RAKSTA CEĻVEDIS:
► Bruno Jirgensons: bioķīmiķis ar stāstnieka garu
Ne jau kura katra 20. gadsimta vidus latviešu zinātnieka sarakstītas grāmatas joprojām nopērkamas pat "Amazon" internetveikalā, tomēr izcilā bioķīmiķa un starptautiski pazīstamā koloīdķīmijas speciālista Bruno Jirgensona darbi tur iegādājami tīri brangā skaitā, īpaši, ja ņem vērā, ka tie tapuši pirms daudzām desmitgadēm. Viņa zinātniskās publikācijas joprojām turpina citēt arī pētnieku jaunā paaudze. Tas vien liecina par to, ka viņš aiz sevis atstājis vērā ņemamu mantojumu. No asistenta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē līdz Teksasas Universitātes Vēža pētniecības centra zinātniekam – Jirgensons spoži ierakstīja savu un Latvijas vārdu starptautiskajā bioķīmijas vēsturē. Bruno Jirgensons čakli strādāja pētniecībā un tikpat čakli savus atklājumus apkopoja vairāk nekā 200 zinātniskajās publikācijās un piecās zinātniskajās grāmatās, turklāt paguva veiksmīgi nodarboties arī ar eksaktās pasaules skaidrošanu populārzinātniskā un cilvēkiem saprotamā veidā, veltot šai misijai neskaitāmus rakstus, esejas un grāmatas.
Ar lieliem soļiem zinātnē
Bruno Jirgensons piedzima 1904. gadā Ādažos, bet drīz vien kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Viņa rokās nonāca grāmata "Ķīmija ikdienišķā dzīvē", un 13 gadus vecais Bruno mājas apstākļos sāka nodoties ķīmijas eksperimentiem. Pēc atgriešanās Latvijā ķīmijas stundas Jelgavas vidusskolā topošo zinātnieku pamatīgi garlaikoja, jo neko jaunu puisis tajās neuzzināja, un viņš nespēja sagaidīt mirkli, kad varēs iestāties Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Tur ticis, Jirgensons ar skubu ķērās klāt laboratorijas darbiem, lai gan pirmā semestra studentiem tādi nebija paredzēti.
Pierādījis savu zināšanu apjomu, Bruno Jirgensons tomēr dabūja īpašu atļauju nodoties eksperimentiem laboratorijā.
Tieši praktiskā ķīmijas izzināšana viņam sagādāja lielāku prieku nekā sēdēšana lekcijās.
Veiksmīgi absolvējis ķīmijas studijas, Jirgensons turpināja strādāt universitātē, kā arī darbojās pie doktora disertācijas "Jauna proteīnu un to skaldproduktu viendabīguma noteikšanas metode" izstrādes, kas, datēta ar 1933. gadu, joprojām pieejama Latvijas Universitātes datubāzē.
Universitātē Bruno Jirgensons iepazinās ar ķīmiķi Oskaru Lucu, un abu kopīga darba rezultātā tika radīts Luca–Jirgensona likums dabisko aminoskābju konfigurācijas noteikšanai. Lai gan šis bija nozīmīgs atklājums, pagāja divas desmitgades, līdz Luca–Jirgensona likums beidzot tika pienācīgi novērtēts un likts lietā starptautiskajā zinātnē. Arī daudzas Jirgensona 30. gados sarakstītās zinātniskās publikācijas atzinību piedzīvoja desmit vai divdesmit gadus vēlāk, bet uzreiz starptautiskā līmenī.
Zinātnes populārā balss
Bruno Jirgensons daudz laika veltīja zinātnes skaidrošanai vienkāršos, ikvienam saprotamos vārdos, tādējādi popularizējot eksakto pasauli arī ārpus akadēmiskās vides. Jau 20 gadu vecumā jaunais pētnieks aktīvi ķērās pie populārzinātnisku rakstu veidošanas, par savu darbu saņemot arī nelielu honorāru.
Jirgensons mēdza pukoties, ka izdevējiem īsi rakstiņi iet pie sirds daudz labāk nekā gari un izvērsti skaidrojumi.
