Iveta Kažoka ir "Providus" direktore un vadošā pētniece, kas specializējas labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos kā Latvijas, tā Eiropas Savienības līmenī. Papildus pētījumiem un analītiskiem rakstiem organizējusi un vadījusi diskusijas par sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem, kā arī palīdzējusi veidot interaktīvus vēlētāju izglītošanas rīkus "Gudras galvas" vai "Partiju šķirotavas" anketas. Viņai ir Latvijas Universitātes maģistra grāds tiesību zinātnēs, kā arī starpuniversitāšu diploms Eiropas Savienības tiesībās.
Gints Grūbe: Jūs nesen portālā "Satori" rakstījāt, ka parasti laba doma ir turēties pa gabalu no tiem, kuri domā, ka spēj izskaidrot visu sabiedrību. Šādi vienkāršoti skaidrojumi ir ne tikai bīstami, jo rada maldīgu skaidrības ilūziju, bet tiem ir arī potenciāls izraisīt teju reliģiska rakstura fanātismu. Kāda būtu jūsu šī brīža diagnoze Latvijas sabiedrībai, kas ir tas, ko ir iespējams diagnosticēt, un pēc kādiem parametriem vai kritērijiem, ņemot vērā, ka ir svarīgi turēties pa gabalu no tiem, kuri spēj izskaidrot visu sabiedrību?
Iveta Kažoka: Vārdusakot, ir bīstami šobrīd mēģināt taisīt visaptverošu skaidrojumu, jo es pati esmu pateikusi, ka no šādiem cilvēkiem vajag baidīties. Tāpēc es atļaušos tiešām ieturēties savā diagnozes uzstādīšanā, pasakot, ka, protams, tā ir tikai mana versija par to, kas ar Latvijas sabiedrību šobrīd notiek. Es redzu dažas lietas. Pirmkārt, mēs esam ļoti fragmentēta sabiedrība, kas diezgan maz ko saprot par to, kas darās līdzcilvēku dzīvēs, kur nu vēl viņu galvās, gan attiecībā uz etniskajiem jautājumiem, gan arī attiecībā uz sociāliem jautājumiem. Teiksim, cilvēks, kas dzīvo Rīgā un sarunājas latviešu valodā, gandrīz neko nezina par cilvēku, kas dzīvo Daugavpilī, kuram ir zemi ieņēmumi. Pat neatkarīgi no tā, kādā valodā šis cilvēks runā. Tā ir viena lieta. Otra lieta ir, ka mums ir tāda kā neliela politiskā stagnācija valstī tādā nozīmē, ka šis nav ideju laiks, šis ir vairāk mazu darbu un daudzu kompromisu laiks, kas nav slikti, jo tas ļauj pakāpeniski, soli pa solim virzīties puslīdz adekvātos virzienos.
Vienlaikus es pieņemu, ka domājošiem cilvēkiem Latvija varētu būt diezgan garlaicīga tieši šobrīd.
Izskan viedoklis, ka šis ir īstais laiks, ņemot vērā kara situāciju Ukrainā, pieņemt vairākus radikālus un būtiskus lēmumus, rīkoties atsevišķos jautājumos. Saka, ka kara komunikācija ir specifisks lauks, kurā sabiedrība darbojas un pastāv, ka reformas drošības jomā, reformas izglītības jomā, ka tie visi tomēr ir saistīti jautājumi, kas varētu būt interesantāki, bet jūs sakāt – nav.
