Dīvs Reiznieks: Sveiks, Ati! Klau, kur tu šobrīd atrodies, ja to drīkst atklāt?
Atis Klimovičs: Drīkst atklāt, esmu Harkivā šobrīd. Vakar pašā vakarā iebraucām Harkivā, pārnakšņojām, vakarā bija gaisa trauksme, tagad arī bija gaisa trauksme, tā kā "šeit viss ir kārtībā".
Ar kādu mērķi tu esi ieradies Harkivā?
Harkiva šobrīd ir tranzīta punkts, jo dosimies tālāk uz Donbasu, lai aizvestu palīdzību gan karavīriem, gan civiliedzīvotājiem.
Es zinu, ka tu kopš 24. februāra esi bijis, ja nemaldos, 11 reizes Ukrainā. Par to mēs parunāsim pēc neliela brīža, bet es gribētu sākt mūsu sarunu nedaudz no citas puses. Man tu vienmēr esi asociējies ar kara reportieri, šķiet, esi pirmais šīs profesijas celmlauzis Latvijā. Tu esi bijis gan abos Čečenijas karos, gan Afganistānā, gan Irākā, gan Sīrijā, gan bijušajā Diendvidslāvijā, Serbijā. Kur vēl? Vai es visu uzskaitīju?
Ēģiptē revolūcijas laikā, Lībijā pēc tam, Tadžikistānā, bet būtībā jā, nu Kaukāzs, Dienvidkaukāzs, Armēnija, Gruzija, Azarbaidžāna.
Tā ir tava īpašā interese. Ja es pareizi atceros, tu varētu būt arī viens no pirmajiem Latvijas cilvēkiem, kurš iekļuva to cilvēku sarakstā, kam Krievija aizliegusi iebraukšanu pie sevis, – vai tā?
Jā, es domāju, ka Latvijas medijiem tas dara godu, tāpēc ka no daudzām valstīm žurnālistiem, kas ir strādājuši Krievijā, Maskava liedza iebraukšanu. Šādi, mūsu skatījumā, pozitīvi novērtējot mūsu darbu. Jā, kopš [19]99. gada es nevaru iebraukt Krievijā, nevaru iebraukt arī Baltkrievijā un daudzās citās sadraudzības valstīs.
Klau, kopš 24. februāra klajā nākusi ne viena vien liecība par krievu iebrucēju pastrādātajām zvērībām, sākot ar Buču, Irpiņu, beidzot ar svaigāko no gadījumiem, kas šokēja ne vienu vien, – galvas nogriešanu karagūsteknim. Izejot no savas pieredzes, kā tu vērtē, tas vienkārši turpina šo krievu nežēlības tradīciju, kas redzama cauri gadiem, vai varbūt tu redzi ko jaunu, kaut kas ir mainījies?
Es gribētu teikt, ka es neredzu neko īpaši jaunu, un man liekas, ka tas tikai apstiprina politologu vai analītiķu vērtējumu, ka Krievija šobrīd uzvedas kā īstens terorists. Ja mēs atceramies Irāku vai arī Afganistānu, tad galvas atdalīšana no cilvēka ķermeņa, – tas ir tāds teroristu rokraksts un paraksts, tā viņi dara. Galvas nogriešana būtībā nav nekas jauns, jo tā acīmredzami bija arī Krievijas specdienestu provokācija. Šķiet, ja nemaldos, pēc Pirmā Čečenija kara beigām, kad bija faktiski uzvarējusi neatkarīgā Čečenija, sākās ārzemnieku laupīšanas, un, manuprāt, arī bija tā, ka bija nolaupīti četri Rietumu inženieri, ja nemaldos, un, šķiet, ka tur arī bija kaut kas tik nežēlīgs pastrādāts. Vēsturnieki noteikti neļaus man sameloties un teiks, ka tā ir gadsimtus ilga apstiprināta prakse, ka visur, kur iet Krievija, tur ir izvarošanas, nogalināšanas, pārkrievošanas, cilvēku aizvešanas un atlikušo padarīšana par vergiem. Tā ka tas iet roku rokā. Šobrīd Ukrainā tas ir labi redzams. Pirms burtiski dažām dienām es biju Černihivas apgabalā. Vienā no viņu pašvaldībām mēs runājām ar trīs pašvaldības vadītājiem, un viņi apstiprināja, ka vienā no šīs pašvaldības ciematiem bijuši 40 izvarošanas gadījumi. Pats pašvaldības vadītājs, apmeklējot [ciematus], kad jau okupanti bija atstājuši tos ciematus, kuros viņi bija, ieejot ciema vadītāja kabinetā, viņš novēroja šādu ainu – istabas vai kabineta stūrī bija gulējis krievu karavīrs uz paklājiņa, bet savu tualeti viņš bija iekārtojis otrā stūrī pretī. Tā kā patiesībā nav jābūt pārsteigtiem ne par ko, un vienkārši jāzina, jāsaprot, ar ko ir darīšana.