1926. gadā iznāca Bruno Jirgensona pati pirmā populārzinātniskā grāmatiņa "Dzīvības problēma", iezīmējot aizsākumu viņa populārzinātnisko grāmatu autora karjerai. Kad teju desmit gadus vēlāk Jirgensons Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē sāka lasīt privātdocenta kursus vitamīnu un hormonu ķīmijā, ķīmijas metodikā un lielmolekulāro vielu ķīmijā, viņa lekcijas bija ļoti plaši apmeklētas, lai gan nevienam studentam nebija obligātas. Pats Jirgensons to skaidroja ar populārzinātnisko izdevumu sarūpēto atpazīstamību.
Līdz šim izskanējušie stāsti
- Latvieši dizainā: Ansis Cīrulis, Artis Nīmanis, Germans Ermičs.
- Latvieši medicīnā: Bruno Birmanis, Monta Brīvība, Veronika Puiša.
- Latvieši aviācijā un robotikā: Kārlis Irbītis, Jānis Putrāms, Ingemārs Butkevičs.
Pateicoties nopelnītajiem honorāriem par populārzinātniskajiem darbiem, Bruno Jirgensons varēja atļauties apceļot Rietumeiropu, apmeklēt zinātniskos institūtus un pat piedalīties Vācijas ķīmiķu kongresā. 30. gadu otrajā pusē pieprasījums pēc populārzinātniskiem sacerējumiem strauji pieauga, jo Latvijā dienas gaismu ieraudzīja vairāki jauni žurnāli, un, sekojot presē valdošajai modei, pat dienas laikraksti savās lapās vēlējās redzēt rakstus par jaunākajiem sasniegumiem zinātnē. Paralēli rakstu darbu veikšanai Jirgensons lasīja populārzinātniskas lekcija arī Rīgas radiofonā, iegūstot vēl plašāku atpazīstamību. Sabiedrības izglītošana papildināja Bruno Jirgensona maciņu, tomēr atņēma laiku zinātnisko pētījumu veikšanai.
Dzīve citā zemē un vēža pētījumi
Atkal jauns karš, un atkal jaunas bēgļu gaitas – Otrā pasaules kara laikā Bruno Jirgensons ar ģimeni pameta Latviju, īslaicīgi uzturoties un strādājot gan Vācijā, gan Anglijā, līdz 1949. gadā pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi ASV. Kad divus gadus Jirgensons bija nostrādājis par lektoru Teksasas Luterāņu koledžā, bet vasaras pavadījis Teksasas Universitātē, jauniegūtie paziņas no akadēmiskās vides pārvilināja spējīgo zinātnieku uz Teksasas Universitātes Vēža pētniecības centra Andersona hospitāli un audzēju institūtu. Šajā institūtā Bruno Jirgensons varēja nodoties aizrautīgiem pētījumiem, kas vainagojās ar jaunas ļaundabīgo audzēju diagnostikas metodes izstrādāšanu. Veiktais atklājums ierakstīja viņa vārdu zinātnes vēstures lapās, turklāt ļāva glābt dzīvību neskaitāmiem cilvēkiem. Novērtējot Jirgensona pamatīgo ieguldījumu jomas attīstībā, institūts turpināja viņu nodrošināt ar laboratoriju un bioķīmijas pasniedzēja vietu pat pēc viņa pensionēšanās 1974. gadā. Par Bruno Jirgensonu var teikt – kā kurpnieks bez kurpēm, jo, devis milzīgu ieguldījumu ļaundabīgo audzēju diagnosticēšanā, viņš 1982. gadā aizgāja mūžībā, plaušu vēža mocīts.