Karš, ja tā drīkst izteikties, ir neinteresanta parādība tādā nozīmē, ka tas sadala pasauli ļoti striktā binārā izpausmē, kur ir labais un sliktais, baltais un melnais. Protams, pie šāda pasaules redzējuma ir vienkāršāk pieņemt lēmumus, kas iepriekš nav bijuši iedomājami. Bet vienlaikus par šiem lēmumiem ir arī grūti reflektēt, esot kara situācijā, jo man šķiet, katrs, kas šādā sabiedrībā dzīvo, gribot negribot ir pakļauts spiedienam uztvert lietas saasināti, emocionāli un ļoti vienkāršoti. No šāda aspekta raugoties, domāt par to, kas ir noticis mūsu sabiedrībā tādā ļoti dziļā līmenī tieši kara kontekstā, šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīti. Es redzu, ka parādās pirmie mēģinājumi. Teiksim, jaunajā filmā "Viss ir kārtībā" par ģimeni, kurā daļa svinēja gan 9. maiju, gan arī atzīmēja Jauno gadu pēc Krievijas kalendāra, ir kaut kas ļoti neparasts, jo ienes jaunas notis šajā strikti vienkāršotajā pasaules uzskatā, ko neizbēgami ienes karš un kara izraisītās emocionālās sekas uz gandrīz visu sabiedrību. Tāpēc es atļaušos pateikt, – karš ir milzīga traģēdija, bet vienlaikus, ja mēs dzīvojam kara laikā, tad domāt padziļināti un reflektēt par to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam tieši tajā konkrētajā kontekstā, es neteiktu, ka tas ir lieki, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo mēs paši nespējam uz sevi paraudzīties no malas un piešķirt redzējumam kādas nianses.
Jūs sakāt, mēs esam stagnējoša sabiedrībā kaut kādos noteiktos parametros. Stagnācija iziet no tā, ka tāda jau bija pirms šīs kara situācijas un ka tā vienkārši turpinās, un karš neko nemaina uzvedības modelī, politiskajā kultūrā?
Es vēlētos tomēr niansēt savu atbildi. Kad runāju par stagnējošo sabiedrību, es vairāk to biju domājusi tādā ideju izpausmē. Proti, ka ir kaut kādi laiki, kad politikā ir ļoti daudz dažādu reformu piedāvājumu. Vai sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz dažādu interesantu diskusiju par to, kā vispār domāt par sabiedrību, kas ir jaunās pasaules tendences, kā tās attiecināt uz Latviju. Šis nav tas laiks. Tādā nozīmē mēs esam idejiski stagnējošā sabiedrībā tieši šobrīd, jo padziļinātas refleksijas, – tās notiek, bet ir mazāk izplatītas sabiedrības mērogā, nekā tas varbūt ir bijis citos brīžos, kad ir vilkme pēc pārmaiņām, vilkme pēc jauna veida domāšanas. Kad runāju par stagnāciju, es runāju par stagnāciju tieši šādā izpratnē. Teiksim, viens praktisks piemērs no mūsu politiskās dzīves. Prezidents, pirms tiek izveidota valdība, nāk klajā ar salīdzinoši jaunu uzstādījumu – darām visu, lai panāktu Lietuvu un Igauniju, kamēr valdība nenāks ar konkrētu plānu, es nemaz nenominēšu premjera amata kandidātu. Partijas kaut ko savstarpēji parunā, saprot, ka tām nav risinājuma, un visi to situāciju tā arī akceptē. Mēs tiekam pie premjera amata kandidāta, pie jaunas valdības, nespējam izskaidrot, ar ko šī jaunā valdība ir principiāli atšķirīga no tās, kas ir bijusi iepriekšējos četrus gadus. Bet tas domāšanas process, kuram ir bijis kaut kāds impulss, prezidenta diezgan skaļi pieteiktais uzstādījums pēc jauna veida pieejām domāšanā,– tam nav nekāda turpinājuma. Šādā nozīmē mēs esam tādā stagnējošā situācijā šobrīd, kad nav īsti ideju laiks, bet ir kara laiks, un idejas ir kā stagnācijas laikā, kas arī varbūt nav ļoti slikti, jo fonā tomēr notiek diezgan daudz dažādu praktisku darbu, kas mūsu sabiedrību virza uz priekšu.
