Kad dēls pieņēma lēmumu doties valsts aizsardzības dienestā?
Viņš brīvprātīgi pieteicās pēdējā vidusskolas gadā, pirms pabeidza 12. klasi. Skolā viņš jau bija apguvis valsts aizsardzības mācību, kas viņam ļoti patika. Jau tad jutu, ka, iespējams, viņš varētu iet militārajā virzienā. Dēlam vienmēr interesējušas vēstures lietas – varbūt ne gluži lai mācītos, studētu vēsturi, bet tieši šajā aizsardzības mācības kontekstā. Dienās, kad skolā bija bijusi valsts aizsardzības mācība, nāca mājās priecīgs.
Vai militārā joma bija viss, kas viņu interesēja?
Tas bija kļuvis intensīvi, bet paralēli viņš, protams, interesējas arī par citām lietām – datoriem, programmēšanu, piemēram. Pirms skolas beigšanas viņš nolēma, ka izies valsts aizsardzības dienestu. Vienubrīd jautāju, vai klasesbiedri arī plāno to darīt?
Viņš bija tāds bēdīgs, ka neviens īsti negrib [iet valsts aizsardzības dienestā], tomēr beigās pierunāja arī vienu draugu.
Iespējams, viņi cerēja, ka dienestā būs kopā, tomēr ir iedalīti dažādos bataljonos. Gustavs ar kolēģiem ir Sauszemes mehanizētajā kājnieku brigādē.
Kas bija lielākais izaicinājums – varbūt bailes pirms pieteikšanās?
Pirmais bija medicīniskā pārbaude. Šķiet, dēls bija satraucies par savām fiziskajām spējām. Zinot, ka viņš jau deviņus gadus pamatskolā bija trenējies basketbolā, sapratu, ka nevajadzētu būt šķēršļiem. Galu galā viss izdevās, viņš saņēma apstiprinājumu dienestam un bija ļoti priecīgs.
Un mammai? Vai nebija kādas šaubas?
Man par to bija jādomā diezgan daudz.
Reizēm kļūst tā ļoti neomulīgi, bet es tomēr ticu, ka labais uzvarēs. Kurš sargās valsti, ja ne paši? Spāņi, kanādieši…?
Un paši stāvēsim malā un neko nedarīsim? Par ko tad mūsu vectēvi cīnījās?
Vai bija pārdomas par to, ka neturpina mācības šobrīd?
Domāju, ka to paspēs. Puiši dienestu var iziet arī pēc studijām vai paralēli, jo nevienu ārā no studiju sola neņem, par ko ļoti daudzām mammām, vecākiem ir satraukums. Gustavs bija nolēmis iet šo ceļu uzreiz pēc vidusskolas, un tas viņam izdevās.
Man visvairāk bija bažas par to, ka mājās, protams, pierasts pie citas dzīves: var iet vakaros vēlu gulēt un darīt savas lietas, cik ilgi gribas. Skaidrs, ka dienestā ir sava kārtība, savs režīms, jāceļas ļoti agri. Sākuma likās, kā tas viss ies kopā? Bet nekādu problēmu nebija, jo Gustavs jau pirmajās pāris nedēļās pierada pie jaunā ritma.
Vēl, protams, izaicinājums bija telefons, jo jaunieši taču ir tik ļoti pieraduši pie saziņas, kad telefons ir blakus jebkurā brīdī. Dienestā tā nav – mēs kā vecāki to mazo komunikāciju saņēmām septiņos no rīta: "Labrīt!". Un vakaros pāris minūtes pirms gulēt iešanas saņēmu ziņu "Labvakar!". Jā, viņi ir tik aizņemti, ka nav laika lieki sazināties.
Ar ko viņi ir aizņemti?
Visu laiku ir mācības, dažādas praktiskās nodarbības. Viņi ir visu laiku aizņemti ar noderīgām lietām.
Cik bieži viņš šajā laikā bijis mājās? Vai vispār ir bijis?
Protams, ir bijis mājās. Sākumā bija ievads, lai pierastu pie militārās disciplīnas. Tikai tad sākās pamatapmācības 1. līmenis, kas ilga mēnesi, un tad 2. līmenis. Kad viņi deva zvērestu, tad brīvdienās varējām aizvest mājās. Būtībā viņi tiek mājās jau piektdienas vakarā un svētdienas vakarā jābūt atpakaļ bāzē. Sanāk kā darba laiks.
Vai katru nedēļas nogali var doties mājās?
Sistēma ir tāda, ka galvenais ir mācīties – ja kaut ko nenokārto, tad mājās netikt, pirms nav nokārtoti testi.
Kas dēlam pašam līdz šim sagādājis lielākās grūtības?