► Monta Brīvība: atšķetināt genomu un izkalkulēt riskus
Monta Brīvība, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Genoma centra vadītāja, ir genoma pētniece ar doktora grādu bioloģijā. Viņa iesaistījusies gan Latvijas, gan Eiropas mēroga zinātniskajos projektos, veicot nozīmīgu ieguldījumu jomā, par kuru pat mūsdienās zināmā ir mazāk nekā nezināmā. Viņas darbības loks ietver genoma, mikrobioma, otrā tipa cukura diabēta un bērnu ļaundabīgo audzēju pētījumus, dalību starptautiskajā "1+ miljons genomu" iniciatīvā, kā arī poligēno risku kalkulatora izstrādi kopā ar profesora Jāņa Kloviņa zinātnisko grupu. Pateicoties sparīgajam darbam zinātnē, Monta Brīvība ieguvusi Baltijas–Amerikas Brīvības fonda stipendiju četru mēnešu pētnieciskajai praksei ASV, kurp plāno doties kopā ar ģimeni. Līdzās daudzveidīgajai zinātniskajai darbībai Monta Brīvība kopā ar vīru audzina meitiņu, aizraujas ar tautas dejām, rūpējas par diviem suņiem, sporto un cenšas dzīvē atrast balansu.
Liktenīgā bioloģijas grāmata
Monta Brīvība atceras, ka pirmo reizi par savu nākotnes karjeru viņa aizdomājās jau bērnudārzā. Tolaik meitenei šķita, ka viņa sekos mammas pēdās un kļūs par kosmetoloģi, tomēr pēcāk šo domu atmeta. Skolā Montai lieliski padevās teju visi priekšmeti, tāpēc bija grūti izvēlēties nākotnes profesiju. 12. klases beigās viņa centās saprast, kas no visa skolā apgūtā viņu visvairāk iedvesmojis. "Un tad tā vienīgā lieta, kas man nāca prātā, bija bioloģija. Nevis bioloģija kā zaļā daļa, bet ģenētika. Jo es atceros to brīdi, kad vidusskolas grāmatā bija tieši viens atvērums par ģenētiku."
Viņa nevarēja saprast, kā tas nākas, ka par jomu, kas nosaka mūsu būtību, mēs neko nezinām.
Kopš izvēles veikšanas Monta pie tās arī cītīgi turējās. Brīdī, kad viņa stājās universitātē, bija iespējams norādīt dažādas studiju programmas prioritārā secībā, bet topošā zinātniece atķeksēja tikai bioloģiju. "Tā bija mana vienīgā izvēle," viņa atceras un piebilst: "Vienreiz to izlēmu un vairs no tā ceļa nenogāju."
No 1000 līdz 1+ miljons
Pa šiem gadiem ģenētikas izpētē noticis milzīgs uzrāviens, galvenokārt pateicoties straujajai attīstībai tehnoloģiju jomā, tomēr neatklāto jautājumu joprojām ir bezgalīgi daudz. Monta Brīvība stāsta, ka laikā ap 2010. gadu Eiropā tika izveidots "1000 genomu" projekts, lai noteiktu genoma secību tūkstoš cilvēkiem, tādējādi cenšoties saprast, kas tajā vispār slēpjas. "Jau ir pagājuši 14 gadi, bet nebūt nav tā, ka mēs pārzinām visu, kas tur ir. Mums ir daudz skaidrāka bilde, bet gēnu daļa ir tikai 2% no visa genoma. Nevarētu teikt, ka mēs pat to precīzi zinām."
Laikā, kad Eiropā aizsākās "1+ miljons genomu" iniciatīva, latviešu zinātnieku rīcībā jau bija nākamās paaudzes sekvencēšanas iekārtas, ļaujot ātri noreaģēt un būt vieniem no pirmajiem, kas iesaistās šajā pētnieciskajā projektā. Monta Brīvība skaidro, ka ne visas valstis projektā piedalās vienlīdz aktīvi: "Tas, ka Eiropas valstis ir vienojušās iesaistīties šajā iniciatīvā, nebūt nenozīmē, ka tās ir gatavas sekvencēt, jo daļai nav ne iekārtu, ne arī finansējuma. Pateicoties Latvijas valstij, – man tiešām jāsaka liels paldies, ka mums ir bijis finansējums, – mēs esam vieni no pirmajiem, kas to sāka darīt."