"Cilvēki parasti nav pārliecināti par to, ko viņi paši domā. Pat tad, ja viņi uz kādu jautājumu atbild ar jā vai nē. Mūsu skatījums ir atkarīgs no konteksta, tādēļ pārmaiņas sabiedriskajā domā var notikt ļoti ātri, ja sabiedrībai parāda citu veidu, kā uztvert kādus jautājumus un kā par tiem domāt. Tas nozīmē, ka ir jāuzmanās ar sabiedriskās domas aptauju rezultātu absolutizēšanu, tomēr sabiedriskā doma demokrātijās ir svarīga. It sevišķi emocionālas viļņošanās apstākļos. Pat tāda amatpersona, kas ir slinka, neefektīva, tirāniska un nevērīga, demokrātijās var būt ļoti populāra, ja spēj rezonēt ar tautas noskaņojumu, to izsakot vārdos. Populārākās amatpersonas bieži ir destruktīvi un vienkārši vāji līderi. Viņi var atļauties tādi būt, jo politika demokrātijās ir daudz vairāk par to, kā lietas izskatās, nevis par to, kādas tās ir," jūs rakstījāt portālā "Satori". Tas iezīmē to, cik ļoti manipulējama ir mūsu sabiedrība ar konkrētiem naratīviem. Kaut gan, no otras puses, daudziem bija pārsteigums, kad publicēja "Eirobarometra" datus par pilsoņu apmierinātību ar savu dzīvi, – Latvijas rādītājs bija ļoti līdzīgs Eiropas vidējiem rādītājiem.
Es teiktu, ka tā ir taisnība, ka Latvijas sabiedrība, un ne tikai Latvijas, gandrīz katra sabiedrība ir manipulējama tad, ja tai pretī nostāda kādu ļoti par sevi pārliecinātu cilvēku, teiksim, politisko līderi, kas pēkšņi saka, ka situācija ir mainījusies, un tas, ko jūs uzskatījāt iepriekš par nepareizu, tieši otrādi – ir jādara. Tas var būt gan pozitīvā, gan negatīvā izpausmē, kā nu mēs to vērtējam. Es varu raksturot, kā šis princips darbojas, teiksim, nevis uz mūsu sabiedrības parauga, bet Vācijas. Karš Ukrainā, Krievijas iebrukums Ukrainā, ir pilnībā pamainījis viņu Zaļās partijas domāšanu. Pirms šī kara sākuma tā bija pacifistiska partija. Šobrīd viņi ir vieni no nozīmīgākajiem Ukrainas bruņošanas atbalstītājiem. Līdzīgi ar visiem jautājumiem, kas skar LGBTQ un seksuālo minoritāšu tiesības Eiropā. Kad paskatās uz sabiedriskās domas aptaujām ilgākā laika tendencē, var redzēt, cik ātri mainās sabiedrības uztvere apstākļos, kad viņi ierauga cilvēkus, ar kuriem dažkārt viņiem nav bijusi iepriekšēja saskarsme, cilvēcību, kaut kādas problēmas viņu reālajā dzīvē. Tad ļoti ātri cilvēks, kurš nekad iepriekš nav domājis par to, ka varētu aizstāvēt partnerattiecību likumu, kļūst par šāda veida regulējuma atbalstītāju. Līdz ar to šī ir tāda, manuprāt, manā interpretācijā universāla cilvēka dabas iezīme, ko, jā, dažkārt var izmantot manipulatori, bet dažkārt mums vienkārši jārēķinās, ka tas tā notiek, manuprāt, arī sociāli vēlamu mērķu labad. Ja mēs redzam, ka par kādu jautājumu sabiedrības viedoklis ir negatīvs, tas nenozīmē, ka tas tā būs arī pēc gada, diviem vai pieciem gadiem. Man manas profesijas un nodarbošanās rezultātā ļoti bieži ir nācies komunicēt ar politiķiem, kas man ar lielu pārliecību stāsta, kā viņi balsos vienā vai otrā jautājumā, un tad pat mēnesis nepaiet, kad es redzu reālo balsojumu, un redzu, ka viņiem ir parādījies kāds cits arguments nobalsot pilnīgi pretēji tam, ko viņi man ir teikuši, jo vienkārši kāds viņiem situāciju ir parādījis citā gaismā.
