiesaistīties un varbūt neizdarīt ātrāk, nekā var jaunais."
Sākumā nācies pārliecināt daļu kolēģu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Daži uzskatījuši – visi taču tā sākām un esam izdzīvojuši.
"Kā tas tagad būs, ka viņš nestrādās savā postenī? Bija nodaļas, kur skatījās – ja esat divatā, tad vajag postenim lielāku pacientu skaitu. Pagāja ilgs laiks, kamēr ar nodaļām runājām un stāstījām. Domāju, ka tagad paši redz ieguvumu tam, ka jauno kolēģi iesaista pakāpeniski, nevis nobiedē pirmajā dežūrā. Mentors ne tika iesaista darbā, bet ir arī kā sargs vai aizbildnis," skaidro Damberga.
Mentoru, kurš uzņemas gādību par jauno kolēģi, finansiāli motivē. Daļa šo darbu veic ar misijas apziņu, bet ir arī māsas, kuras vairs nevēlas to uzņemties, jo daļa no jaunajiem kolēģiem, kuriem viņas veltījušas laiku un pūles, pēc dažiem gadiem no slimnīcas aiziet. Tas mazina motivāciju būt par mentoru: "Viņi ir jauno kolēģi ieintegrējuši, bet aprit daži gadi un viņš dodas strādāt ārpus Latvijas." Labākas peļņas meklējumos uz ārzemēm gadā dodas apmēram divas BKUS māsas, norāda Damberga.
Māsu pārstrādāšanās ietekmē pacientu aprūpi
"Māsām nav tik liela mainība kā māsu palīgiem, drīzāk [problēma] ir vairāku darbavietu savienošana – reizēm varētu izsaukt uz papildu dežūru, bet tas nav iespējams, jo ir maiņa kādā citā slimnīcā. Daudz māsu strādā vairākās darbavietās," atzīst Damberga, norādot, ka tas ir atalgojuma jautājums. Daļa no šīm māsām vairākās slimnīcās apvieno nepilnas slodzes, taču vairums mēnesī strādā vairāk nekā pilnu slodzi jeb 160 darba stundas.
"Jautājums, kāds ir atpūtas laiks, ja vēlamies māsu, kura ir smaidīga un komunicē.
Ja māsa strādā diennakts maiņas un apvieno vairākas darbavietas, tad es neteiktu, ka viņa ir atvērta komunikācijai.
Tas ir būtisks faktors, kas ietekmē aprūpes procesu," atzīst virsmāsa.
Vaicāta, cik aktuāla ir māsu izdegšana BKUS, Damberga norāda, ka to parasti veicina apstākļu kopums: "Ja māsa strādā dažādās darbavietās vairākas diennaktis un varbūt dzīvo ļoti tālu, tad apstākļu kopums veido izdegšanu. Ja strādā vienā darba vietā un pēc dežūras brauc mājās, tas ir atšķirīgi." BKUS šo situāciju cenšas risināt, veidojot maiņas tā, lai vienā sastāvā vismaz ceturtdaļa darbinieku nestrādātu diennakti.
"Ir struktūrvienības, kur diennakts maiņas ir pie 40 %, bet ir arī tādas, kur pie 80 %.
Mēs mēģinām to risināt, bet viena iestāde nevar ļoti strikti pateikt, ka nedrīkst strādāt diennaktis, bet blakus slimnīcā drīkst,"
norāda Damberga.
Kā aktuālu problēmu viņa uzsver arī to, ka Latvijā nav nodefinēts, cik pacientiem būtu jābūt uz vienu māsu. "Stāsts nav tikai par to, cik pelnām, bet arī – cik pacientu jāaprūpē. Var maksāt ļoti daudz, bet, ja jāaprūpē, es fantazēju, piemēram, 20 pacienti – cik tas ir droši un cik laika var veltīt vienam cilvēkam? Atalgojumam vajadzētu būt tādam, lai nav jāstrādā divās slimnīcās," uzsver virsmāsa.
Damberga pati aiziešanu no slimnīcas ir apsvērusi vienu reizi, kad piedāvāja darbu medicīnas preču firmā. Lai arī alga bijusi labāka, viņa tomēr nolēma palikt: "Bērnu slimnīcā es jūtos tiešām forši, te ir savējie."
Sporta zāle un atpūta dzimtajā Īlē
Lai ikdienā spētu domāt par māsu un pacientu labbūtību, Damberga par sevi cenšas parūpēties, pāris reizes nedēļā apmeklējot sporta zāli un brīvdienās izvēdinot galvu vecāku mājās – dzimtajā Īles pusē netālu no Pokaiņu meža: "Dažreiz piektdienas vakarā pa vārtiem iebraucu un svētdienā izbraucu. Tur var atpūsties, arī fiziski strādājot."
Dambergai ir divi vecāki brāļi, kas mēdz viņu aizvest makšķerēt. Vidējais brālis ir mednieks, kurš šim hobijam pievērsis arī māsu.
Pēdējā laikā medībās gan nav sanācis pabūt, jo brīvdienas ir tik īsas, bet pagūt gribas tik daudz – reizēm arī vienkārši pagulēt un skatīties griestos.
"Tā ir mūsu pašu atbildība saprast, ka esi noguris, un atrast laiku atpūsties – varbūt vajag sēdēt dīvānā un nedarīt neko vai laukos ierakties zemē. Neviens cits mums neteiks: "Tu esi ļoti noguris. Izskatās, drīz varētu būt izdegšana, padomā par sevi." Katram ir jāsajūt un jāsaprot, ko viņam vajag," pārliecināta ir virsmāsa.