Dažādos kontinentos dzīvojošām populācijām genoms ir atšķirīgs. Tas atšķiras arī viena kontinenta ietvaros. "1+ miljons genomu" iniciatīvas mērķis ir noskaidrot gan Eiropas vidējo genomu, gan katrai populācijai raksturīgo genomu. Tāpat var salīdzināt mūsdienu genomus ar senajiem genomiem un izdarīt secinājumus par vēsturi, migrāciju un populāciju sajaukšanos savā starpā. Kā vissvarīgāko projekta mērķi zinātniece min tieši atsevišķu populāciju genoma references izveidošanu, jo tas ļautu veikt daudz precīzāku genomu salīdzināšanu un mutāciju noteikšanu: "Kad mēs nolasām genoma sekvenci, mēs to salīdzinām ar referenci. Un šobrīd reference nāk galvenokārt no tiem tūkstoš genomiem, kur ir dažādas populācijas iekšā. Mēs daudz precīzāk varētu noteikt mutācijas, ja par referenci izmantotu mūs pašus – ja mēs latvieša genomu salīdzinātu ar citu latviešu genomiem, nevis ar citu populāciju genomiem. Lielais mērķis ir šos genoma datus pārnest uz klīnisko praksi, kur precizitāte būs noteicošais faktors."
Par nākotnes virzienu
Monta Brīvība atceras, ka veikt apzinātu izvēli par tālāko pētījumu jomu nācās pēc doktora grāda iegūšanas. "Līdz tam es visu laiku dzinos pēc doktora grāda, un tas likās loģiski. Viss notika organiski. Tas bija par otrā tipa cukura diabētu un dažādiem ģenētiskiem marķieriem. Tad es to doktora grādu dabūju. Un tad – ko nu? Un tad tev tiešām ir jāsāk domāt, ko tu īsti gribi." Zinātniece stāsta, ka, darbojoties profesora Jāņa Kloviņa pētnieciskajā grupā, viņai bijusi iespēja strādāt pie ļoti starpdisciplināriem projektiem, pētot tik daudzveidīgas tēmas kā genomu, mikrobiomu, otrā tipa cukura diabētu un bērnu ļaundabīgos audzējus.
Viņa gan smejas, ka līdzšinējo pētījumu plašais spektrs viņas tālākā zinātniskā ceļa izvēli nebūt nepadarīja vieglāku.
"Sevi analizējot, esmu nonākusi pie secinājuma, ka man vajag praktisko ievirzi. Ir cilvēki, kas var strādāt fundamentālajā zinātnē un veikt atklājumus, kas nav tūlīt praksē pielietojami. Man tomēr vajag to praktisko. Tas ir motivējoši, ja es redzu, ka kādam šis tiešām varētu noderēt – tas var izglābt dzīvības vai novērst slimības," stāsta Monta Brīvība. Un tā viņa savu zinātnisko lauciņu atrada bērnu onkoloģijas projektā, kur ģenētiskais materiāls tiek pētīts ar mērķi uzlabot terapijas efektivitāti. "Tas ir virziens, kurā es sevi šobrīd redzu. Es redzu, ka kādam tas tiešām ir vajadzīgs. Un man tas ir ļoti motivējoši," atzīst zinātniece.
"Misija Latvietis"
Tie ir stāsti par ļoti izciliem Latvijas cilvēkiem gan pagātnē, gan mūsdienās, kas sasnieguši virsotnes dažādās jomās ne tikai pašu mājās, bet arī starptautiski. Citus izcilo latviešu stāstus lasi šeit.
Pētnieciskā darbība norit sadarbībā ar Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Vispirms ģenētisko testēšanu izmanto diagnozes precizēšanai, bet tālāk tā ļauj piemeklēt atbilstošāko terapiju. "Mēs esam tādā posmā, ka mums vajag saprast, kādas mutācijas ir raksturīgas konkrētām diagnozēm, lai to izmantotu klīniskajā praksē," skaidro pētniece un piebilst, ka pieaugušo onkoloģijas pētījumi šajā jomā ir daudz attīstītāki, jo, pirmkārt, ir daudz vairāk pacientu ar ļaundabīgajiem audzējiem, un, otrkārt, viņi ir daudz homogēnāki pēc diagnozēm – piemēram, viens krūts vēža pacients ir ļoti līdzīgs citam krūts vēža pacientam. Savukārt, bērniem ir ļoti daudz atšķirīgu nianšu pat vienas diagnozes ietvaros, kas ļoti apgrūtina pētījumu veikšanu.