Jūs arī norādāt, ka populārākās amatpersonas bieži vien ir destruktīvi un vienkārši vāji līderi, ka mūsdienu demokrātijās lielāko nastu iznes ierēdniecība.
Jā, tā ir.
Bet ierēdniecība tomēr ir ieinteresēta uzturēt kaut kādu inerces sistēmu, – kādā veidā tad panākt jelkāda veida reformas? Ierēdniecība diez vai vēlas eksperimentēt.
Nu, man par ierēdņiem nav tik slikts viedoklis, jo es arī ar ierēdņiem ikdienā ļoti daudz strādāju. Esmu redzējusi ļoti dažādus ierēdņus. Ir ierēdņi, kuri tiešām nevēlas neko, bet tas nav ierēdņu vairākums. Ierēdņu vairākums vēlas labi izdarīt savu darbu. No viņiem tāds aktīvais mazākums reāli vēlas labas pārmaiņas Latvijai, un viņi ir gatavi ieguldīt savu iniciatīvu, darba laiku un enerģiju, lai šīs pārmaiņas atnestu. Bet tas, kas ir svarīgi ierēdniecībā, ir, ka mūsdienu sabiedrībā, kāda ir Latvija, proti, mēs esam daļa no Eiropas Savienības, mēs esam daļa no dažādiem starptautisko valstu blokiem, kas savstarpēji sacenšas un līdz ar to skatās uz to, kas notiek kaimiņos, mums ierēdniecībai dabiski pastāvošā inerce ir vērsta uz to, lai Latvija pakāpeniski varētu turēt līdzi, teiksim, citām mums līdzīgām valstīm. Līdz ar to tās procedūras un mērķi, ko nosprauž ierēdņi, mūs gandrīz neizbēgami virza labāku un kvalitatīvāku pakalpojumu virzienā, tādu pārdomātāku politiku virzienā, jo katru reizi, kad mēs sākam pārāk daudz atpalikt, teiksim, no Lietuvas vai Igaunijas, pieslēdzas gan sabiedriskā doma, gan politiķi, gan arī paši ierēdņi sāk nervozēt un sāk tomēr darīt lietas, lai mēs tik ļoti no mūsu kaimiņiem neatpaliktu. Tādā nozīmē it kā tā ierēdniecībai dabiski piemītošā inerce, salīdzinājumā ar politiķiem, kopumā ir vērsta pareizā virzienā. Šī inerce tiek izmantota sabiedrības attīstīšanai. Politiķiem mūsdienu Latvijā ir nedaudz cita loma. Arī politiķi ir ļoti savstarpēji atšķirīgi, ne visi politiķi ir destruktīvi, noteikti nē, vienkārši tas, ko es akcentēju tajā tēzē, ir, ka dažkārt mēs nespējam nošķirt politiķa publisko tēlu no tā, kāds viņš ir kā iestādes politiskais vadītājs.
Viņš var būt ļoti slinks ministrs un desmitgadēm necīnīties par savas ministrijas interesēm vai viņš var būt klaji destruktīvs ministrs, bet mēs dažkārt kā sabiedrība to pat nepamanīsim, jo publiski viss izskatās ļoti skaisti.
Mēdz būt arī cita veida politiķi, kas ne tikai palīdz ierēdniecībai darīt jaunus un labākus darbus sabiedrības kopīgajai attīstībai, teiksim, uzlabot pasu izsniegšanu ātrumu, bet arī nāk paši ar savām idejām, kā to izdarīt vēl labāk. Tāpēc gan ierēdņi, gan politiķi, tās ir it kā divas atšķirīgas pasaules, bet mums vienmēr ir jāņem vērā, ka gan viena, gan otra grupa, tās nav viendabīgas masas un kopumā tādā labi uzstādītā sabiedrībā un pārvaldē, pie kurām es pieskaitu arī Latviju, ne viena, ne otra grupa milzīgu postu parasti nevar izdarīt. Drīzāk otrādi – ja tur tomēr parādās cilvēks ar iniciatīvu un izpratni, tad gan ierēdniecības pozīcijā, gan politiķa pozīcijā viņš diezgan daudz ko Latvijai var izdarīt.