Tevi nepārņem "déjà vu" sajūtas?
Es pats esmu arī redzējis Čečenijā. Konkrēts gadījums, [19]95. gada pavasaris, bija nogalināti čečenu kaujinieki, – seši vai septiņi. Viņi gulēja nelielā mošejā uz akmeņainas grīdas, un visiem bija izdurtas acis. Tas bija tas, ko es redzēju. Lai katrs sev spriež pats, kā to vērtēt.
Starp citu, ir izaugusi vesela paaudze, kas par Čečenijas karu neko daudz nezina. Ja tev īsi būtu jāapraksta, kāpēc mēs vispār šobrīd runājam par Čečeniju, tu tur biji uz vietas, abus karus redzēji, ko tu pateiktu mūsu jaunākajiem klausītājiem, kuri par to varbūt neko nezina?
Tā kā mēs nekur nevaram likties, mums ir jādzīvo līdzās ar milzu agresīvo kaimiņu, tad, protams, ka vērts būtu ieskatīties vēstures grāmatā un iepazīties kaut nedaudz pat virspusēji ar Krievijas vēsturi. No tā varētu uzzināt par to, kāda ir arī Kaukāza vēsture, kā Kaukāzs un arī Kaukāza tautas, tajā skaitā arī čečeni, ir tikuši iekaroti, kā viņi ir cīnījušies, un varētu uzzināt arī visu tālāko. Tā ir viena puse, lai saprastu, ka Čečenija nav dabiski Krievijas sastāvdaļa, nav nedz Dienvidkaukāzs, nedz bijušās Padomju Savienības Vidusāzijas republikas. Tas būtu viens, lai saprastu un zinātu to, bet otra lieta ir, un es varu atgriezties atmiņās 94. gadā, kad es biju septembrī vairākas dienas Groznijā. Mēs arī izbraucām ārā no Groznijas, Čečenija svinēja savu trešo neatkarības gadadienu un ļoti gaidīja, kad pasaule atzīs šīs nelielās republikas neatkarību. Kā mēs to tagad labi zinām, nekas tamlīdzīgs nenotika. Būtībā pasaule un, pirmkārt, demokrātiskā Rietumu pasaules daļa, vienīgi noskatījās, kas tur notika, cik simti tūkstošu tur tika iznīcināti, tur bija būtībā koncentrācijas un iznīcināšanas nometnes, tā tās varētu saukt, un to norija. Būtībā Krievijai, Kremlim lēnām tika gatavos ceļš visām nākamajām agresijām, jo, kā redzams, Kremlis jau nekur neapstājas. Tā kā tās ir divas lietas, kas būtu jāpalasa, par ko būtu jāuzzina, ka [šīs republikas] ir iekarotas, un tā jau ir tradīcija, un čečeniem ir vēlme atbrīvoties. Un otra, – kā uz to esam reaģējuši mēs, proti, Rietumi.
Ņemot vērā tavu pieredzi, ko esi redzējis nevis ziņās, bet savām acīm, – un tu pieminēji čečenu cerības par to, ka Rietumi viņus atzīs, – daudz pēdējā gada laikā mēs runājam ne tikai par militārajām lietām ne tikai kaujas laukā, bet arī par to, kā attiecas pret šo ukraiņu cīņu Austrumeiropa, Centrāleiropa, Rietumeiropa, Amerika utt. Mēs labi zinām, ka ukraiņi ieročus prasīja jau krietni pirms 24. februāra. Šī gada laikā kļuvis skaidrs, ka Rietumos reti kurš ticēja ukraiņu spējai stāties pretī Krievijas armijai. Atkal ir kaut kādas paralēles velkamas ar to, ko tu redzēji Čečenijā un citur?