Izskaitļot slimību risku
Ģenētika nenosaka visu. Milzīga nozīme ir arī ārējai videi un dzīvesveidam. Monta Brīvība min piemēru ar tādu vienkāršu īpašību kā atlētiskumu – izrādās, ka atlētiskumu aptuveni 60 procentu ietvaros ietekmē ģenētiskie faktori, bet 40 procentus nosaka ārējā vide. "Tātad 40 procentus tu vari mainīt, sportojot biežāk vai citādāk," skaidro Brīvība. Sportā ģenētiskie testi ir ļoti iecienīti, lai atrastu labāko veidu, kā trenēties. Protams, daudz nozīmīgāku lomu ģenētiskā testēšana spēlē medicīnā un dažādu slimību profilaksē.
Monta Brīvība kopā ar profesora Jāņa Kloviņa zinātnisko grupu darbojas pie poligēno risku kalkulatora izstrādes, kas ļaus izskaitļot kopējo ģenētisko risku uz konkrētām slimībām un to izteikt skaitļos. Viņa uzbur nākotnes vīziju ar e-veselības sistēmu, kurā pieejami arī genoma dati:
"Tad ārsts varētu paskatīties ne tikai uz pacienta asins analīzēm, bet arī genoma datiem un redzēt – tā, tev ir ģenētiski palielināts risks uz otrā tipa cukura diabētu, tev noteikti jāsāk ar kādu diētu!"
Dažkārt izvēršas diskusijas, vai cilvēkiem vispār vajag zināt savus ģenētiskos riskus, tomēr Monta Brīvība uzskata, ka tas ir vērtīgi: "Ir ļoti daudzas slimības, kuras tu vari novērst ar minimālu ieguldījumu – ar diētu, ar fiziskām aktivitātēm." Zinot ģenētiskos riskus, var jau laikus ķerties klāt vērsim pie ragiem un slimības potenciālu samazināt līdz minimumam. Tas, ka ģenētiskās analīzes uzrāda konkrētas slimības risku, nenozīmē, ka slimība dzīves laikā tiešām arī attīstīsies. Monta Brīvība skaidro: "Ir ļoti maz mutāciju, kuras pasaka, ka tu simtprocentīgi saslimsi ar to slimību. Tā ir varbūtība."
Ar zinātnieka entuziasmu
Monta Brīvība patlaban audzina meitiņu, tāpēc zinātnieces karjeru apvieno ar mammas lomu, un darbs nereti noris vēlās vakara stundās. Viņa gan smejas, ka tas nav nekas jauns, jo arī agrāk klasiskās darba stundas īsti ievērotas netika: "Visi zinātnieki, ko es pazīstu, ir ļoti entuziastiski par to, ar ko viņi nodarbojas. Tas nav darbs no plkst. 9.00 līdz 17.00. Tu esi tajā no A līdz Z." Viņa atzīst, ka dažkārt šķiet, ka veidojas neveselīga komūna, jo visi savā pētniecībā ielien pārāk dziļi: "To esmu daudzos kolēģos novērojusi, ka zinātnieka domāšana tevi nelaiž vaļā." Pat mirkļos, kad sanāk kaut kur gaidīt rindā, Monta Brīvība mīl pāršķirstīt jaunākās zinātniskās publikācijas.
