Infektoloģi un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesori Ludmilu Vīksnu žurnālisti ierasti uzmeklē un iztaujā rudens un ziemas mēnešos, un arī raidījums "Laikmeta krustpunktā" nav izņēmums. Aukstais laiks un gripas sezona profesorei ir karstākais darba laiks – skaidrojot, mudinot vakcinēties un arī ārstējot. Daudzu gadu garumā profesore Vīksna sabiedrību ir izglītojusi par vīrusiem un infekciju slimībām, – gan jaunām, gan tādām, kuras zinātnei jau izdevies apkarot, bet tās atkal mēdz uzliesmot.
Covid-19, difterija, pērtiķu bakas, Ebolas vīruss, Sibīrijas mēris, poliomielīts, leptospiroze, malārija, trihineloze, vēdertīfs, hepatīts B – šis ir tikai mazs uzskaitījums no garā slimību, vīrusu un baktēriju saraksta, par kurām Ludmila Vīksna var zinoši stāstīt stundām ilgi.
Profesores darba mūžs jau kopš 1971. gada cieši saistīts arī ar RSU – augstskolas mājaslapā par Vīksnu rakstīti šādi vārdi: "Profesore ir atklāta un tieša, neaizmirstot uzslavēt gan kolēģi, gan studentu, ja darbs ir labi paveikts, kā arī pasakot kādu stingrāku vārdu, kad tas ir vajadzīgs. Pats svarīgākais viņai darbā un attiecībās ir godīgums."
Vakcīnas un vakcīnskeptiķi
Arnis Krauze: Mans pirmais jautājums būs nedaudz personisks, bet, ja varu vaicāt par jūsu pašas pieredzi, vai esat aptuveni skaitījusi, cik reizes savā mūžā jūs esat potējusies un pret kādām slimībām – jau sākot no bērnu dienām? Cik garš ir saraksts?
Ludmila Vīksna: Par skaitu es varbūt nevarētu pateikt, bet tie noteikti ir vairāki desmiti. Es esmu potējusies pret visām tām infekcijām, kuras tajā laikā bija bērnībā paredzēts potēt, – bija jāpotējas; un pieaugušā vecumā es arī potējos pret visām tām infekcijām, kuras ir aktuālas – gripa un, piemēram, Covid-19 pēdējā laikā, bet, braucot uz tropiskām zemēm, arī pret tropiskām infekcijām. Kaut gan man jāpiebilst, ka es savā mūžā vienu rakstu biju uzrakstījusi ne ļoti "par" potēšanos, jo tajā brīdī viens no manas ģimenes bērniem pēc potēšanas pārdzīvoja zināmas komplikācijas, un es tajā brīdī biju acīmredzot ļoti daudz par to domājusi, un es biju uzrakstījusi rakstu, ka bērns nav adatu spilventiņš.
Tagad, rakstu pārlasot, jūsu vērtējums – cik daudz jums toreiz bija emociju, vai tagad tā nerakstītu? Vai bija lietas, pie kurām jūs paliekat arī šodien?
Faktiski ir tā, ka es zem tā, ko es toreiz uzrakstīju, gandrīz zem visa varētu parakstīties, bet vairāk no emociju viedokļa. Ja iedziļinātos tajā situācijā, tad, protams, un ar manu tagadējo pieredzi un arī vakcinācijas attīstības pieredzi un vakcīnu kvalitāti, tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Bet tā ir gadījies, un patiesībā es domāju, ka tas nav slikti, jo tas ļoti mudina uz domāšanu. Jo es tā kā sākumā biju ļoti "par" vakcināciju, jo draudēja, ka infekcijas vispār likvidēsies pasaulē, kas, protams, nav iespējams. Pēc tam bija šis pārdomu periods, un tad, skaidri zinot, pētot un apzinoties, es sapratu, ka tā ir gandrīz vienīgā tāda speciālā profilakses iespēja.
Es sadzirdu, ka jūs, iespējams, saprotat arī kaut kādā veidā tos cilvēkus, kuri ir piesardzīgi pret potēšanos, īpaši, ja viņiem ir kāds savs personiskās pieredzes stāsts.
Jā, personiskā pieredze vienmēr ļoti ietekmē – gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, es zinu cilvēkus, kas šobrīd dzīvo ārpus Latvijas, Anglijā konkrēti, un tur bija kāds gadījums aprakstīts, kur ar meningokoka infekciju bija netālu kaimiņi nomiruši, un tad tie cilvēki atbrauca uz Latviju vakcinēties pret meningokoka infekciju. Ir arī cita pieredze, piemēram, ja ir kādas pēcvakcinācijas komplikācijas – temperatūra vai kaut kas ļoti sāp, vai kaut kas neveiksmīgi iznāca, tie cilvēki ir pamatoti piesardzīgi. Bet mēs jau arī vienmēr sakām, kuriem cilvēkiem jābūt ir īpaši piesardzīgiem un kuriem cilvēkiem vakcīna ir ļoti vajadzīga. Jo, ja izsver, kādi ir tie svaru kausi – nomirt vai izdzīvot, saņemot vakcīnu, man liekas, ka tas ir viennozīmīgi. Bet, ja tā vakcīna, piemēram, nemaz nav ļoti vajadzīga, piemēram, tā ir pret kādām tropu zonā esošajām infekcijām un es vienkārši tāpat savakcinēšos –, nu tad varbūt tas arī nav vajadzīgs līdz tam brīdim, kamēr nebrauc uz šīm valstīm.