Nē, Čečenijā, pirmkārt, nevarēja būt nekāda runa par to, ka tiktu ieroči piegādāti.
Es vairāk par attieksmi runāju – tieciet paši galā, nevelciet mūs iekšā.
Gan jā, gan nē. Nekas jau nestāv uz vietas. Viens ir skaidrs, tas jebkuram ir skaidrs, ka Rietumu attieksme ir mainījusies, un Kremlis nav rēķinājies ar to. To jau tikai pilnīgs nezinītis varētu neatzīt. Vienlaikus jāsaprot, ka piegādes tomēr ir pārāk lēnas, pārāk gausas. Es pats gribu atgriezties pie laika vēl pašā sākumā, pagājušajā gadā, proti, pēc 24. februāra. Tolaik es pilnībā būtu atbalstījis un atbalstīju gaisa telpas slēgšanu no NATO puses. Ukraina varēja kā suverēna valsts noslēgt ar NATO [šādu vienošanos]. Tas netika izdarīts. Un ko mēs esam ieguvuši? Mēs esam ieguvuši ilgu karu, kurā tomēr, gribot negribot, mums aizvien vairāk jātukšo savas noliktavas. Varbūt tas ir labi, jo daudz kas ir saprasts. Tu jau redzi, ka Rietumu pozīcija ir mainījusies, visi ir pēkšņi sapratuši, ka vajag ražot [ieročus], un mūsu tanki nebrauc un tā tālāk. Tā ka tiešām nekas nestāv uz vietas, bet viens ir skaidrs – arī šobrīd [atbalsts] ir par lēnu, munīcijas nav pietiekami, un F16 nekur vēl īsti nav, tālās darbības raķešu arī īsti nav, un [raķešu sistēmas] "HIMARS" nešauj tik tālu. Daudz kas labi ir darīts, bet joprojām izskan balsis, ka jāsaglabā Maskavai seja, un tā ir realitāte. Protams, mēs Austrumeiropā visi to labi saprotam. Faktiski ir laiks pienācis saprast, ka Tallinai, Rīgai, Viļņai un Varšavai ir jāiet ļoti spēcīgā koalīcijā ar Kijivu, un tas varētu būt ideālā gadījumā nākotnē stiprs bloks jau esošajā blokā.
Mēs ar kādu citu raidījuma viesi par šo jau nedaudz runājām, – ja mēs gribam meklēt kādas pozitīvas lietas tieši Latvijai no šī kara, tad esam dabūjuši jaunu spēcīgu sabiedroto Ukrainas izskatā, vai ne?
Jā, tas ir pašā augstākajā politiskā līmenī, tie nav tikai vārdi – Kijiva ir novērtējusi, novērtē un labprāt arī ir gatava dažādas, cik nu mūsu valsts ar mūsu mērogiem ir spējīga, lietas veikt un sadarboties. Mēs tikko ar politologu un parlamenta bijušo deputātu Veiko Spolīti bijām vienā no [Ukrainas] pašvaldībām. Šī pašvaldība ar mūsu Salaspils pašvaldību, iespējams, noslēgs līgumu, un ukraiņi vēlas to izdarīt.
Tas bija kārtējais apliecinājums tam, kādus partnerus ukraiņi saredz Baltijas valstīs, tātad arī Latvijā. Tas ir ik uz soļa. Satiekoties arī ar cilvēkiem, visi zina, ko ir darījusi Latvija, un tiešām saka paldies mums.
Es saprotu, ka šajā karā tev ir jauna loma papildus žurnālista darbam, – tu darbojies arī kā volontieris, kā palīdzības sagādātājs. Kā tu pats raksturotu to, ko esi darījis Ukrainā pēdējā gada laikā?