Vislielāko iedvesmas devu Monta Brīvība parasti notver starptautiskajās konferencēs, no kurām ne tikai viņa, bet arī kolēģi atbrauc pacilāti un jaunām idejām bagāti, sasmēlušies pasaules vērienu un jaunākās pētījumu atziņas. Tāpat viņai lielu gandarījumu sagādā zinātnisko publikāciju rakstīšana, kad savu pētījumu rezultātus var uzlikt uz papīra, gūstot labi padarīta darba sajūtu. Monta Brīvība uzskata: "Galvenais, lai ir gribēšana. Lai motivācija nāk no zinātkāres. Tas ir jūtams cilvēkos. Ja motivācija nāk no iekšienes, tad arī tās lietas aiziet."
► Raidieraksts ar Montu Brīvību
► Veronika Puiša: starp zemi, kosmosu un motosportu
Veroniku Puišu ir grūti nodefinēt, jo šķiet, ka viņa vienlaikus izdzīvo vairākas dzīves, savā ikdienā meistarīgi savijot medicīnu, kosmosa pētījumus, motosportu un aviāciju. Te viņa strādā par ģimenes ārsti uz nomaļas britu salas, te glābj dzīvības F1 braucējiem, te darbojas Eiropas Kosmosa aģentūras medicīnas padomē. Paralēli vērienīgajai profesionālajai darbībai Puiša pagūst atrast laiku arī izpletņlēkšanai, lidmašīnu vadīšanai un dabas vērošanai meža klusumā. Reiz viņa pat tīri veiksmīgi startēja Eiropas kosmonautu atlasē, tiekot līdz otrajai kārtai. Jaunus kontaktus viņa aizrautīgi meklē zinātniskajās konferencēs, kurās nekautrējas pievērst sev uzmanību, uzdodot neparastus jautājumus. Viņa uzskata, ka dzīvē ir svarīgi atrasties pareizajā vietā, pareizajā laikā un starp pareizajiem cilvēkiem, bet arī pašam jābūt sagatavotam, lai izdevība neaizietu gar degunu.
Kas lācītim vēderā?
Ogrē uzaugusī Veronika Puiša atceras, ka, atšķirībā no daudziem citiem, bērnībā par kosmosa atklājumiem un astronautiku nesapņoja, tomēr medicīna gan bija sirdij tuva jau no pašas mazotnes. Viņai reiz patrāpījās atvērt kādu cilvēka anatomijas grāmatu, un viss – āķis bija lūpā. Mazajai meitenei ļoti iepatikās pētīt anatomijas grāmatas un pārzīmēt tajās attēlotos orgānus. Turpmāk vecāki uz katru dzimšanas dienu viņai sarūpēja kādu jaunu anatomijas grāmatu.
"Man bija interese saprast – kas tam lācītim ir vēderā, kā viss darbojas, kā cilvēks darbojas,"
atminas Puiša.
Ārste smejas: "Ja man kāda cita grāmata trāpītos, varbūt citā jomā būtu nonākusi." Ak, šīs liktenīgās grāmatas!
Ģimenes locekļi viņai stāstījuši, ka jau no pašas mazotnes Veronika apkārtējos bieži tincinājusi ar jautājumiem par lietu kārtību – kāpēc viss notiek tā, kā tas notiek. Šis paradums viņai saglabājies līdz pat šim brīdim. "Es joprojām visiem apnīku ar saviem – nu, bet kāpēc tā?" uzjautrinās Puiša. Viņai raksturīgi nepieņemt lietas par patiesām tikai tāpēc, ka kāds tā teicis, bet gan censties izprast dziļāko būtību.
"Kad tu sāc tādus jautājumus uzdot visās dzīves jomās, tad pasaule paveras daudz krāsaināka, niansētāka un interesantāka."
Caur izpletņiem uz motosportu
Zinātkāre aizveda Veroniku Puišu uz Rīgu, kur viņa ķērās klāt medicīnas studijām Latvijas Universitātē. Lai gan sākotnēji viņa plānoja pēcāk rezidentūrā apgūt bērnu neiroķirurģiju, tomēr uz 5. kursa pasniedzēja jautājumu par tālākajiem nākotnes plāniem Puiša atbildēja, ka grib strādāt kosmosā. Par šķietami nesasniedzamo jomu pasmējās gan pati, gan pasniedzējs, gan kursabiedri.