Par vakcīnskeptiķiem runājot, ienākot internetam, sociālajiem medijiem, ļoti daudz varam lasīt vakcīnskeptiķu viedokļus un mudinājums nevakcinēties, un visus šos izteikumus, ka tā ir inde un tā tālāk. Vai jūs esat kādreiz internetā vai tiešā sarunā mēģinājusi diskutēt ar šiem ļaudīm, kuri mudina nevakcinēties? Man daži infektologi ir teikuši, ka tā ir lieka laika tērēšana un tos cilvēkus pārliecināt nevar. Kāda jums ir attieksme pret tiem, it sevišķi tiem, kuri ļoti skaļi un spēcīgi pauž šo viedokli?
Sākumā, tas ir apmēram gadus varbūt piecus, desmit iepriekš, es mēģināju runāt un pārliecināt. Pēdējos gados es nepiedalos šādās pārrunās, jo mēs esam, zināt, tā kā uz dažādām sliedēm – vieni brauc pa vienu sliedi, otri – pa otru. Līdz ar to tam nav nekādas nozīmes. Labāk es detalizēti stāstīšu par vakcīnām tiem, kas saprot un grib. Piemēram, ja mēs runājam par pēdējo gadu vakcināciju Covid-19 sakarā, – tad, kad Covid-19 sākās, ap 2020. gada sākumu un visu to gadu, tad mums absolūti nebija imunitātes, un vienīgā iespēja izsargāties patiesībā bija vakcīna. Ja mēs tagad raugāmies uz situāciju pēc četriem gadiem, tad es domāju, ka pasaulē diez vai vispār ir kāds cilvēks, kuram nemaz nebūtu imunitātes pret Covid-19, jo mēs esam tik inficēti bijuši, tik daudz un plaši, un tik daudz jau savakcinējušies, ka patiesībā – ja toreiz es ļoti aicināju vakcinēties cilvēkus, pasakot gan, ka vakcīna nav ļoti vēl detalizēti pārbaudīta un tā tālāk, tad tagad es arī saku, ka vajag vakcinēties, it īpaši mediķiem, kuri ir tajā plūsmā, tiem, kas ir ļoti ar lieko svaru vai ar citām slimībām, bet pārējie lai dara, kā grib.
Kas jums ir prātā – pirmie paši absurdākie argumenti, kurus jūs no šiem vakcīnu neticīgajiem esat dzirdējusi?
Man liekas diezgan jocīgi, ka, piemēram, viens pretinieks teica, ka tas ietekmējot dzimstību un ietekmē ģenitālās, hormonālās sfēras. Tas man likās diezgan jocīgi. Jo starp vakcinācijas pretiniekiem un vakcīnu pretiniekiem ārstu ir ļoti maz un [cilvēku] ar bioloģiskām zināšanām arī ir ļoti maz. Tā ka patiesībā tie cilvēki uz kaut kādiem saviem priekšstatiem balstās.
Šis pēdējais gadījums, kurš sabiedrībā ļoti plaši bija pamanīts – par mazo puisīti, kurš gāja bojā ar difteriju, atkal uzjundīja stāstu par vakcinēšanos. Tika atkal apspriesti argumenti "par" un "pret", un beigās arī apsūdzības ārstiem, ka gluži vai viņu vainas dēļ šis puisītis nomira. Kā jūs visu šo gadījumu uztvērāt?
Kā milzīgu traģēdiju, jo mūsdienās, kad no difterijas bērniņus un pieaugušos var pasargāt, vai tiešām ir bērnam jāzaudē dzīvība tikai tāpēc, ka viņa vecāki kaut ko ir iedomājušies? Faktiski pret tādiem cilvēkiem jāvēršas tomēr stingrāk. Jo arī par svaru kausiem runājot – tā ir bērna dzīvība, cilvēka dzīvība, tas ir milzīgs zaudējums ne tikai ģimenei, kas varbūt to nemaz tā neapzinās, jo viņi arī tur tālāk rīkojās… Bet arī valstiskā nozīmē, jo tas bērns izaugtu par pieaugušu cilvēku. Es to uztveru kā traģēdiju.
Kā jūs uztverat to, ka virkne vecāku, kuri paši bērnībā ir potēti un ir pasargāti pret šīm slimībām, savus bērnus potēt neļauj?
Vienmēr, visos laikos ir kaut kādi virzieni, plūsmas un tamlīdzīgi. Tagad ir tāda plūsma par to, ka vajag daudz ko dabīgu vai, piemēram, dabiski izcīnīties arī tai skaitā ar infekcijas slimībām. Bet tā jau neiznāk, tāpēc, ka ar dažām slimībām mēs diezgan labi izcīnāmies, bet ar dažām slimībām, kuras ir daudz agresīvākas un daudz lielāku skaitu nāvju nesošas vai invaliditāti nesošas, tur tomēr vajadzētu izmantot šo vienreizējo iespēju vakcinēties. Jo ar pareizu uzturu, sportošanu, skriešanu pa mežu vai ar ķiplokiem… Tas viss, bez šaubām, ir ļoti labi, un tas ir fakts – jo cilvēkam organisms ir labākā stāvoklī – fiziski, no vitamīnu viedokļa un arī no mentālā viedokļa, jo, protams, viņam arī infekcija varētu noritēt mazliet labvēlīgāk. Bet ļoti liela nozīme ir pašam ierosinātājam. Jo es jau teicu, ka viens var būt kādu vieglu slimību rosinošs, un mēs pat par to nerunājām, bet par citu slimību mēs skaidri zinām, ka tā ir ļoti bīstama. Tai skaitā difterija, ko jūs pieminējāt.
Vēl īsi paliekot pie šī traģiskā notikuma, bērna zaudēšanas, pēc tam arī viens no mediķiem sociālajos medijos vērsās pret saviem kolēģiem mediķiem, gluži vai apgalvojot, ka, iespējams, tā bijusi ārstu vaina vai kaut kāda rīcība. Ārstu biedrības Ētikas komisijā šis gadījums jau ir nonācis, bet par ko tas liecina?