Nav jau nekas melots. Vārds volontieris ir tīri labs – tāds, kurš brīvprātīgi palīdz. Jāteic, ka es ar smaidu varu teikt, ka faktiski, nu, es nezinu, varētu precizēt, kurš no Latvijas ir pirmais volontieris, bet es esmu volontieris Ukrainas gadījumā jau kopš 2014. gada, kad decembrī es savu mašīnu uzdāvināju brīvprātīgo bataljonam "Aidars". Kopš tā laika ir dažādi projekti veikti. Esam veduši mašīnas gan dažādu preču vadāšanai, gan kādus divus vai trīs džipus esam aizveduši. Tāpat dažādas armijai vajadzīgas lietas, arī civilajiem iedzīvotājiem. Tas ir visa aizvadītā gada laikā turpinājies. Vajadzību ir šausmīgi daudz. Kaut vai par armiju, – jo nevar valsts visu sagādāt, un tas tā ir, kā mēs zinām, jo Latvija ir pamatīgi iesaistījusies gan ierakumu sveču gatavošanā, gan zeķu adīšanā un tā tālāk. Viena piezīme, jā, karavīri varbūt saņem no Ukrainas pāris komplektus ar formu, bet kauju laikā, pirmkārt, tās formas saplīst, var būt vajadzība atkāpties, un viņi paliek bez dažādām mantām, jo atkāpjas, protams, tikai ar ieroci un munīciju. Tas ir jādara, mēs to darām. Vajadzību ir šausmīgi daudz. Protams, nevar jau braukt, tā pilnīgi nezinot kur un pie kā, loģiski, ka es arī braucu līdz šim pie pāris vienībām, ar kurām sadarbojamies. Šīm vienībām esam nogādājuši gan dronus, arī džipus un labus apģērbus. Tā ka to darām. Domāju, ka tas vēl diezgan ilgi būs jādara. Palīdzība Ukrainai neaprobežojas arī ar šādas palīdzības vešanu. Esmu arī vairākas reizes noorganizējis ukraiņu bērnu braukšanu un dzīvošanu Latvijā – gan ģimenēs, gan vairākās pašvaldībās. Tas ir ļoti nozīmīgi, kā arī paši ukraiņi šeit uzsver, – lai viņi izbrauktu ārā [no valsts], lai viņi nedzird gaisa trauksmes, lai viņu domāšana pārslēgtos, un visbeidzot, lai viņi redzētu, kā var dzīvot, kāda ir atmosfēra brīvā, normālā valstī, kāda ir Latvija. Protams, kā zināms, valsts līmenī gan ārstējas ukraiņu karavīri, gan tiek apmācīti pie mums.
Kāds ir algoritms, pēc kā tu saproti, kur braukt, kam var uzticēties, kas ir vajadzīgs?
Es varētu teikt tā, ka tie, kas nezina, bet grib palīdzēt, lai pajautā man, es viņiem palīdzēšu. Labi, tas nu tā. Tas notiek ļoti vienkārši. Pirms nedēļas es trīs dienas nodarbojos ar to, ka Luckas pilsētas rajonā, kas nav sevišķi tālu no Polijas robežas, apmēram 100 kilometrus, es nogādāju ļoti sirsnīgu un vērtīgu palīdzību 15 ģimenēm, kurās ir krituši tēvi. Proti, jau vairākus gadus mans sadarbības partneris ir arī šīs pilsētas ļoti darbīgs un pazīstams volontieris. Es viņam palūdzu atsūtīt man sarakstu ar bērniem, viņš izdarīja, tie bija 25 bērni, – vārdi, uzvārdi, augumi, apavu izmēri, aizraušanās. Konkrētas ģimenes atsaucās manam aicinājumam viņiem kaut ko sagādāt. Tici man, atsaucība bija ļoti laba. Proti, neliels piemērs, – diviem zēniem, vienam 13, otram 16 gadi, tika iegādāti datori, diviem brālīšiem, astoņus un deviņus gadus veciem, kas gribēja divriteni, es aizvedu divriteni. Visām mammām vēl arī aploksnītes, kuras bija tik sirsnīgas! Viņas nespēja tās bez asarām atvērt un izlasīt, jo tajās bija ukrainiski rakstīti apsveikumi un atbalsta vārdi. Plus vēl tajās bija ielikta naudiņa. Protams, mēs nebraucam uz dullo. Es domāju, ka tā neviens vairs sen nedara – ne valstīm ir jādod nauda kaut kur uz dullo, ne privātajiem.