Jūs arī šajā pašā publikācijā sakāt, ka, lai arī cik metodoloģiski apšaubāmi būtu dažādi starptautiski reitingi vai salīdzinājumi, tie motivē valstis neatpalikt no citām valstīm. Interesants ir fenomens, kas šobrīd notiek ar Lietuvas un Igaunijas piesaukšanu tādā jau politiskā naratīva līmenī. Sākotnēji vienmēr bija Igaunija, tagad ir parādījusies arī Lietuva. Tad ir jautājums, kas šis ir par aspektu, neiedziļinoties pat konkrētos ciparos, investīciju apjomos, kopproduktos un tamlīdzīgi? Jo tas ir diezgan vērā ņemams šobrīd un redzams.
Man šķiet, ka tas šobrīd ir ļoti labi, ka mēs sev izvirzām vai vismaz sev parādām, atveram savas acis uz to, ka ir arī ārpus Latvijas citas valstis, ar kurām mēs konstruktīvi sacenšamies. Jo ir vesela virkne citu valstu, kurām šādu paraugu nav, un līdz ar to tajā brīdī, kad kāds politiķis pasaka iedzīvotājiem, ka mēs jau tāpat diezgan labi dzīvojam, ko tad jums vēl vajag, paskatieties – visiem citiem ir daudz sliktāk, attiecīgajai sabiedrībai nav argumentu, kā pateikt, ka, zināt, tas, ka mums slikti darbojas valsts pakalpojumi, nav nolemtība, bet labojama lieta, paskatieties, kā mūsu kaimiņiem tas izdevās. Šeit gan ir arī problēma. Parasti mēs kā paraugus līdz šim esam ņēmuši ne tik viegli salīdzināmas valstis kā Lietuvu un Igauniju, bet Skandināvijas valstis. Mēs ļoti bieži esam runājuši, ka gribam dzīvot kā Ziemeļvalstīs, kā Dānijā, Somijā, Zviedrijā, bet, to sakot, mēs neizbēgami iedzenam sevi tādos kā mazvērtības kompleksos. Jo ar ko tad mēs sevi salīdzinām? Mēs sevi salīdzinām ar pasaulē vislabāk organizētajām valstīm gan pēc laimes, apmierinātības ar dzīvi rādītājiem, gan pēc sociālajām sistēmām. No vienas puses, tā ir tāda pozitīva motivācija tiekties uz Everestu, bet, no otras puses, salīdzinoties ar pasaulē pašiem labākajiem, kā jau es teicu, mēs sevi iedzenam tādos kā mazvērtības kompleksos, jo ne viss, ko ir spējušas paveikt šīs sabiedrības, ir paveicams, it sevišķi ātri, tādām valstīm kā Latvija. Tāpēc Igaunija un Lietuva ir daudz labāki atskaites punkti, jo arī izejas pozīcijas mums ir bijušas līdzīgas. Man šķiet, ka tas ir svarīgs disciplinējošs faktors mūsu politiķiem un mūsu ierēdņiem – redzēt, ka kaut kādos parametros mēs varam izdarīt lietas pat labāk nekā igauņi, bet ir kaut kādi parametri, kur mūsu galvenais mērķis ir pārāk traki neatpalikt. Ja mums nebūtu tās Lietuvas un Igaunijas fonā, man šķiet, ka šādus paraugus mums vienkārši vajadzētu izdomāt, un tas ir neizbēgami, jo arī igauņi un lietuvieši salīdzinās ar mums un dažkārt arī ar citām valstīm. Savstarpēji draudzīgā konkurencē, man šķiet, ka mēs visas trīs valstis labi virzāmies uz priekšu salīdzinājumā ar visām citām valstīm, kurām ir bijusi līdzīga traumatiska vēstures pieredze. Ja mums nebūtu šāda parauga, mums būtu grūtāk.