Par nožēlu man jāsaka, ka tas varbūt ir mūsu speciālās izglītības nepilnvērtības punkts. Ja Latvijā šis cilvēks ir ieguvis ārsta grādu, ieguvis izglītību šajā jomā un viņš līdz šim nesaprot vakcinācijas nozīmīgumu kaut vai šajā konkrētajā gadījumā, tas ir patiesībā sertifikācijas jautājums. Konkrētajā situācijā par to jau lems Ārstu biedrības Ētikas komisija, bet no izglītības un resertifikācijas viedokļa man tas liekas kā izglītības nepilnvērtība.
Īpaši jau tajos Covid-19 uzliesmojuma periodos milzīgs naida vilnis sociālajos medijos bija pret dažiem jūsu kolēģiem un šad tad arī pret jums, lai gan jūs varbūt tik tieši tas neskāra, bet jūsu kolēģi Daci Zavadsku un infektologu Ugu Dumpi un vēl veselu virkni gan. Dažubrīd likās, ka viņiem blakus vajag likt miesassargu. Es apbrīnoju viņu un jūsu nervu izturību un emocionālo noturību. Es domāju, ka tas nebija viegli – šīs daudzās ziņas lasīt?
Jā, un klausīties, kad zvanīja, ko runāja un tā tālāk...
Arī zvanīja un draudēja?
Jā, draudi tādi, ka ziņosim, sūdzēsimies, rakstīsim – kaut kādā tādā līmenī bija. Tas ir ļoti nepatīkami, bet man liekas, ka infektologi ļoti stoiski izturēja šo posmu un šo periodu. Redzat, man liekas, ka pēdējā laikā agresija pret ārstiem ir sabiedrībā uzliesmojusi. Ne tikai runājot par manu sfēru – infekcijām un "pret" vai "par" vakcināciju, bet arī uzbrūk ārstiem, piemēram. Ārsti nav pasargāti, arī likumdošanā nav tik ļoti viss noteikts, kas notiek, ja "ātrā palīdzība" aizbrauc izsaukumā un tai tiek nodarīts pāri. Man liekas, ka tā ir zināma sabiedrības deviācija ar savu naida un nepatikas izpaušanu, manuprāt, nepareizā virzienā.
Grāmatas, valoda un profesijas izvēle
Mazāk jūs esat iztaujāta par jūsu pašas dzīvi, par izvēli kļūt par ārsti infektoloģi. Jums skolā ļoti labi esot veicies ar matemātiku, bet arī bijusi doma studēt filoloģiju. Beigās – ne matemātika, ne filoloģija, bet infekcijas.
Nu, jā. Ar matemātiku bija tā, ka vidusskolā es mācījos matemātikas klasē. Mums bija viena matemātikas klase, un tur man diezgan labi gāja. Es kādreiz to jau esmu teikusi, bet dažiem citiem gāja labāk. Toreiz bija piecu ballu sistēma, kā jūs zināt, un piecinieks man bija, un universitātes skaitļošanas centrā mēs mācījāmies, bet bija tādi bērni jeb jaunieši, kuriem matemātika bija absolūta dabas zinātne. Es sapratu, ka viņi ir daudz labāki par mani, un ko tad es tur darīšu, ja izrādās, ka citi objektīvi ir labāki par mani? Par filoloģiju… Mana mamma ir vēsturniece pēc izglītības, man ģimenē ir arhitekti un skolotāji, kas man mājās paskaidroja, ka filoloģija nav ļoti laba specialitāte, jo valodas ir jāzina tāpat, dzimtajā valodā gramatika ir jāzina tāpat, un vajadzētu tomēr domāt par kaut ko citu. Tā ka man ģimenē bija tās pieminētās specialitātes un vēl mākslinieki, man likās, ka viņi visi ir labāki par mani, tāpēc man ir jāiet uz to nozari, kurā viņu nav.
Bet par jūsu bērnību un pusaudžu gadiem runājot, es saprotu, ka jūs bijāt un arvien vēl esat Rīgas meitene, centra meitene, vai ne?
Jā, no Valdemāra ielas. Divas mājas tālāk no skolas dzīvoju.
Es redzu, ka diezgan agrā vecumā jūs esat arī zaudējusi savu tēti, faktiski mamma jūs audzināja.
Jā, mani patiesībā mamma un vecvecāki audzināja, bet mums bija… Es nezinu, vai tā ir liela ģimene vai maza, bet man vēl bija trīs tantes, un tām trim tantēm bija trīs vīri, kas nebija nomiruši, līdz ar to ģimenē, es tagad tā domāju, bija sadalīti pienākumi, kuriem ar mani ir jānodarbojas. Viens mans krusttēvs veda mani slēpot un slidot, cits mani veda uz veikalu iepirkties, trešais vēl kaut ko. Tā ka es patiesībā nejutu, ka man būtu… Un vectēvs – tas visu laiku man bija.
Vēl arī par jūsu mammu Klaudiju Visocku es vēlos pajautāt. Viņa lielu sava mūža daļu ir nostrādājusi izdevniecībā "Zvaigzne" ar mācību grāmatām, taču vēl pirms tam viņa piedzīvojusi arī kara šausmas un gaitas frontē, jo pati brīvprātīgi kara pirmajās dienās pieteicās armijā. Cik daudz mamma jums ir stāstījusi par savu bērnību un karu?