Bet tu redzi, ka ir vieta šajos Ukrainas palīdzības centienos arī šādiem maziem aktīvistiem? Es saprotu, ka tev tā ir privāta iniciatīva kopā ar draugiem un domubiedriem. Jūs neesat milzīgs palīdzības fonds.
Jā, protams, ka ir vieta, tāpēc ka neviena organizācija nevar nosegt visu. Iedomājies, ka tev būtu Latvijā jāapzina visas daudzbērnu ģimenes un jāpalīdz. Nu, kurš to var izdarīt? To neviena organizācija nevar izdarīt! Ukrainā ir līdzīgi, jo, ja jau tas viss būtu, mans partneris Ukrainā teiktu – zini, mums te viss ir kārtībā. Gluži otrādi, viņš teica, ka būtu labi, ja varētu bērnus, pie tam ne obligāti vasarā, uz kādu nometni Latvijā [aizvest], vai vari noorganizēt? Protams, ka mēs to varam un noorganizēsim. Mēs dzīvojam brīvā valstī un varam darīt to, ko mēs gribam. Šādi mēs, pirmkārt, arī Latvijas vārdu, ar smaidu varam teikt, ka nesam pasaulē un darām, un tas ir vajadzīgs.
Jo valsts spējas nekad nav tādas, un brīvā valstī brīvi pilsoņi dara to, ko uzskata par vajadzīgu. Ukrainā mēs redzam, ka ir vajadzīga šī privātā iniciatīva paralēli organizētajam darbam.
Teici, ka nupat biji Luckā. Paskatījos kartē, – tas ir it kā tajā drošajā Ukrainas galā. Ja mēs tā nosacīti runājam, ko arī paši Ukraiņi saka, jā, austrumi, tur ir fronte, un rietumu daļa ir krietni mierīgāka. Protams, visai nosacīti, ja ņemam vērā, ka jebkurā brīdī var atlidot kāda spārnotā raķete, bet tas, ko tu pieminēji par ģimenēm, kuras ir zaudējušas tēvus tieši karā – tas attiecas uz pilnīgi visu Ukrainas teritoriju, vai ne?
Neapšaubāmi, jo esmu diezgan daudzus kilometrus arī šajā braucienā nobraucis, un, nokļūstot pat nelielos ciematiņos, braucot tiem cauri, tādās nelielās lauku kapsētās ļoti daudzās var redzēt Ukrainas karogu, kas apzīmē vietu, kur ir apglabāts karā kritušais. Jāteic, ka [tas redzams] ļoti daudzās kapsētās. Par lielākām apdzīvotām pilsētām vispār nerunāsim. Tur šo karogu skaits ir diezgan paliels un palielinājies beidzamā gada laikā, bet pat ļoti mazās kapsētiņās – braucam un pēkšņi viens vai divi karogi ir. Tā kā tas, protams, ir visā teritorijā.
Citas "Drošinātājs" sarunas
Kā ir ar palīdzību? Ko šādas ģimenes saņem no Ukrainas, no valsts? Vai viņi ir ļoti atkarīgi no tādas palīdzības, kādu, piemēram, tu atved?
Es gribētu teikt tā, ka, ņemot vērā, pirmkārt, ukraiņu birokrātiju, kara apstākļus, valsts iespējas, arī korupciju, šīs lietas nevirzās tik ātri. Arī, piemēram, runājot ar sievietēm, kuras zaudējušas vīrus, arī tādas, kuru vīri krituši, piemēram, pagājušā gada vasarā, vēl lāga neko nebija saņēmušas. Tas ir ļoti ilgi un piņķerīgi. Protams, viņām ir jāraksta visi vajadzīgie iesniegumi. Tā kārtība ir tāda, ka līdz 18 gadu vecumam, šķiet, bērni, kas palikuši bez tēviem, saņem zināmu summu. Arī mātes, kamēr ir bērni līdz astoņiem gadiem, kaut ko saņem. Arī vecākiem kaut kas tik izmaksāts, bet tas, protams, nenotiek tik ātri. Un arī par to bieži vien ir jācīnās, jāpatērē spēki un laiks. Protams, zinot to visu, mēs redzējām, ka palīdzība ir vajadzīga, bet es arī vienlaikus gribu teikt, kas bija diezgan pārsteidzoši, – atrodoties tur un runājot ar šādām ģimenēm, arī ar cilvēkiem provincē, kuri nebūt nav izcili turīgi, neviens nesūdzējās par dzīves grūtībām. Visi arī šajās ģimenēs, kur mēs tikām uzņemti, bija laipni, tika pacienāts. Par kafiju un tēju vispār nerunāsim. Projām braucot, tika jautāts – bet vai jūs negribētu kādus konservus vai marinētas sēnītes? Tas bija pārsteidzoši, ka provincē neviens nesūdzas, saprot, par ko ir runa. Cenas aug, daudzi ir palikuši bez darba, bet tajā pašā laikā izturība ir milzīga, jo visi saprot, ka nav jau atkāpšanās ceļa.