Kad Rīga kļuva par šauru un prasījās sajust pasaules plašumu, viņa devās uz Lielbritāniju, vēl joprojām domājot par bērnu neiroķirurģiju. Viņa sāka strādāt internajā medicīnā. Nonākot citā valstī, citā valodā un citā veselības sistēmā, viegli nebija. Lai tiktu galā ar stresu, Puiša brīvajā laikā sāka aktīvi nodarboties ar izpletņlēkšanu, ko savam priekam bija atklājusi jau Latvijā. Viņa skaidro, ka mirklī pirms izlēkšanas visas pārējās dzīves problēmas aizbīdās otrajā plānā: "Vienīgais, kas tev rūp, – kas notiks nākamajās desmit sekundēs. Un tur ir tāds terapeitisks efekts." Izpletņlēkšana Veronikai Puišai ļāvusi izzināt savas robežas un pārliecināties, ka viņa var uz sevi paļauties pat ekstremālos brīžos.
Jo vairāk Puiša lēca ar izpletni, jo vairāk viņas interesi sāka piesaistīt lidmašīnu vadīšana, un viņa izlēma kļūt par piloti.
"Un tad es sapratu, ka vairs negribu uz ķirurģiju, jo man ļoti patīk aviācija. Parasti, ja aiziet uz ķirurģiju, viss pārējais ir jānoliek malā uz ilgāku laiku. Un man to negribējās." Braukājot pa pasauli, viņa sāka satikt arvien vairāk cilvēku, kas darbojas gan aviācijā, gan kosmosa jomā. Puiša saprata, ka arī kosmoss nebūt nav tik nesasniedzama sfēra, kā varētu likties. "Visās dzīves nozarēs ir ļoti svarīgi, ko tu redzi acu priekšā, ar kādiem cilvēkiem tu sastopies. Kad man skolēni prasa, kas ir jādara, ja tu gribi strādāt kādā industrijā, – ir jāatrod cilvēki, kas nodarbojas ar to, ar ko tu gribi nodarboties, jāiet un jārunā ar viņiem." Veronika Puiša sāka meklēt konferences, kas saistītas ar aviāciju, kosmosu un medicīnu.
Pirmajā konferencē viņa nevienu nepazina, bet, klausoties stāstījumu par kosmosa atklājumiem, viņa sadūšojās pacelt roku un uzdot jautājumu. Kafijas pauzē kāds konferences dalībnieks viņu atpazina kā interesantā jautājuma uzdevēju un iesaistījās sarunā. Izrādījās, ka viņš ir Apvienoto Arābu Emirātu motosporta medicīnas galvenais vadītājs. Sarunas beigās Veronika Puiša tika uzaicināta pievienoties viņa medicīnas komandai tuksneša rallijā. Pēc četriem mēnešiem viņa jau atradās tuksneša vidū. Vēlāk Puiša saņēma piedāvājumu darbam Abū Dabī F1 sacensībās. Ārste smejas: "Un tā tas motosports man aizgāja. Es meklēju aviāciju, bet atradu motosportu."
Tiekties kosmosā, bet palikt ar kājām uz zemes
Tomēr arī aviācija un kosmoss nekur nepazuda, bet laika gaitā atrada savu vietu Veronikas Puišas dzīvē. Viņa sāka aktīvi braukt uz konferencēm dažādās pasaules malās, uzdot jautājumus "bet kāpēc tā?", veidot noderīgus kontaktus un apmeklēt dažādus kursus, virzoties dziļāk nozarē. Puiša pat pieteicās Eiropas kosmonautu atlasei, cerot uz vienu no sešām vakancēm. Kopā ar vēl dažiem Latvijas pārstāvjiem viņa izturēja sīvo 23 500 cilvēku konkurenci un nokļuva to pusotra tūkstoša laimīgo dalībnieku lokā, kuri tika otrajā kārtā. Tur gan arī sapnis par astronautes karjeru aprāvās.
Veronika Puiša smejas:
"Man ir papīrs no Eiropas Kosmosa aģentūras, ka es esmu drusku par stulbu, lai būtu astronaute. Un es ar to ļoti lepojos!"