Par karu viņa diezgan atturīgi stāstīja, tikai kādas epizodes, un mājās ir dažas fotogrāfijas. Viņai ir arī, starp citu, žurnālista apliecība, izziņa, ka viņa ir žurnāliste tajā laikā. Bet pa īstam, man liekas, tas manas mammas lielais pienesums un lielā vērtība ir tā, ka… Jūs minējāt izdevniecību – šajā izdevniecībā viņa ļoti centās, lai mācību grāmatas gan studentiem, gan skolniekiem, gan varbūt citās sfērās tiktu izdotas latviešu valodā, jo izdevniecība strādāja abās valodās.
Vai tās pamatā bija mācību grāmatas, ar kurām jūsu mamma strādāja?
Jā, lielākoties tās bija mācību grāmatas. Piemēram, tādas, kas medicīnā tika izdotas, anatomijas grāmatas un iekšķīgo slimību grāmatas, ķirurģijā un visādas. Atceros, ka ne vienmēr viegli bija pierunāt autorus, lai viņi tā uzraksta. Lauksaimniecības universitātei, es zinu, mammas laikā izdeva tādu grāmatu "Dzīvnieku acu slimības", kas man liekas [pārsteidzoši], un vēl latviešu valodā.
Tas nozīmē, ka jums jau no bērnības visapkārt bija grāmatas.
Absolūti, un tad, kad es jau biju pēdējo kursu studente, es izdevniecībā piestrādāju. Viņiem bija vajadzīgi arī tulkotāji. Esmu tulkojusi ģenētikas grāmatu savulaik no krievu valodas latviešu valodā, un tur bija ļoti lielas problēmas, jo terminoloģija vēl tikai parādījās. Tur man bija pieredze strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, kas bija ļoti aizraujoša un interesanta lieta, un tur varbūt īstenojās mana patikšana jeb mana interese valodas virzienā.
Pārlasot publikācijas no 70. gadiem, kurās jūs esat pieminēta, redzams, ka jūs, paralēli mācoties ārsta profesiju, esat arī sabiedriski ļoti aktīva bijusi un iesaistījusies, kur nu toreiz varēja. Tā, protams, bija komjaunatne un partija.
Es tiešām biju komunistiskajā partijā, un mana aktīvā darbība bija zinātniskajā sadaļā, jo komunistiskajā partijā man nav bijuši amati, es neesmu bijusi ievēlēta nekādos amatos, bet es domāju... es tagad skaidri neatceros, ka jauno komunistu skola bija visiem obligāta.
Liksim to marksismu un ļeņinismu mierā. Man vēl interesants stāsts šķiet no 90. gadiem, kad es pamanu jūsu vārdu presē, jo jūs esat nonākusi Ķīnā. Kā jūs Atmodas laikā nonācāt Ķīnā?
Tas bija vēl pirms Atmodas drusciņ, 1988.–1989. gads. Es biju profesora [Anatolija] Bļugera, kas man bija šefs, uzdevumā aizbraukusi uz Vissavienības infektologu asociācijas sanāksmi Maskavā, un tur tika runāts par sadarbību ar Ķīnu – no kurām republikām ko kurš gribētu darīt. Nosacījumi bija tādi, ka kaut kas mums ir jāved uz turieni, ko mēs tur varētu parādīt, un tad ķīniešu puse mums piedāvās savas lietas. Es aizgāju uz pārrunām ar tiem piedāvātājiem, infektologiem galvenokārt, un beigās nolēma… Es nezinu, vai tur bija konkurss vai kā, bet es uzrakstīju savu piedāvājumu, ka mēs varētu ķīniešu kolēģiem sniegt informāciju par to, kā mēs veidojam mākslīgās aknas Latvijā. Mums bija ļoti liels darbs, ko mēs nopublicējām tam laikam ļoti nozīmīgā žurnālā angļu valodā Anglijā, par to, kā mēs aizvietojām [aknas]. Es piedāvāju, ka es savukārt tur labprāt apgūtu austrumu funkcionālās medicīnas pamatus, teiksim tā. Tik tiešām es uz turieni aizbraucu. Man vēl pirms tam bija jāliek eksāmens angļu valodā, bet tur lielu prasību nebija, un es biju vienīgais mediķis tajā braucienā. Tur bija vēl kādi, es domāju, 15 cilvēki, visvairāk bija no Maskavas Universitātes ķīniešu valodas speciālisti un ekonomisti, bet pajauni visi. Tad bija no Vladivostokas vairāki cilvēki, tas ir diezgan tuvu Ķīnai, un visi, izņemot mani, dzīvoja Pekinas lielākajā universitātē, bet es dzīvoju Medicīnas universitātē viena pati. Tas bija liels piedzīvojums. Tāds profesors Pangs katru dienu kādu mēnesi man lasīja lekcijas vienai pašai, un es tur visu pierakstīju un vingrinājos visvisādi. Tas bija no rīta. Pēcpusdienā mēs tur ar tām aknām ņēmāmies.
No tā, ko jūs toreiz uzzinājāt par ķīniešu medicīnu, ir kādas atziņas vai kaut kas, ko jūs vēl arī šodien izmantojat, ja pašai sanāk ar kādu slimību saskarties, kaut vai iesnām? Kaut kas no tā ir izmantojams?
Nu, tās ir pilnīgi dažādas lietas, un arī tā, kā tie ķīniešu kolēģi man teica – jums jāizvēlas vai nu viena, vai otra, kopā jaukt nevajag, kaut gan dzīvē tas tā notiek šad un tad. Es, protams, izmantoju, es ļoti augstu vērtēju ķīniešu tradicionālās medicīnas pieejas, diagnostiku un to pieeju ārstēšanai. Pamatā tomēr tur ir tas veselīgais dzīvesveids vai atgriešana pie veselīga dzīvesveida. Dzīvesveids varbūt pat nav tas pareizākais vārds, bet pie tiem pamatiem, kas katram pašam mums ir jāizpilda, lai mūsu organisms funkcionētu sinhroni, adekvāti, sabalansēti un tā tālāk. Jā, es to līdz šim arī izmantoju.