Jūs arī rakstāt, ka vēstures zināšanas ne vienmēr palīdz izprast politiku. Vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta, mums to nemanot, bet mēs pēdējā pusgada laikā bieži piesaucam vēsturi kā argumentu, lai saprastu to, kas notiek. Tad ir jautājums, vai, jūsuprāt, no vēstures nav jēgas mācīties neko, jo tas vienkārši nav iespējams?
Domāju, ka vēsturi noteikti ir vērts mācīties un pēc iespējas dziļāk pētīt visu laiku ar atziņu, ka var nākt klājā vēsturiskas lietas, kas mums pavērsīs pavisam citu skatījumu uz jautājumiem, kas varbūt mums ir personiski bijuši svarīgi. Protams, dažādas vēsturiskas teorijas un vēsturiski notikumi tiek izmantoti tam, lai pamatotu vienu vai otru vīziju. Man ar šāda veida pieeju vēsturei, ja ne vienmēr, tad ilgu laiku bijusi iekšējā problēma, jo es redzu, cik lielā mērā stāsti, kas ir domāti kādas vienas konkrētas pieejas vai teorijas pamatošanai, ir nepilnīgi. Ka tad, ja mēs tur pieliktu vēl dažas perspektīvas vai vēl dažus vēstures faktus, mums tas stāsts neizveidotos gluži tik gluds, kā mēs to mēģinām izstāstīt citiem vai paši sev. Tāpēc tajā brīdī, kad tapa Satversmes preambula, ievaddaļa, kurā nofiksēti šie galvenie vēsturiskie momenti Latvijas veidošanā, – man pret to bija dziļa iekšēja pretestība. Man joprojām tāda ir. Man šķiet, ka mēs kā sabiedrība spējam sadzīvot arī ar domu par to, ka vēsture ir ļoti komplicēts process, ka tur ir bijis ļoti daudz kas, ka valsts, kurā mēs dzīvojam, galīgi nav neizbēgamība, un tieši tādēļ mums ir īpaša atbildība par to, kādā veidā šī valsts izskatīsies šodien un nākotnē. Ne tāpēc, ka mūžīgi ir gājis vēstures process uz to, lai būtu Latvija, bet tieši tāpēc, ka vēstures process varēja beigties ļoti daudzos dažādos veidos, tas nav bijis neizbēgams. Tagad, kad mēs domājam par Latvijas nākotni, mums ir vairāk jādomā tieši par to, ko mēs ar Latviju gribam izdarīt nākotnē, nevis kā mēs sargāsim kaut kādu tādu stāstu, ko mēs, teiksim, esam pat ne pārmantojuši no iepriekšējām paaudzēm, bet es teiktu – izdomājuši tam, lai tas vēsturiskais naratīvs izskatītos pēc iespējas gluds un nepārprotams. Tāpēc varbūt šobrīd, kad mēs runājam publiskajās diskusijās par to, kas vispār notiek ar vēstures pētniecību Latvijā, mani skumdina tas, ka uzsvars aizvien vairāk tiek likts uz šādu naratīvu izplatīšanu un, teiksim tā, propagandēšanu. Mazāk uz to, ka mēs vienkārši mēģinām pēc zinātniskām metodēm tikt skaidrībā, kas tad pagātnē īsti ir bijis un noticis, neuzliekot savus pieņēmumus par to, kas tad no tā visa mums būtu jāatrod.
Lai arī ko vēsturnieki atrastu mūsu pagātnē, man šķiet, ka mēs esam pietiekami spēcīga sabiedrība, lai ar to sadzīvotu, vienalga, vai tas iekļaujas vai neiekļaujas mūsu Satversmē nostiprinātajā vēstures koncepcijā.
