Lai izmeklētu "Vajadzēs noģērbties", jūs uzrunāja žurnāliste Sanita Jemberga. Vai pirms tam jau bijāt dzirdējusi par šo gadījumu?
Nē, tas man bija pilnīgs jaunums. Tas bija 2019. gadā. Pie Sanitas Jembergas bija vērsusies viena no ārsta bijušajām pacientēm, kura bija iesaistīta iepriekšējā kriminālprocesā un atzīta par vienu no cietušajām. Sieviete bija nākusi uz "Re:Baltica" ar jautājumu – vai jūs gribētu pētīt un kaut ko darīt šajā lietā. Sanita Jemberga intervēja četras no sievietēm, es atradu vēl piekto klāt.
Vai jums šķita, ka stāstam nav pietiekami lielas uzmanības tāpēc, ka jūs par to nezinājāt?
Stāsts bija pilnīgi nevienam nezināms. Tam ir jānokļūst publiskajā telpā – kāds uzzina vai arī cietušie, liecinieki, advokāti vai cilvēks, pret kuru ir šīs apsūdzības, to kādam izstāsta. Tikai tad mēs visu to varam uzzināt. Tāpēc lieta tik ilgus gadus bija nevienam nezināma. Otrs – mēs redzējām, pētot šo tematu – ārsti par to uz āru nestāstīja, bet sapratām, ka viņi kaut ko zināja. Dažādas institūcijas zināja, ka ir nevis vienkārši apsūdzības, bet ka ir sākts kriminālprocess. Sabiedrības pievērstā uzmanība šim stāstam ir ļoti liels iemesls, kāpēc tagad pēc daudziem gadiem lieta ir pavirzījusies ļoti tālu uz priekšu.
Sabiedrības iesaistīšanās varētu būt ļoti nozīmīgs elements, kas palīdz šādas nopietnas lietas virzīt uz priekšu.
Jā, tāpēc mediji raksta vai stāsta. Šajā gadījumā cilvēkiem bija ļoti liela interese, neizpratne, šoks un varbūt arī aizvainojums par to, kā šis jautājums tika risināts iepriekš un kāpēc tagad viss notiek tik gausi. Neraugoties uz to, ka tas ir publicēts un ir skaidrs, ka dažādām institūcijām vajadzēja darīt daudz vairāk, daļa no tiem, kuri var kaut ko izdarīt, turpināja strādāt tikpat gausi un neatzīst savas kļūdas.
Kādas bija sajūtas, strādājot pie šī pētījuma? Vai jums šķita, ka darāt kaut ko jēgpilnu, kas novedīs pie beidzot gaidītā rezultāta, vai arī no sākuma bija tieši pretēji un nebija lielas cerības uz pārmaiņām?
Visi žurnālisti jau vienmēr cer, ka viņu darbam būs kaut kāds rezultāts. Vienkārši ne vienmēr tā notiek,
taču šis ir tas gadījums, kad tā bija. Tas ir liels prieks gan mums, kas strādāja, gan cilvēkiem, par kuriem bija šie stāsti. Veidojot stāstu, jau pašā sākumā ir sajūta, ka tur kaut kas ir. Var redzēt, ka tur ir bijušas pieļautas kādas milzīgas kļūdas, nav saprotams, kāpēc tas viss notika tā un ne citādāk. Tad rodas jautājumi, uz kuriem vari atbildēt pētot. Ja medijiem šķiet, ka tā ir, tad viņi ķeras pie darba, taču, it īpaši šāda veida materiālos, pētīšanas laikā var notikt jebkas. Viss var beigties arī ne ar ko – pat ar to, ka vispār nav publikācijas, jo atklājas jauni fakti vai saproti, ka nav jēgas to publicēt, jo nav jau stāsta. Man visu laiku bija arī personiskas šaubas par sevi un savu darbu. Es šāda veida pētījumu, kas ir saistīts ar tik daudzu institūciju darbu, krimināllikumu, tiesisko pasauli un policiju, nebiju iepriekš veikusi.
Tā bija kā pirmā pieredze?
Daudz kas no tā man bija pilnīgi jauns. Es visu laiku šaubījos par to, vai šis ir pareizais veids, kā darīt, vai vajadzētu tā vai citādāk. Nedrošība visu laiku. Es pieņemu, ka žurnālistus, kuri veikuši līdzīgus pētījumus jau iepriekš, gan jau tik un tā visu laiku māc šaubas. Katrs stāsts ir atšķirīgs, un ceļi, kā iesi meklēt un kā mēģināsi noskaidrot, ir dažādi. Tā nav žurnālistika, ja tev nav šaubu. Ja sāc stāstu un tev ir pilnīgi skaidrs: "Tas ir tā, un viss", tad tur nav ko pētīt. Šaubas ir normāla procesa sastāvdaļa, žurnālistam nepieciešams ļoti kritiski skatīties uz visu, ko tu uzzini. Pat to, kas liekas pašsaprotami un acīmredzami. Ja nepārbaudu faktus, es, iespējams, publicēšu nepatiesību. Šaubīties par visu ir labi.
Šaubas ir normāla procesa sastāvdaļa, žurnālistam nepieciešams ļoti kritiski skatīties uz visu, ko tu uzzini.
Pēc "Izcilības balvas 2022" saņemšanas "Vajadzēs noģērbties" tika nominētas arī "Prix Europa 2022" apbalvojumam. Kāda ir sajūta zinot, ka šis stāsts gūst atpazīstamību un novērtējumu plašākā publikā?
Tas ir ļoti liels pagodinājums. Īpaši, kad kolēģi novērtē darbu, jo tie ir cilvēki, kuri saprot, kā žurnālistikas pasaule strādā. Ja cilvēki plašākā žurnālistu cunftes mērogā ir ieraudzījuši darbu un saka, ka tas ir labs, tas noteikti ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Ar starptautisku novērtējumu ir tieši tāpat. Šajā gadījumā cilvēki, kuri vērtē stāstu, būs tie, kuri paši ikdienā nodarbojas ar šādu stāstu radīšanu, ar dažādiem žurnālistiskiem pētījumiem. Tur materiālu klausīsies no A līdz Z un pēc tam izteiks komentārus par dzirdēto un uzdos jautājumus. Redzēt, kā cilvēki no citām valstīm, kur dzīve ir nedaudz atšķirīga, skatās uz to visu, kādi jautājumi viņiem rodas, ko viņi saka par žurnālistisko pieeju un stāstniecības veidu, – tā ir nenovērtējama iespēja mācīties. Visiem cilvēkiem, kuri piedalījās šī pētījuma veidošanā, tas ir ļoti būtiski un arī iepriecinoši.
Vai pēc darba ar podkāstu jums ir padomā kādi personīgie nākotnes projekti vai plāni tieši šādā formātā?
"Dokumentārijs" turpinās, tam jau šogad būs jaunas epizodes, kuras veido Aiga Veckalne ar redaktori Daci Krejeri. Viņām ir stāsts, kas saistīts ar padomju laikiem un ģimeni. Tam ir arī kriminālstāsta piesitiens un izmeklēšana. Ļoti interesants materiāls. Es "Dokumentārijā" esmu iesaistīta tādā formā, ka kopā ar Anitu Braunu, kas bija mana stāsta producente, izveidojām šo podkāstu. Tā bija Anitas Braunas iniciatīva – dokumentālos stāstus, kuru trūkumu es saskatīju Latvijas Radio, nepieciešams ietērpt šādā veidā.
Visu interviju lasiet Rīgas Stradiņa universitātes studentu medijā "Skaļāk".