Varbūt ir kāds viens piemērs no ķīniešu medicīnas, lai varētu to tā vizualizēt?
Saviem tuviniekiem es šad tad praktizēju adatu terapiju. Jā, jo man ir sertifikāts. Es gan Latvijas kolēģu asociācijā neesmu un ar pacientiem nenodarbojos, bet savam priekam un savai ģimenei ar to es nodarbojos.
Slimību uzliesmojumi Latvijā
Palūkosimies vēl uz 90. gadiem, kad jūs esat Latvijas Infektoloģijas centra direktore un faktiski tas cilvēks, kas pēc neatkarības atjaunošanas liek pamatus gan šai nozarei, gan arī ēku iekārtošanai un iekārtu piegādāšanai. 1998. gadā Infektoloģijas centrā jūsu vadībā tiek atklāta jauna nodaļa retāk sastopamo infekcijas slimību ārstēšanai. Tā domāta īpaši to pacientu ārstēšanai, kas ir izolējami no apkārtējiem, jo saslimuši ar kādu no mēra formām, Ebolas vīrusu vai infekcijām, kuras nav izslimojuši bērnībā, piemēram, vējbakām, garo klepu vai skarlatīnu. Es saprotu, ka vispār jūs šajā centrā nonākat jau 90. gadu pašā sākumā.
Jā, nonāku sākumā, jo šis notikums ir jau darba kaut kādā vidū. Toreiz man par pārsteigumu mani uzaicināja būt par centra direktori. Es mazliet pasvārstījos, bet diezgan ātri piekritu. Nebija tā, ka man drausmīgi lūdzās visi, bet piedāvāja stingri, un es pieņēmu šo piedāvājumu. Patiesībā man tas ļoti patika. Starp citu, toreiz Infektoloģijas centrā varēja iestacionēt pāri pār 300 cilvēkiem, slimniekiem. Mēs Infektoloģijas centrā pārdzīvojām vairākas epidēmijas – prasmīgi pārdzīvojām un mācējām visu noorganizēt difterijas epidēmijā jau 1993. gadā, kad visas zāles tika [saņemtas]. Mums bija arī meningokoka epidēmija vēl pirms tam, tā bija tāda īsti infektoloģiska lieta, un mēs jutām, ko mums vajag. Toreiz mēs tik tiešām pārgājām uz saimniecisko darbību un visu, ko pelnījām par maksas pakalpojumiem, ļoti lielu daļu ielikām atpakaļ. Tam laikam, 1998. gadā, ko mēs bijām izdarījuši, tas bija pa īstam milzīgs panākums.
Es saprotu, ka arī HIV un AIDS bija jūsu redzeslokā. 1991. gada jūnijā jūs ziņojat par Latvijā pirmā AIDS slimnieka nāvi.
Jā, jā, bez šaubām, un šo pacientu es ļoti labi atceros. Tas bija ļoti patīkams slimnieks. Ko es varu teikt, kas ir patīkams slimnieks? Viņš bija nobažījies par to, vai gadījumā viņš nevarētu inficēt arī apkārtējos, viņš bija ļoti augsti izglītots cilvēks. Starp citu, es viņam kādā slimības epizodē pāris nedēļas pirms viņa nāves vēl arī adatu terapiju pielietoju. Viņš bija viens no diviem pacientiem manā mūžā, kas man ir teikuši – varbūt, dakter, to nedariet, jo jūs no manis varētu inficēties. Es tiešām šo pacientu ļoti atceros un ar pietāti pret tādiem. Jo pacienti jau mums arī ļoti daudz ko māca. Mēs no viņiem iemācāmies un saprotam, kāda ir slimošana, kādi ir tie rezultāti.
Jums dzīves laikā ir simtiem pacientu acu priekšā bijuši. Arī pēc gadiem jums ir kādi konkrēti, kas arvien vēl ir atmiņā? Jūs šad tad pārdomājat viņu dzīvesstāstus un slimības gaitu?
Jā, bez šaubām. Šie divi, kurus es pieminēju, man ir palikuši atmiņā. Tad man ir atmiņā divi, pat trīs pacienti, kuri diemžēl nomira, un par kuriem mēs tā arī nesapratām, kāpēc viņi miruši. Mums pat autopsija to nepalīdzēja izprast. Tas ir ļoti mokoši, tā nesaprašana ir ārkārtīgi mokoša. Tad ir atmiņā situācijas, kurās, neskatoties uz to, ka pacients ir nomiris mūsu slimnīcā, piederīgie atnāk ar pateicības vārdiem. Tas arī ir patiešām ļoti nozīmīgi. Tādi pacienti ir ļoti palikuši atmiņā.
Pārskatot dažādas intervijas, presē un radio, par ko jūs esat runājusi – ļoti plašs ir slimību, infekciju un vīrusu klāsts gadu garumā – Sibīrijas mēris, Ebolas vīruss, pērtiķu bakas, un, protams, vēlāk arī Covid-19. Kuras slimības jums pašai ir bijis kā nepatīkams pārsteigums, kad ir licies, ka zinātne un medicīna jau ir uzvarējusi, bet tās ņem un atgriežas arī Latvijā?
Man līdz šim brīdim ir biežs pārsteigums par to, kāpēc tomēr pie mums inficējas un slimo ar dizentēriju un salmonelozi. Tā tomēr ir higiēnas un sanitāra lieta. Tas man patiešām bieži liekas jocīgi. Meningokoku epidēmija. Tā ir bakteriāla infekcija ar ļoti augstu mirstību. Tā bija 70. gadu sākuma posmā, un mums nomira pacienti, mums bija pilnas nodaļas. Tas bija organizatoriski [sarežģīti], bet to mūsu šefi toreiz organizēja. Tad difterijas uzliesmojums – tas man bija arī [pārsteigums], jo tad jau bija vakcinācija, un nevarēja saprast, kāpēc tas tā notika. Tur arī simtiem cilvēku slimoja. Tad vēl HIV – lēni nākoša infekcija, kas patiesībā infektoloģijas izpratnē radīja… Tas bija jaunums infektoloģijā. Parasti tās paradigmas, kā attīstās infekcijas, ir diezgan skaidras – ierosinātājs, ārējā vide, uzņēmēja organisms un tā tālāk. Bet tas, ka tas imūnkompromitē cilvēku, tas bija pavisam kaut kas jauns un cits. Kā arī ar Covid-19 – pavisam jauna [infekcija]… Covid-19 bija lielākais pārsteigums faktiski.
Es šad tad, pētot radurakstus un cilvēku ciltskokus, šķirstos baznīcu grāmatas, kurās ir arī visi šie mirušo reģistri, pamanu, ka agrāk, pirms 100, 200 un 300 gadiem klāt bija pierakstīti arī nāves iemesli, nu kāda gan tā medicīna toreiz bija. Ļoti daudziem ir tīfs un bakas. Arī cilvēku mūža ilgums bija cits. Ja cilvēks mira 60 gados, tad tika pierakstīts, ka no vecuma miris, jo 60 gadi jau tolaik skaitījās garš mūžs. Pateicoties zinātnei un vakcinācijai, kuras slimības ir izdevies pasaulei uzvarēt?
Vārdu "uzvarēt" es mūsdienu apstākļos jau lietotu krietni piesardzīgāk, ņemot vērā kaut vai tagadējo pērtiķu baku uzliesmojumu. Bet faktiski ir daudz slimību, kuras ir tā ierobežotas, ka, ja izmanto vakcināciju, tad ar tām praktiski neslimo.
Kā ar tuberkulozi?
Tuberkuloze ir viena no visvecākajām bakteriālajām infekcijām. Tās baktērija tā māk no visām ietekmēm norobežoties, ka ir faktiski neiznīcināma. Arī tā vakcinācija, par kuru uzskata, ka ir vakcinācija pret tuberkulozi, tā ir drusku ne tādā parastajā izpratnē vakcinācija, kas radīs antivielas un tā. Tā pasargā galvenokārt no meningīta.
2012. gadā novērojām vienu tuberkulozes uzliesmojumu. Īpaši Rīgas bezpajumtnieku un trūcīgāku ļaužu vidū. Jūs tolaik komentējāt, ka tuberkulozes apdraudējums ir milzīgs. Tas sakrita ar laiku, kad jūs bijāt Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikas vadītāja.
Jā, ja mēs runājam par tuberkulozi, šeit būtu vietā atcerēties to, ka savulaik rentgenoloģiskas plaušu pārbaudes bija obligātas. Es esmu piedzīvojusi tādu laiku, kad, ja nebiji izgājis tajā gadā plaušu rentgenu, atvaļinājumā nevarēji tikt. Varbūt nepareizi un nedemokrātiski, toties ļoti daudzi slimnieki tika tajā laikā ar šo metodi konstatēti, sūtīti tālāk pie ārstiem, kuri ar šiem cilvēkiem arī nodarbojās. Kaut gan, no otras puses, es pati saprotu, ka tos bezpajumtniekus un nestrādājošos ir ļoti grūti apzināt, un nekādu cerību nav, ka viņi aizies uz rentgenu paši, kamēr viņiem ar veselību jau nav galīgi slikti. Starp citu, kamēr es strādāju tuberkulozes centrā, tad mēs darījām tā, un kolēģi arī pirms un pēc manis tā dara, ka tur, kur ir zupas virtuves un nabadzīgie cilvēki, tur ņem gan krēpu izmeklējumus, gan izmanto pierunāšanas metodes, lai viņi nāk izmeklēties. Patiesībā ar tuberkulozi ir ļoti grūti cīnīties, tāpēc, ka nav pretīmnākšanas no potenciālajiem pacientiem.
Vēl viens stāsts ir par masalām no 2018. gada. Tiek ziņots, ka četriem cilvēkiem Latvijā laboratoriski apstiprināta saslimšana ar masalām. Daudziem tas varbūt nešķiet ievērības cienīgi, bet speciālistiem, tostarp jums, tas toreiz ir satraucošs fakts. Jūs tolaik uzsvērāt, ka masalas ir ļoti smaga slimība ar milzum daudzām komplikācijām, un ne velti pret to vakcinējas. Pēc tam kāds masalu uzliesmojums vēl ir redzēts?
Lielākais no pēdējiem tajā laika posmā, par kuru jūs aptuveni runājat, bija tāds, kad Latvijā bija ap 30 cilvēkiem saslimuši. Masalas ir šausmīgi kontagiozas. Piemēram, ja šajā telpā vienam būtu masalas, un te būtu 10 cilvēki, tad visi, ja vien nebūtu imūni, būtu slimi.
Visi?
Jā, visi būtu slimi, bet ar masalām ir tā, ka pirmie parasti slimo veselības aprūpes darbinieki. To pasaka arī Pasaules Veselības organizācija. Līdz ar to, kad veselības aprūpē strādājošajiem – ārstiem, māsiņām un citiem – ir kaut kādi simptomi, mēs uzreiz mēģinām viņus testēt, lai saprastu, vai tās masalas ir atnākušas vai nav. Bet pāri pār 30 cilvēkiem mums bija, jā, un starp tiem daudzi bija mediķi. Starp citu, arī Infektoloģijas centra kolēģi slimoja, kas bija arī vakcinēti pirms tam, tāpēc šobrīd Infektoloģijas centra vakcinācijas kabinetā mūsu mediķi vakcinējas pret Covid-19, pret gripu, pret masalām, pret garo klepu un vēl vajadzības gadījuma pret citām slimībām.
Jūsu teiktajā sadzirdu, ka tiem, kas vakcinējušies pret masalām pirms 30–40 gadiem, būtu nepieciešama revakcinācija? Kā ir ar tām vakcīnām, kuras ļaudis saņēma pirms 40 gadiem? Tās vēl darbojas?
Redzat, tas sasaucas mazliet ar to, ko jūs par vecumu runājāt. Kādreiz cilvēks dzīvoja īsu laiku, 60 gados bija jau ļoti vecs, pagājušā gadsimta vidū jau 70 bija vecs, bet tagad cilvēki dzīvo 80 gadus un vairāk. Ja toreiz mums likās, ka ar tām vakcīnām imunitātei pietiek, piemēram, uz 20 gadiem, kas ir ļoti labi, ka tas būs līdz kapa malai, tad tagad jau cilvēks dzīvo – par laimi – tik ilgi, ka izrādās, ka imunitāte izsīkst pamazām. Tāpēc vajag uzmundrināt imūno sistēmu, atgādināt, ka antivielas mums arī ir vajadzīgas, lai tās izstrādājas. Piemēram, tagad ir situācija – piedzimst maziņš bērniņš. Kas viņu auklēs? Vecāki aizskrien uz darbu, vecmamma un vectēvs ir tā auklīte, bet auklītei ir 70 gadu vai vairāk, un imunitāte pret garo klepu sen jau ir beigusies. Viņa kaut kur ir inficējusies, inficē bērniņu, un bērniņam ir traģiskas sekas. Bet ir arī labās ziņas par vakcināciju. Piemēram, pret vīrusu hepatītu B ir pierādīts jau, ka revakcinācija nav vajadzīga, kā sākumā likās, pēc pieciem gadiem. Tagad jau runā, ka pat ne pēc 10, bet pēc ilgāka laika to varētu vajadzēt. Ir arī vakcīnas pret dzelteno drudzi, tā ir tropiskajām zemēm raksturīga saslimšana, un tai vispār pietiek ar vienu vakcīnu visam mūžam.
Kā ir ar ērču encefalītu? Esmu dzirdējis, ka par to vakcīnu tagad arī zinātne secina, ka imunitāte ir ilgāka, nekā sākumā likās.
Jā, imunitāte ir ilgāka, nekā līdz šim likās. Otrs secinājums ir – kādreiz mēs uzskatījām, un arī – nevis izdomājām, bet tam bija pierādījumi –, ka, piemēram, ja trīs vakcīnas cilvēks ir saņēmis, un pēc tam ir pagājuši nevis pieci gadi līdz revakcinācijai, bet gan 15, tad visu vajag sākt no jauna. Tagad ir jau zināms, ka var ar vienu devu atjaunināt to imunitāti, kas ir nepieciešama tieši ērču encefalītam.
Ja jau man pretī sēž profesore, man jāizmanto īsa bezmaksas konsultācija. Es tieši nākamnedēļ esmu apņēmies doties uz Infektoloģijas centru. Katru gadu tur dodos potēties. Kāds būtu jūsu ieteikums man? Man ir doma saņemt gripas poti, jo es pirms kādiem gadiem pieciem sešiem diezgan pamatīgi gripu noķēru. Ko vēl jūs iesakāt, kas būtu man vajadzīgs?
Nu, gripa ir sezonas lieta. Es atvainojos, cik jums ir gadu?
47.
47 gadi. Ērču encefalītu jūs esat potējis jeb tas nav jūsu sarakstā?
Arī pirms gadiem pieciem sešiem varbūt.
Jā, nu tad, kad paies vēl gadi pieci, četri, jums vajadzētu vienu poti izdarīt. Kas attiecas uz difteriju un masalām, tad jums jāvērtē pašam, vai jūs bieži esat cilvēkos. Tās ir gaisa pilienu infekcijas. Vai jūs bieži esat tādā vidē, kurā ir daudz cilvēku, vai jūs braucat uz lielkoncertiem vai ejat uz kādām futbola sacensībām vai kur, tas jums ir pašam jāizvērtē. Un ko es gandrīz visiem iesaku – pneimokoku vakcīnu. Tā no vairākām jeb daudzām baktērijām pasargā, un, tā kā mums ir mitrs laiks, un Latvijā tie laikapstākļi ir tādi mitri un pavēsi gandrīz pusgadu apmēram, to es ieteiktu. Šobrīd ir tāda vakcīna, kas der praktiski, kā tagad uzskata, uz visu mūžu. Varbūt, ja dzīvosim 150 gadus, tad nepietiks, bet pagaidām pietiek.
Kāpēc šī pneimokoku vakcīna, skatos, ir tik dārga, atšķirībā no citām?
To gan es nezinu. Parasti jau vakcīnu cenā tiek iekļauta gan to izstrāde, gan izveidošana, tāpēc. Varbūt arī tas, ka uz visu mūžu.
Piefiksēju, ka jūs nepieminējāt Covid-19 vakcīnu kā rekomendējošu.
Par Covid-19 vakcīnu arī ir jādomā atkarībā no tā, cik bieži jūs esat dažādās masās, jo kaut kāda imunitāte mums jau ir visiem – gan vakcinētajiem, gan pārslimojušajiem. Es pieļauju, ka jums jau kāda vakcīna ir.