Viņš ir ļoti apmierināts. Domāju, ka lielākās grūtības varēja būt, kad viņiem bija jāpavada piecas dienas mežā – tur arī jānakšņo un jātrenējas. Tas varēja būt grūti, jo bija jau oktobris, kad naktī gaisa temperatūra bija vien ap trīs grādiem. Viņi bija mežā un nebija sasniedzami vispār – man kā mammai tas bija satraukums.
Viņš stāsta, ka ir ļoti daudz iemācījies, arī praktiskas lietas, kas noderēs sadzīvē. Ļoti ceru, ka prasmi mest granātu gan ikdienā nebūs aktuāli pielietot.
Kas dēlam ir lielākais pārsteigums dienestā? Varbūt kaut kas ir labāk, nekā gaidīts?
Lielākais pārsteigums viņam ir par ēdināšanu. Iespējams, daudzām mammām interesē – kā viņus tur baro? Jau pirmajā nedēļā viņš atrakstīja, ka baro kā karaļus. Tagad saprotu, ka ar mājas ēdienu vispār nevaru vairs pārsteigt. Vēl viņš stāsta, ka instruktoriem ir ļoti profesionāla attieksme un viņi mēdz arī pajokot. Ja kaut kas nav saprotams, tad viņi būšot priecīgi palīdzēt. Vienīgais, par ko viņš varbūt ir sūdzējies, miegam sanāk mazāk [laika].
Vai izveidojušās arī jaunas draudzības, satikti domubiedri?
Jā, ir jauni draugi. Lielākā daļa viņa nodaļā ir brīvprātīgi pieteikušies, bet ir arī jaunieši, kas ir iesaukti, dažiem varbūt grūtāk izturēt fiziski. Taču tur valda ļoti izteikts biedriskums, komandas gars – ja kādam grūti panest to smago somu, tad citi piepalīdz grūtā brīdī.
Istabiņās viņiem ir arī meitenes –
Vecāku dienā dēls man teica, ka viņiem tur esot arī "smaržīgie" skapīši. Sākumā nesapratu, izrādās, tie ir meiteņu skapīši, kur acīmredzot kosmētika vai smaržas stāv.
Meitenes ir brīvprātīgi pieteikušās un visu dara tieši tāpat kā puiši. Vecāku dienā arī pārliecinājāmies, ka telpas iekārtotas ļoti moderni, ērti.
Kādi ir Gustava plāni, kur tērēt nopelnīto?
Viņš ir tehniskas dabas cilvēks – patīk datori un jaunākās tehnoloģijas, tāpēc noteikti izdomās, kur pielietot nopelnīto.
Vai izmantos arī pēc tam bonusu studēt? Vai vēl nav izdomājis?
Viņš pilnīgi noteikti mācīsies, bet es tagad nevaru pateikt, kur. Tas arī bija viens no apsvērumiem, kāpēc Gustavs iestājās valsts aizsardzības dienestā brīvprātīgi, jo viņš gribēja saprast, vai turpināt studijas militārajā jomā.
Kas, tavuprāt, ir vislielākais ieguvums dienestā?
Tas norūda raksturu, iemācies ļoti daudz prasmju. Gustavs ir pilsētas jaunietis, un es bieži vien domāju, kur tad visas tās prasmes var iemācīties, ja tev nav lauku? Kā iekurt ugunskuru, piemēram. Dienests ir ļoti laba iespēja, kur šādas prasmes apgūt.
Kāds būtu tavs ieteikums jauniešiem pirms dienesta?
Tiem, kuri nav izlēmuši, kur studēt, ieteiktu izmantot šo iespēju, bet pirms tam gan pagatavoties fiziskajai pārbaudei.
Gustavs arī tā darīja, neskatoties uz to, ka viņš bija trenējies basketbolā.
Vai jūsu ģimenē ir patriotiskās tradīcijas, kas varētu būt rosinājušas dēlu izvēlēties dienestu?
Protams, valsts svētkus svinam, tas mums vienmēr bijis svarīgi – kūka, armijas parāde. Varbūt nozīme, izvēloties dienestu brīvprātīgi, bijusi tam, ka mans vīrs, Gustava tētis Gatis ir armijas fotogrāfs. Interese varētu būt arī caur tēta darbu izveidojusies. Ģimenē gan esam pārsprieduši, ka rados un senčos nav nevienas militārpersonas, bet tad vīrs atminējās, ka viņa vectēvs bijis aizsargs Latvijas pirmās brīvvalsts gados (Aizsargi bija paramilitāra brīvprātīgo organizācija no 1919.–1940. gadam – red.)
Kad vecākais dēls bija mazs, 18. novembrī gājām kopā vērot militāro parādi, viņš bija tētim uz pleciem, taču, kad Gustavs piedzima, viss mainījās – viņš jau no bērnības zināja, ka 18. novembrī tētis strādā. Mans vīrs strādā – bildē militāro parādi, un šogad darbā biju arī es – gatavoju radio reportāžas no svētku pasākumiem. Un vakarā bija svētku vakariņas visiem kopā. Ar kūku.