Bet šī nācijvalsts vai pilsoniskās nācijas ideja, – tā ir tāda konkrēta vīzija, par kuras saturu teorētiski mēs varam vienoties, vai šāda vienošanās tā neveidojas – kā tāds balsojums vai parakstīts dokuments? Vai Satversmes preambula veidojas savādāk?
Savā rakstā es arī apšaubu to vārdu nozīmi, kuros ir ielikts šis kontroversiālais saturs. Teiksim, kad mēs runājam par pilsonisko valsti vai nācijvalsti, no tām publiskajām diskusijām, kas līdz šim ir Latvijā bijušas, man starp šiem jēdzieniem neizveidojās vienādības zīme. Jo Latvijā tomēr tam vārdam "nācijvalsts" ir tāda etniska piekrāsa, kas arī lielā mērā izriet no tām idejām, kas tika ieliktas mūsu Satversmē tajā brīdī, kad tika veidota Satversmes preambula. Proti, ka tas ir etniski krāsots termins, kas nav gluži pilsoniskā valsts, kurā neatkarīgi no tā, kas ir šī cilvēka senči, ja tu esi Latvijas pilsonis, tu esi daļa no mūsu kopīgās sabiedrības un publiskās telpas. Līdz ar to, protams, ka pilsoniskās nācijas ideja ir tāds vizionārs skatījums uz priekšu par to, kā Latvijas sabiedrība varētu sevi pārvaldīt nākotnē, varbūt arī tagadnē, bet tas jautājums par to, cik lielā mērā ir iespējams vispār vārdā "nācija" ielikt šo pilsonisko saturu, nevis etniski krāsoto saturu, joprojām ir atvērts. Es teiktu, ka pirms 10 gadiem tas bija pilnīgi neiespējami – kad tika runāts gan par nācijām, gan nacionālismu, tad Latvijā gandrīz visi ar to saprata tieši etniskos latviešus, ka Latvija ir etnisko latviešu valsts, kamēr šobrīd es redzu, ka sabiedrības viedokļi par šo jautājumu mainās.
Tāpat "Satori" jūs rakstījāt: "Ikdienā sekot līdzi politikas peripetijām gandrīz vienmēr nozīmē pārvērtēt sīku notikumu svarīgumu. Tas, kas tobrīd šķiet svarīgs, pēc dažiem mēnešiem parasti ir aizmirsts, vienai ainai nomainot citu. Pie svarīgām reālas pārmaiņas radošām lietām strādā institūcijas konstantā, publikai maz interesantā procesā – likumprojekti, ikdienas darba uzlabošana pārvaldē, jaunas iniciatīvas. Lielus pavērsienus vairāk nosaka nevis politiķi, bet strukturālas izmaiņas sabiedrībā, piemēram, paaudžu maiņas iedvesmota vērtību maiņa. Vienlaikus politiku diemžēl nevar saprast no putna lidojuma, nesekojot līdzi tās ikdienai."