Jau piesakoties kosmonautu atlasei, Puiša saprata, ka tā ir laimes spēle: "Izdomāju, ka visas karjeras ambīcijas uz to nelikšu un domāšu par to, kā es varētu būt ārsts kosmosa medicīnā." Veronika Puiša pieteicās maģistratūras studijām aerokosmiskajā medicīnā Londonas Karaliskajā koledžā, kas ir nozīmīgākā kosmosa medicīnas un fizioloģijas izpētes vieta Lielbritānijā un viens no lielākajiem centriem Eiropā. Pabeidzot studijas, Puiša šajā augstskolā turpināja karjeru pētniecībā.
Veronika Puiša ne brīdi nav pametusi arī "zemes" medicīnu, turpinot karjeru kā ģimenes ārste. Šādu izvēli viņa veica brīdī, kad uzzināja, ka gan aviācijas, gan kosmosa medicīnā vislabāk klājas plaša spektra speciālistiem, attiecīgi – ģimenes ārstiem vai neatliekamās medicīnas ārstiem, kuri pieraduši strādāt ārpus slimnīcām un risināt visdažādākās situācijas.
Studijās un ģimenes ārsta praksē iegūtās zināšanas Puiša pielāgo gan motosportam, gan kosmosa medicīnai. Motosportā ir lielāks fokuss uz traumām, savukārt kosmosa medicīnai ir sava specifika – mikrogravitācijas ietekme uz astronautiem. Starptautiskajās kosmosa stacijās mikrogravitācijas ietekmē astronautiem strauji samazinās kaulu blīvums. Tas rada nopietnas problēmas, astronautiem atgriežoties uz zemes. "Kaulu blīvums ir līdzīgs kā osteoporozes slimniekiem. Tāpēc to ir interesanti pētīt, jo dažas lietas, kas var palīdzēt astronautiem, var palīdzēt arī pacientiem uz zemes."
Izkāpt laukā no savas kārbas
"Kāpēc mēs vispār uz kosmosu tiecamies?" vaicā Veronika Puiša un pati atbild, ka kosmosa pētījumi ir viens no veidiem, kā cilvēce mēģina risināt zemes problēmas. Protams, tiekties tuvāk zvaigznēm mudina arī zinātkāre. "Viens Holivudas aktieris teica, ka mēs kā cilvēce pēc dabas esam tādi, ka, ja mūs ieliek kartona kārbā, mēs vienmēr mēģināsim no tās kārbas izkāpt, lai paskatītos, kas tad tur ārā ir," teic Veronika Puiša. Viņa skaidro, ka daļa kosmosa pētījumu cenšas atrast atbildes uz jautājumiem par to, kā pasaule ir tapusi, bet daļa pētījumu meklē risinājumus uz zemes notiekošiem procesiem, piemēram, klimata pārmaiņām.
Arī Latvijas zinātnieki darbojas kosmosa izpētē. Kopš 2020. gada Latvija ir Eiropas Kosmosa aģentūras asociētā dalībvalsts. Veronika Puiša darbojas šīs aģentūras medicīnas padomē, pārstāvot Latviju. Medicīnas padomes galvenais uzdevums ir rūpēties par to, lai visu projektu un misiju dalībnieki būtu drošībā.
Viņa uzsver, ka visās sfērās, kurās viņa darbojas – medicīnā, zinātnē, motosportā, kosmosā –, milzīga loma ir spējai sadarboties ar citiem cilvēkiem, turklāt nereti ar atšķirīgu kultūru pārstāvjiem. "Ja cilvēki nevar efektīvi komunicēt, nekādas medicīnas tur vispār nebūs. Visi treniņi, kas mums ir, trenē komandas sadarbību," viņa piebilst. Tieši komandas darbs mēdz noteikt pacienta izredzes uz izdzīvošanu.
► Raidieraksts ar Veroniku Puišu
"Misija Latvietis" – iedvesmojoši stāsti par mūsu varēšanu