Bet saki, kāpēc tu pats esi šī gada laikā bijis Ukrainā 11 reizes, nevis tikai nodarbojoties ar savu pamata darbu, ar žurnālistiku, bet vedot, palīdzot, aicinot citus palīdzēt? Šis ir kaut kas tāds, ko tu esi vienmēr darījis? Vai šajā gadījumā kaut kas ir nedaudz citādāk, un tev ir kaut kāds klikšķis nostrādājis?
Šeit ir divi aspekti. Es parasti cenšos braukt kopā ar kādu, kas parasti ir arī vieglāk finansējams, un vieglāk to ir īstenot, vieglāk ir arī šādu palīdzību savākt. Piemēram, darbojoties kopā ar Juri Ulmani, mūsu pazīstamo alpīnistu un zemessargu, kurš arī ļoti enerģiski spēj šādu palīdzību iegūt, un palīdz viņa kontakti tajā skaitā arī no Rietumu latviešiem, tas ir vieglāk paveicams. Kā tu vari iedomāties, no šāda viena brauciena atgriežoties, mēs redzam spidometrā, ka nobraukti ir pieci tūkstoši kilometru. Var parēķināt, cik maksā degviela. Lai arī šeit, kara apstākļos, mēs bieži vien tiekam uzņemti un mums nav jāmaksā par naktsmītni, tāpat arī Donbasā, uz kuru mēs aizbrauksim, vienalga ir izdevumi, kurus es vienkārši tīri fiziski viens pats nespētu pacelt. Protams, es paralēli turpinu arī savu algoto darbu. Grūti teikt, kas pat ir svarīgāks. Abas šīs lietas ir svarīgas, jo es tomēr esmu žurnālists. Cik es varu, tik es rakstu, cik es varu – tik palīdzu.
Jā, bet kāds teiktu, ka tu taču varētu tikai rakstīt. Aizbrauc, izdari savu darbu un brauc atpakaļ.
Es negribētu teikt, ka tas ir tik vienkārši, jo mūsu rakstošajiem medijiem šādi nodrošināt pilnvērtīgus komandējumus tomēr ir diezgan liels kosmoss, šie izdevumi ir par lielu. Protams, es varu pateikties "Latvijas Avīzei", kas mani atbalsta, kas publicē un ir ieinteresēti, bet tā nav sabiedriskā televīzija, tie ir pavisam citi līmeņi. Tā kā vienlaikus mums ir jāspēj darīt to. Mēs darīsim, bet arī jāatrod veidi, kā tikt pie gala rezultāta.
Saprotu, ka ukraiņu valodu tu jau esi apguvis šī gada laikā.
Nu, par apgūšanu tas būtu pārlieku spēcīgs apgalvojums, bet jāteic, ka aizvien vairāk es zinu, faktiski sarunvalodu būtībā gandrīz saprotu tuvu 100 procentiem. Ja es spēšu saņemties un aiziet kaut kad varbūt uz ukraiņu valodas kursiem, tad varbūt, jā. Tas, protams, būtu labi.
Mēs esam runājuši ar vairākiem brīvprātīgajiem latviešiem, kuri ir tieši frontē, un viena kopīgā lieta, pie kā mēs nonākam, ir secinājums, ka pilnīgi normāli cilvēki uz turieni nebrauc, tā no savas brīvas gribas. Visi tā vai citādi ir nedaudz traki. Tu sevi arī pieskaitītu šai kategorijai?