Jā, es esmu pārstājusi ticēt tam, ka politiskā izglītošana vai izglītība tās tradicionālajā nozīmē nes jebkādu pievienoto vērtību, kas nav negatīva vērtība. Manuprāt, vienīgās metodes, kas strādā, ir cilvēkiem uz līdzīgiem nosacījumiem sanākt kopā un darīt kaut kādas lietas, kurām ir pilsoniska vērtība. Es salīdzinoši nesen organizēju fokusgrupas ar Bolderājas un Pļavnieku iedzīvotājiem. Tur bija diezgan liela atšķirība starp latviski runājošo grupu un divām grupām, kuras organizēju krievu valodā, jo vienkārši tāda ir šo apkārtņu demogrāfiskā struktūra. Krieviski runājošās grupas daudz mazāk ticēja tam, ka viņi spēj jebko ietekmēt gan Rīgā, gan Latvijā. Bet tad es viņiem sāku jautāt par kādiem konkrētiem piemēriem. Piemēram, portāls "Mana balss" – izrādās, ka visi tur bija parakstījuši vismaz vienu petīciju. Vai līdzdalības budžetēšanas konkursi, kas Rīgā notiek dažādās apkaimēs, kuros cilvēki piedāvā kaut kādus mazus infrastruktūras projektus, teiksim, bērnu laukumus, un tad visiem rīdziniekiem ir iespēja atbalstīt spēcīgākos – izrādījās, ka arī krieviski runājošie iedzīvotāji bieži vien bija piedalījušies šāda veida balsojumos. Tāpat, rokoties dziļāk viņu pilsoniskajā pieredzē, izrādījās, ka daudziem bija sanācis veiksmīgi atrisināt vai nu kādu komunālo problēmu, vai arī kādu ar satiksmes mierināšanu saistītu problēmu. Kad viņiem izgaismoja šos veiksmes stāstus un vēlreiz pajautāja – vai jūs tiešām neticat tam, ka jūsu balsij Rīgā vai Latvijā ir kāda nozīme, daļa no viņiem sāka šaubīties. Un daļa no viņiem sāka vairāk domāt par to, kādā veidā vairāk iesaistīties, kāda ir arī viņu atbildība gan par Rīgas, gan Latvijas nākotni. To pašu esmu redzējusi, kad mēs sapulcinām socioloģiski korekti atlasītu Latvijas sabiedrības tādu kā mini modeli, teiksim, ir 25 cilvēki, no kuriem 15 ir latvieši, 10 ir krievi no dažādiem reģioniem, un viņiem ir jānāk klajā ar konkrētām rekomendācijām, teiksim, Kultūras ministrijai par to, ko darīt, lai Latgalē vairāk cilvēku patērē vietējo saturu, mazāk Krievijas vai Baltkrievijas saturu. Starp šiem 25 cilvēkiem ir viss spektrs, sākot ar radikāliem latviešu nacionālistiem, beidzot ar Daugavpils Putina šovinistiem. Izrādās, ka tajā brīdī, kad viņi strādā kopā un redz, ka citu cilvēku skatījums uz lietām atšķiras no viņu, tomēr ir šis sociālais spiediens mēģināt izdarīt kaut ko konstruktīvu, un visi cilvēki iesaistās kopīgajā darbā, un cilvēki šajā procesā vairāk izglītojas gan tajā, kā vispār notiek lēmumu pieņemšana, cik sarežģīti ir atrast kompromisus, gan labāk saprot attiecīgo tēmu. Viņi ir stipri vairāk noskaņoti pēc tam ticēt tam, ka arī viņi šajā sabiedrībā kaut ko nozīmē, ka arī viņi var kaut ko ietekmēt. Es domāju, ka pilsoniskā izglītošana var notikt tikai caur šāda veida konkrētām un praktiskām līdzdarbībām kopīgu problēmu risināšanai, jo vienkārši nolasīt Latvijas krieviski runājošajiem vai tādām sociāli dusmīgajām grupām lekciju par Satversmi vai to, kā atpazīt viltus ziņas, vai, teiksim, kā orientēties partiju spektrā, manuprāt, būs nulle vērtības. Pirmkārt, šāda veida informācijā maz klausās un to slikti uztver. Otrkārt, viņi tai nepiešķir personisku nozīmi.
Es ļoti ticu visādiem formātiem un pasākumiem, kur sanāk kopā cilvēki ar ļoti atšķirīgām dzīves pieredzēm, kur bez bļaušanas un konstruktīvā ceļā tiek vienkārši risināti kādi sabiedrībai svarīgi jautājumi.
Pati dalība šādos pasākumos māca cilvēkiem to, cik svarīgs un sarežģīts ir politikas process, ka ne viemēr viņi ar pārliecinošiem argumentiem spēs savākt vairākumu savam viedoklim, cik svarīgas ir citu cilvēku pieredzes, un galu galā – ka arī viņu pieredzē ir kaut kas tāds, kas iedod pievienoto vērtību šim konkrētajam rezultātam, pie kura attiecīgā grupa nonāk.