Ir, ir.
Tad jums pašam tas ir jālemj.
Covid-19, jaunie paveidi un pote
Par Covid-19 tad arī turpināsim. "Jaunais Ķīnas vīruss" visiem pirmajā mirklī bija liels nezināmais. Toreiz, pašā pirmajā brīdī, kad par to sākām dzirdēt, arī jūs paudāt, ka pagaidām Latvijā uztraukties nav par ko, bet vienlaikus atzināt, ka par šo vīrusu zinām maz. Laiks ir pagājis, ko jūs tagad saprotat par šo Covid-19?
Tajā acumirklī panikai nebija tik tiešām iemesla, jo pie mums nebija nonācis tas vīruss vēl, un mums bija laiks sagatavoties. Tagadējie sakari un informācijas lieta parāda, ka mēs acumirklī varam noskaidrot, kā kaimiņiem iet, kā pārējiem iet un tā tālāk. Es gribu teikt, ka mums tik tiešām Latvijas slimnīcas sagatavojās. Mediķi arī sagatavojās. Tad, kad Covid-19 sākās, bez šaubām, tas pirmais variants bija diezgan infekciozs no tā aspekta, ka mums nebija antivielu, un viņš diezgan ātri izplatījās, bet tas slimnīcām un ārstiem nebija negaidīts, līdz ar to slimniekiem viņi varēja sniegt pēc iespējas labāku palīdzību. Es gribu pateikt arī to, ka slimnīcās, piemēram, jau bija zināms, ka šiem pacientiem nereti ir skābekļa deficīts. To jau citās valstīs konstatēja, un Latvijā lielajās slimnīcās sāka vilkt skābekli. Man liekas, ka tagad Infektoloģijas centrā, nu es nevaru apgalvot, ka 100% pie katras gultas, bet 90% gultu ir tādas, kas ir ar skābekli apgādātas. Mums bija masku rezerves, mums bija citu individuālo aizsardzības līdzekļu rezerves. Un tad gada beigās jau nāca vakcīna, tad…
Jūs, profesore, droši vien daudz esat lasījusi arī zinātnisko literatūru par Covid-19. Vai jums ir skaidrs, kas vispār viss šis bija un no kurienes nāca? Jo atkal jau ir daudz dažādu sazvērestības teoriju. Ko jūs esat sapratusi, kas tas Covid-19 bija un ir joprojām?
Es, protams, nevaru apgalvot, ka tas, kā es domāju, ir patiesība, bet es saprotu, ka dabā notiek ļoti daudz pārmaiņu, un tās mēs redzam kaut vai ar dabas katastrofām, kuru ir daudz vairāk, nekā agrāk bija. Līdz ar to mainās tie areāli, kur dzīvo dzīvnieki, kur dzīvo dzīvniekiem sekojošie kukaiņi un daudz kas cits. Līdz ar to tas, kas lokalizējās dzīvnieku slimībās kaut kādās noteiktās vietās un noteiktos apstākļos, tie vīrusi vai baktērijas meklē sev jaunu dzīvesvietu.
Jo vīruss jau nav ieinteresēts mūs nonāvēt. Ja mēs esam beigti, viņam nav kur dzīvot.
Tātad viņi meklē sev jaunas dzīvesvietas un atrod tās cilvēku vidē. Un pārmainās arī, kas ir ļoti interesanti, izplatības veidi. Agrāk mēs skaidri zinājām, ka, piemēram, dizentērija caur muti izplatās, masalas caur gaisa pilieniem, HIV caur asinīm, bet tagad tā nav. Piemēram, pērtiķu bakas [izplatās] pastarpinātā seksuāla kontakta veidā. Tas pat nav īsts seksuālais kontakts. Tas ir ļoti fizisks tuvums apmēram seksā iesaistītajās vietās. Tā nav bijis. Tas nozīmē, ka [vīrusi] meklē citus veidus, kā izplatīties. Tad ir tāda slimība, piemēram, mutes, nagu un pēdu kaut kāda sērga, kurai visi četri izplatības veidi der – kontakts, tā kā ar respiratoro slimību, apēdot un ar asinīm.
Tātad es sadzirdu, ka jūs Covid-19 saistāt ar dabas pārmaiņām, klimata pārmaiņām?
Jā.
Jūs neesat no tā flanga, kuri pieļauj, ka tas ir kaut kas mākslīgi laboratorijā izveidots?
Man liekas, ka ne. Tas vīruss ir tik dabisks un iet tik dabisku ceļu, un tagad viņš tā mainās. Man šodien tieši bija prezentācija Austrumu slimnīcā no rīta, kurā es rādīju, ka ik pa diviem mēnešiem un pat biežāk parādās jauns Covid-19 paveids. Kamēr tas pārklāj visu pasauli, paiet apmēram pusgads. Pa to laiku jau ir parādījušies trīs četri jauni paveidi. Gāja runa par vakcināciju, vai ir vērts vakcinēties, ja parādās jauni paveidi. Ir vērts vakcinēties tāpēc, ka vakcīna ir daudz plašāka, nevis uz katru jauno veidu.
Tad ar Covid-19 kā sanāk, mums ir jāpieņem, ka viņš te būs, un ir jāsadzīvo?
Es domāju, ka mums būs kādu laiku jāsadzīvo ar Covid-19, ar maziem uzliesmojumiem. Nezinu, vai viņam būs sezonāls veids kā gripai, diez vai, jo arī vasarā bija Covid-19, bet tas, ka visa pasaule jau ir ieguvusi zināmu imunitāti, tas mūs principā pasargā no tā, ka tagad no šīs slimības visi varētu ņemt un nomirt.