Varbūt, ka tie, kas nebrauc, ir traki! (smejas) Es varētu teikt tā: "Dīv, es arī gribētu, lai tu atbrauc." Patiesībā tas pat īsti nav joks, jo, kā tu teici, Lucka un pilsētas rietumos, – tur faktiski nekādas raķetes nekrīt un nekritīs, es domāju. Katrs, kurš atbrauktu, teiksim, šobrīd uz Ļvivu un uz Karpatiem vairāku dienu braucienā, es domāju, ka tas ir ļoti labs atbalsta žests, jo no katras grivnas, no katra eiro, ko jūs iztērētu, tik un tik procenti nokļūst Ukrainas bruņoto spēku rīcībā. Arī šādā veidā ir iespējams atbalstīt. Vienīgā problēma ir tāda, ka galvassāpes sagādā izbraukšana, proti, uz robežas, braucot ārā no Ukrainas, lai nokļūtu Polijā, ir jāpavada vairākas stundas. Beidzamās reizes esmu gaidījis nu ne tik daudz, kā citi varbūt, bet tomēr tās bija nepilnas sešas, vēl vienā iepriekšējā reizē septiņas stundas. Tur jāapbruņojas ar pacietību, bet tās ir vienīgās grūtības būtībā.
Mēs, starp citu, pirms divām epizodēm tieši runājām ar vienu ukraiņu tūrisma cilvēku, kura teica, – ja jūs nezinātu, ka karš notiek Ukrainā, Kijivā to varbūt pat nevarētu redzēt. Ļviva, kura kara pirmajā pusgadā bija vienkārši pārapdzīvota no iekšējās migrācijas, – tur arī situācija esot normalizējusies. Tu pats šobrīd esi Ukrainā 11. braucienā. Vai jau plāno divpadsmito? Vai ļaujies kaut kādai plūsmai? Vai jau zini sava nākamā brauciena mērķi?
Nākamais brauciens ir ieskicēts. Es ceru, ka viss tā arī notiks. Iespējams, tā varētu būt maija otrā puse. Mēs noteikti arī [kaut ko] vedīsim. Šobrīd vēlamies saprast, esmu apjautājies arī vienai no vienībām, ar kuru sadarbojos, ko šī vienība gribētu daudz labprātāk saņemt – vai džipu, proti, apvidus mašīnu, kvadriciklu vai dronu. Tad, kad viņi man pateiks, ko no šī viņi izvēlētos, šī lieta tiks iegādāta, jo man apjautājās mans paziņa uzņēmējs, ka viņš kopā ar citu uzņēmēju labprāt to darītu. Arī vēl dažādas armijas lietas, arī tās pašas formas un vēl kaut ko, kas nu tobrīd būs aktuāli, jo aktuāli ir daudz kas. Karavīriem vajadzīgi pat saldumi, jo iepriekšējā brauciena laikā, kad es apjautājos karavīram, jo man no Skrīveru saldumiem bija ļoti labas tādas nelielas šokolādītes, vai tādas vajag, viņš teica – jā, vajag. Acīmredzot tā ir vajadzīga lieta, tādas nelielas šokolādītes. Tā kā jā, [nākamais brauciens] ir ieskicēts. Es ceru, ka tā tas arī notiks, un vedīsim kārtējo palīdzību.
Ja raidījuma klausītāji gribētu dot savu artavu kādā no taviem nākamajiem braucieniem, kā viņiem būtu vislabāk jārīkojas? Sekot tev "Facebook"? Vai ko tu ieteiktu?
Varbūt tas būtu feisbuks, bet varbūt es arī varētu sazināties ar tevi, tad mēs kopīgi vērstos ar šādu aicinājumu. Protams, paldies par iespējamo atsaucību.
Ko tev novēlēt personīgi?
Izaugsmi! (smejas) Radošus panākumus!
Brīnišķīgi, paldies par sarunu, Ati!
Paldies, slava Ukrainai, slava Latvijai!
Pilnu raidieraksta "Drošinātājs" epizodi klausies šeit:
